Rudiņa pīroksti

Pa nakti lejs leits, vysa zeme kai izžulguse. Tys laiks, kod iudiņs zemi na padora mitru i augleigu, a izmiercej dubļainu. Dzeiveiba kai sasaraun, kai aprymst. Niu uorā šolc vieji, pa šaļtei speid saule – taids namīreigs puormaiņu laiks. Te saule sasylda placus, te mugorā sytās solts viejs.

Rudiņs ir taids rokstomais i skaitamais laiks. Dīnrokstu i nakšrokstu izklaidem dereigs laiks. Kod uorā iz teiruma palykuši viņ runkuli i kuopusti, partū ka tim solna navuodej, a kū mudruok klāvā īvessi, tū mudruok sasamaituos. I kod uorā vēļ nav lopu, kū gruobt. I gūvs vēļ īt uorā i volkojās. Rudinī gūvs kai pasacālušys. Juos sajiut ryugtū rudiņa gaisu – myud, myud i aizīt. Īt taida gūvs i poša nazyna, iz kurīni. Puori nūkultam teirumam, pa aramini īt. Daguns gaisā, acs kai apmautys. Kai rudinī tu vari palikt taids pats kai vosor. Ceļš sauc, dzeive vylynoj. Beidzūt dareit myužam napadoramūs dorbus.

Pyrms kaida laika maņ nūzoga teleponu. Tai i suocu dzeivi nu jauna. Beidzūt ceļu ari napazeistamim numerim, partū ka pazeistami i jaunajā teleponā pīraksteiti ir tik kaidi 5-6 numeri. Meklejūt pa blocenim telepona numerus, var atrast vysaidus breinumus. Ite atrodu kaidus 3 godus vacu trolejbusa epizodi.

Šodien trolejbusā brauca tāds padzīvojis Jēzus. Apmēram 36 gadi, lai gan izskatījās vismaz 41 – tas nenosakāmais vecums, kad vīrietis, kas nav sasniedzis sazin ko, arī nav sasniedzis sazin ko, bet mēģina izskatīties jauns un daudzsološs.

Bārda, ūsas, jaka ar kapuci, mice un baltas austiņas. Vismaz vienā reliģijā viņš kaut ko zina, un tie ir gadžeti.

Jēzus, kas nepamodināja nevienu mirušo un arī pats laicīgi nenomira. Un tagad jādzīvo. Vismaz līdz sešdesmit pieci. Bet tagad izskatās tik vecs kā visas pasaules ciešanas, jo vīrietis skatījās grīdā un viņa sašļukušajā sejā bija tāds nogurums, it kā viņš būtu nodzīvojis simt tūkstošiem un miljardiem dzīvju.

Viņš pacēla acis, laikam sajutis, ka vēroju. Tas atkal bija mazliet savecējis, noaudzis un vientuļš vīrietis, kam, iespējams, neko nevajag, jo klausīties mūziku austiņās ir ilūzija par piederību kādai izredzēto kopienai, bet vientulību viegli var attaisnot ar bailēm no tā, ka būs jāmaina visa dzīve un jāpazaudē tik daudz no tā, kas ir svarīgs – rimti gulstoša pieredze, savas mantas un sava telpa.

Iz ceļa

Bezgaleiga nedeļa, bezgaleiga dīna. Iz rūbežys, ka vyss sabryuk seikūs gabaleņūs i laseisi myužeigi. A tod otkon vyss īt iz prīšku. I nazyni, kas beja, kas nabeja, ka nikuo nabeja.
Kai braukt ar vacu opeli – nikod nazyni, kod vaira navereisi īdarbynuot a kod apdzeisi vysus.

Lela veikala laime

Īsadūmuoju. Nimoz navajag byut vacam i vīntuļam, varbyut pat ni vīntuļm, a koč reizi dzeivē sajutušam vīntuleibu.
I na tū vīntuleibu, kod esi vīns pats iz pasauļa, partū ka nav nivīna, kas saprostu i vysi saucīni dabasūs aizīt kai tukšumā – naatsadur ni pret sīnu, ni cytu cylvāku. A tū parostū vīntuleibu, kod vīnkuorši nav kam cept i vuoreit, partū ka nav, kas tū vysu apēss.

Īraudzeju nu reita itū lītaunīku kinu i aizadūmuoju. Kaida laime patīseibā ir taiseit ēst deļ cytu cylvāku. Na jau spēt nūpierkt nazyn kū i nazyn kur, na jau tymā sapynā par skaistū dzeivi nu reklamom – gaisma, muzyka, sulys gluoze nu reita i pīna gluoze nu reita (i breinojūs, kai jūs tī kinā naparaun pliuts), na jau sausuos brūkaškys i sazyn kaida zupa ar buļjona kubicenim.
Parostu svīksta maizeiti ar kopeju. Bet ūtram. Izcept blīņus i zynuot, ka nasakaļss. Ījaukt peirāgu i zynuot, ka nasapelēs. Iedīņs kai rituals, iedīņs kai dzeive.

Daleita bāda ir pusbāda, daleita bļūda – pylna bļūda. Pa vīnam mes asam pa vīnam.

On Wednesdays from Ieva Java on Vimeo.

A super short film shot over 2 nights by a team of young Lithuanian talents starring a celebrated Lithuanian writer, actor, director Galina Dauguvietytė. Even though just 3′ long this little film keeps bringing good experiences. Premiered at a major Lithuanian IFF Kino Pavasaris, it went on to be nominated as a Best Lithuanian Short at the National Film and TV Awards, and finally qualified for The Short Film Corner in the International Cannes Film Festival.

Par tālumā noskatītiem svešiem tekstiem

Atceries vārdus, ko laikam vakar kā pa miglu lasīji feisbukā – likās tik prātīgi, tik līdz mielēm precīzi. Bet nebija laika izlasīt līdz galam, izlasīt vēlreiz, jo bija jāapgriež pannā gaļa uz otru pusi. Garšvielas, sīpoli. Un tad jau jāēd. “Panorāma” no blakus istabas. Laika ziņas. Miegs kā mākonis. Datorā vēl kaut kas steidzams. Jāienes puķes no balkona, jo ārā auksti. Dušā atceries, domā par to. Vēl pusmiegā, mēģinot atrast segu, jo nosalušas kājas, aizdomājies par tiem vārdiem. No rīta ar velo uz darbu, apmales, apmales, apmales  – visas iekšas sāp, cik Rīgā uz ietvēm daudz apmaļu, bet pa ielu braukt bail, jo domā par daudz. Kaut kādi e-pasti, iešanas, runāšanas. Atceries. Izdomā citēt savā tekstā, meklē.

Izrādās, autors sen izdzēsis tekstu no feisbuka – par personīgu vai par nesvarīgu bijis. Un tagad domā – kas tas bija. Sapnis vai teksts. Un kā var citēt to, ko nekad neesi izlasījusi līdz galam, neesi izlasījusi vēlreiz.

Par sienim i ceļu

Šudiņ cyta storpā īguoja pruotā dūma, ka vacs cylvāks palīk, kod jam ir bais izīt nu sovys komforta zonys.

Ka nikuo nav, nav i kuo pagaisynuot. Kū vaira ir, tū vaira kuo pagaisynuot, ka suoksi kū jaunu i nu nullis. Otkon kai pādejais duraks.

I īryusej, īryusej, beistīs. I, kod kas naviņ svareigs pagaist, navari vairs jaunam dasagiut. Tai i savecej.

Itymā vosorā es naasu stopiejuse. Naasu guliejuse teļtī. Nav bejs vajadzeibys. I patīseibā nasagryb. Es že saceju – komforta zona. Kū vaira dzeivoj, tū vaira kramaslu. I kū vaira kramaslu, tū gryušuok kū naviņ nūlikt zemē i pajimt kū ta cytu.

Deļtuo es apbreinoju vysus, kas var jimt i ar ritini apbraukt apleik zemis lūdei. Voi ar kuojom apīt apleik Latvejai. Koč kurā reitā to ir juopīsaceļ nu gultys, juopajem sumka i juosalaiž ceļā.

A maņ pat ītvu apmalis maisa, syt pa dybynu. I gribīs tai gludai, skaistai. Tai, ka mudri var tikt atpakaļ sovā komforta midzinī, kur vyss zynoms, sylts i ārts. Nasyt pa pierstim, žāloj.

Koč vīnu vokoru to nā. Brauču nu dorba tymsā ar ritini. Nikaida monta, tik moks i atslāgys sumceņā. Vyss tik vīglys, muna mīsa funkcionej perfektai. I tik jiutu, kai viejs sytās ausīs, byudūs, mugora palīk slapņa. I tod beja tys – kaidā 5 voi 6 kilometrā, pusceļā. Ka niu ir tys breids, kura deļ vyspuor ir vārts dzeivuot. Kū atguoduosi varbyut vysu myužu.

A itūgod myusu sātā loba sieņu raža. 2. septembrī saguoja treis lelī sīra vuorejamī kotli ar bārzlapem i čygonkom, vēļ burku batareja ar rudmīsem, vuškinem i gailinem, bakom i baravikim.

Ka kuram vajag, varu īmaineit pret kū cytu gordu. 🙂

Back to top