Pa nakti lejs leits, vysa zeme kai izžulguse. Tys laiks, kod iudiņs zemi na padora mitru i augleigu, a izmiercej dubļainu. Dzeiveiba kai sasaraun, kai aprymst. Niu uorā šolc vieji, pa šaļtei speid saule – taids namīreigs puormaiņu laiks. Te saule sasylda placus, te mugorā sytās solts viejs.

Rudiņs ir taids rokstomais i skaitamais laiks. Dīnrokstu i nakšrokstu izklaidem dereigs laiks. Kod uorā iz teiruma palykuši viņ runkuli i kuopusti, partū ka tim solna navuodej, a kū mudruok klāvā īvessi, tū mudruok sasamaituos. I kod uorā vēļ nav lopu, kū gruobt. I gūvs vēļ īt uorā i volkojās. Rudinī gūvs kai pasacālušys. Juos sajiut ryugtū rudiņa gaisu – myud, myud i aizīt. Īt taida gūvs i poša nazyna, iz kurīni. Puori nūkultam teirumam, pa aramini īt. Daguns gaisā, acs kai apmautys. Kai rudinī tu vari palikt taids pats kai vosor. Ceļš sauc, dzeive vylynoj. Beidzūt dareit myužam napadoramūs dorbus.

Pyrms kaida laika maņ nūzoga teleponu. Tai i suocu dzeivi nu jauna. Beidzūt ceļu ari napazeistamim numerim, partū ka pazeistami i jaunajā teleponā pīraksteiti ir tik kaidi 5-6 numeri. Meklejūt pa blocenim telepona numerus, var atrast vysaidus breinumus. Ite atrodu kaidus 3 godus vacu trolejbusa epizodi.

Šodien trolejbusā brauca tāds padzīvojis Jēzus. Apmēram 36 gadi, lai gan izskatījās vismaz 41 – tas nenosakāmais vecums, kad vīrietis, kas nav sasniedzis sazin ko, arī nav sasniedzis sazin ko, bet mēģina izskatīties jauns un daudzsološs.

Bārda, ūsas, jaka ar kapuci, mice un baltas austiņas. Vismaz vienā reliģijā viņš kaut ko zina, un tie ir gadžeti.

Jēzus, kas nepamodināja nevienu mirušo un arī pats laicīgi nenomira. Un tagad jādzīvo. Vismaz līdz sešdesmit pieci. Bet tagad izskatās tik vecs kā visas pasaules ciešanas, jo vīrietis skatījās grīdā un viņa sašļukušajā sejā bija tāds nogurums, it kā viņš būtu nodzīvojis simt tūkstošiem un miljardiem dzīvju.

Viņš pacēla acis, laikam sajutis, ka vēroju. Tas atkal bija mazliet savecējis, noaudzis un vientuļš vīrietis, kam, iespējams, neko nevajag, jo klausīties mūziku austiņās ir ilūzija par piederību kādai izredzēto kopienai, bet vientulību viegli var attaisnot ar bailēm no tā, ka būs jāmaina visa dzīve un jāpazaudē tik daudz no tā, kas ir svarīgs – rimti gulstoša pieredze, savas mantas un sava telpa.

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top