Naraudi, muoseņ

bilde29

Naraudi, muoseņ –
tī kauli, tei mīsa.
Atīs Postoruo dīna,
pajims dvēselis mutē
kai kačalānus
i aizness pi Dīva.
Niu naraudi, muoseņ.
Nav mīra. Nav mīra.

Seņ nabeju naktī pasamūduse nu tuo, ka nazkas juopīroksta. Pat napīmiņu, cik seņ nabeju pasamūduse nu tuo, ka atīt teksts. Zynuoju – pagaiss, naatguoduošu. Cieļūs i guoju iz ateju ar lapeņu i zeimuli, kū tymsā sačupinieju nazkur iz golda. Teksti atīt, jūs tikai pīroksta i aizīt gulātu kai piec padareita dorba. Nu reita knapi atguoduoju, ka nazkur ir lapeņa.

Zīmološanās ar latvju gēnu

Eku šeku pirms Latvijas valsts dzimenes visi ērmi sarosās – gan ne tik koši kā pirms vēlēšanām, bet arī spīgo un līgo visādi latviskumi, pareizi, nepareizi un gaisā parauti. Šorīt pamanīju spēlīti “Latvijas gēni” – 5 sekundēs izvēlies bildīti, mēs pateiksim, no kurienes Tu esi. Formulēts gan ir smalkāk – kurš gēns Tevī stiprākais. Un neba jau zilu acu vai apaļa galvaskausa, nošļukušu plakstiņu vai plakana deguna. Novada gēns. Pie tam ne vien vēsturisko novadu, vecajām Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm piedomājot klāt arī Zemgali, bet arī Rīgas. Kaut tikpat labi – kāpēc ne Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils, kur tak arī sava republika, sava būšana, savas hūtes un otkati.

Sākums daudzsološs: “Pasaki, kam tu dod priekšroku, un mēs pateiksim, kuros novados mīt tavi Latvijas gēni!”. Testu izveidojusi reklāmas aģentūra “DDB Latvija” sadarbībā ar biznesa portālu db.lv, balstoties uz “DDB Latvija” un pētniecības aģentūras “GfK Custom Research Baltic” veikto pētījumu “Brand Capital”. Lasu tālāk – Guna Gleizde raksta: “Iedzīvotāju uzskati un paradumi katrā novadā mazliet vai pat ļoti krasi atšķiras teju visos jautājumos – sākot ar viendzimuma laulībām un beidzot ar lojalitātes kartēm. Cilvēku pašvērtējums svārstās no pašpārliecinātības vienā reģionā līdz pieticībai otrā.”

Labi, labi. Kāds PR guru izdomāja PR kaut kādam pētījumam, kaut kāda zīmolu mīlēšanas projektam vai savai darba vietai. Palaida Feisbukā lapu, uztaisīja ātri maigāmo un soctīklos šārējamo testiņu, sacerēja tekstiņus, salika bildītes. Viegli un pa gaisu. Pūt vien stabulē, šopingotāju un šārētāju tauta! Vibrē tīklos, senču gēnus grabinādama!

Bet nu spēlīte paliek spēlīte. Pus pa jokam, pus nopietni izdari testā izvēli vairākas reizes – te krāsas, te simboli, te zīmoli, te sazin kas. Un ir. Gēns ir atklāts!  Uzlec Latvijas karte ar procentu rimbuļiem un augšā oranža bantīte – “Visstiprākais gēns tevī ir…” – uzmini nu!

Kur hipsteri, kur atomi, kur bitītes žūžo un zaķīši ausis spicē, bet 5 Latvijas gēni ir skatāmi ļoti uzskatāmi. Pie tam gēns rakts tik dziļi, ka izrakti pat senču kauli – latvju ciltis no sazin kura gadsmita.

