Kamēr bērns guļ, neaizgāju šonakt pati laicīgi gulēt, bet uzrakstīju savu viedokli par kārtējo populistisko ņemšanos ap abortiem.
Kārtējo reizi Saeimā un sabiedrībā diskusijas, kā un vai ierobežot sievietes tiesības izdarīt abortu. Un cik tipiski – galvenie runātāji atkal ir vīrieši, jo viņi zina, kā tās bābas valdīt.

Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, deputātprāt, pie ārsta būtu jāiet ar saviem ! vecākiem, lai arī statistika rāda, ka Latvijās lielākoties abortus izvēlas 25-29 gadus vecas sievietes un, ņemot vērā vidējo vīriešu un sieviešu vecumu, viņu tēvi jau sen ir aizgājuši pie tēviem, bet viņām pašām ir jāpieņem lēmumi, piemēram, par balsošanu Saeimas vēlēšanās un saviem īpašumiem.
Mana kļūda – vakar nakts nogurumā līdz galam nesalīdzināju fragmentāro likumprojekta tekstu ar spēkā esošā Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 27. panta pilno redakciju un pēdējā brīdī ierakstīju šo rindkopu jau rudenī daļēji sagatavotā un nepublicētā bloga tekstā.
Izrādās, sievietei, kas nolēmusi izdarīt abortu, obligāti būs jāiet pie personas, kas veiks atrunāšanas misiju (sertificēta krīzes grūtniecības speciālista, jurista, psihologa vai ģimenes ārsta), pretējā gadījumā viņa nesaņems nosūtījumu uz operāciju. Savukārt,
ja viņa nav sasniegusi 16 gadu vecumu, papildus jau šobrīd likumā noteiktajai normai par vecāku vai aizbildņu atļauju abortam ir izteikta prasība pie šī atrunāšanas speciālista iet arī vecākiem.
Minētais apmeklējums (cerams, iekļaujoties likumā noteiktajās 12 grūtniecības nedēļās, jo pie šiem speciālistiem atšķirībā no ginekologiem un bērnu ārstiem nebūs ilgi jāgaida pieraksts), deputātprāt, ir obligāts katrai sievietei (un arī meitenei, skatīt likumprojekta pamatojuma 8. pantu, jo, acīmredzot, domājot par demogrāfijas bedres aizbēršanu, ir cerības arī uz bezvainīgu ieņemšanu). Respektīvi likumprojekta 1. punkts, kas paredz labojumus likuma 5. panta 4. daļā,  gan nosaka, ka “valsts nodrošina” šādu apmeklējumu, savukārt likumprojekta 4. punktā, kas attiecas uz likuma 25. panta 2. daļu, rakstīts, ka norīkojums uz abortu izsniedzams tikai tad, ja šāda konsultācija ir notikusi.
Cik garš, tik plats. Ja viņa nepaspēs vai nevēlēsies “apiet visas iestādes” un nokārtot papīrus, viņai būs jādzemdē.
(Labots un papildināts 26.01.2015. 01:48.)

Aizliegums taču veicina labu uzvedību, vai ne.
Esmu ievērojusi, ka Latvijā aizliegumi dominē par atbalstu rīkoties pozitīvi. Aizliegt, tad domāt. Aizliegt un secināt, ka nav jau kontroles mehānismu un valsts roka nespēj noķert pāri žogam lēcējus.
Negatīvo dzēšot ar negatīvo, tomēr reti sanāk plus zīme. Sods un pieķeršana reti maina rīcību, jo tie ir ārēji faktori un nav paša cilvēka izvēle. Protams, ir vieglāk ieviest sodus, jo tā pildās valsts budžets, ne plānot un rīkoties ilgtermiņā, lai novērstu iemeslus.

