Sīsifa bērnība

pukes

Šo trešdien liftā braucu ar kabineta kolēgu jau sirmos gados. Sarunājāmies par visādiem niekiem. Saviesīgās sarunas, sarunas ne par ko.  Teicu, ka pēcpusdienā atnācu no darba uz otru darbu, lai nestrādāt vakarā ilgi vai vēl trakāk – mājās.

Tikko visu biju intensīvā tempā izdarījusi, pabeigusi, aizsūtījusi un jau plānoju, ka vakariņās laikam kartupeļi, bet vēl vistas zupa uz balkona, jāaplej paprika un tomāti uz loga, droši vien jāizrevidē sīpoli – kuri liekami ēšanai, kuri vēl diedzējas. Domās jau sen biju prom no darba, jo visu degošo jau biju izdarījusi.

Viņa salecās. Vaidēdama teica, ka neko tak nevar paspēt, ka viss drausmīgi, ka tagad visiem jāstrādā mājās – tas ir neizbēgami. Nav jau variantu, ja dzīvē gribi tālu tikt. Jāstrādā nepārtraukti. Un bija skaidrs – viņa netic. Kā var pātraukt strādāt, ja darbs ir dzīve. Darbam dzimu, darbam augu, darbam mūžu nodzīvoju.

Tai brīdī es sajutos jocīgi. Es joprojām jūtos jocīgi. Jo es nestrādāju mājās, vakari ir domāti atpūtai, naktis ir domātas atpūtai. Ir visa kā tik jauka un skaista, kas dzīvei dod labu garšu, ja izkāpj no saistību rāmja un padara kaut ko citu. Ne jau guļ vai slaistās pie TV, bet kaut ko ada, sēj vai taisa.

Protams, es strādāju daudz. Reizēm laiks nesas kā jucis – viss sadalīts pa stundām, blociņā sarakstīti svarīgie darbi, degošie darbi. Padari, nosvītro. Kā tādā nenormālā konveijerā, kur katra uzvara nedod nekādu sajūsmu, jo tas ir tikai vēl viens sašauts citplanētiešu kuģis vai balons spēlītē – būs vēl, jo spēle ir šaušana, ne jau visu nošaušana. Pēc laika paskaties un redzi, cik daudz padarīts. Bet nesēdēsi tak uz vietas – tā ir pagātne.

Bet man liekas, ka padaru vairāk, kopš nestrādāju pa vakariem. Pa dienu nav laika bumbulēt. Un pietiek visam laika. Visiem darbiem. Jo es nedaru, ko negribu. Tas, protams, nav ērti, jo vienmēr ir kādu apkārtējo cilvēku ilgas un vēlēšanās, ka glābsi pasauli. Bet laika kļūst diezgan daudz, ja glābj tikai savu, sev svarīgo pasauli.

Jau pāris dienu jocīga pēcsajūta. Nafig mēs vispār dzīvojam. Darbu vilkt kā krustu un bezgalīgu un nepārejošu stāvokli vai strādāt kā pirmo reizi. Kā bērnībā, kad sūdu talka bija svētki. Bet pēc tam skrēja uz dīķi bradāt un meklēt zivis, kāpa kokā līdz pašam galam, meklēja peļu alas uz tīruma.

Tā nu tagad arī jūtos. Reizē sasodīti veca un gudra, jo man vairs nav jāskrien un jāraujas no miega līdz miegam (bet nekad nav teikts, ka kaut kad dzīvē glābiņu nemeklēšu darbā – dzīve ir visāda, arī sāpīga reizēm). Reizē naivs bērns, kas joprojām dara ar prieku.

Ja dara, tad dara. Ja nedara, tad nedara. Ja nedara, tad dara ko citu. Bet kāpēc cepties par to. Kāpēc mocīties pa naktīm.

One thought on “Sīsifa bērnība”

  1. Vēļ trokuok, ka nazyni, kū dareit. Voi tys, ar kū tān Tu aizajim, irā tys pošu lobuokais? Deļ kam vysā tū dareit? Kab byutu vaira naudys? A kam? Kai atrost tū dorbu, kab piečuok cyti saceitu: “Vot, jis dzeivova deļ dorba! Dorbs jam beja sirdslīta. Jis irā vīns nu myusu pogosta zeimeigūs ļaužu.” Voi puordevieja i ceļa remonters irā laimeigs? Taidu dorbu dareituoju tok vysim vajag! Maņ šaļtim ruodīs, vīgļuok dzeivuot bez filosofejis. Dareit i nadūmuot.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *