19 Ulbrokas pavasara mirkļi

Pablandījos pa Ulbroku. Kaķu un zvirbuļu netrūka, saules un sniega arī. Pēc apmēram pusgada pauzes līdzi paņēmu fotoaparātu un pat izdevās pārvarēt fotografēšanas nīgrumu. Tas ir tāds kā azarta, apetītes trūkums. Var redzēt, ka sen nav rokās ņemts – visādas liekās malas, šķības bildes, lielāko daļu izdzēsu. Tāpat ir par daudz. Bet sapratu, ja neielikšu blogā, tam vispār nav nekādas jēgas. Jēgas jau nav tāpat, bet vismaz ir kaut kāda darbība. Klāt bildēm mani vērojumi. Ulbroka ir dīvaina vieta. Reizē ļoti mīlīga, skaista un patīkama, reizē arī asa, nemājīga un kaut kādas vārdos neizsakāmas varas, lai tas būtu lielpilsētas tuvums vai kaut kāda nenosakāma iznīcība visapkārt, sabojāta. Te ir reizē labi un reizē briesmīgi. Un to nevar izteikt vārdos, tā ir kaut kāda nedefinējama sajūta, jo nekur nav brīvas zemes, jebkuros krūmos var slēpties bijušā laika lūžņi, bijušo māju drupas, šī laika sadzīves atkritumi.

ulb_00

Ulbroka ir dīvaina vieta. Te ir knapi nojaušama muižas un seno laiku pagātne, ko iemieso izdemolēta muiža ar aizaugušu parku, dzirnavu dīķis ar pīlēm. Te ir vairākas austrumnieku ēstuves un gaisā jaušams šašlika smārds, salūti, svinības. Te ir padomju laiku godība ar knapi nojaušamām pagātnes sejām – kura māja piederējusi padomju saimniecībai un cūkkopjiem, kura institūtam. Nav ne jausmas, kas tas par institūtu, laikam pieder pie tiem, kas saskaņā ar neseno pētījumu jālikvidē. Bet centrālā Ulbrokas iela joprojām ir Institūta iela, ir pat pietura Institūts. Un kaut kas no tā visa ik pa laikam izlien uz āru – pagātnes rēgi un Rīgas guļamrajona šarms, kam vietējās pašvaldības gariņi mēģina iepūst dvēseli un radīt savu republiku. Un pa vidu kaķi, pīles un cilvēki. Krievi, latvieši.

ulb_01

Atmodas vārtiņi. Man likās dziļi simboliska to atrašanās vieta. Un tomēr tie kādam ir bijuši vajadzīgi. Tie joprojām kādam ir vajadzīgi, jo izskatās diezgan nesen krāsoti. Un kurieni ved šis ceļš, kas lai zina. Ulbroka nemēdz atklāties uzreiz. Te ir pārāk daudz slāņu, pārāk daudz dažādu laiku cilvēku, cerību un likteņu.

ulb_02

Skaidrs, ka stāvēt un apstāties aizliegts. Lai nu kas, bet ceļazīmes Ulbrokā ir salipinātas pamatīgi daudz. Kaut ko jau ir jādara tam pašvaldības policijas bataljonam, kas ir lielāks kā, pieļauju, Baltinavas, Viļānu un Varakļānu, kā arī vēl pāris tamlīdzigu novadu pašvaldības policijas spēki kopā ņemti. Kad nav ko ķert par stāvēšanu neatļautā vietā, policisti kursē pa dzirnavu dīķa pludmali. Atcerieties filmu par žandarmiem un citplanētiešiem. Nu lūk, siltos vasaras vakaros policisti ar auto brauc pa gājēju ielu, respektīvi celiņu priežu mežā un meklē citplanētiešus – cilvēkus, kas tumsiņā malko aliņu vai sareibuši tup uz soliņa. Tad tiek veiktas audzinošas pārrunas. Dzērājs paliek, policijai ir ko rakstīt vietējā novada avīzē “Tēvzemītē”. Jā, tā to avīzi tiešām sauc. Metiens nevājais, bet redzēta ir tikai internetā.

ulb_03

Vietējie iedzīvotāji māju remontam izmanto dažādus materiālus. Kāda nu kuram rocība. Praktiskais latvietis neko nemet zemē, bet klāj uz jumta. Taupība naudu nemaksā. Mājas kā cietokšņi. Kā vienmēr tas ir ar privātmājām, kas atrodas daudzstāveņu ielenkumā. Kopīpašuma atvērtība ar grabošām padomju laika durvīm un privātīpašuma noslēgtība ar žogiem, žogiem un žogiem.

ulb_04

Sensirms koks pa ceļam. No vienas puses – koka žogs, kam metāla caurulēm galos satupinātas konservu bundžas. Praktiskais latvietis jau sen māk izlietot otrreizējās izejvielas un dzīvot taupīgi. No otras puses – jaunais bērnudārzs, kas uztupināts turpat blakus vecajam. Tāda bērnudārzu republika. Un koks pa vidu. Ne īsti vietas taciņai, ne kokam. Bet jāaug. Žogi nāk un iet, koks paliek.

ulb_05

Divstāvu garāžas. No vienas puses vārti, no otras puses vārti. Otrajam stāvam arī logi. Kas mani galīgi nepārsteidz, tie ir krāmi aiz garāžu logiem. Tāda sajūta, ka krāts un taupīts tiek viss. Ka Ulbroka gatavojas laikiem, kad atkal nekā nebūs. Nevar būt, ka vecās skaidu plāksnes nenoderēs. Noder viss. Tikai jāsagaida pareizais laiks. Ulbroka ir kā sīpols, ko var mizot un mizot, tāpat paliks vēl kāda nolupusi krāsas kārta, aizputējuši stikli un aiz tiem – krāmi.

ulb_06

Garāžās notiek uzņēmējdarbība. Uzņēmīgi cilvēki darbojas. Vai varbūt tas ir kaut kas, kas palicis no veciem laikiem. Ulbroka mēdz uzkrāt laika liecības. Laiks šeit iet vienlaicīgi, nekad jau nav zināms, kurš laiks te iet, jo tie pārklājas. Reizēm var vērot, kā uz miskasti atkritumus nes cilvēks pelēkā jakā, biksēs, naģenē, rokās viņam ir zils spainītis ar melnu rokturi. Kā pirms divdesmit, trīsdesmit, varbūt četrdesmit gadiem. Tas ir tas pats spainītis. Laiks ir bezspēcīgs.

ulb_07

Laiks norauj ugundzēšamo agregātu stendam ugunīgi sarkanās lāpstas un laužņus. Laiks sarkano krāsu noēd un apsūkā stendu sarūsējuši brūnu. Bet laiks ir žēlīgs. Lai stāv. Vietējiem jauniešiem zīmēt. Un tad nograuž arī to.

ulb_08

Laiks veido uzkrājumus. Vai varbūt tas nav laiks, kas sakrāj cilvēkiem vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, bet cilvēki, kas kaudzēs sakrauj laiku. Vai varētu tā gadīties, ka tie, kas šajā telpā sāka kraut dažādas vērtīgas un kādreiz noteikti vajadzīgas mantas, vēl ir dzīvi. Varbūt tie ir viņu bērni, kas tagad krauj. Varbūt tas viss ir sakrauts pirms daudziem gadiem, bet neviens nav pamanījis, ka ēkā ir arī šāda telpa. Un ko gan tur liktu, ja nebūtu visu to priekšmetu.

ulb_09

No daudzo tās mājas kaķu godības mājās bija tikai resns runcis. Katrai mājai ir sava kaķu ferma. Kaķu te netrūkst. Kaķu teritorijas nepārklājas. Pie vienas mājas baltie, pie otras svītrainie, pie citas melnie un melnbaltie. Ar bailīgām, reizēm izmisušām acīm. Pa laikam kādu nākas aiznest uz miskasti. Pa laikam spēlējas, pa laikam kašājas. Aiz loga vienmēr ir dzīvība – vārnas un kaķi. Man šķiet, šis ir pats resnākais eksemplārs.

ulb_10

Ceriņu laikā noteikti ir skaisti – zaļās lapas un ziedi paslēpj ugunsdzēšanas stendu, nav nekā. Laiks netraucēti var iet garām.

ulb_11

Piesaulē sildās melnais. Kārtējās durvis, kas neved nekur.

ulb_12

Garāžu rinda. Brūnie un zaļie toņi. Izlecējus te neviens negaida.

ulb_13

Tepat lejā upe un upē pīles. Piesaules burvība, kad liekas, ka dzirdi, kā sniegs saraujas.

ulb_14

Bet ledus vara negaist. Ne Piķurgā, ne spainī. Kas zina, kas savulaik nolēmis savākt ūdeni spainī. Kam tas ir bijis vajadzīgs. Bet spainis stāv, ūdens pildās. Sasalis. Bet tas jau nekas.

ulb_15

Visi krūmi sīkas dzīvības pilni. Stāvēju pie upes, skatījos, kā sīki mazi putniņi priecīgi piesaulē ņemas pa krūmiem. Un padomāju – viss tak ir baigi vienkārši. Un tai brīdī krūmā ienesās vanadziņš, neko gan nenoķēra. Sīkaļas putni bija samukuši tik dziļi krūmā, ka knapi penterējās ārā, visi zari čabēja, nekādu balsu. Pagāja varbūt 2-3 minūtes, jau akal viss tirgus sācies. Vot ja mēs šitā mācētu priecāties par to, kas ir, piesargāties no tā, kas nāk, un aizmirst to, kas ir bijis.

ulb_16

Un turpat balkoni. Katram sava dzīve dzīvojama. Te vienkopus tik daudz tik dažādu cilvēku. Un kaut kā jau jāsadzīvo.

ulb_17

Zīmes Ulbrokā nereti nenozīmē neko. Laiks aiziet, bet kaut kas no laika paliek uz māju sienām, krūmos vai tāpat vien kaut kur mētājamies. Veikala tur nav. Tur reiz bija veikals.

ulb_18

Resnajam runcim, izrādās, ir pašam sava māja. Neskaitāmas bļodas ar sasalušu saturu. Savs paša kaķu nams. Kas būtu Ulbroka bez kaķu ordām. Ulbrokas ģērbonī vajadzētu būt runcim, kas slaistās ap mašīnām un mājām, augsti gaisā pacēlis savu asti. Un arī tad vēl nevar zināt, vai tas būtu melnais, baltais vai strīpainais runcis.

ulb_19

Viena no pirmajām pavasara pazīmēm ir pazuduši cimdi. Cimdi nemēdz pazust, kad tie ir vajadzīgi. Cimdi aizklīst pasaulē, uzmaucas žoga mietiem, dzīvo savu dzīvi. Un varbūt tas bija februāra sākuma sveiciens pavasarim. Zīlīšu dziesmas, zvirbuļu čalošana, piesaulē notupušies gurdeni kaķi.

Gaisma atlākuse

gaisma1gaisma2gaisma3gaisma4

Lai kai zīma vēļ spyrynojās, gaisma jau ir atlākuse. Tai soka par laiku piec Zīmyssvātku, a vēļ vaira par Sveču dīnu voi Svacaini. 2. februarī bazneicā dadz svecis, a uorā gaismu dadz saule.

Ka pa Sveču dīnu saule speid tik daudz, ka var zyrgu apjiugt (voi myusu dīnu versejā īsiļdeit motoru mašynai i nūkaseit nu styklu ladu), to byus skaista vosora. Vosora byus skaista – vakar Mukulēs vysu dīnu speidēja saule.

Back to top