aizliegts

Uzreiz teikšu – abortu jautājumā es neesmu neitrāla.
Pirmkārt, esmu sieviete reproduktīvā vecumā, tāpēc politiķu runas iznēsāt un dzemdēt pēc iespējas vairāk bērnu man liek uzdot jautājumu – bet kas notiks ar manu darbavietu un vietu darba tirgū, pieredzi un izglītību, nākotnes pensiju un sociālajām iemaksām, kamēr būšu nepārtrauktos bērna kopšanas atvaļinājumos. Nemaz nerunākot par smieklīgajiem “lielo bērnu” vecāku pabalstiem, kas, šķiet, nav mainījušies kopš manas bērnības – varbūt labāk tos nemaksāt nemaz, iekrāt un samaksāt kā vienreizējos pilngadības sasniegšanas pabalstus?
Otrkārt, man ir mazs un mīļš bērniņš, un ar prieku izbaudu katru stundu, ko pavadām kopā. Ja viņš nepārtraukti nebrēc. Ja esmu izgulējusies. Ja man ir sanācis ieiet dušā. Ja ir laiks pagatavot ēst. Vai kaut ko uzrakstīt blogā. Nu, tādi dažādi sīkumi, par ko ir pieņemts klusēt. Bērns ir mana izvēle un liela prieka avots. Bet tas ir arī pienākumi un ļoti lieli ierobežojumi, mana ego nolīdzināšana līdz ar zemi.
Treškārt, esmu katoliete un gandrīz pirms gada nolēmu neveikt amniocentēzi (augļūdeņu noņemšanu analīzēm caur vēdera sienu), jo tāpat nespētu izšķirties par abortu, ja arī auglim tiktu atklāta ģenētiska saslimšana. Vēl vairāk – es apzinājos, ka nedarītu neko, kas pakļauj kaut niecīgam riskam manu nedzimušo bērnu. Arī risks 1-2 % zaudēt bērnu medicīniskas manipulācijas pēc ir daudz. Par laimi, man noveicās, un izvēle nebija jāizdara.
Ceturtkārt, es esmu piedzīvojusi grūtniecības pārtraukšanos. Un tā nu reiz ir pieredze, kas manu dzīvi un vērtības apgrieza kājām gaisā un atkailināja elektrības vadus manā prātā. Zaudēt bērnu nav normāli, lai arī pāris milimetrus lielu. Gan slimnīcā, gan dzīvē, gan virtuālajā vidē esmu satikusi daudz izmisušu un sāpinātu sieviešu, kas zaudējušas savus bērnus. Iedomājies – nakts, tumsa, koridorā tālumā māsiņas sarunājas, bet palātā neviena neguļ, klusiņām trinas, lai tikai tās citas nepamana, un raud, ko nodod tikai saraustītā elpa. Jo par to sabiedrībā nemēdz runāt. Šie aborti ir tikai sieviešu pieredze un viņu bailes, viņu dvēseles sāpes un viņu cerību krahs. Mirušiem bērniem ir kaps, par šiem bērniem liecina tikai sievietes atmiņas, slimnīcas izraksts un sausa statistika.
Piektkārt, latviešu sievietes vēsturiskā pieredze neparedz iespēju žēloties. Un tostarp arī diži klausīties mazliet aptaurētus večus, kas grib izdiriģēt manu dzīvi pēc savām notīm. Pat vēlēšanu tiesības mums ir senāk kā daudzās citās Eiropas valstīs. Nemaz nerunājot par kariem un nemitīgām iekārtu maiņām, kad vīrieši gāja bojā vai kapitulēja. Mana vecvecmāmiņa Marta piedzīvoja i dzimtbūšanu, i brīvu Latviju, viena izaudzināja 7 bērnus, no kuriem jaunākais vēl bija viņas miesās, kad vīru uz neatgriešanos aizveda Stučkas valdības vara, pēckara nabadzībā uzcēla māju un iekopa saimniecību.

Man nav iemeslu (un varbūt arī tiesību) žēloties un vaidēt par grūtiem laikiem, ja veikalā nevaru atļauties visas desas vai nevaru bērnam nopirkt visas lupatas – manas dzimtas pieredze lielā mērā ir stipro sieviešu pieredze un viņas izdzīvoja un izaudzināja bērnus daudz smagākos apstākļos.
Tomēr tieši tāpēc mani kaitina un līdz baltkvēlei uzvelk moralizējošu veču murmulēšana par šo tēmu. Mans ķermenis ir mans īpašums, jebkura iejaukšanās ir vardarbība. Vēsturiski ir veidojusies mana sievišķā patība, es pati esmu pieradusi izlemt, kā man dzīvot.
Es pati nenogalinātu. Bet esmu pret to, ka manā dzemdē lien valsts.

Un te nu ir sakne – mans ķermenis un sabiedrība, mana valsts un mani bērni.
Ja piedzimtu visi nedzimušie, mūsu Latvijā būtu daudz. Var saprast valsts interesi vairot jaundzimušo skaitu. Bet vai patiešām abortu aizliegums ir vienīgais ceļš? Jā, īsākais un populistiskākais. Aizliegt vienmēr ir vieglāk.
Tā vietā, lai preventīvi veicinātu Latvijas sabiedrības reproduktīvās veselības saglabāšanos (jā, jā, arī jauniem vīriešiem ir slikta sēkla) un sekmētu gribētas grūtniecības (un tas vispirms ietver jauniešu zināšanas un rūpes par savu auglību, tikai tad mākslīgo apaugļošanu), var nobļauties – iekriti, tātad dzemdē!

