Kurjers zvana divreiz

Mnjā. Tikko kurjers atveda pasūtītās grāmatas, bet man jau ir fobija no pakām – ko atkal nokomentēs. Tas tipa asprātīgi vai kā, bet ar tādu kārtīgu latviešu nolemtību – bez smaida ēnas, bez labsirdības, bez prieka par darbu. Riebjas man tie klienti. Smagi. Jānes. Dzīve. Grūta.
Man varbūt arī riebjas mazgāt traukus un grīdas, dibenus, mutes, galdu un sienas, tulkot, rakstīt, taisīt ēst, barot, zīdīt, ģērbt, bet pukstēt par to – tā tak ir mana izvēle un mans darbs šobrīd. Neviens nelika izvēlēties, pati, pati.
Nekur ar bērniem netieku, tāpēc krietni vienkāršāk liekas apģērbu, grāmatas un tamlīdzīgas preces pasūtīt internetā. Ir patīkami kurjeri, kas ātri vien pazūd. Bet ir viens, kas jau vismaz no pavasara man ir kā suņanagla pakaļā. Un tak nepazūd! 😀 Gan jau arī nepazudīs, jo braukt māk, pirmspensijas gadi, jācieš – viņam, man.
Vienreiz vasarā pukstēja, ka esot par smagu, lai vīra kungs pats nesot augšā. Pateicu, ka vīra kungs darbā, ieliksim mašīnā. Zvana, eju lejā, puika ietūcīts slingā, meitene karājas pie rokas un dīc par smilškasti. Ierauga, kaut ko nopukst un plāta rokas. Viņam! Pašam! Jāieliek! Sajutos kā nelabvēlīgā ģimene, kas nespēj sakārtot dzīvi – bērnus pie vietas, vīru mājās, šopingu “Maximā”. 🙂
Šodien enerģiski zvana pie durvīm (par laimi, bērni nepamodās), iedod parakstīties, norūc, ka viņam pie manis jādeklarējas. Tipa joks laikam?
Saprastu, ja katru dienu brauktu, bet mēnesī 1-2 reizes? A ko man tagad darīt?
Nevajag jau samākslotos smaidus un “Drogu” pieklājību, bet man dažbrīd pietrūkst viegluma saskarsmē ar pārdevējiem, kurjeriem un citiem, kas tak it kā strādā ar cilvēkiem.
Kaut kas jau mainās, sevišķi mazveikaliņos, mazfirmiņās un citur, kur katrs klients un cents ir svarīgi. Bet pēc šitādas komunikācijas smagsvara bumbas manā dārziņā varu tikai ilgoties pēc Vācijas lielveikala kasieres, kas sasveicinās kā ar senu paziņu, pakoķetē ar bērnu, padomā un no galdapakšas izvelk piepūšamu “Nivea” bumbu, kaut ne tālu nav pirkts nekas no tās markas. Tāpat vien.
Papukstēju arī es. Bet tiešām sametās bēdīgi. Sēžu viena ar 2 slimiem bērniem. Tas kurjers, iespējams, bija vienīgais ne māju cilvēks, ko šodien satiku.

Apēst mienesi

Ka bārnu nūlic mudruok gulātu, tod ari pošai mīgs apīt mudruok. Deļtuo viņ eisa pīzeime eisi piec pusnakšu.

Šudiņ guojom gulātu, rituala laikā daguojom pi lūga, a tī šmuks augūšs mieness. Soku meitai, ka mieness kai peirāgs. Jei, elpu aizturiejuse, verās i tod špļaun uorā: “Kuka! Am!”
Sarunuojom, ka mieness nav ādams. Bet peirāgu i gordumu vaicuojums ir aktuals nu dzimšonys dīnys. Jau nedeļa, kai bārns suoc rauduot smiļkšu kastē, partū ka grib Eistu Peirāgu, navys nu smiļts.
I kai niu byut?

