Mēs uzvarējām!

Reiz man bija dzimšanas diena. Kolēģei Gunai arī bija dzimšanas diena. Pēteris mums abām uzdāvināja pa puķei podiņā – sak, redzēsim nu, cik ilgi nodzīvos un cik rūpīgi mēs kopšot. Tā teikt, kabinetu sacensība, jo esam kaimiņos, bet aiz sienas.

Tas bija gandrīz pirms mēneša. 21. jūnija rezultātus skatīt zemāk. Mēs uzvarējām.

Ceļojums uz Pļuskovas pilskalnu

Svētdien ar vienu no velozauriem un mammas ričuku braucām inspicēt apkārtni. Pa ceļam divas reizes izlijām, atradām visādus ērmus un šo to arī izdomāju ielikt te. Nekāda māksla jau nav, nav jau arī laika iespringt – tik vien ir kā dabas dotā acs, steiga un pofigisms. Toties citādi viss uz vietas – i vecā ugunsdzēsēju mašīna pārkrāsota, i pilskalna tornis vēl kāpjams. I sūdi smird, i suņuburkšķi zied. Ir i govis, i pamestība. Pamestu māju ciemati un lielsaimniecība apstrādājusi tuvējos laukus.

Par pionieriem un Makdonaldu

Man likās, ka tos Latvijas pionieru zilos kaklautus esmu izdomājusi.
Bet nē – tas patiešām eksistēja. Atnāca, uzsēja, aizmirsām.

Rīts, Rīga. Zāles pļāvējs aiz loga pļerkšķina. Siena laiks nāk, zāle aug un nopļauta smaržo.
Tēja, plāni, cerības – ko šodien darīšu. Vakarā jāiet uz dzimšanas dienas ballīti Makdonaldā.

Nezinu, vai es ietu uz Makdonaldu, ja man paliktu 12 gadu. Man šķiet, ka vairs ne. Bet grūti jau saprast.
Kad man palika 12 gadu, salūza visa valsts un sistēma. Vienā brīdī pioniera nozīmīte iesprausta kabatā, vēl pēc brīža sarkanā kaklauta vietā bija zils kaklauts, tad bija prievīte, beigās auseklīši.
Un tad nebija nekā – tikai mammas mājās cepta maize no tēva lopbarības dzirnavās maltiem graudiem, jo naudas nebija nekam.Pat maizes īsti nebija. Kad likvidējās Viļānu maizes kombināts, tur ierīkoja metāllūžņu pieņemšanas punktu. Maizi jau mums vairs nevajadzēs, tikai tikt galā ar vecā laika lūžņiem. Alumīnija piena kannām, bronzas svečturiem.
Nekurinātā skola – sēdi klasē ziemas jakā ar cimdiem un mēģini tikt galā ar Raini, Ļermontovu, teorēmām un latvisko dzīvesziņu. Bardaks visapkārt un prātā. Puzuri un ierindas skaite, latviskums klases noformējumā un krievu popsa Viļānu TV apsveikumu koncertā. Lamāšanās ar krieviem uz ielas un pilnīga ignorance skolā – kā aiz stikla sienas dalīt koridorus, klases, ēdnīcu. Kreisā puse latviešiem, labā krieviem. Krievu matemātikas kabinets un latviešu matemātikas kabinets. Kādi viņi gan ir skaļi. Un daži no viņiem ir gudri. Galvenais, neskatīties virsū – tad neiespers pa kājām, kad iesi garām.

Kopš tā brīža viss ir gājis uz augšu. Es vairs neēdu skābētu gurķi ar pašceptu maizi, kam vietām piedegusi rupjos miltos kaisītā garoza, es varu nopirkt burgeru.
Bet kaut kur iekšā jau ir tas bērns, kas tā arī nesaprata, kur palika Latvijas PSR vēsture – vienā brīdī vēstures grāmatu skolā vairs nebija, bet skolotāja runāja no galvas kaut ko par to, kas no šī brīža būs taisnība.
Un tad tā taisnība mainījās ik pa laikam. Trimdinieku, kolhoznieku taisnība. Krievu, latviešu taisnība. Lībiešu, latgaliešu taisnība. Geju, katoļu taisnība. Mana, pasaules taisnība.

Brīžam tas viss liekas tik tālu. It kā būtu izdomāts. Ne manā dzīvē.
Bet lasu 80.-90. gadu Latgales avīzes un saprotu, cik baisi patiesībā tas bija – Jaunava Marija, Ļeņins, horoskopi, adatu terapija, NLO, Dievs, latviskums, ekstrasensi, deficīts, bardaks, darba tikums.

Patiesībā es nezinu, vai gribētu, lai man vēlreiz ir 12 gadu. Noteikti nē. Ne 1990. gadā.

Back to top