Uzmanības centrā ir negribētas grūtniecības, un sieviete kļūst par sava ķermeņa ķīlnieci.
Jo viņa gan var iegūt lielisku izglītību un ieņemt vadošu amatu, veidot sabiedrisko domu, bet viņas dzemde pieder valstij un valsts liek lielas cerības ne jau uz viņas šodienas sasniegumiem, bet viņas bērniem.
Tas, protams, tā neizbēgami ir, ja viņa grib, lai viņas darbiem un sasniegumiem ir turpinājums. Un viņai jau būs jāaudzina – jāpriecājas par bērnu sasniegumiem un jābēdājas par viņa sāpēm, jāzvanās pa medicīnas iestādēm, mēģinot dabūt vizīti pie speciālista, viņai jāmedī vieta bērnudārzā. Viņai. Jo viņu arī vēl nedzemdējušu grasās saukt par māti, ne jau vīrieti, kas tieši tāpat vēl nav redzējis savu bērnu un sajutis tā kustības, par tēvu.

Abortu aizliegums vienmēr ir par sievietēm un nekad par vīriešiem.
Sievieti, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlas abortu, sabiedrība sauc par slepkavu. Vīrieti, kas ir apaugļojis viņu, bet nespēj vai nevēlas sniegt atbalstu bērna audzināšanā, nesauc nekā.

Viņa ir slepkava. Ne tikai Dieva un baznīcas vai savas sirdsapziņas, bet arī valsts priekšā. Jo runa taču ir par likuma iniciatīvu, ne papļāpāšanu TV diskusijās.
Bērns tātad ir tikai sievietes, ne vīrieša un valsts daļa. Tas nekas, ka daudzi dzimušie nomirtu, jo ar to medicīnu mums ir kā ir. Valsts atbildība taču ir sekundāra.
Jā, valsts apmaksāta medicīniskā aprūpe grūtniecēm, skrīningi. Remonts dzemdību iestādēs, iespēja dzemdēt bez maksas.
Bet – kāds ir nedzīvi dzimušo īpatsvars? Cik bērnu tiek sakropļoti vai mirst dzemdībās? Zīdaiņu mirstība? Bezmaksas medicīnas pieejamība bērniem, kvotas un rindas uz izmeklējumiem? Ārsta pieejamība laukos? Ģimenes ārstu pārslogotība?

Valstij ir jāaizliedz ar īpašnāvības.
Ja jau aizliegumi ir tik viegli ieviešami, ir jāaizliedz mirt. Ja jau piedzimšana un dzemdēšana nav mūsu rokās, arī nāve un iešana nāvē nav mūsu izvēle. Ja valsts iejaucas sievietes tiesībās izvēlēties dzemdēt, valstij ir jāregulē arī sieviešu un vīriešu tiesības mirt paša nāvē.

Pirmkārt, tās attiecas uz abiem dzimumiem un gandrīz uz visām vecuma grupām. Otrkārt, pašnāvību īpatsvara ziņā Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā. Treškārt, tas finansiāli valstij būs ļoti izdevīgi un iegūtos līdzekļus varēs novirzīt bērnudārzu celšanai un modernu dzemdību nodaļu uzturēšanai visās palikušajās slimnīcās. Visbeidzot – arī pašnāvība ir slepkavība un pārkāpj Dieva bauslības, kas taču ir pret mūsu kristīgajām vērtībām, uz kā veidojam savu valstisko identitāti.
Pašnāvībās, tostarp pasīvā iešanā nāvē, nodzeroties un agresīvi braucot, staigājot pa plānu ledu un citādi spēlējoties ar dzīvību, taču iet bojā šodienas nodokļu maksātāji. Tie, kas tagad nes ieguldījumu valsts ekonomikā, piemēram, nopērkot šmigu veikalā, ja arī ir darba tirgus pelēkajā zonā vai bez darba.

Ja sievietes ķermenis un sevišķi viņas dzemde pieder valstij, kāpēc lai jebkura iedzīvotāja ķermenis nepiederētu valstij?
Eureka! Nogalināji sevi, maksā! Nelaiķis nevar maksāt? Nelaiķim ir konti, ko var apķīlāt, kustamais un nekustamais īpašums, ko var liegt mantot.

Vēsturē taču ir gana piemēru, kad pašnāvnieku radiniekiem liedz mantojuma tiesības, mantu apraksta, līķi aiz kājām velk pa pilsētas ielām.
Gribi sevi lēnītēm galināt nost, maksā ragā! Iestrādnes jau ir – par ātruma maksāšanu jāmaksā sods, jo skrējējs apdraud citus un sevi, alkoholam un tabakai arī ir akcīzes nodoklis.
Gribi pielikt punktu tā pamatīgi, iemaksā valsts kasē likuma noteiktu summu, atstāj pirmsnāves vēstuli ar norādēm par apbedīšanas vietu un veidu un, aidā, uz labāku pasauli.

Kuram tad gribētos mantu uzdāvināt valstij. Galu darītu klusiņām. (Un abortus arī darītu klusiņām – ar tamboradatu pie babkas vai iedotu kukuli slimnīcā.)
Statistika spīdētu kā dimanta oliņa! Valsts uzvārītos. Valsts plauktu un zeltu, jo tie tak nav kusli zīdaiņi, kas kaut kad varbūt audzēs IKP, bet ko vēl jāvāķī, jāaudzina, jāskolo. Tie ir pieauguši cilvēki, kas var dzemdēt, audzināt bērnus, dibināt uzņēmumus, strādāt un dot darba vietas. Zelta bedre!
Iedomājieties, cik veču Latvijā nositas uz ceļiem, noslīkst ezeros un upēs ar vai bez bļitkotāju tērpiem. Ja visus viņu īpašumus savāktu, valstij būtu tik daudz piķa. Rastos tik daudz jaunu ierēdņu darba vietu!
Bet pašnāvības neder. Tās pārsvarā dara vīrieši, bet Saeimā tomēr pārsvarā ir ievēlēti vīrieši.

Tāpēc ne vārda par alimentu piedzīšanu no vīriešiem šķirtajās vai nekad nebijušajās ģimenēs. Vīrietis tak tāpēc ir, lai apsēklotu un notītos pie nākamās vagīnas. Pilni žurnāli ar sirmiem večiem, kam kārtējās skaistās attiecības un tagad gan viņš zina, jūt un ir harmonijā ar kārtējo savu bērnu māti. Vīrietim taps piedots, jo viņa ķermenis ir mūžam skaists – nekādu striju, izstaipītu vēderu vai nokārušos nozīstu ciču.

Ne vārda par partnerattiecību reģistrāciju. Tfu, tie tak geji! Tas nekas, ka liela daļa Latvijas ģimeņu, kurās aug bērni, likuma priekšā nemaz nav ģimenes.
Ne vārda par vecāku pabalstu indeksāciju, ja bērns sasniedzis 2 gadu vecumu. Bērns tak nav pensionārs, Saeimu nevēl. Priekš kam mainīt pabalsta lielumu? Gan jau izkulsies, ja jau piedzima. Sieviete izvilks. Latviešu sieviete tak ir smuka, stipra un ir iznesusi visus grūtumus i klaušu laikos, i karos, i mūsdienās. Jūdz tik arklā.
Sieviete, galu beigās, ir tāpēc, lai dzemdētu. Tas nekas, ka katrs bērns nozīmē zaudēt pozīcijas darba tirgū. Sieviešu ķermeņi pieder nācijai, dzemdes pieder valstij. Atražojiet!

gumball1

Rudenī “LV portāla” izlasīju rakstu par pēcdzemdību depresiju.
Paldies Dievam, ar mani viss ir labi. Hormoni nomierinās, emocijas noplok, vairs negribas raudāt, ieraugot salnā nosalušu kaimiņu kaktusu vai kaut ko tikpat maznozīmīgu, pie tam labi apzinoties, ka tas nav tā vērts, bet kaut kā stulbi un viss pa gaisu.

Bet raksta pēdējā rindkopa iebliež kā ar mietu. Precīzi tas, ko es līdz mielēm sapratu, iznēsājot bērnu.
“Tas liek atkal atgriezties pie jautājuma, kā jūtas māmiņa ar mazuli Latvijā. Vai svarīgs ir tikai maternitātes un vecāku pabalsta apmērs, ko bezpersoniski ieskaita bankas kontā? Kā jauna sieviete ar mazuli jūtas viena ar ratiņiem pie tramvaja, kurā neviens nepalīdz iekāpt, vai grūtniece pārpildītā autobusā, kur neviens nepiedāvā apsēsties? Galu galā pat bērnudārza nodrošināšana visiem bērniem Latvijā arvien ir nepārvarams klupšanas akmens.”

