rudens.stabi

Ko tik visu varētu nedarīt. Nu tad to visu es arī nedaru.

Bet man ir alibi. Šoruden es daru vairāk nekā jebkad mūžā. Vienam cilvēkam es esmu VISS.
Viss es vēl nekad nevienam neesmu bijusi, jo pat mammai vienmēr ir bijusi sava dzīve. Nerunājot par radiem, draugiem, paziņām. Jo tas jau nav normāli, ka kāds kādam ir viss, ja vien tas kāds nav tikko dzimis.

Iedomājies, kā būtu nokļūt uz svešas planētas. Kur runājošas un smalkā balsī dziedošas sēnes staigā pa sienām, sienas ir violetas un maina krāsu, ja paliek pārāk auksti. Un aiz sēnēm kā aiz gliemežiem paliek glumas un vēsas sliedes, kas spīd apmēram zeļonkas krāsā, kamēr atkal sasilst. Bet uz grīdas nekā nav. Pa grīdu staigājam tikai mēs. Un tas otrs ir vienīgais, ko es pazīstu.
Skaidrs, ka kādu laiku, kamēr es saprastu, kā sazināties ar dziedošām sēnēm, tas otrs man būtu viss. Reizē tulks, reizē vienīgais, ko saprotu un pieņemu.
Tad tā arī dzīvojam. Es mēģinu saprast, kā pastāstīt par tām sēnēm. Bet sēnes tik dzied. Bet cilvēkam paliek bail, kad to sēņu ir par daudz. Un kuram gan nepaliktu bail, ja siena sāktu runāt, bļaustīties un mirgot visādās krāsās. Un tas pat nav nekas TĀDS. Tikai televizors.

Sagribējās uz Centrāltirgu. Tur noteikti visādu rudens labumu čupām.
Savācu no ledusskapja lauku labumus un izsautēju. Katlā kārtu kārtām zaļš, balts, oranžs, sarkans, dzeltens.
Cepetī sasprausti ķiploki. Vakarā cepsim.
Sīkas sīciņas laimītes. Kā cepumi pie tējas. Vai pīles peldas ezera aukstajā ūdenī un ienirst, un ienirst. Pēkšķēdamas sit spārnus, ūdens šļakatām pa gaisu. Bet kokā sit dzenis. Un aiz ezera mašīna ved vecu ledusskapi. No zariem krīt sačervelējušās lapas, atsitas pret zemi, nočaukst.

Bet tāds miers. Man patīk šis rudens laiks, kad viss vēl ir, bet lēnītēm rimst, stājas, apklust. Kā pirmās krāsainās kļavu lapas, kas sapinušās zaļā, bet jau nogurušā zālē. Vai apjukušas zosis, kas kārtojas kāsī, bet vēl lido zemu, zemu. Varbūt palikt. Te vai varbūt tomēr te.

Rudeņos es vienmēr atceros un pārlasu Sergeja Kozlova stāstus par Ezīti, Lācīti, Zaķi un visiem citiem. Kā viņi ļāvās rudenim.
Savā tulkojumā. Latgaliski. Te var palasīt.

Atceros, kā sēdēju Zilupes vilcienā un tulkoju. Saule, tukši sēdekļi.
Tas bija laiks, kad es dzīvoju citādi. Uz mājām braucu pirmdien vai otrdien, uz Rīgu piektdien vai sestdien. Vai kā nu sanāca.
Skatījos uz pārbāztajiem vilcieniem pretējā virzienā – piektdien uz laukiem, pirmdien uz pilsētu. Definēju – dari citādi, ja gribi dzīvot ērti.
Bez tā laika es būtu citāda. Tāpat kā bez visām izdomātajām domām un izlasītajiem vai uzrakstītajiem tekstiem.

Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.