Mnjā. Tikko kurjers atveda pasūtītās grāmatas, bet man jau ir fobija no pakām – ko atkal nokomentēs. Tas tipa asprātīgi vai kā, bet ar tādu kārtīgu latviešu nolemtību – bez smaida ēnas, bez labsirdības, bez prieka par darbu. Riebjas man tie klienti. Smagi. Jānes. Dzīve. Grūta.
Man varbūt arī riebjas mazgāt traukus un grīdas, dibenus, mutes, galdu un sienas, tulkot, rakstīt, taisīt ēst, barot, zīdīt, ģērbt, bet pukstēt par to – tā tak ir mana izvēle un mans darbs šobrīd. Neviens nelika izvēlēties, pati, pati.
Nekur ar bērniem netieku, tāpēc krietni vienkāršāk liekas apģērbu, grāmatas un tamlīdzīgas preces pasūtīt internetā. Ir patīkami kurjeri, kas ātri vien pazūd. Bet ir viens, kas jau vismaz no pavasara man ir kā suņanagla pakaļā. Un tak nepazūd! 😀 Gan jau arī nepazudīs, jo braukt māk, pirmspensijas gadi, jācieš – viņam, man.
Vienreiz vasarā pukstēja, ka esot par smagu, lai vīra kungs pats nesot augšā. Pateicu, ka vīra kungs darbā, ieliksim mašīnā. Zvana, eju lejā, puika ietūcīts slingā, meitene karājas pie rokas un dīc par smilškasti. Ierauga, kaut ko nopukst un plāta rokas. Viņam! Pašam! Jāieliek! Sajutos kā nelabvēlīgā ģimene, kas nespēj sakārtot dzīvi – bērnus pie vietas, vīru mājās, šopingu “Maximā”. 🙂
Šodien enerģiski zvana pie durvīm (par laimi, bērni nepamodās), iedod parakstīties, norūc, ka viņam pie manis jādeklarējas. Tipa joks laikam?
Saprastu, ja katru dienu brauktu, bet mēnesī 1-2 reizes? A ko man tagad darīt?
Nevajag jau samākslotos smaidus un “Drogu” pieklājību, bet man dažbrīd pietrūkst viegluma saskarsmē ar pārdevējiem, kurjeriem un citiem, kas tak it kā strādā ar cilvēkiem.
Kaut kas jau mainās, sevišķi mazveikaliņos, mazfirmiņās un citur, kur katrs klients un cents ir svarīgi. Bet pēc šitādas komunikācijas smagsvara bumbas manā dārziņā varu tikai ilgoties pēc Vācijas lielveikala kasieres, kas sasveicinās kā ar senu paziņu, pakoķetē ar bērnu, padomā un no galdapakšas izvelk piepūšamu “Nivea” bumbu, kaut ne tālu nav pirkts nekas no tās markas. Tāpat vien.
Papukstēju arī es. Bet tiešām sametās bēdīgi. Sēžu viena ar 2 slimiem bērniem. Tas kurjers, iespējams, bija vienīgais ne māju cilvēks, ko šodien satiku.

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top