Atceries vārdus, ko laikam vakar kā pa miglu lasīji feisbukā – likās tik prātīgi, tik līdz mielēm precīzi. Bet nebija laika izlasīt līdz galam, izlasīt vēlreiz, jo bija jāapgriež pannā gaļa uz otru pusi. Garšvielas, sīpoli. Un tad jau jāēd. “Panorāma” no blakus istabas. Laika ziņas. Miegs kā mākonis. Datorā vēl kaut kas steidzams. Jāienes puķes no balkona, jo ārā auksti. Dušā atceries, domā par to. Vēl pusmiegā, mēģinot atrast segu, jo nosalušas kājas, aizdomājies par tiem vārdiem. No rīta ar velo uz darbu, apmales, apmales, apmales  – visas iekšas sāp, cik Rīgā uz ietvēm daudz apmaļu, bet pa ielu braukt bail, jo domā par daudz. Kaut kādi e-pasti, iešanas, runāšanas. Atceries. Izdomā citēt savā tekstā, meklē.

Izrādās, autors sen izdzēsis tekstu no feisbuka – par personīgu vai par nesvarīgu bijis. Un tagad domā – kas tas bija. Sapnis vai teksts. Un kā var citēt to, ko nekad neesi izlasījusi līdz galam, neesi izlasījusi vēlreiz.

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top