Par jazvu i laimi

keksi

Zynu, ka daudzi zynuotuoji soka – jei stypra, jei izturēs. Skaidrys, ka iztureišu. Na tū viņ. Dūt Dīvs tik laimis šaļtenis, kū atguoduot i kuruos gaideit. Nu šaļtenis iz šaļteņu kai nu vīnys pūra kryuts iz ūtru puori slapņumam.

Nui, pīsaceļt var ari nu nakurīnis, nu dziļuokuos dūbis. Tok pīsaceļt kai cylvākam, na zarazai ir vysys dzeivis gryuteibu pakuope i izaicynuojums. Vysu myužu ir izvēle – byut maitai voi cylvākam. I tys ir tys, kas vysu myužu juosavuica, vysu myužu juopīmiņ.

Šudiņ puorskaiteju anotacejā, ka munys niu jau 3. antibiotikys der Sibira miera uorstiešonai. Temperatura pyrmū dīnu normala.

Cylvāks tūmār ir stypruoks par jazvu. Vot deļtuo ir svareigi palikt par cylvāku, navys byut jazvai, kas ād sovu i cytu dzeivis.

Šudiņ Annys dīna. Var suokt rakt jaunuos buļbys, na tikai čupinēt zam lokstu – kur kaida pruovuoka aizamatuse. Var ēst jaunūs uobeļus. Tai ka iedit buļbys i uobeļus, naiedit cylvāku. Tys ir ir tys, deļkuo cylvāks ir cylvāks, na rikteiga jazva.

Tei ir kotra poša izvēle – dzeivuot sovu voi svešu dzeivi, radeit sovu prīcu iz zemis voi kleņčeit nu cytu prīcys kaidys druponys, voi laseit pa zemi nu cytu nalaimis atbyrzušus sovys laimis trupiekšņus. Sok, maņ ir labi, ka cytim švaki. Muna laime pasakuop iz cytu nalaimis i izaver leluoka.

A ni besa. Laime pīvalk laimi, prīca sasabolsoj ar prīcu. Zvoni skaņ tuoļuok par vuordim. Nu šaļtenis iz šaļteņu, nu laimis iz laimi – sovu voi svešu. I tys ir tys, deļkuo ir vārts – smaideit pretim, pasaceit lobu vuordu voi vīnkuorši dzeivuot.

Priežu galotnēs, mākoņos

abend.mittag

Pāris dienu daru to, ko vēl nekad mūžā neesmu darījusi. Guļu slimnīcā. Aiz loga mežs un debesis.

Viena diena Varakļānu slimnīcā ar brūno naktspodu skapi un atejas podu ar aptrusušo striķi ūdens noraujamā vietā neskaitās – no tās es aizlaidos pēc pirmās nakts un braukāju tikai uz sistēmām, pie viena vadājot uz un no darba slimnīcas medmāsas. Kas nu tā par gulēšanu, ja vienīgās košās atmiņas ir dārzeņu sautējums, kur retas kāpostu lapas dzenā burkānu ripeles, bet masu veido kartupeļi un tāla krējuma atblāzma, jo “uz visu slimnīcu viena buņdžiņa krējuma, lai būtu taukvielas”.

Te es esmu pa īstam. Tas nozīmē – parasts pacients un godīgs gulētājs. Bez īpašiem VIP statusiem vazāties apkārt vai dabūt kādu tarkšķošu sanitāri, kas blakus gultā pūtina kājas un nāk aprunāties ar “to Spergas meitu, ko pēdējo reizi redzējusi pirms 33 gadiem”.

Lai gan ārsts Sperga, protams, ir arī šite un arī šite man pavaicāja, vai tas Sperga ir arī mans Sperga. Izrādās, arī šitajā slimnīcā ir savs Sperga – tas urologs, kuram adresēts spams pienāk manā e-pastā ar apskaužamu regularitāti. Nudien mēģināšu – varbūt pirmdien izdosies viņu satikt, lai vismaz iepazītos. Jo cirkam būs būt!

Slimnīcu var uztvert arī kā kūrostu (nejauši pārrakstījos, bet kūrosta tomēr skan labāk nekā vāciskais kūrorts), kur izlekt no ikdienas rāmja un iegūt jaunu pieredzi. 17 dažādās putras vien ir ko vērts.