Sasajimt i lītuot

lizeikys

Kod suocēs Atmūda, mes montuojom sātu. Vyss byutu breineigi, bet tei sāta beja pylna ar montom. Nabadzeiguo dzeda muosa zam lupotu i vysaidu veikšu beja saglobuojuse Latvejis laika traukus, drēbis i vysaidus seikumus. Vyss breineigai, tik sovu vīneigū dzeivi jei beja nūdzeivuojuse ar lupotom, veikšim i plastmasa škeivim. Da i juos vacūs škeivu niu nivīnam navajag, partū ka kotrai paaudzei gribīs pošai izalaseit nu pīduovuojuma i nūpierkt sev jaunu kruškeņu i škeivi, na tū laika zūba apgrauztū antikvariatu.
Laikam niu nazkod izsvīžu, bet maņ beja dūma tūs nūskrombuotūs, ar nazi sagraizeitūs i zyli palākūs, bryuni plečainūs plastmasa škeivus īlikt ramā i apakšā pīraksteit “Dzeive ir niu”… partū ka tei dzeive, kod ēst nu lobūs škeivu, tai ari nadaguoja.
Koč es pīdaru paaudzei, kas pīdzeivuojuse i sovetskuos ryndys, blatus i preču “izsvīsšonu” mieneša beiguos, i talonus, nabadzeibu i tai sauktūs myrūņu zīpu kastis čulanā, šaļtim ruodīs, ka munys dzeivis byus par moz, kab izgulātu vysus antresolūs sovā laikā nūglobuotūs pologus, puorvolkus i naulečkys. Da i gribīs kuo jauna, 21. godu symtā ražuota, lynu dvīļa ar putinenim voi kačim, na myužeigūs pa pusei siņtetiskūs dvīļu auduma ruļļu, nu kuo nūgrīzt i apveilēt, ka sasajimtu. Tok nasasajam. Tai i lītoj tūs pošus. Partū ka ir dzeive “nazkod”, nuokūtnē, sapynūs. Tod, kod īs, dareis, byus, lītuos, dzeivuos.

Pyrms nedelis munai meitai palyka div godi. Verūs iz tuo ciļvieceņa i breinojūs. Jauns pasauļs maņ sūpluok. Vyss nu jauna, vyss svežnis, vyss nu jauna radeits, vyss nu jauna atkluojums.
Pasoka “zeče” i izgaršoj tū vuordu, pasoka div, pīcys, desmit reižu. Zeče, zeče, zeče! Voi “kači” – tok breineigai skaņ. Nikod nabyutu īsadūmuojuse, cik smīkleigai skaņ vuords “kači”. Kači, kači, kači!

Iz dzimšonys dīnys atbrauce baba i cyta storpā atvede munu duovonu. Zaļu kasteiti ar lizeikom.
Kod es pīdzymu paguojušuo goda septeņdasmytajūs godūs, raudzeibuos atguoja mamys muosa ar saimi, jī piečuok ar veiru beja muna krystamuote i krysttāvs, Laimūņs jau mirs, Irena brauc ekskursejuos. Tok na par tū stuosts.
Vysu bierneibu, kod cyluoju kasteitis aiz stykla, manī skanēja: “Nasajauc, nasasit, nūlīc, naaiztīc!”, tok es vysleidza cyluoju. Tī beja gaiši zaļa kasteite, sešys dzaltonys lizeikys, vieļuok mama dalyka div par blatu dabuotys pučainys emāleitys lizeicenis, vēļ vieļuok ak jau nu nazkuru seņču montuotu Berlinis suvenira lizeiceņu, a varbyut jei beja nūpierkta mamys vīneigajā ceļuojumā iz DDR, apsveikuma karteņa ar rūzem. Vysu dzeivi. Tai i stuovēja skapī.

Niu es pajiemu rūkā tū kasteiti. Vaira ni tuo skapa, ni bais. Moza, drupeit smirdeiga eisti nanūsokomys kruosys kasteite, vydā pīduniejs atlasa audums, sešys apsyubiejušys lizeikys, div ar pučeitem, vīna pavysam malna, viersā Brandenburgys vuorti, vaca mašyna i raksteits “Berlin”.
Īdzymtuo i īaudzynuotuo taupeiba – naaiztīc, najauc, lai stuov, tok duovona, kūpā ar tū karteņu ar rūzem, vyss kūpā kai munys atminis komuļs.

Tok es sasajiemu. Dzeive ir niu. Sešys dzaltonuos lizeikys i div tuos emāleituos īlyku pi cytu golda pīdarumu, kasteiti atdevu meitai spēlētīs, karteņu nūlyku sovā plauktā pi cytu pīminis līteņu. Vakar jau vysys sešys lizeikys beja nateirys, izmozguoju trauku mašynā.
Maņ ruodīs, juos smaida. Skaistys, cīši ārtys i maņ vierteigys lizeicenis. Pat tod, ka kaida nu jūs pagaiss, a tai agri voi vieli nūteik ar lītom, partū ka jom ir sovi celi, maņ paliks pīcys.
Pat tod, ka pagaiss div, treis, četrys voi pat vysys, maņ byus bejuse muna dzeive, kū atguoduot. Kai es lītoju krystamuotis i krysttāva duovonu, koč i drusceņ apsyubiejušu.

Nui, maņ ir dīnroksts. Muna naktineica.lv ir dzeiva i grīžās ari septembrī.
Paļdis cyxob – jau ūtrū reizi! Kai katuolim ir svātī i aizbyldynuotuoji pi Dīva, tai naktineicai jis ir aizbyldynuotuojs pi Leluo Škārsteikla. 🙂
Niu tik sasajimt i lītuot.

Back to top