Izlaidums 1993. gadā. Dokumentēts

Jūnijs ir īstais laiks, kad mēģināt atcerēties skolas laikus. Eva man pajautāja, vai atceros, kādas dziesmas dziedājām izlaidumā. Sapratu – neatceros ne plika velna. Piemēram, 12. klases izlaidumu atceros kā pa miglu, bet 9. klases – vispār neatceros. Skola man laikam ir traucējusi tik maz, ka kopš tās beigšanas nekad neesmu redzējusi sapnī nevienu epizodi. Miers matemātikai un ķīmijai, fizikai un krievu valodai, ēdnīcas smakai un citiem atmiņu pīšļiem.

Mēģinot kaut ko izvilkt no apziņas dzīlēm, vienīgais, ko atcerējos no izlaidumiem, bija pāris epizožu. Visi raud kā bērēs, skanot “Vecajam zābaciņam”, jo klasesbiedram tikko nomirusi mamma, bet scenāriju taisījis kaut kāds lohs. Atcerējos par neļķi, kuras galva bija uzbāzta uz adatas. Par iešanu uz baznīcu. Par kaut kādām salkanām runām. Bet sapratu, ka abi skolas izlaidumi ir saplūduši vienā. Neļķe, baznīca, zābaciņš – uzmini, kurā bija kas.

Bet, re! Ir dokumentāli pierādījumi! 1993. gadā man bija analogais blogs jeb klade, kur tika dokumentēts VISS. Un jocīgākais, ka es pat drusku sāku atcerēties. Toč tā bija.

izlaidums1izlaidums2izlaidums3izlaidums4izlaidums5

Jūnija atbildība

medicinas.zinas

Jūnijā beidzas skola. Jūnijā daudziem jauniešiem jāpieņem lēmums – kas es gribu būt.

Pirms daudziem gadiem izlēmu, ka es nebūšu ārste, lai arī mājās pilni plaukti ar medicīnas grāmatām padomju un pirmspadomju izdevumos. Ar cara laika attēliem – pacienta izmeklējumi, ārstam galvā katliņš, pacients kreklā ar štrumbantēm. Iekšējie orgāni reljefi attēloti krāsainos attēlos. Padomju ārsta atbildība. Padomju slimnīcas. Jauncelsme. Bērnībā šķirstīju ginekoloģijas grāmatas un, pirms vēl mācēju lasīt, zināju, ka grūtniecēm jānēsā ērti apavi, jāmazgājas dušā. Kad iemācījos lasīt, manā priekšā nonāca romāni par ārstiem – kā viņi dodas uz lauku slimnīcām un ievieš tur kārtību. Vienu laiku mans mīļākais rakstnieks bija Miervaldis Birze.

Bet tad sākās juku laiku bardaks. Izvēles priekšmeti skolā. 9. klases pavasarī bija jāizvēlas, ko mācīšos videnē – ģeogrāfiju vai fiziku, krievu valodu vai ķīmiju. Izvēlējos ķīmiju, fiziku, bioloģiju. Īsts filologa komplekts, pie sevis pēc tam smējos, vēlāk studējot literatūrzinātni.

Bērnībā man mājās bija dabas muzejs – kaste, uz kuras salikti kopā saauguši ķiršu kauliņi, beigtu putnu kājas un olu čaumalas, gliemežvāki un kaltētas dēles. Rīga mani neinteresēja, ja neskaita Dabas muzeju, kur pārējiem par šausmām varēju tupēt pie katra stenda.

Vidusskolā padziļināti mācījos bioloģiju, pa naktīm sēdēju un mēģināju izprast šūnu dalīšanās procesus. Lasīju ģenētikas grāmatas, zīmēju kaut kādas tabulas. Skolā bioloģijā pelnīju pieciniekus un sešiniekus, jo skolotājai es nepatiku. Viņa nedzirdēja manas atbildes un žurnālā lika punktus. Kad gāju atbildēt “parādus” privāti, neieradās uz konsultācijām. Skolas izmēģinājumu lauciņš viņai bija daudz svarīgāk, augi taču bija klusi un tik bioloģiski.

Uz skolas olimpiādēm bioloģijā gāja citi. Uz rajona olimpiādēm brauca citi. Vēlāk izrādījās, ka tur viss esot bijis tik grūti, tik grūti. Skolotāja pie tāfeles šausminājās, cik grūti tur esot bijis – tur tak nevarēja dabūt tās vietas. Viņa uzdeva olimpiādes jautājumus. Nekā grūta tur nebija, uz vairākiem atbildes zināju uzreiz. Pārējo varēja izrēķināt. Viņa nolūrēja uz mani, es sajutos atriebusi. Terors turpinājās.

Iespējams, es būtu bijusi laba ārste. Ja ne tā bioloģija.

Videnē bija jāmācās daudz. Bardaks bija visos priekšmetos, jo padomju mācību grāmatas īsti vairs nederēja, bet jaunu grāmatu vēl nebija. Es noguru cīnīties ar skolotāju un viņas naidu. Padevos. Bioloģijas atzīme atestātā ir, jo par spīti visam zemāk par to pieci vai seši nebija iespējams ielikt. Es zināju, jo tas mani interesēja. Kad visa klase klusēja, bija grūti nedzirdēt, ka pasaku pareizo atbildi.

Bet fizikas gan ne – 12. klasē atteicos kārtot gala ieskaites. Ja mērķis bija pazudis, priekš kam vairs censties. Fizika man nekad nebija interesējusi, pacietu tikai kā vajadzīgu piedevu.

Patiesībā man bija vienalga, ko studēt pēc 12. klases. Apmēram kā nokavēt pēdējo autobusu, stāvēt uz ceļa – ir tak vienalga, uz kuru pusi iet.

Jūnijā daudziem jāpieņem liktenīgais lēmums. Visa dzīve izšķiras, bet laika dots tik maz. Tik jaunā vecumā jāpieņem viens no būtiskākajiem lēmumiem.

Bet arī uzvārds var būt atbildība. Spergas ir ārsti, tur neko nevar darīt. Viļānos un Rēzeknē, vēlāk Rēzeknē, Jēkabpilī. Paaudžu paaudzēs, arī tik attālos dzimtas zaros, ka sen nav ne jausmas par radniecību – vai tāda maz bijusi.

Ir kaut kāds urologs Sperga, kura dēļ mans e-pasts ir nonācis no sākuma urologu listē. Vēlāk e-pasts aizmigrēja farmācijas kompāniju listēs. Tagad saņemu arī medicīnas ziņas.

No sākuma katram, kas atsūtīja medicīnisko spamu, rakstīju, ka es esmu kaut kas cits, ka tā ir kļūda, ka jāmeklē īstais adresāts. Tad sapratu, ka man vienalga. Lai jau sūta.

Tas ir atgādinājums, ka dzīvē ir ļoti daudz ceļu un iespēju. Ka katra izvēle ir svarīga. Ka arī šobrīd ik pa laikam ir jāpieņem būtiski lēmumi, kas ietekmēs tālāko dzīvi.

Tāpēc arī uzrakstīju. Lai arī Tu zini. Izvēle ir atbildība.

P. S. Citus vainot ir viegli, tas nebija šī raksta mērķis. Skolotāja bija tikai šķērslis, ko es nepārvarēju. Tagad viņa ir liela kristiete, baznīcā sēž pirmajās rindās, viņai vienmēr ir taisnība. Lai jau viņai viss labi.

Back to top