Piemēram, zemgalis. Sazin kādas ciltis te pāri gājušas, sazin kur vazājušās, bet Zemgales nosaukums visus zemgaliešus ļauj nosaukt par zemgaļiem. Nemirstības noslēpums ir atklāts, bet žēl – sēļiem nepaveicās, jo viņi pakāsa savu novadu. Nav Sēlijas, nav sēļu. Nav sēļu, nav jāsacer apraksts tāds kā horoskopā – lai visiem apmēram der.

zemgalis

Vai latgaļi. Ir nosaukums, ir cilts. Drusku jau ir šaubas – latgaļi vai latgalieši, bet skan labāk tomēr tie latgaļi. Gēniskāk! Seniskāk! Tuvāk prečkopības un prečpircības saknēm.

latgalietis

Pag, Kurzemē nav kuršu? Kur palika kurši?

kurzemnieks

Vidzemē nav vidzemju, jo te 13. gs. dzīvoja latgaļi. Nesauksi tak veselu 2 novadu iedzīvotājus par latgaļiem, ja pat zemgaļi ir pārņēmuši sēļus un sauc savu teritoriju par Zemgali.

vidzemnieks

Bet kaut kur ir jāliek arī hipsteri un zīmolīgo zīmolu pavēlnieki, kas sevišķi vibrē un grabinās soctīklos. Tāpēc ir Rīga un rīdzieši. Izrādās, rīdzinieki domā pārvākties uz ārzemēm ar visām savām planšetēm un viedtālruņiem. Aijajai.

ridzinieks

Zemgaļi, latgaļi, kurši – visi kā dzīvi, skraida pa veikaliem un pērk zīmolus kā negudri. Uzminēsi, kas šiem vairāk patīk, pārdosi vairāk savu krāmu.

Latvji ir krutāk kā latvieši. Varbūt visi Latvijas iedzīvotāji ir latvieši (un nekādi tur latvijieši), bet īstenos un etniskos latviešus, kas mantojuši kuršu, zemgaļu, latgaļu, sēļu asinis un valodu, saucam par latvjiem? Latvijā dzīvo latvji un latvieši. Nekādu pārpratumu. Latvji, balsojiet par to un to! Latvieši, pērciet to un to!

Un kā saukt uz ārzemēm izceļojušos latvjus? Ārieši?

Visa pasaule āriešu pilna. Kur ne griezies, kāds cirtaini hipsterīgais latvis spaida savas viedierīces pogas un domā par šopingu. “Bauskas alus” vai “Samsung”, “Tērvetes alus” vai “Head & Shoulders”, “Kārums” vai “Staburadze”.

baltu.ciltis

Joks ir joks, un jokam joks ir joks. Par bildītēm neņirgāšos, jo tur skaidri saausti stereotipi – mežaveči vidzemji, svēto lampiņu kurši, demogrāfiski čaklie latgaļi, mācītie šopingotāji zemgaļi un gaisā pasistie šopingotāji rīdziņi. Bet nu nosaukumi. Par cilšu, pardon, novadu nosaukumiem nepaņirgāties nevarēju.

Nav ne jausmas, kas ir šitā balagāna autors, bet ar līksmību aplūkoju visas āža kājas. Šitas gan būtu viena pētījuma vērts – ko iesākt ar sēļiem, latgaļiem un kuršiem mūsdienās, kā viņus ievibrināt tīklos, lai arī saknes var nošārēt un salinkot mūžīgi.

Bāc. Bet kur viņi lika lībiešus?

Zuss muoja i pagaiss sāta. Voldemara Vogula "Sirds bolss"

Voguls_Sirds.bolss_webVakar pa ceļam iz dzīduošonu nūpierku apguoda “Zvaigzne ABC” izdūtū Voldemara Vogula dzejūļu gruomotu “Sirds bolss”. Pats fakts viņ ir breineigs — kruojums latgaliski Reigys apguodā i Reigys veikalā. Kaida vaira tī buorineite — volūda skaņ televizejā, pylni dzīšmu šovi latgalīšu; volūda skaņ dzejā i teik īspīsta iz papeira. I naviņ kur nabejs pašelē tuoli tuoli, a tok pošā Reigā. A kas Reigā izdūts, tys tok myužeibai izdūts. Cītajūs vuokūs, internetveikalā.

Labi, gona uoveitūs. Reiga na svātuo gūvs. A Reigys gruomotom tei poša vaine i prīca, kas i Rēzeknis, Ludzys ci Viļānu gruomotom.

Šūreit pa ceļam iz dorbu skaiteju i palyka biedeigai — deļkuo latgalīšu gruomotys nadataisa da gola. Voi eistyn nav nivīna korektora i redaktora, kas dasaver taidu seikumu kai vīnaids burtu nūformiejums ci fonts dzejūlī (v. 50. pl.). Par leksiku voi raksteibu pat nav runa — ni Vogula kruojums pyrmais, ni pādejais ar “nuokt” i “skateitīs” cytaiž vyscaur latgaliskā tekstā voi atškireigom vīnys formys izskaņom i golūtnem vīnūs vuokūs. Narunojūt par izlūksnis īzeimem, par pīmāru, vuorda “kaļve” lūcejums lokativā “Kai kaļvī zyrga pokovus // Tāvs kola”, kas izlein cytaiž galeigi na poša izlūksnei rakstureigajam pīrokstam ar Zīmeļlatgolai rakstureigajom golūtnem “-as”, “-es” (nui, zynu, zynu, ka gruomotā dūmuota “Stroda raksteiba”, bet par daudzi atkuopu, kab jimtu golvā).

Puorskaitūt latgalīša dzejā vuordu “tupeni”, maņ iz lyupu ironisks smaids — voi eistyn pošu latgalīšu buļbys i guļbys ir tik nycynojamys, ka juosagiun pi vidzemnīku tupeņu? Parkū to par reizis najimt kūrzemnīku ruociņus — nav gona pīrosti i gona gludi deļ poetiskūs tekstu? I kaida nūzeime skaistim vuordim par dzymtū volūdu, ka sirdī to bais juos vuordu pasaceit da gola?

Tai i dzeivojam — buorineiši. I nu vysys sirds ar vysu sovu sirds asni i aizgruobteibu rokstom dzejūļus par Latgolu mamu i tāva dūtim ceistajim zūbynim — paaudzi nu paaudzis. Koč gruomotys īvodā Anna Rancāne citiejuse autoru: “As nikaida abstrakcionisma nalītoju, nikō sveša. As te dzeivoju, “Cepleišūs”, te muni bārni un niko sveša maņ navajag.” (Pastreipuojumi muni.)

Reizē gruomotys teksti skaņ jau cik reižu dzierdātai i stereotipiskai, a reizē kai nu jauna. Kotram cylvākam gols golā ir sovs pasauļs i sovys acs, kai pasavērt iz juo.

Vogula dzeja kai Vogula dzeja. Jis ir jis pats — kai īprīkšejūs kruojumūs, tai i niu. Eisi, varātu saceit, ka pat konspektivi par svareigū. Kai izgrīzumi nu vīna Latgolys cylvāka dūmu i jiutu pasauļa. Kai aforismi i pīzeimis par dzeivi.

Pyrmuo gruomotys daļa “Muns orklys, rūkys munys” vaira runoj par dzymtū zemi, bārzim i bārnim, paaudzem i sovys vītys sajiutu, ūtruo daļa “Guņs meita” — par mīlesteibu pret sīvīti, a trešuo “Dīva ūzula zors” ir kai pīzeimis par myužeibu, myužu i sevi, par sovu vītu Dīva ūzulā. Sauc tū par tautu voi pīdereibu sovai zemei.

Ruodīs gon, ka šaļtim autors eisti nateik uorā nu latgalīšu literaturys bādu īlejis — raksteit latgaliski = raksteit par Latgolu. Koč jis ir par dzeivu i par lelu itai kletkai — kai aizarunoj, tai izlein pa sīta caurumim iz vysom pusem kai meiksts muols voi spryuk vaļā kai ols nu bucys. Nu vaidiešonys par mierstūšū volūdu klasiskā izpratnē ite nav ni smokys, dreižuok aicynuojums naturēt volūdu zam akmiņa, aplīcynuojums sovai atbiļdeibai pret tāva i muotis, pret dālu paaudzi.

Tik ka tuo dzeivuma grybātūs vaira. Lai nav taida cauri setkai izmīgta muola masa ar vacu laiku stereotipiskajim uzsaukumim “celitēs, bruoli” voi buorineibys otkon i otkon pīsaukšonu, a kruojums saītu vasals i skaneigs kai skrūze. Voi izsper spuņdi kai ols bucai i izalej puori skaiteituojam dzeivā skaniejumā. Bet mož es i gaidu tū, kuo navar byut — autora aforistiskais stils naparedz taidys izalīšonys, koč jis pats ir dzeivs i juo pasauļs ir dzeivs i skaneigs.

Vuordu nu dzīsmis naizjimsi — ar liekšnim saulē naīlieksi, ka ir novembris. Jau tai itys kruojums ir vasals zors myusu dīnu latgalīšu literaturā — cytaiduoks, sovpateigs, vārā jemams.

Gryuts gon pasaceit, cik lela daļa ituos gruomotys tekstu ir pyrmpubliciejums, cik nu nu īprīkšejūs mozūs kruojumu pajimtūs dzejūļu izlase. Napuorbaudeju. Var jau byut, ka juo dzeja ir kai lels pasauļs, kurā atsakuortoj vīnys i tuos pošys zeimis, tok skaitūt par zvaigžņu tyltim, rūnās dūma — varbyut tys dzejūļs eistineibā ir nu kruojuma “Iz zvaigžņu tylta”.

Vogula dzeja maņ ruodīs skaista, kod jū naizmaitoj muns ar volūdys nabyušonom samaituotais pruots. A varbyut es poša asu samaituota, kam radzu tū, iz kuo verūs — caur sovom durovom vysa pasauļa naīraudzeisi, a tik viņ kai durovu škierbu. Šaļtim jis eisā dzejūlī skaita tū, skaita itū. Saīt kai lītu i byušonu puorskaitejums, a tei ak jau muna vaine, ka tys nasasalej vīnā vasalumā, a tikai pasaruod šmuki salykti vuordi i teikumi. Kai vysaidys druponys vīnā traukā — verīs i dūmoj, kas ite juosaredz.

Bet pats golvonais, kū gribieju pasaceit — Vogula dzejā dzeivoj latgaliskais kods ar līpu zīdim, azara iudinim i miršu vaiņuceņu, a tai napasaceis nivīns nu nivīnys cytys pasauļa molys. “Tu maņ miršu vaiņuceņu devi, // Bryunaceit.” “Boltūs guļbu // Daņcs dabasūs // Nasabeidz.” I tys ari ir tys. Sovs. Vierteigs. Skaiti i zyni — te ari ir tei latgalīšu literatura i tys, deļkuo jei vyspuor vajadzeiga autorim i skaiteituojim.

A par tū muoju zusšonu i sātu gaisšonu — tī vaca bāda. Nazynu autora personeigi i juo volūdys, tok šaļtim gribīs iztulkuot latgaliski juo latgaliski raksteitūs tekstus. Varbyut tī byutu bejs gona ar redaktoru, kas pasoka, ka “taka” i “styga” ak jau ir vīns i tys pats i pat vīnā gruomotys puslopā gona ar vīnu vuordu — latgalīša mēlei tyvuokū “styga”. Voi ka Jezus ir Jezus, na vīnā gruomotys lopā Jezus, a cytā jau Jēzus. Bet itei bāda ir vaca kai pasauļs — ka nadasaviersi sovys volūdys, jei mudri apaugs ar vysaidim pa pasauli sagruobuotim vuordim. Poša dzymtuos i īkšu volūdys dzeivais vuords vys jau rauga izleist i ari izlein tekstā — par varis to seve nanūglobuosi. A piec šaļtenis jau literarais sapruots sova vuorda vītā īlīk svešys volūdys protezi.

Dzeja ar taidim aizgiutajim poetismim maņ izaver kai skaistule piec kosmetiskuos operacejis — ruodīs, šmuka nu skota, tok kas zyna, kaidi čorti jai dvēselē dzeivoj. Izliksi miršu vaiņuceņu — mož i sova ļaudaveņa. Nūjimsi — mož i Pamela Andersone.

Deļtuo iz prīšku tūmār gribīs autoram nūvielēt dzeivuot sovys poša volūdys sātā, na muojā. Navar svešim vuordim pasaceit svareigū, a sirds bolsu gribīs dzierdēt dzeivu, na pasaceitu frazem i literari pareizim i aizgiutim poetismim — maizis klaipim, dyuraineišim, smuidrim augumim i t. t.

Itei gruomota tok eistyn ir Voldemara Vogula sirds bolss, kas izskaņ dzejā — par jam svareigū, par aizejūšū i reizē byutiskū. A cikom byutisks, cikom i ir. Naveļ bez laika volūdys kopā. Jei ir dzeiva i dzeivuoka par dzeivu, cikom svareiga — autoram, izdeviejam, skaiteituojam.

P. S. A apguodam “Zvaigzne ABC” gribīs nūvielēt tai turpynuot – latgalīšu pasaulī ir gona daudz, a jim vajag i muola pūdu, i dzeivuo ols, i sovys volūdys i literaturys na tikai TV šovūs i dzīsmēs. Vīneigi padūmojit par tū redaktora i korektora byušonu – maņ jau prīca, ka gruomota latgaliski, a nu ituo fakta tok es napalīku okla i radzu ari apguoda napadareitū dorbu.

Back to top