Konduktori šorīt bija iemīlējušies. Viņi trinās viens gar otru, ķiķināja un bakstījās. Viņš viņu kutināja, viņa smējās kā negudra. Viņš teica: – Kuš! Bet viņa tikai smējās balsī – laimīga un jauna.

No rīta nejauši iekāpu autobusā. Mana ikdiena, mani rituāli nojuka jau tai brīdī, kad aiz manis aizvērās durvis. Diena sagriezās pavisam citādi, jo tā vietā, lai ar trolejbusu brauktu pa Čaka ielu uz darbu, es nokļuvu Ēveles ielā. Bet Ēveles ielā viss bija citādi. Kapos sētnieki dalīja slotas un pienākumus, izpīpēja miera pīpi. Un vēl vienu pīpi. Miera nav bijis un nebūs, Miera kapos nebija jāsteidzas nevienam.

Sirmi blonda sieviete veda pastaigā savu bīglu, un tas arī ļāvās – atšāvis dibenu, rātni cakstināja kājas pret asfaltu, saite ne nostiepta un nenostiepta. Suns, kas zina, kā pareizi jāiet. Un sieviete, kas zina, kā suni vest.

Kļavu lapas koši dzeltenas bira uz zemes un gūlās netīrajā ūdenī, kur atspīdēja sirmi pelēkas debesis – tik dzidras, it kā augšā viņi visi zinātu, kas ir bijis un būs. Sabradātās lapas uz pielijušās ietves lēnām pārvērtās brūnā putrā, bet atkal un atkal tur augšā kāda atraisījās un laidās, it kā nezinādama ne rīta, ne vakara, ne vēja, ne saules.

Veterinārajā klīnikā vēl neviena nebija, tikai nemākulīgi grafiti ķeburi slaistījās gar durvīm un mēģināja izlikties par kaķiem un suņiem. Tikmēr niknie putni, šoreiz pārvērtušies par podiņiem ar vāciņiem un olu traukiem, šķībi gulēja kioska plauktā un gaidīja savus uzlīmju krājējus. Jo mantu nedrīkst laist zūdībā. Un ir jākrāj.

Konditorejā ar dīvainu nosaukumu, kas nebija ne Lauma, ne Launa, drīzāk Lauva, bet kāds gan bulciņām sakars ar lauvām, pārdevēja lika plauktos smalkmaizītes. Viņa bija sākusi ar kūkām. Bet varbūt tās bija vakardienas kūkas. Viņa bija tikusi līdz bulkām – no katra veida pa pāris. Un rūpīgi no plastmasas kastes lika plauktā. Līdz ienācu es un nopirku aprikožu groziņu. Tik saulaini dzeltenu kā pirmīt tās kļavu lapas. Un aprikožu šķēlītēm tumši sarkanas maliņas – kā pirmīt tām kļavu lapām dzīsliņas, kas sastīgojušas silto dzeltenumu kā asinsvadi, kā tumši sarkanas vēnas, kā pielijušas ar rudeni. Aprikožu groziņš man rokās kā atkāpe no ikdienas, jo nedēļa bija sākusies citādi.

Pieturā arvien vairāk cilvēku. Gaida, trinas. Auksti. Tramvajs tālumā, lēnām kā maijvaboles kāpurs tinas ārā no parka, trinas gar krūmiem un klabina uz priekšu. Apstājas pie sarkanā un gaida. Un brauc.

Melnās ādas jakās ieģērbies pārītis. Viņš ar rūsganu bārdiņas palieku pakaklē – sprogaini un jocīgi izrozījušies bārdas mati trinās gar jakas apkakli, kad viņš skatījās uz viņu. Viņa – baklažānu krāsā. Krāsoti mati, nogurušas grumbiņas ap acīm. Viņa nebija veca, tikai piekususi no visa. Brīvdienas atkal par īsu. Un viņš. Viņš atkal kaut ko runāja. Viņa valkāja krietni īsu ādas jaku, kas nesniedzās pat līdz dibenam, izgreznotu ar ādas pīnītēm. Pāri dibenam violets un mazliet novēlies džemperis. Gaismā no tramvaja loga bija redzamas visas mirušā dzīvnieka poras. Nez, vai viņi abi dzīvē bija nogalinājuši kaut kurmi. Bet lieli un smagi sēdēja man priekšā. Melnās ādas jakās, kas abiem bija mazliet par lielu un uz skausta meta krunku.

Pa ietvi aizgāja veca sieviete, viņas baltais pakausis spīdēja cauri baklažānu matiem. Viņai it kā bija galva, it kā nebija – likās, ka tur cauri spīd tukšums, mati karājas gaisā kā atļupusi aprikozes miziņa.

Nez, vai mūsdienās sieviete var vienkārši nosirmot. No sākuma desmit. Tad simts sirmi mati. Tad arvien vairāk, tad viņa kļūst pelēka. Un tad balta. Bez ilgviļņiem, bez baklažāniem, bez izlikšanās. Vienkārši viņa pati.

Tramvaju gandrīz apdzina sarkani ģērbusies sieviete, kas sparīgi minās uz veca ričuka. Sarkanā mētelī, sarkaniem cimdiem, sarkanu šalli, matos sarkana auduma roze un lūpas – sarkanas, sarkanas. Tikai ričuks kā no citas operas – necili pelēks. It kā ričuka nezmaz nebūtu. It kā viņa lidotu pa gaisu. It kā būtu norāvusies no sava ceļa un nezinātu, kā atgriezties.

Iekāpa kontrolieri. Sirms un nopinkājies vīrietis, kas bija rāmi sēdējis pie loga, metās ārā. Durvis jau bija gandrīz aizvērušās, bet viņš ar rokām pa priekšu mēģināja iznirt no tramvaja. Durvis saspiedās, mirkli ārā bija tikai viņa rokas, kas turēja melnu ādas somu sagrumbojušos ermoņikā un nošļukušu. Tramvajs aprāvās, apstājās, izspļāva viņu. Vīrietis, uzlecis uz ietves, nopurinājās un saraustīja uz zemi tumši pelēko jaku.

Kontroliere skatījās sastingusi. Viņas lūpas pavērās. – Šausmas, – viņa teica. Redzēdama, ka vīrietis aiziet, viņa pievērsās darbam. Tikmēr kontrolieris bija noķēris zaķi. Pusaudzis sēdēja, nekustēdamies ne pa labi, ne kreisi. Centās taisnoties, bet viņa ausis, kas spraucās no pelēki blondā cekula uzplauka kā koši sarkanas puķes. Kontrolieris pieliecies skaidroja, puika stīvi sēdēja un nekustējās. Tikai ausis – lielas un sarkanas.

Kontrolieris atkāpās. Viņš teica: – Nekad tā vairs nedari. Patiesībā viņš jau bija gandrīz aizgājis. Puika sarāvies: – Nē. Nekad.

Jo kontrolieri šorīt bija iemīlējušies. Viņi abi apsēdās aizmugures krēslā, viņa piespiedās viņam – auksti tak. Viņš viņu saņēma ar abām rokām – auksti tak. Un kutināja. Bet viņa smējās tā, ka skanēja viss vagons. Un vīrietis: – Kuš! Bet pats smejas līdzi.

Stacijas laukumā galapunkts. Koši sarkanas lapas uz asfalta, sarkanām dzīslām uz saulaini dzeltenas lapas. Te viena, te otra ķeburainām malām izslienas uz asfalta. Redzētas simtiem reižu, katra savādāka.

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top