Ontans i gruomotu karma

Ontans

Baļtinovys amaterteatra “Palādas” aktīrs Imants Slišāns i ābečnīks Jurs Cybuļs
pi LgSC gruomotu golda ituo goda 20. aprelī izruožu storplaikā.

Nazynu, kai ir tierguot latvīšu, krīvu, angļu gruomotys parostā veikalā. Bet kotru reizi, kod asu tierguojuse latgalīšu gruomotys, maņ ir sajiuta, ka kolekcioneju ārmus i jī speciali mane meklej. Voi varbyut es par daudz verūs apleik i par daudz runoju – tuo vītā, lai ļaudim vīnkuorši raudzeitu puordūt preci.
Bet maņ pateik atrast i īdūt pareizū gruomotu ari tod, ka cylvāks nazyna, kuo jis grib. Koč ar latgalīšu gruomotom vysbīžuok tai ari ir – juos ir kai nazynomī karaveiri, kas bruoļu kopūs guļ sūpluok vīna ūtrai. Ni juos zyna cylvāku, ni cylvāki jūs. It kai nazkuo grybātu skaiteit, tok burti ni taidi i autors ni taids.
Itū sastdiņ tierguoju latgalīšu gruomotys kinuteatrī “Splendid Palace” Baļtinovys amaterteatra “Palādas” vīsizruodis “Ontans i rodne” laikā. (Vaira par itū ceļojūšū LgSC gruomotu stendu i pošu tierguošonys projektu skaiti ite.)

Vīna sīvīte speciali maņ atnese šokolada kompetu zylā folejā – ceiruļa ūleņu pavasarī. Jei saceja, ka kotru reizi klausuos “Kolnasātu”, ka jai cīši interesnai. Šudiņ Vaļuks stuosts par dzāsluonu.
– Ā, niu to jau ir pastuostejs, – jei saceja, pasavāruse iz pulkstini. Ruodeja jau godreiž septeni vokorā.
Jei pastuosteja, kai ari juos pusē dzāsluonu sauc dzāsluonu, a vēļ ir dzierdiejuse, kai jū sauc ari par zaslonu voi nazkū tamleidzeigu. Vaicuoja par vacajim vuordim – kai es tik daudz zynu i kur es jūs jemu.
Saceju, ka es vīnkuorši jūs atguodoju nu bierneibys, a vēļ pasaveru gruomotuos.

Veceits ar paplyku plešu i puori puorsukuotom kuplom motu lēkšem, kas piec capuris nūjimšonys stuovēja gaisā i kryta iz pīris. Taidi siermi i naleidzonai apgrīzti motu viļni.
Jis daguoja pi golda, mierķtīceigai pajēme zaļū gruomotu. Leonarda Latkovska atmūdys darbinīkus. Suoce škūrsteit, aizaruove. Piec šaļts jis jau stuovēja koridora ūtrā pusē. Raudzieju jū napagaisynuot nu skatīņa, koč naticieju, ka jis ir zaglis.
Piec minotu desmit veceits atnese gruomotu atpakaļ. Nūlyka iz golda precizi juos vītā i pasaceja:
– Itei ir loba gruomota. Tik burti mozi, navar izlaseit.

Daguoja sīvīte. Cyluoja vīnu gruomotu, ūtru. Es soku – tī dzeja, tī proza.
Jei pieški pasagrīze pret mani i saceja:
– Es dzeju vairs nelasu. Visi dzejnieki ir miruši.
Nazkū atbiļdieju, saruna turpynuojuos. Beja skaidrs, ka jei nikuo napierks, bet reizem ir tai, ka saprūti – es te stuovu na jau gruomotu, bet cylvāku deļ.
– Visi, ko es lasīju, ir miruši. Visi mani autori ir miruši.
Jei nanūsauce nivīna vuorda, bet tys skanēja tik apokaliptiski. Kai piec pasauļa gola.
Jei ari saceja, ka jaunū dzeju nasaprūt. Bet nasaprūt ari Imantu Auzeņu – it kai teksts ir, a skaņ tukšums. Nav nikaidys jāgys, tikai atskanis. Bet Imants Auzeņš jai to nikod tai i naass patics.
Jei nanūsauce nivīna dzejnīka, kas ir juos autors. Tok ari ar lelu toleraņci i sirsneibu atzyna, ka juos laiks ir cauri. Lai roksta kū raksteidami – tei nav juos literatura. Jei nanūlīdz, navīpsnoj, nasmuodej, naškolej.
Vīnkuorši vysi dzejnīki ir myruši

Div draudzinis, trīkdamys i smīdamuos vīna caur ūtru, trynuos pi golda. Beja skaidrys, ka nazkuo juos grib, bet eisti nagrib nikuo sprosta. Vīna pasaceja par unukim nazkū, bet es vierūs i nasaprotu – ruodīs, par jaunu, lai byutu unuki. Ūtruo tai kai grybātu kaidu gruomotu pierkt, a ej nu zyni, kuru i deļkuo. I voi pierkt. I voi jei.
Vuords pa vuordam, juos apsamete pi vuordineicu. Pasavēre iz Bārzkolna, pastuosteju eisai. Nā, tys eisti nader. Tod saceju – juojem Vaļuka vuordineicu.
Vīna nu jūs smiejuos i saceja tymsuokajai:
– Ka byus vydā “sipisnīks”, tev juojem!
Apcaltuo tai kai sasavībe, a atsauceigai vērēs, kai tei ūtra škir lopys.
Sipisnīks beja. Bet niu jau juos īsadaga azartā.
– Ir sipisnīks! A pasaver – kvašeline! Pi myusu studiņs, te kvašeline.
– Nui, nui, maņ studiņs, aizbraucom da vadaklys – jei soka “kvašeline”.
Gols golā juos nūpierka kotra pa vuordineicai. Sumkā lykdamys, saceja, ka taiseis krystvuordu meiklis.

Pyrms poša izruodis suokuma atguoja taids pavacuoks veirīts ar opolu muti. Nu kabatys jis izvylka salūceitu A4 lopu, iz juos daudz seika roksta i aizlūceitajā lopā:
Anna Rancā
Pylni kārm
– Man sieva teica nopirkt grāmatu, tūlīt paskatīšos…
Jis raudzeja atlūceit lopu, es jau jam devu gruomotu.
– Cik maksā?
Jis izvylka moku.
Samoksuoja.
Mudri aizguoja vērtīs izruodi.
Pasyutejums izpiļdeits.

Atguoja jūceiguo sīvīte ar palākū plašči. Trynuos, trynuos. Ar jū vysod saīt čudnys sarunys, deļtuo es raudzeju runuot ar cytim klientim, jū paturūt acīs ar nazkaidu sastū pruotu.
Jei vērēs, vērēs iz vuoku. Attaiseja “Katōļu Dzeivi”, nazkū puorskaiteja i aizaklīdze:
– Taisnība! Tā ir! Tik labi pateikts!
Jei praseja, voi mums ir papeirs – jai itys obligati ir juopīroksta. Papeiru navarieju atrast.
Jei, vysa puorjimta ar dziļū dūmu, nu kabatys izvylka “Ontona i Annis” programmeņu i prīceigi īsasauce:
– Man pašai ir!
Jei pajēme sorkonu pildspolvu i iz dzaltonuos programenis vylka opolus i svareigus burtus:

z
us

ļau
n
um
a
uz
va


js

Jei pasagrīze i aizguoja. A es stuovieju i dūmuoju – soki nu. Natierguotu gruomotu, myužam itūs vysu cylvāku nasatyktu.

2 thoughts on “Ontans i gruomotu karma”

  1. Ar itū karmu i pošu valnu, maņ ruodīs, nabyutu gryuts redzēt pi gruomotu golda…

    1. Nazkod raksteju, ka ar sunim i Dīvu runoju latgaliski. Reizem ruodīs, ka valns latgaliski muok vēļ lobuok.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *