Minčuks pilsētnieks

Atvedu uz Rīgas galu kaķīti, kamēr laukos indē žurkas. Kaķim te tīri labi patīk, kaut te nav ne kurmju, ne ūdensžurku. Toties ir TV, radiatori un teļāda gulēšanai. Latviešu seriāli gan viņai īpaši nepatīk.

Kaķis pats gan ir rīdzinieks. Pirms 2 gadiem savākts Āgenskalnā uz ielas, jo iežēlojās sirds – kā tāds maziņš paliks melnā naktī uz ielas aukstumā. Te vecais bloga ieraksts par šo mīklaino gadījumu. Gājis ir visādi, ieskaitot ārstus, operāciju un zaļu vardi gultā.

Bet tas patiesībā ir stāsts par cilvēcību. Katrā no mums (gan cilvēkā, gan dzīvniekā) ir gan labais, gan ļaunais. Kā sauksi, tā atsauksies. Mince no mežonēna ir izaugusi par mierīgu un neuzbāzīgu, bet mīļu un gudru kaķeni. Viņas brālis vai māsa, kā arī mamma – pagalma mežoņi. Tas nebija ne viegli, ne uzreiz. Tas nebeidzas arī pēc gandrīz 2 gadiem – Mince joprojām mācās būt mīļa. Mince nav glaudamais vai klēpī ņemamais kaķis. Bet Mince ir kaķis, kas skries pretī, pieglaudīsies un aizmigs murrādama sāns pie sāna. Viņa pati iekāps klēpī, nevis ļausies paņemta klēpī. Iespējams, tāpēc es to kaķi cienu.

Mince reizēm ķer peles. Bet daudz biežāk Mince ķer ūdensžurkas, kurmjus un ķirzakas, taureņus, mušas, vardes un cirslīšus.
Lielākā daļa medījuma tiek atnesta uz mājām un palaista virtuvē – izrādīties saimniekam, palielīties, dabūt gardumus, spēlēties. Mednieks paliek mednieks. Bet medījumi – īpaši. Neies jau krāmēties ar parastām pelēm vai žurkām.
Reizēm dienā atsiepj pat 2 kurmjus. Meklē nu, kur atkal nolikts vai ielīdis.
Reiz Minčuks uz virtuvi atstiepa ķirzaku. Paspēlējās, apnika. Ķirzaka iespruka spraugā zem beņķa. Tā kā bija jau vēls, mēbeļu stumdīšanu atliku – rīts gudrāks par vakaru. Bet no rīta… ķirzaka jau gaida pie ārdurvīm. Laidiet tak ārā!

Te īss video – Mince un kurmis Mukulēs.

Meiteņ, vuicīs!

Iespējams, ir iespējams vienā dzīvē nodzīvot vairākas dzīves. Pēdējā laikā, šķiet, tas tā arī notiek – paralēlās dzīves, mēģinot izvairīties no perpendikuliem, kas novirza no ceļa.

Neko būtisku no bijušā negribas nolikt malā, interesanto gribas paņemt klāt. Lai gan patiesībā – nebūtisko es jau esmu nolikusi malā. Iespējams, neviens pat nav to pamanījis. To zinu tikai es.

Man ir nepadarīto darbu kapi. Plaukts, kur mapītēs stāv atliktie darbi. Cerībā, ka kādu brīdi tas būs tik svarīgi, lai kļūtu par pašu svarīgāko. Reizēm es kaut ko no tā padaru. Kapāju, kapāju, sanāk. Nākošais. Darbi nebeidzas nekad. Darbu parādi arī ne.

Definēju, stāvot pieturā – neko dzīvē neesmu darījusi naudas dēļ (ja neskaita divus mēģinājumus – vienā gadījumā darbu atdevu citam, otrā naudu nemaz nesaņēmu). Mani nevar piespiest darīt darbu. Tikai iedvesmot, paraut līdzi. Un tad nav variantu. Ja esmu sākusi darīt un sev apsolījusi, tas ir goda vārds. Pat tad, ja sev apsolīt nozīmē atlikt, jo vienlaicīgi nevar nodzēst vairākus ugunsgrēkus – tikai vienu, tobrīd degošāko.

Faktiski dzīvot ir spēlēt “olu ķērāju” – padomjlaiku elektronisko bērnības spēli, kur “Nu pagaidi” vilks skraidīja gar laktām un ķēra olas. Noķert var tikai vienu – to, kura krīt. Ja stāvēsi pie vienas laktas un gaidīsi visas tās laktas olas, no trim citām olas nokritīs un spēle beigsies.

Bilde no kambaris.lv

Atslēgas vārds – prioritātes. Atrast savus atslēgas punktus, izvēlēties laktas, pie kā stāvēt. Savus atslēgas ceļus, kam gribu veltīt savu laiku. Nepalikt pie viena un droša, sen zināmā un apnikušā tikai tāpēc, ka tā ir ērti. Kā vecā tupelē, pie vecas mašīnas stūres, ar vecu mobilo telefonu. Jo ar dzīvi ir kā ar biznesu – krīzes situācijā un ilgtermiņā vinnēt var daudzprofilu uzņēmumi, kam ir vairākas darbības nozares. Un attīstīt, saglabāties var, mācoties un apgūstot jaunas tehnoloģijas, nevis paliekot pie vecajām metodēm.

Nevis ierauties čaulā un palikt komforta zonā, bet izdzīt sevi no mājas – runāt publiski, rakstīt publiski. Apzināties, ka ir cilvēki, kas seko katram vārdam un meklē kļūdas. Un zināt, ka tikai tur ārā var atrast savējos – jaunus cilvēkus, ar kuru pasaulēm sapīties tekstu un ideju tīklā, kā laukā sapinas zāļu un nezāļu saknes vienā velēnā. Sauciet to par kultūrslāni, kultūras slāni. Vai kā koku galotnes tur augšā sapinas mežā – katra par sevi, bet viss kopā kā suņa vilna un suseklis. Vienu izrausi, krītot ieķersies citu zaros. Paraus līdzi vai noturēsies.

Laika plānošana ir interesanta – atrast vidusceļu starp gribas un vajag, tomēr saglabājot dabisko plūdumu. Kā noķert visas olas. Ļauties plūdumam, bet strauji reaģēt uz mainīgo. Neiet pret spalvu, bet arī nenogulēt un nesastingt. Apmēram kā ūdenszāles un zivis upē. Būt kopā ar visu, bet necīnīties pret – dzīvot savu dzīvi. Sovā volūdā, sovā pošpītīkameibā – radeit sovu, na īt pret cytu.

Izrādās, ka mājās braucu ar vienu un to pašu transportu. Vienā un tajā pašā laikā. Nejauši. Neatkarīgi no darāmiem darbiem. Jo vienā brīdī ir “pietiek” sajūta. Gona i cauri. Vaira es navaru nest. Navaru, nagrybu i nadareišu.

Ir interesanti dzīvot. Vērot sevi. Dauzīties, spēlēties, sākt no gala un turpināt. Spēlēties ar valodu. Latviski un latgaliski. Ir tikai divas valodas, kurās es jūtos kā zivs ūdenī. Kāpēc gan nepeldēt. Kāpēc atteikties, ja var padarīt.

Zināt arī ir pienākums. Zināt un mēģināt pateikt otram. Bet necensties pārtaisīt par sevi, jo kas gan es esmu – kurā brīdī mani uzskati ir nemaldīgi pareizi un kurā brīdī es varētu sevi nokopēt un otram uzbāzt uz galvas kā Prokrusta gultas matricu.

Zināt un pateikt ir iešūpot. Vai nu līgosies līdzi, vai pretējā virzienā. Daļa vienmēr šūposies uz otru pusi, kaut iekustējušies no tā paša. Visi pulksteņa pendeļi nešūpojas vienā ritmā.

Tas ir kā cilvēku aplis, kurā visi stāv, dzied un šūpojas no kājas uz kāju. Aplis nekad nešūpojas aplī. Aplim ir viena puse, kas sāk šūpoties pirmā. Un otra puse, kas atsaucas. Tā otra puse šūpojas kā pirmās puses spoguļattēls. Kā mežs. Vislabāk un visvieglāk ir šūpoties abām pusēm pa vidu, bet nepaveicas tiem, kas ir pa vidu starp abām pusēm. Vienā brīdī viņiem jāpielāgojas vienai no pusēm, lai sadurtos ar otru, vai arī jāpaliek ārpus, ļaujot, lai abas puses sitas virsū katra no savas puses.

Ātri ejot no institūta uz radio, atpakaļ uz institūta, tad drasējot uz bibliotēku, vēlu vakarā jau pa tumsu ejot uz mājām, es nevaru nedomāt par bērnību. Pie tam nevis par to infantilo neesmi, no kuras atceros sīkus atmiņu zibšņus. Bet to brīdi, kad “nācu pie samaņas”. Kad sapratu – šis ir pats labākais laiks, es esmu pati labākā es. Bet atpakaļceļa nav. Tikai darīt.

Precīzi atceros to brīdi. Man bija 14 vai 15 gadu. Mugurā drausmīga ķiršu krāsas vatētā kurtka, bieza un silta. Kājās džinsenes. Rokās apdrupusi mammas soma no padomjlaikiem, rokturi plīst ārā, bet tas nav svarīgi. Eju uz autobusa pieturu un domāju – mirkli, apstājies. Šitāda es gribu palikt visu dzīvi. Man šķiet, arī esmu.

Tas bija tas laiks, kad reizēm gāju kājām visus 7 kilometrus, lai ietaupītu naudu. Kad pa vienu ziemu tika notrītas vienas džinsenes. Kad bija viens T-krekls. Vieni zābaki. Starp citu, tie zābaki man ir vēl tagad. Esmu izmetusi visus tā laika mēslus, atmiņas un parpalas, bet tos zābakus – neceļas roka. Tas bija laiks, kad apavus nevis nopirka, bet dabūja. Kad nebija jaunas skolas somas, daudziem klasē – arī savu zābaku. Kad tika izvilkti mammu jaunības dienu brunči un zābaki, somas un blūzes. Un ne jau tāpēc, ka vintage un kruta, bet tāpēc, lai būtu vismaz kaut kas cits mugurā, jaunas drēbes. Bet tos zābakus man nopirka. 25 lati. Vājprāta nauda. Bet viņi nesaplīsa. Atškirībā no izlaiduma kurpēm par 22 latiem, ar ko tik vien paspēju kā iestāties augstskolā. Tā ir pieredze. Tai skaitā – prasīt skoču ziedu veikalā, lai pielīmētu papēdi un tiktu līdz mājām.

Patiesībā es to it kā murgaino, it kā pavisam normālo laiku atceros šādos rudens un ziemas vakaros. Apmēram četri pēcpusdienā, zila tumsa. Pēdējā stunda skolā. 17:25 pēdējais autobuss, pēc tam kilometrs kājām. Un drausmīga bada sajūta. Ka varētu kaut vai zagt. Aprīt vienalga ko.

Mamma cep mājās maizi, jo naudas, par ko maizi nopirkt, nav. Mamma baznīcā ziedo santīmus un lūdzas – izturēt. Nauda atrodas. Tieši tad, kad striķi plīst.

Un tā laikam arī ir tā ļaušanās. Neko nav iespējams ne nokavēt, ne paspēt. Nav iespējams ne pazaudēt, ne atrast. Viss tāpat notiek savā laikā. Dori sovu, i Dīvs aizmoksuos.

Par to visu es domāju, kad lasu par aizbraucējiem. Par nabadzību mūsdienu Latvijā. Būt nabagam ir nenormāli grūti. Kur nu vēl prasīt kaut ko no otra.

Un vēl es domāju par mammas teicienu, ko viņa toreiz reizēm piesauca un joprojām atkārto kā mierinājuma mantru: Tukšys sīnys veicynoj ceņteibu. Un viņas pārstāstītos dzeda  vārdus, ko viņš esot nebeidzami un nemitīgi atkārtojis savām trim meitām: Meiteņ, vuicīs!

Tikai mācoties var tikt pie labākas dzīves. Riskējot un darot vairāk. Izkāpjot no ierastā dzīves ceļa un iekāpjot jaunā. Šūpojoties pašam un iešūpojot citus, nevis šūpojoties līdzi.

Dzeds savulaik bija braucis uz Pēterburgu, lai tur strādātu un tā palīdzētu Garīgajā seminārā mācīties brālim Jezupam, vēlāk Latvijas robežsardzes iecirkņa priekšniekam, vēlāk pēc izsūtījuma – ļaužu iecienītam feldšerim. Ja Jezups nebūtu kara dēļ pametis studijas un izmācījies par kara feldšeri, ja nebūtu karojis Latvijas armijā, izsūtījumā droši vien ietu bojā. Ārsta amats izglāba.

Dzeds veda tirgot uz Rīgu ābolus, bet atpakaļ – jaunus krēslus, sienas pulksteni. Ar jocīgu un kaimiņu nesaprastu sīkstumu cēla mājas un mācīja meitas. Tai skaitā – pielāgoties, mainīties, nebaidīties sākt no jauna. Nepalikt uz vietas.

Kad man ir pavisam cemmīgi, jo kaut kas nav sanācis, es atceros babu. Viņas mācību – nebaidīties izārdīt padarītu darbu, lai sāktu no sākuma. Izārdīt noausto segas pusi diedziņu pa diedziņam, jo nesapas strīpas ar iepriekš austo otru pusi. Izaust atkal no jauna. Nasavuica tikai duraks.

Un mammu. Medicīnas institūtā viņa iestājās 30 gadu vecumā, jo kaut kā bija par maz, prasījās pēc kaut kā vairāk. Tagad viņa sen pensijā, vada lauku saimniecību.

Atpakaļceļa nav. Tikai mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Darīt savu, nevis kopēt un atkārtot citu izdomāto un padarīto. Visu laiku iesākt kaut ko jaunu. Sauciet to par mūžizglītību. Svied kaķi, kā gribi – nokritīs uz kājām un aizies savu ceļu.

Bebriem Rīgu?

Mežs ienāk pilsētā. Bebri dzīvo pie operas. Bebri grauž kokus.

It kā viss normāli. Ja bebru ir daudz, viltīgākie pamanās dzīvot tur, kur citi bebri nedzīvo. Iekarot jaunu telpu ir kruta – ja paveiksies, varēs vairoties.

Bet, ieraugot bebru apgrauztās jaunās liepiņas Raiņa bulvārī, man sanāca smiekli. Liepiņu žēl, dusmas uz tiem, kas kokus nemāk pasargāt, bet reizē arī smiekli.

Iedomājies, kā naktī bebrs, izlīdis no kanāla, ielas malā pucē iekšā liepas. Šņak-šņak! Žvak-žvak! Riktīgs fāstfūds – ātri, ātri! Kamēr nav trolejbusu, mašīnu un gājēju!

Pēc nakts tusiņiem prasās džankfūds maķītī. Bebra fāstfūds – smuka liepiņa pilsētas apstādījumos.

Nākotnes vīzija – pamatīgs bebru dambis pilsētas kanālā. Vecrīga gan jau neapplūdīs, labā vietā uzcelta. Toties apkārt purvs.

Durovys ceļa molā

Īsadūmoj.
Tu ej pa Latgolys ceļa molu i īraugi taidys durovys. A ceļš to kai vysod – drupeit apdrupuse asfalta mola, nūkruosuots škeibi, var redzēt vacū kruosu – vēļ škeibuok.
A asfalts to vēļ nu tovys jauneibys. Nazkod deveņdesmitajūs. I tūlaik ruodejuos, ka pavysam dreiž dzeivuosim lobuok. A dzeive to paīt. I kas ta vaira atguodoj, iz kuo cerieji tūlaik.
I pītura. Tī poši cegli i šipers kai tovā bierneibā ostoņdesmitajūs. I tūlaik dūmuoji, ka vysu dzeivi dzeivuosi tai mīreigai – sātā, pi mamys. I nabyus nikuo cyta. A ka byus, to vyss byus labi.

A ka izaruod – nikuo cyta i nabyus.
Tu attaisi durovys, a tī vysi tī cylvāki, kas beja i varēja byut. Pa vysu myužu satyktī ļauds. Jī otkon ir tī vysi.
Nivīns nav nūmirs. Nivīns nav Reigā voi Londonā. Vysi klasisbīdri otkon ir dzymtajā mīstā.
Atīs autobuss. Šopers uodys vestē atrullēs biletu rulonu par 5 saņtimim, nūraus div biletus. I nu rulona ar vīnsaņtimim – vīnu biletu. Vīnpadsmit saņtimu. Taišni tikpat, cik peituo buļceņa ar rozinem voi tei grīztuo ar cukru pa viersu. Laimeigu ceļu.

Īsadūmoj. Tu attaisi durovys, a tī tova bierneiba. Daudz ļaužu. Daudz dorbu, i kotrs dorbs ir svātki. Cyukys kaušona. Runkuli juoraun. Buļbu tolka kolhozā, šudiņ stuņžu nabyus. Juosastuoj pionerūs. Juoīt pi komunejis. Nā, ūtraiž. Nu suoku oktobrāni, tod pi komunejis, tod pioneri.
I tu ceri. Aizmīdz acs i ceri, ka itūreiz byus iz palikšonu. Ka nabyus nikaidu sertifikatu, privatizacejis, sabrukušu fermu, saryusejušu traktoru, pasaulī pagaisušu draugu, bezgaleigu smierts ziņu i ziņu par mozu bārnu nabadzeibu.
Palākuos sandalis par mozu, mama pajem nazi i izgrīž lelajam pierstam caurumu. Par reizis vīgļuok staiguot, tik tuos niu byus sātys sandalis.
Bierst uobeļneicu zīdi, baba izvuorejuse cyuku buļbys. Iz stidzenis uobeļneicu zīdeni. Tī vēļ nav guojs nivīns, jī iz cītuo poda sabyruši ružovi i pi mozuokuo viejeņa saulē treis.
Baba iņdej žurkys. Tu ej ar sokumim pa klāvu i vaktej. Kod īraugi žurku, sit. Asnis nu purneņa, jei taida plokona i vaira naelpoj. Pi klāva jau pusspaņa žurku. Raugi nadūmuot, kai tys ir – nūsist. Tik daudz žurku jau esi salasejuse. Piec tam obligati juonūmozgoj rūkys.
Ceļa molā pamasts traktors. Traktoristi aporuši sābrim buļbu teirumu, niu dzer. Traktors stuov i ducinej. Kolhozam jau seņ vyss aports.

Tu vīnkuorši ej pa vīntuleigu Latgolys ceļa molu, pa drupeit apdrupušu asfaltu, zam kuoju svaiduos pa kaidam peipis končikam, pa papeiram, plastasa pudelei. Īraugi durovys i īej.
A ūtrā pusē – Latveja. Pylna ar cylvākim. Vysys dzeraunis otkon pylnys ar cylvākim. Sābrim, draugim i pazeistamim. I jī vysi cer, ka byus lobuok.
I tu nasaceisi nikuo, a raudzeisi dzeivuot. Otkon i otkon vīnu i tū pošu dzeivi da vīna punkta. Piec tam tev bais. Piec tam vyss sakreit, daudz juodūmoj i nikur nav mīra. Tikai īt, īt i aizīt.
Pa šosejis molu iz mopeda aizbrauc pudeļu vecs. Golvā tankista capure ar taidim kai bundulim ausu vītā, lela jaka ar lelim kārmanim. Obejuos pusēs mopedam kulis. Jis nav cīši nabadzeigs. Jis tik braukoj pa ceļa molom i losa pudelis. Benzins lāts, laika daudz.

Izej pa durovom, a tī laiks. Vyss, kū tu atguodoj.
Tikai vyss lobais. Partū ka švakū atguoduot nav tolka. Švakū tik puordzeivuot.

Kartenis nu HipiLatLit projekta ekspedicejis Rēzeknis nūvoda Sakstagola pogostā 2012. goda junī.

Ikdienas pieturvietas

Iedomājos – kas ikdienu sadala nogriežņos. Kad ir dienas sākums un beigas. Vai tā būtu aizmigšana naktī un pamošanās no rīta. Vai brokastis pustumsā sveču gaismā. Vai brauciens uz darbu cauri dzeltenam un slapjam mežam. Vai visu logu atvēršana darba datorā un brīdis, kad pūķis e-pastā tiek nokauts – ir izlasīti un atbildēti visi e-pasti un var sākt darīt kaut ko savu. Vai atslēgas nodošana sargam. Vai iešana uz autobusu. Vai vakariņu katla izvilkšana no plīts apakšas. Vai laika ziņas.

Bet varbūt tas brīdis, kad diena vēl tikai sākas. Un diena vēl var būt jebkas. Padsmit minūtes, ko no rīta pavadu trolejbusā. Pāris lapu līdzi paņemtā grāmatā. Pāris noskatītu seju un cilvēku aiz loga. Pāris pieturvietu, kam pavirši uzmetu acis un redzu savējos – jaunas dienas gaidītājus, kas piestājuši ikdienas dzīvošanā uz brīdi un pāris minūšu nedara neko, tikai stāv un gaida transportu. Laiks, kad vēl nevaru neko ietekmēt, bet tikai braucu uz. Un visi cilvēki ap mani vēl tikai domā un cer, baidās un saņemas. Jo katra diena ir epizode cīņā ar dzīvi. Seriāla beigu titri ir vārds, uzvārds un divi datumi.

Konduktori šorīt bija iemīlējušies

Konduktori šorīt bija iemīlējušies. Viņi trinās viens gar otru, ķiķināja un bakstījās. Viņš viņu kutināja, viņa smējās kā negudra. Viņš teica: – Kuš! Bet viņa tikai smējās balsī – laimīga un jauna.

No rīta nejauši iekāpu autobusā. Mana ikdiena, mani rituāli nojuka jau tai brīdī, kad aiz manis aizvērās durvis. Diena sagriezās pavisam citādi, jo tā vietā, lai ar trolejbusu brauktu pa Čaka ielu uz darbu, es nokļuvu Ēveles ielā. Bet Ēveles ielā viss bija citādi. Kapos sētnieki dalīja slotas un pienākumus, izpīpēja miera pīpi. Un vēl vienu pīpi. Miera nav bijis un nebūs, Miera kapos nebija jāsteidzas nevienam.

Sirmi blonda sieviete veda pastaigā savu bīglu, un tas arī ļāvās – atšāvis dibenu, rātni cakstināja kājas pret asfaltu, saite ne nostiepta un nenostiepta. Suns, kas zina, kā pareizi jāiet. Un sieviete, kas zina, kā suni vest.

Kļavu lapas koši dzeltenas bira uz zemes un gūlās netīrajā ūdenī, kur atspīdēja sirmi pelēkas debesis – tik dzidras, it kā augšā viņi visi zinātu, kas ir bijis un būs. Sabradātās lapas uz pielijušās ietves lēnām pārvērtās brūnā putrā, bet atkal un atkal tur augšā kāda atraisījās un laidās, it kā nezinādama ne rīta, ne vakara, ne vēja, ne saules.

Veterinārajā klīnikā vēl neviena nebija, tikai nemākulīgi grafiti ķeburi slaistījās gar durvīm un mēģināja izlikties par kaķiem un suņiem. Tikmēr niknie putni, šoreiz pārvērtušies par podiņiem ar vāciņiem un olu traukiem, šķībi gulēja kioska plauktā un gaidīja savus uzlīmju krājējus. Jo mantu nedrīkst laist zūdībā. Un ir jākrāj.

Konditorejā ar dīvainu nosaukumu, kas nebija ne Lauma, ne Launa, drīzāk Lauva, bet kāds gan bulciņām sakars ar lauvām, pārdevēja lika plauktos smalkmaizītes. Viņa bija sākusi ar kūkām. Bet varbūt tās bija vakardienas kūkas. Viņa bija tikusi līdz bulkām – no katra veida pa pāris. Un rūpīgi no plastmasas kastes lika plauktā. Līdz ienācu es un nopirku aprikožu groziņu. Tik saulaini dzeltenu kā pirmīt tās kļavu lapas. Un aprikožu šķēlītēm tumši sarkanas maliņas – kā pirmīt tām kļavu lapām dzīsliņas, kas sastīgojušas silto dzeltenumu kā asinsvadi, kā tumši sarkanas vēnas, kā pielijušas ar rudeni. Aprikožu groziņš man rokās kā atkāpe no ikdienas, jo nedēļa bija sākusies citādi.

Pieturā arvien vairāk cilvēku. Gaida, trinas. Auksti. Tramvajs tālumā, lēnām kā maijvaboles kāpurs tinas ārā no parka, trinas gar krūmiem un klabina uz priekšu. Apstājas pie sarkanā un gaida. Un brauc.

Melnās ādas jakās ieģērbies pārītis. Viņš ar rūsganu bārdiņas palieku pakaklē – sprogaini un jocīgi izrozījušies bārdas mati trinās gar jakas apkakli, kad viņš skatījās uz viņu. Viņa – baklažānu krāsā. Krāsoti mati, nogurušas grumbiņas ap acīm. Viņa nebija veca, tikai piekususi no visa. Brīvdienas atkal par īsu. Un viņš. Viņš atkal kaut ko runāja. Viņa valkāja krietni īsu ādas jaku, kas nesniedzās pat līdz dibenam, izgreznotu ar ādas pīnītēm. Pāri dibenam violets un mazliet novēlies džemperis. Gaismā no tramvaja loga bija redzamas visas mirušā dzīvnieka poras. Nez, vai viņi abi dzīvē bija nogalinājuši kaut kurmi. Bet lieli un smagi sēdēja man priekšā. Melnās ādas jakās, kas abiem bija mazliet par lielu un uz skausta meta krunku.

Pa ietvi aizgāja veca sieviete, viņas baltais pakausis spīdēja cauri baklažānu matiem. Viņai it kā bija galva, it kā nebija – likās, ka tur cauri spīd tukšums, mati karājas gaisā kā atļupusi aprikozes miziņa.

Nez, vai mūsdienās sieviete var vienkārši nosirmot. No sākuma desmit. Tad simts sirmi mati. Tad arvien vairāk, tad viņa kļūst pelēka. Un tad balta. Bez ilgviļņiem, bez baklažāniem, bez izlikšanās. Vienkārši viņa pati.

Tramvaju gandrīz apdzina sarkani ģērbusies sieviete, kas sparīgi minās uz veca ričuka. Sarkanā mētelī, sarkaniem cimdiem, sarkanu šalli, matos sarkana auduma roze un lūpas – sarkanas, sarkanas. Tikai ričuks kā no citas operas – necili pelēks. It kā ričuka nezmaz nebūtu. It kā viņa lidotu pa gaisu. It kā būtu norāvusies no sava ceļa un nezinātu, kā atgriezties.

Iekāpa kontrolieri. Sirms un nopinkājies vīrietis, kas bija rāmi sēdējis pie loga, metās ārā. Durvis jau bija gandrīz aizvērušās, bet viņš ar rokām pa priekšu mēģināja iznirt no tramvaja. Durvis saspiedās, mirkli ārā bija tikai viņa rokas, kas turēja melnu ādas somu sagrumbojušos ermoņikā un nošļukušu. Tramvajs aprāvās, apstājās, izspļāva viņu. Vīrietis, uzlecis uz ietves, nopurinājās un saraustīja uz zemi tumši pelēko jaku.

Kontroliere skatījās sastingusi. Viņas lūpas pavērās. – Šausmas, – viņa teica. Redzēdama, ka vīrietis aiziet, viņa pievērsās darbam. Tikmēr kontrolieris bija noķēris zaķi. Pusaudzis sēdēja, nekustēdamies ne pa labi, ne kreisi. Centās taisnoties, bet viņa ausis, kas spraucās no pelēki blondā cekula uzplauka kā koši sarkanas puķes. Kontrolieris pieliecies skaidroja, puika stīvi sēdēja un nekustējās. Tikai ausis – lielas un sarkanas.

Kontrolieris atkāpās. Viņš teica: – Nekad tā vairs nedari. Patiesībā viņš jau bija gandrīz aizgājis. Puika sarāvies: – Nē. Nekad.

Jo kontrolieri šorīt bija iemīlējušies. Viņi abi apsēdās aizmugures krēslā, viņa piespiedās viņam – auksti tak. Viņš viņu saņēma ar abām rokām – auksti tak. Un kutināja. Bet viņa smējās tā, ka skanēja viss vagons. Un vīrietis: – Kuš! Bet pats smejas līdzi.

Stacijas laukumā galapunkts. Koši sarkanas lapas uz asfalta, sarkanām dzīslām uz saulaini dzeltenas lapas. Te viena, te otra ķeburainām malām izslienas uz asfalta. Redzētas simtiem reižu, katra savādāka.

Dzīve pēc fotoradariem

Ekrānšāviņš no twitter.com

Nevienu fotoradara kvīti tā arī pa visu šo laiku neesmu saņēmusi. Ne jau tāpēc, ka nebraucu. Un ne jau tāpēc, ka nebraucu ātri. Braucu gan daudz, gan ātri.

Tikai gandrīz nekad netrakoju – ne krēslas laikā mežā, kad tur var vazāties zvēri, ne dienas laikā apdzīvotā vietā, kad uz ceļa var izskriet bērni, izslāt pensionāri vai izripināt kāds aizdomājies māmiķītis ar ratiem, ne arī apdzenot nepārskatāmā vietā. Par savu dzīvību esmu atbildīga es pati, nevis apdrošinātājs vai valsts. Valstij par mani ir piekāst, jo cilvēku gaļa Latvijā ir lēta.

Iemesls drīzāk ir veiksme. Pat policija padsmit gadu laikā mani ir apturējusi tikai apmēram 5-7 reizes. Lielākoties tāpēc, lai novēlētu laimīgu ceļu. Neesmu iedevusi nevienu kukuli. Vienreiz pēc sadursmes esmu lāpījusi mašīnai bamperu. Pāris reizes esmu gandrīz saskrējusies stirnām, kas tomēr bija pāris metrus par tālu. Vienreiz – diviem aļņiem, kas slāja pāri ceļam un ko pamanīju nejauši, jo starp viņu pelēkajiem siluetiem iespīdējās pretim braucošās mašīnas ugunis. Pāris reižu par mata tiesu neuzbraucu cilvēkam, kas tumsā pēkšņi iznira manā priekšā uz asfalta. Pāris reižu esmu izvairījusies no smagām avārijām. Un tikai pēc tam sapratusi – domāt jau nemaz nebija laika, bet izvairījos. Pat jenotsuni tikai notriecu, viņš pēc brīža atjēdzās un, īgni burkšķēdams, ielīda kviešos.

Tā ir plika veiksme, ka es esmu dzīva un visas manas mašīnas ir dzīvas. Veiksme, ka nekad neesmu maksājusi par pārsniegto ātrumu. Ka nevienu neesmu sabraukusi.

Man ir veicies neietest pakaļā nevienam pēkšņi pie radara strauji bremzētājam. Un neietest purnā nevienam, kas strauji metas apdzīt un paļaujas uz veiksmi. Un veiksme arī smaida. Jo esmu slīdējusi pa nekaisītu asfaltu un cerējusi – kaut tik nebūtu kādas rises vai bedres un izdotos noturēties taisni, kamēr izdosies lēnītēm nobremzēt un sajust mašīnu braucam. Un esmu uz šosejas blīvā satiksmē spraukusies pa sniega putru gar pašu metāla apmali, nespēdama ne nobremzēt, ne iebraukt grāvī, jo cieši aiz manis brauc smagais, pretējā joslā stāv nosprādzis smagais, bet pretī nāk kolonna un pa manu joslu pretī nesas kravas buss. Visbiežāk visu nosaka centimetri un veiksme. Reizēm uz divjoslu ceļa ir gana vietas gan sniegam un bedrēm, gan mašīnām trijās joslās. Gan dzērājam, gan stopētājam. Gan noplīsušam furgonam, gan traktoram. Gan lēnajam čunčinātājam, gan trakajam apdzinējam.

Ekrānšāviņš no apollo.lv

Mani kaitina liekulīgā fotoradaru propoganda. Bez fotoradariem pasliktinājusies drošība. Bez fotoradariem visi skrien. Bez fotoradariem mēs visi mirsim.

It kā ar fotoradariem mēs bijām drošībā, it kā skrējēji neskrēja, it kā neviens nemira. Fotoradars ir iespēja braukt ātri ar pēcapmaksu. Un veiksmes gadījumā nemaz neuzķerties.

Tracina liekulība. Kā gan manu dzīvību varētu izglābt brikšņos un nezālēs noslēpta kaste pārskatāmā un taisnā posmā kaut kādā ļaužu un civilizācijas pamesta miesta nomalē, kur pēc likuma jābrauc uz 50 km/h, jo kādam licies, ka apdzīvotas vietas zīmi jāuzliek nekurienē. Kāds tam vispār sakars ar satiksmes drošību?

Es braucu pa Latvijas ceļiem un ielām, jo man ir jānokļūst mērķī. Ja man nebūtu jātiek uz Viļāniem, Rēzekni, Cēsīm, Upīti, Kalnciemu, es tak mūžam nelīstu uz ceļa.

Mani kaitina būt medījamam zvēram, ko ķer ar viltīgi izvietotām lamatām. Mani besī būt potenciālam noziedzniekam. Naudas āderei.

Tieši tāpat mani kaitina autoratlīdzību nodoklis zibatmiņām un diskiem. Kāds mani nosauc par datu zagli, vēl ilgi pirms es pati esmu radījusi savas bildes un savus tekstus un saglabājusi datora atmiņas nesējos.

Ja fotoradaru mērķis ir glābt manu dzīvību, tad kāpēc par manu dzīvību ir piekāst ceļu uzturētājiem, būvētājiem un projektētājiem?

Braukt pa bedrainu šoseju ar izdauzītu un šķībi greizi salāpītu asfaltu, jo naudas pietiek tikai mega projektiem ar lieliem “otkatiem”, ir normāli un mana atbildība. Braukt pa nekoptu, krūmiem, nezāļu brikšņiem aizaugušu un zariem aizkārušos ceļu ir normāli, jo tas ir 2. vai 3. šķiras ceļš un pati vainīga – ko lien Latvijas laukos, īstā dzīve tak centrā.

Mans līķis būs statistikas vienība – viņa gan vēl varēja dzemdēt un izaudzināt kādus pāris nodokļu maksātājus, bet nu gan jau mēs kaut kā. Uztaisīsim repatriācijas programmu, gan jau vietā atbrauks kāda cita no tās pašas vecuma grupas, no Spānijas vai Īrijas.

Toties tagad visiem tūdaliņiem medijos ir jāstabulē, ka bez fotoradariem mēs visi mirsim. Jo tikai fotoradari Latvijas ceļus padarīs drošus un katrā šoferī saknē nogalinās vēlmi nesties kā psiham. Un katrs Latvijas šoferis to vien tik sapņo kā nesties nereālā ātrumā, katrs šoferis ir pāraudzināms slepkava.

Ja nebūtu fotoradaru, es visu laiku brauktu nenormālā ātrumā un nogalinātu visus, kas gadās man ceļā. Ja Latvijā nebūtu atcelts nāvessods, es nošautu visus, kas mani kaitina vai izved no pacietības.

Vēl vairāk. Vai man vienīgajai liekas, ka, policijasprāt, avāriju galvenais iemesls ir tikai un vienīgi pārāk liels ātrums? Nevis braucēju stulbums un nemākulība. Nevis sabiedrības egocentrisms un nerēķināšanās ar citiem braucējiem, pagriezienu un avārijas signālu nerādīšana, vilkšanās pa ceļu un nelaišana garām. Nevis mašīnu nolietojums un šoferu sliktais veselības stāvoklis, kas liedz pieņemt lēmumus un laicīgi reaģēt. Nevis sabrukušais asfalts un neesošās barjeras krauju un ūdeņu malās. Nevis Latvijas iedzīvotāju pašnāvnieciskais noskaņojums un paviršais braukšanas stils.

Pirms gandrīz nedēļas, darbdienā braucot uz Rēzekni, vidēji ar ātrumu 75-95 km/h braucošā intensīvā satiksmes plūsmā pēkšņi sev priekšā ieraudzīju pirms manis braucošā auto veiksmīgi apdzītu… pensionāra vāģi, kas čunčina pa šoseju ar apmēram 20 km/h, jo viņam uz mašīnas jumta plivinās dīvāns un tā kā prasās apstāties un sakārtot, tā kā varbūt pāries. Faktiski tas bija kā pietuvoties stāvošam auto. Kaut nebūt nebraucu pat ar tai posmā atļauto ātrumu.

Tajā pašā braucienā manā priekšā  uz ceļa pirms asa līkuma izgriezās aprūsējis baļķvedējs, kam bija apnicis stāvēt ceļa malā un kas bija nolēmis negaidīt pabraucam garām vienīgo mašīnu. Nebija vairs laika ne bremzēt, ne izšķirties – priekšā pēkšņi atradās šķērslis, smagās mašīnas kabīne. Apdzinu. Paveicās. Nesanesa. Pretim braucošais furgons, kas parādījās ceļa līkumā, bija mazliet par tālu. Izlocījos starp abām mašīnām. Par ātrumu tobrīd nedomāju. Pēc kilometra vai diviem izslēdzu pagrieziena rādītāju. Kurā brīdī to ieslēdzu, nezinu. Loterijā biju vinnējusi vēl vienu dzīvību.

Par lielu Latviju. Jo sūdīgāki ir mūsu ceļi un mazāks ir droši braucamais ātrums, jo lielāka mūsu valsts.

Back to top