Man gan laikam nu reiz nekad nav trūcis spēju saskatīt labo. Māsiņas un sanitāres ir ļoti laipnas un pieklājīgas, smaida pretī un jokojas. Laikam jau taisnība – kā pasaulē iesi, tā pasaule nāks pretim. Skats uz mākoņiem ir dievīgs, un laiks vēl lutina ar ļoti dinamisku negaisa un balto gubu mākoņu maiņu, kas saulē izskatās vienkārši fantastiski. Arī tās izslavētās slimnīcu putras man liekas tīri garšīgas un savā ziņā tādi interesanti eksperimenti. Piemēram, man nebija ienācis prātā, ka šķeltos zirņus var vārīt kopā ar grūbām – ļoti sātīgs un interesants veģetārais ēdiens. Savukārt griķu putra ar maltās gaļas mērci pēc divām dienām bez ēšanas – dievu ēdiens.

Tikai vienu es sapratu – mani optimisma krājumi var būt nezin cik bezgalīgi, līdz tie saskaras ar palātas biedreņu izmisuma  jūrām. Tādā brīdī saproti – katram pašam sava laiva ir jātur sausa.

Kas attiecas uz pārējo – ar mani viss ir kārtībā. Liekam jaunu bildi iekšā.

Ceļa vuordi

naktineicys

Izdūmuoju dīnrokstā dalikt vuordineicu, kas 27. julī skanēs Latvejis Radejis raidejumā “Kolnasāta“. Varbyut kuram nūder, taisūtīs ituos vosorys Lelajam Braucīņam iz Latgolu.

Itys roksts vaira dūmuota tim, kas latgaliski narunoj. A varbyut kaida gudreiba nūderēs ari tam, kurs latgaliski runoj kasdīnys, tik nav aizadūmuojs, kai tys eisti ir i kai juobyut.

Ak jau daudzi nu jiusu itūvosor brauks gostūs iz Latgolu. Cyts gostūs da rodu voi iz kopusvātkim, cyts kai turists apsavērt, kas lobs pādejā laikā sataiseits i izcalts lelajuos Latgolys piļsātuos Rēzeknē i Daugovpilī, cyts nūsamauduot azarā i izapērt pierteņā, vēļ kaidam gribēsīs apsavērt staraveru dzeraunis, katuoļu krystus ceļa moluos voi taipat viņ pablūdeit pa Latgolys celim i nacelim.

Īejūt sātā, vīsneicā voi sateikūt cylvāku iz ceļa soka „Lobs reits”, „Loba dīna”, „Lobs vokors”. Kotrā teicīnī ir div vuordi, taipat kai lītuvīšim.

Tyvuokim cylvākim var saceit – „Vasals”, „Vasala”! Tys sovā ziņā ir analogs latvīšu „Čau”, tikai sevī satur nūvieliejumu, lai cylvāks ir vasals. Ari tod, ka kaids cylvāks nūsaškaudoj, jam apleicejī soka: „Byusi vasals!” voi vīnkuorši – „Vasals!” A kod pi svātku golda paceļ gluozi, tys tam soka dzardams: „Byusi vasals!”, a ūtrys jam atsoka: „Dzer vasals!” Tai jūceigai saīt, tok tys, kas dzer, ūtram vielej veseleibys, a ūtrys jam atsoka ar tū pošu.

„Vasals” vyspuor ir cīši ītiļpeigs vuords. Var gadeitīs, ka iz kaida ceļa staba, ībraucūt kaidā pogostā voi mīstā, gaideis uzroksts, par pīmāru: „Vasali Baļtinovā!” A sagaideituojs, izguojs prīškā iz sātys celeņa, saceis: „Vasali atbraukuši!”

Ir pat vuordi – „vasaluotīs”, „sasavasaluot”, „vasaluošonuos”, „sasavasaluošona”. Tys ir vasals process, kur nav gona ar vīnu „vasals”, „vasala” vuordu, a kas ītver ari apsarunuošonu – kai dzelys, kai sīva, kai bārni, kai veiram dorbs, kai ceļš da itejīnis, kaids laiks ruodīs, kai ar sīnu, kai mašyna īt. Kod ūtram dūsi lobu dīnu, lobu reitu voi vokoru, tī ir taida kai pīkluojeibys sīna pa storpu – kai vajag. A ka saceisi „vasals”, „vasala”, „vasali”, to obeji runuotuoji atsarūn vīnā telpā, vīnā ustobā, vīnā pogolmā. Lobadīnu dūd vysim, vasalojās ar sovejim.

Vēļ ir teicīņs, kū myusu dīnuos gon vaira soka tikai bērēs, ejūt iz saļmu dzīduošonu, kai ari bazneicuonu vydā, ari sarunā ar bazneickungu. Tok tei ir vaca katuoļu sasavasaluošona. Sateikūt soka: „Lai ir slaveits Jezus Kristus!” Ūtrys atsoka: „Myužeigi myužam!” Tai ak jau nasaceis jaunīši večerinkā ci tuseņā voi zaļumbalā, tok svātdīnis reitā, sateikūt babeņu iz ceļa ejam iz bazneicu, drūši vari saceit – jai byus prīceiguoks pruots, a Tovs pasauļs paliks gaišuoks.

Bērēs, voi ari runojūt par kaidu nūmyrušu, soka: „Myužeigu dusiešonu!” „Lai jam vīglys smiļkts” A kuozuos taipat kai i cytur Latvejā pi golda klīdz: „Ryugts, ryugts!” I tod: „Soldons!”

Pi golda var vielēt lobu apetitu voi apetiti – kai jau kuram tys vuords mutē pasagrīž. A vēļ lobuok āduojim nūvielēt: „Dīvs gaus!” Tys zeimoj – lai Dīvs gausynoj iesšonu, lai āduojs ād ar gausu, ar apdūmu i paād da seita, na pīsarej tai, ka navar pakustēt i tod suop māga. Lai iedīņs nas svieteibu i nūdar mīsai i goram. Gauss ir ari ar nūzeimi lāns, lieneigs. Lieni ādūt, var paēst lobuok, seituok. A pretim juosoka: „Ar gausu!” Tai ka āduojs ari apstyprynoj – ēst pamazeņam. Tai pi golda saīt dialogs: „Dīvs gaus!”, „Ar gausu!”

Pi golda var saceit ari „Lai Dīvs svietej!” – tys zeimoj, lai iedīņs nas svieteibu i seitu, reizē ari pateiceibu Dīvam par juo duovonom. Par sauli i zemi, kas izaudziejuse gryudus, par malieju i cepieju veseleibu i spāku. Ka redzi kaidu struodojam ceļa molā, soki: “Dīvs paleidz!” Na veļti ir teicīņs “Kas nadūd Dīvpaleiga, tam iz kokla čorts sēd”. A pretim vysod var saceit „Paļdis” – itys vuords der gondreiž kotrā situacejā.

A, ka kaids ir izdarejs kū na viņ lobu, tū „paļdis” var saceit vēļ stypruok, sokūt: „Lai Dīvs aizmoksoj!” Tys reizē ari ir lobys izadūšonys vieliejums nazkod iz prīšku. Partū ka lobs dorbs vysod atnas soldonus augļus – agri voi vieli. Taipat ari švaks dorbs – kotram dorbam sova olga, i na jau myusim ļauds struopēt. Deļtuo ari švaka dareituojim var saceit: „A lai jam Dīvs aizmoksoj…” I tei jau vaira na myusu vaļa – kaida tei moksa byus. I kod.

Taidi ir vaira lītuotī latgalīšu pīkluojeibys vuordi, pīkluojeibys frazis. Pareizuok sokūt – ceļa vuordi. Taids īskots latgalīšu pīkluojeibys pasaulī. Ka brauksi cīmā iz Latgolu, atguodoj jūs!

Itī vuordi „paļdis”, „lyudzu”, „vasals”, „Dīvs paleidz” varbyut naizgluobs pasauli, tok jī Tev paleidzēs ceļā i sātā i kai celinīkam attaiseis vysys durovys i paruodeis, ka ite naesi vyss najaušs cauri guojiejs i gosts iz eisa laika, a sovs cylvāks, kas pasaulī īt ar ciļvieceigu gudreibu.

Dzeivē iz prīšku tuoļuok teik nakaunis. Tok i jī nikur tuoli natiks, ka namuocēs pasaceit “paļdis” voi nūvielēt cytim ļaudim lobu dīnu i vīglu goru.

Gols golā – kai pasaulī īsi, tai i pasauļs īs tev pretim. Kai mežā sauksi, tai atskanēs. Kaidu dzīsmi dzīduosi, tai i skanēs.

Lai skaista vosora i breineigs ceļš zam kuoju!

Back to top