Ne jau valstij nevajag bērnus. Mums bērnus nevajag. Un tieši tāpēc arī valstij nevajag bērnus un cilvēkus, ka mums ir piekāst par savējiem.
Piekāst par valsts pabalstiem dzimušajiem un nosodījumu nedzemdētajiem, ja neviena pakaļa nepaceļas no krēsla, autobusā iekāpjot grūtniecei pēdējā mēnesī. Piekāst par valsts atbalstu un pabalstiem, ja mēs katrs nespējam ikdienišķā situācijā sniegt otram gaidīto un vajadzīgo atbalstu.
Šai sabiedrībai bērni (un cilvēki vispār) ir pie kājas. Un nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neko nemainīs.
Ne jau nauda rada bērnus un ne jau tas piķis kontā sievietei liek justies droši, lai veiksmīgi līdz galam iznēsātu bērnu un lai emocionāli justos droši un iederīgi te un tagad, izvēlētos dzemdēt un aborta iespēju pat neapsvērt. Un vēl mazāk kāda no augšas noteikts aizliegums iet uz abortu.

Grūtniecības laikā mani palaida apsēsties tieši 3 reizes. Trīs. Atkārtoju vārdiem, tas nav pārpratums.
Vienreiz mamma ar bērnu autobusā piecēlās un pasauca sēdēt blakus savam bērnam, otrreiz smaidoša sieviete baznīcā, trešo reizi pavecāka sieviete tramvajā. Viss.
Bet sabiedriskajā transportā es braucu diezgan bieži. Un diezgan bieži sacepos, ka visiem piekāst.
Līdz sapratu, ka nav ko te tēlot latvju cietēju sērdieni. Nevari nostāvēt, prasi tiešā tekstā tam tēvainim, hipsteram tūdaliņam vai balinātajām, brūninātajām čiksām. Vari nostāvēt, stāvi.
Vilku sabiedībā izdzīvo stiprākie. Vai maitas.
Laikam izskatījos ļoti varoša un stipra, ar resno vēderu un pietūkušām kājām un seju šīs vasaras karstumā balansējot līdzsvaru pārbāztā autobusā. Jo tak lūgtos, ja nevarētu nostāvēt. Varēju. Neģību. Šova nebija. Aculieciniekiem nebija ko filmēt ar viedtālruņiem un sūtīt portāliem.

Tieši tāpēc, kad biju uz slimības lapas, no ārsta lēni lēnītēm, jo drausmīgi sāpēja katrs solis, gāju uz Abrenes ielas galapunktu. Lai varētu apsēsties, necerot uz ubaga dāvanām un nekaujoties ar pensionārēm un jaunām beibēm, sargājot vēderu un savu bērnu no sitieniem, kad visi kā izbadējies, nekad nepiebarojams un stresains postpadomju vilku bars nesas autobusā.
Tieši tāpēc nepilnu nedēļu pirms dzemdībām uz pārbaudi Dzemdību namā es braucu pie stūres.
Ne jau tāpēc, ka tā mīlētu pastaigas. Ne jau tāpēc, ka man patiktu tā sajūta, ka vēders atbalstās uz ciskām un, spiežot pedāļus, to jūtu arī ar vēdera ādu. Bet tāpēc, lai izvairītos no sajūtas, ka esmu lieka šai sabiedrībā.
Kamēr es tieku pati galā, man ne no viena neko nevajag. Un par savu bērnu atbildu tikai es pati. Vilku barā ticis, kauc vilkiem līdzi.

Kopš šīs vasaras es zinu, ka nekādi pabalsti vai abortu aizliegumi neglābs Latvijas demogrāfiju.
Bērnus nevar nopirkt. Bērnus nevar piespiest dzemdēt. Bērnus ir jāgrib, jāmīl un jāsagaida – ne tikai ģimenei, bet sabiedrībai kopā.
Arī tam vecim ar kārpu un zoda, stilīgajam džekam stabulīšbiksēs, beibei ar liekajiem nagiem un mudīgai vecenei ar tirgus somu uz riteņiem un liekajiem zobiem.

Nu jā. Ja mums vajadzētu bērnus, varbūt mums vajadzētu vienam otru. Un izmisumā ar liekā cilvēka sajūtu nebūtu jābrauc tur, kur “viss ir sakārtots”.
Bet tā jau nākamā tēma, kam maz sakara ar abortiem. Tik vien, ka viņiem ir iespēja aizbraukt, jo viņi ir dzīvi.

09.10.2014.-25.01.2015.

One Comment

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top