Iespējams, ir iespējams vienā dzīvē nodzīvot vairākas dzīves. Pēdējā laikā, šķiet, tas tā arī notiek – paralēlās dzīves, mēģinot izvairīties no perpendikuliem, kas novirza no ceļa.

Neko būtisku no bijušā negribas nolikt malā, interesanto gribas paņemt klāt. Lai gan patiesībā – nebūtisko es jau esmu nolikusi malā. Iespējams, neviens pat nav to pamanījis. To zinu tikai es.

Man ir nepadarīto darbu kapi. Plaukts, kur mapītēs stāv atliktie darbi. Cerībā, ka kādu brīdi tas būs tik svarīgi, lai kļūtu par pašu svarīgāko. Reizēm es kaut ko no tā padaru. Kapāju, kapāju, sanāk. Nākošais. Darbi nebeidzas nekad. Darbu parādi arī ne.

Definēju, stāvot pieturā – neko dzīvē neesmu darījusi naudas dēļ (ja neskaita divus mēģinājumus – vienā gadījumā darbu atdevu citam, otrā naudu nemaz nesaņēmu). Mani nevar piespiest darīt darbu. Tikai iedvesmot, paraut līdzi. Un tad nav variantu. Ja esmu sākusi darīt un sev apsolījusi, tas ir goda vārds. Pat tad, ja sev apsolīt nozīmē atlikt, jo vienlaicīgi nevar nodzēst vairākus ugunsgrēkus – tikai vienu, tobrīd degošāko.

Faktiski dzīvot ir spēlēt “olu ķērāju” – padomjlaiku elektronisko bērnības spēli, kur “Nu pagaidi” vilks skraidīja gar laktām un ķēra olas. Noķert var tikai vienu – to, kura krīt. Ja stāvēsi pie vienas laktas un gaidīsi visas tās laktas olas, no trim citām olas nokritīs un spēle beigsies.

Bilde no kambaris.lv

Atslēgas vārds – prioritātes. Atrast savus atslēgas punktus, izvēlēties laktas, pie kā stāvēt. Savus atslēgas ceļus, kam gribu veltīt savu laiku. Nepalikt pie viena un droša, sen zināmā un apnikušā tikai tāpēc, ka tā ir ērti. Kā vecā tupelē, pie vecas mašīnas stūres, ar vecu mobilo telefonu. Jo ar dzīvi ir kā ar biznesu – krīzes situācijā un ilgtermiņā vinnēt var daudzprofilu uzņēmumi, kam ir vairākas darbības nozares. Un attīstīt, saglabāties var, mācoties un apgūstot jaunas tehnoloģijas, nevis paliekot pie vecajām metodēm.

Nevis ierauties čaulā un palikt komforta zonā, bet izdzīt sevi no mājas – runāt publiski, rakstīt publiski. Apzināties, ka ir cilvēki, kas seko katram vārdam un meklē kļūdas. Un zināt, ka tikai tur ārā var atrast savējos – jaunus cilvēkus, ar kuru pasaulēm sapīties tekstu un ideju tīklā, kā laukā sapinas zāļu un nezāļu saknes vienā velēnā. Sauciet to par kultūrslāni, kultūras slāni. Vai kā koku galotnes tur augšā sapinas mežā – katra par sevi, bet viss kopā kā suņa vilna un suseklis. Vienu izrausi, krītot ieķersies citu zaros. Paraus līdzi vai noturēsies.

Laika plānošana ir interesanta – atrast vidusceļu starp gribas un vajag, tomēr saglabājot dabisko plūdumu. Kā noķert visas olas. Ļauties plūdumam, bet strauji reaģēt uz mainīgo. Neiet pret spalvu, bet arī nenogulēt un nesastingt. Apmēram kā ūdenszāles un zivis upē. Būt kopā ar visu, bet necīnīties pret – dzīvot savu dzīvi. Sovā volūdā, sovā pošpītīkameibā – radeit sovu, na īt pret cytu.

Izrādās, ka mājās braucu ar vienu un to pašu transportu. Vienā un tajā pašā laikā. Nejauši. Neatkarīgi no darāmiem darbiem. Jo vienā brīdī ir “pietiek” sajūta. Gona i cauri. Vaira es navaru nest. Navaru, nagrybu i nadareišu.

Ir interesanti dzīvot. Vērot sevi. Dauzīties, spēlēties, sākt no gala un turpināt. Spēlēties ar valodu. Latviski un latgaliski. Ir tikai divas valodas, kurās es jūtos kā zivs ūdenī. Kāpēc gan nepeldēt. Kāpēc atteikties, ja var padarīt.

Zināt arī ir pienākums. Zināt un mēģināt pateikt otram. Bet necensties pārtaisīt par sevi, jo kas gan es esmu – kurā brīdī mani uzskati ir nemaldīgi pareizi un kurā brīdī es varētu sevi nokopēt un otram uzbāzt uz galvas kā Prokrusta gultas matricu.

Zināt un pateikt ir iešūpot. Vai nu līgosies līdzi, vai pretējā virzienā. Daļa vienmēr šūposies uz otru pusi, kaut iekustējušies no tā paša. Visi pulksteņa pendeļi nešūpojas vienā ritmā.

Tas ir kā cilvēku aplis, kurā visi stāv, dzied un šūpojas no kājas uz kāju. Aplis nekad nešūpojas aplī. Aplim ir viena puse, kas sāk šūpoties pirmā. Un otra puse, kas atsaucas. Tā otra puse šūpojas kā pirmās puses spoguļattēls. Kā mežs. Vislabāk un visvieglāk ir šūpoties abām pusēm pa vidu, bet nepaveicas tiem, kas ir pa vidu starp abām pusēm. Vienā brīdī viņiem jāpielāgojas vienai no pusēm, lai sadurtos ar otru, vai arī jāpaliek ārpus, ļaujot, lai abas puses sitas virsū katra no savas puses.

Ātri ejot no institūta uz radio, atpakaļ uz institūta, tad drasējot uz bibliotēku, vēlu vakarā jau pa tumsu ejot uz mājām, es nevaru nedomāt par bērnību. Pie tam nevis par to infantilo neesmi, no kuras atceros sīkus atmiņu zibšņus. Bet to brīdi, kad “nācu pie samaņas”. Kad sapratu – šis ir pats labākais laiks, es esmu pati labākā es. Bet atpakaļceļa nav. Tikai darīt.

Precīzi atceros to brīdi. Man bija 14 vai 15 gadu. Mugurā drausmīga ķiršu krāsas vatētā kurtka, bieza un silta. Kājās džinsenes. Rokās apdrupusi mammas soma no padomjlaikiem, rokturi plīst ārā, bet tas nav svarīgi. Eju uz autobusa pieturu un domāju – mirkli, apstājies. Šitāda es gribu palikt visu dzīvi. Man šķiet, arī esmu.

Tas bija tas laiks, kad reizēm gāju kājām visus 7 kilometrus, lai ietaupītu naudu. Kad pa vienu ziemu tika notrītas vienas džinsenes. Kad bija viens T-krekls. Vieni zābaki. Starp citu, tie zābaki man ir vēl tagad. Esmu izmetusi visus tā laika mēslus, atmiņas un parpalas, bet tos zābakus – neceļas roka. Tas bija laiks, kad apavus nevis nopirka, bet dabūja. Kad nebija jaunas skolas somas, daudziem klasē – arī savu zābaku. Kad tika izvilkti mammu jaunības dienu brunči un zābaki, somas un blūzes. Un ne jau tāpēc, ka vintage un kruta, bet tāpēc, lai būtu vismaz kaut kas cits mugurā, jaunas drēbes. Bet tos zābakus man nopirka. 25 lati. Vājprāta nauda. Bet viņi nesaplīsa. Atškirībā no izlaiduma kurpēm par 22 latiem, ar ko tik vien paspēju kā iestāties augstskolā. Tā ir pieredze. Tai skaitā – prasīt skoču ziedu veikalā, lai pielīmētu papēdi un tiktu līdz mājām.

Patiesībā es to it kā murgaino, it kā pavisam normālo laiku atceros šādos rudens un ziemas vakaros. Apmēram četri pēcpusdienā, zila tumsa. Pēdējā stunda skolā. 17:25 pēdējais autobuss, pēc tam kilometrs kājām. Un drausmīga bada sajūta. Ka varētu kaut vai zagt. Aprīt vienalga ko.

Mamma cep mājās maizi, jo naudas, par ko maizi nopirkt, nav. Mamma baznīcā ziedo santīmus un lūdzas – izturēt. Nauda atrodas. Tieši tad, kad striķi plīst.

Un tā laikam arī ir tā ļaušanās. Neko nav iespējams ne nokavēt, ne paspēt. Nav iespējams ne pazaudēt, ne atrast. Viss tāpat notiek savā laikā. Dori sovu, i Dīvs aizmoksuos.

Par to visu es domāju, kad lasu par aizbraucējiem. Par nabadzību mūsdienu Latvijā. Būt nabagam ir nenormāli grūti. Kur nu vēl prasīt kaut ko no otra.

Un vēl es domāju par mammas teicienu, ko viņa toreiz reizēm piesauca un joprojām atkārto kā mierinājuma mantru: Tukšys sīnys veicynoj ceņteibu. Un viņas pārstāstītos dzeda  vārdus, ko viņš esot nebeidzami un nemitīgi atkārtojis savām trim meitām: Meiteņ, vuicīs!

Tikai mācoties var tikt pie labākas dzīves. Riskējot un darot vairāk. Izkāpjot no ierastā dzīves ceļa un iekāpjot jaunā. Šūpojoties pašam un iešūpojot citus, nevis šūpojoties līdzi.

Dzeds savulaik bija braucis uz Pēterburgu, lai tur strādātu un tā palīdzētu Garīgajā seminārā mācīties brālim Jezupam, vēlāk Latvijas robežsardzes iecirkņa priekšniekam, vēlāk pēc izsūtījuma – ļaužu iecienītam feldšerim. Ja Jezups nebūtu kara dēļ pametis studijas un izmācījies par kara feldšeri, ja nebūtu karojis Latvijas armijā, izsūtījumā droši vien ietu bojā. Ārsta amats izglāba.

Dzeds veda tirgot uz Rīgu ābolus, bet atpakaļ – jaunus krēslus, sienas pulksteni. Ar jocīgu un kaimiņu nesaprastu sīkstumu cēla mājas un mācīja meitas. Tai skaitā – pielāgoties, mainīties, nebaidīties sākt no jauna. Nepalikt uz vietas.

Kad man ir pavisam cemmīgi, jo kaut kas nav sanācis, es atceros babu. Viņas mācību – nebaidīties izārdīt padarītu darbu, lai sāktu no sākuma. Izārdīt noausto segas pusi diedziņu pa diedziņam, jo nesapas strīpas ar iepriekš austo otru pusi. Izaust atkal no jauna. Nasavuica tikai duraks.

Un mammu. Medicīnas institūtā viņa iestājās 30 gadu vecumā, jo kaut kā bija par maz, prasījās pēc kaut kā vairāk. Tagad viņa sen pensijā, vada lauku saimniecību.

Atpakaļceļa nav. Tikai mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Darīt savu, nevis kopēt un atkārtot citu izdomāto un padarīto. Visu laiku iesākt kaut ko jaunu. Sauciet to par mūžizglītību. Svied kaķi, kā gribi – nokritīs uz kājām un aizies savu ceļu.

Category

5 Comments

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top