Ikdienas pieturvietas

Iedomājos – kas ikdienu sadala nogriežņos. Kad ir dienas sākums un beigas. Vai tā būtu aizmigšana naktī un pamošanās no rīta. Vai brokastis pustumsā sveču gaismā. Vai brauciens uz darbu cauri dzeltenam un slapjam mežam. Vai visu logu atvēršana darba datorā un brīdis, kad pūķis e-pastā tiek nokauts – ir izlasīti un atbildēti visi e-pasti un var sākt darīt kaut ko savu. Vai atslēgas nodošana sargam. Vai iešana uz autobusu. Vai vakariņu katla izvilkšana no plīts apakšas. Vai laika ziņas.

Bet varbūt tas brīdis, kad diena vēl tikai sākas. Un diena vēl var būt jebkas. Padsmit minūtes, ko no rīta pavadu trolejbusā. Pāris lapu līdzi paņemtā grāmatā. Pāris noskatītu seju un cilvēku aiz loga. Pāris pieturvietu, kam pavirši uzmetu acis un redzu savējos – jaunas dienas gaidītājus, kas piestājuši ikdienas dzīvošanā uz brīdi un pāris minūšu nedara neko, tikai stāv un gaida transportu. Laiks, kad vēl nevaru neko ietekmēt, bet tikai braucu uz. Un visi cilvēki ap mani vēl tikai domā un cer, baidās un saņemas. Jo katra diena ir epizode cīņā ar dzīvi. Seriāla beigu titri ir vārds, uzvārds un divi datumi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *