Lāču medības tviterī

Nu re. Nokaitināja. Sociālajos tīklos, portālos un komentāros šodien nav lielākas bēdas par nošauto no būra jau otru reizi izmukušo lāceni Madi, jo: a) viņai ir cilvēka vārds un mēs visi viņu pazīstam un sekojam līdzi medijos un tviterī, b) mēs visi bērnībā esam lasījuši grāmatu “Dzimusi brīvībai” par lauveni Elsu, ko centās palaist brīvībā un radināja pie savvaļas, c) mums katram mājās ir kaķis vai vismaz datorpele, d) mēs gan neko nesaķīselētu un izbēgušu lāci mierīgi atvestu mājās un ieliktu būrītī kā nieku, e) mēs zinām, kāda ir stāsta ar laimīgām beigām kompozīcija.

Bet stāstam ir divas puses – reālā un virtuālā. Reālajā dzīvē pat kanārijputniņa noķeršana dzīvoklī ir traumatisks pasākums un var beigties ar saplēstām vāzēm, norautām aizkaru stangām un nospiestu putniņu (cik no jums ir mēģinājuši noķert nobiedētu kaimiņa kaķi uz ielas?). Virtuālajā dzīvē lāčus easy iemidzina un pārvieto, ārstē un mīl, ieliek būrītī un izņem no būrīša. Hop, viss nokārtojas. National Geographic tak rādīja – viņi var visu: bučot krokodilus un peldēties ar baltajiem lāčiem dīķī, anakondas likt ap kaklu, gulēt vienā gultā ar lauvu. Izdomātajā pasaulē neviens nemirst – tikai sliktie, jo viņiem nav latvisku vārdu un viņu bērnības bildes neliek draugiem.lv albumos un nespiež podziņu like.

Stāstam ir vēl divas puses: laucinieku un pilsētnieku puse. Vieni kopš bērnības skatās, kā kāvēji cūkas bērēs ar nazi griež kūpošu gaļu un sniegā sasūcas koši sarkanas asinis, kā bļodā ar pārgrieztām acīm skatās cūkas, teļi, aitas, un piesargās, ja govs buļļu dienā ir satrakojusies un iet virsū pārgrieztām acīm (tas ir tad, kad govij vajag bulli un viņa lec virsū citām govīm un cilvēkiem, bēg no mājām un neklausa – ja kas, tā rodas piens un teļa gaļa). Otri nopērk veikalā puskilogramu kotlešu masas un, ieraudzījuši Youtube klipu ar govs kaušanu, pēkšņi kļūst par zvērinātiem veģetāriešiem.

Cik no jums ir mēģinājuši savaldīt tak jau mīļu un pieradinātu mājas govi, kas pie cilvēka pieradusi ikdienā, paklausīgi staigā saitītē un klausa uz vārda, laiza rokas un pacietīgi stāv slaucama, bet, norāvusies no ķēdes un sastresojusies, dragā pa puķu dobēm, pa cāļiem, bērniem, izmīda dārzu, salauž siltumnīcu, lec pāri žogiem, saplēš tesmenim pupus, skrien mežā un sapinas ķēdē, nēsājas uz šosejas?

Govij nav ne zobu, ne asu nagu – tikai ragi un ķēde, kurā var sapīties pati un sapīt citus. Govs ir mīļa. Govs klausa saimnieku. Govi īsā pakulu saitītē var aizvest no kūts uz ganībām, pastumt ar plecu, ja neklausa. Var sarāt, ja nestāv mierīgi. Ja labo kāju tur nepareizi slaukšanas laikā, var likt nostāties pareizi, tikai pieskaroties ar roku kājai – govs klausa. Kad govs saimniece uz pāris dienām aizbrauc prom, govs norauj pienu, nedod svešam cilvēkam un raud tā, ka asaras kā pupas birst pāri spalvainajiem vaigiem.

Diemžēl esmu bijusi arī ļoti skumjās bērēs – tādas no ķēdes pasprukušas govs dēļ. Saimniecei, ķerot norāvušos un sastresojušos mājas gotiņu, ķēde aptinās ap kāju un pēc nezcik dienām sieviete nomira ar tromba nosprostojumu, palika pieci bērni bez mātes.

Un te gudrinieki drošībā pie datora filozofē, kā izlauzušos un sastresojušos lāčus ķert mežā… tiem citiem. Jo es esmu pie monitora, Made arī ir monitorā, ziņa par viņas dzīvi, bēgšanu un nāvi ir monitorā. Ja Made monitorā mirst, es monitorā rakstu, ka visi mednieki un kopēji ir lohi, jo es monitorā gan mācētu visu izdarīt pareizi – a) uzceltu drošu būri, b) lāci iemidzinātu un pārvestu, kā to rādīja TV, c) palaistu brīvībā mežā (jo tajā virtuālajā mežā es nekad nelasīšu reālās sēnes). Pareizāk sakot, es rakstu komentāru un manā komentārā viss ir pareizi, jo es zinu, kā stāsta stāstus un kā ir labi pabeigt stāstu.

Visi virtuālie stāsti ir pasakas. Ja reālie stāsti, kas tiek atspoguļoti virtuālā vidē, neatbilst pareizā stāsta modelim, lasītājam rodas sašutums. Un viņš raksta savu stāstu – 140 zīmes tviterī, kurā izsaka viedokli, kā vajadzēja būt.

Cik no jums ir ķēruši sastresojušos dzīvnieku klajā laukā, ja neskaita izmazgātu slapju kaķi istabā? Cik no jums ir padevušies un palaiduši vaļā, jo “kaķītim ir asi nagi” un “gan jau pats izlīdīs no gultas apakšas, kad gribēs ēst un mīļoties”?

Vai esi mēģinājis noķert pārbijušos sivēnu āboliņa laukā (ja nenoķersi, pazudīs un nomirs)? No kūts izmukušu teļu (bailēs aizskries uz mežu un neatradīs mājas)? Sašautu suni, kas vairs neklausa nevienai komandai un nesas uz priekšu (sāpēs ielīdīs kaut kur un noasiņos)?

Nevienu govi neesmu nošāvusi un arī neviena mašīna ar pasažieriem uz šosejas nav cietusi, kad šoruden izmisumā ķēru kaimiņu govis, jo man bija normāla sirds un spēju ātri iet kilometriem, kā nebija govs saimniecei, kas raudādama ar maizes gabalu vilkās tālu pakaļ, bet govis tik dragāja tik uz priekšu un neklausījās. Laimīgā kārtā izdevās apgriezt un lēnītēm aizvirzīt pāri dārziem un mežam uz saimnieces pusi, kur viņa nomierināja un pieskrējušie kaimiņu māju ļaudis savāca – jo no sveša cilvēka pat rāmi mājdzīvnieki baidās un nelaiž klāt.

Pieļauju, ka ar lāci bija tas pats – sveša vieta, sveši cilvēki, sveša situācija. Ja kopēji nevarēja savākt un iesaistījās svešie, iznākums loģisks – tas nav zālēdājs un saplosīti cilvēki šo virtuālo stāstu pagrieztu pavisam citā plāksnē.

Starp citu, turpinot par govīm. Ja govs dzemdē un kūtī ienāk svešs cilvēks, dzemdības beidzas – govs pārstāj dzīties. Ja dzemdības notiek uz lauka, govs sāpēs var aizbēgt uz mežu. Mājdzīvnieks tak. Pieradināts. Saitītē staigā. Un govs, kas reiz iemācījusies norauties no ķēdes, rausies atkal – tad, kad apniks stāvēt vienā vietā un sakārosies runkuļus.

Stāstam ir divi sākumi – reālais ar lāča pieradināšanu un tūristu prieku par lācīti, pirmo izbēgšanu un laimīgo atgriešanos un virtuālais: dabas taku PR un mediju ņemšanās ap lāča pieradināšanu, uzturēšanu, apskatīšanos, izmukšanu. Stāstam ir turpinājums – dabas taku apsaimniekotāju nespēja laikus uzbūvēt drošu būri un lāča atkārtotie klejojumi, mediju ņemšanās, izveidojot pat atsevišķas portāla sadaļas un būtībā šajās dienās radot realitātes šovu “Made brīvsolī”. Klikšķi uz rakstiem ir svarīgi reitingam un reklāmām – kas klikšķina, pasūta mūziku un jaunus rakstus.

Realitātē cilvēkiem jāpieņem lēmums – palaist vai nošaut potenciāli bīstamu lāci, kas ir nokļuvis svešā vietā, kam apkārt ir svešinieki un kas neklausa kopēju, tāpēc var apdraudēt cilvēkus. Virtualitātē – tviterotāju, feisbukotāju histērija, interneta ziņu birums un Mades ādiņa draugiem.lv.

Kad realitāte pārtop virtuālā šovā, ir grūti pieņemt, ka galveno varoni nošauj un nav laimīgo beigu. Realitātē mēs visi mirsim, virtualitātē vēl ilgi pēc nāves paliksim tekstos un meklētāja rezultātos.

Mēs tur nebijām un nepieņēmām lēmumu realitātē. Viss, ko mēs redzam, ir virtuāls – preses relīzes un sociālo tīklu histērija par sabrukušu labo stāstu par nacionālo mediju varoni lāci.

Pirms apēd savus “Rimi” pirktos broilera stilbiņus, atceries par cālīti, kas inkubatorā izšķīlās no olas. Par daudziem neredzamiem stāstiem, kas nevairo klikšķus, bet sāta sajūtu vēderā.

10 thoughts on “Lāču medības tviterī”

  1. Pseidohumanitārisms ir šī laika zīme… Cūkas audzē, lai tās nokautu un apēstu un tas ir normāli… Pilsētnieki – aizbrauciet uz laukiem un padzīvojiet gadu… Cita perspektīva…

  2. Tas, ka cilvēkiem pie ekrāniem nav ne jausmas kā savaldīt lāci, nenozīmē, ka tas nav jāprot arī tiem, kas par to ir atbildīgi. Varbūt apšausim visus, ar kuriem neprotam tikt galā un kuri sagādā kaut mazākās neērtības? 🙂

    1. Izbrauc tak reizi mēnesī uz saviem laukiem! Ieej kūtī un kaut reizi dzīvē izbaudī “obādas” – cūku bēres!

  3. Labi uzrakstīji.
    Man bija mana mīļā kaķene, kas beigās laikam nojūdzās un sāka man klupt virsū. Pēc pāris mēnešiem novārga un nomira. Nav lācis, bet tomēr.

  4. pilnīgi piekrītu. es sekoju līdzi stāstam par lācīti un gandrīz apraudājos, kad uzzināju, ka tas ir nošauts. taču nošāva virtuālo lācīti, manu iztēles augli – rotaļu lācīti, kurš bija pietiekami drosmīgs, lai izrautos brīvībā no manas istabas, kur es viņu biju ieslodzījis. es atgriezos bērnībā kopā ir citiem bērniem un tas bija skaisti, jo mēs uz brīdi visi bijām kopā tajā istabā, bet kā tas viss bija patiesībā es nemaz nezinu, jo ir laiks vakariņām – mamma jau sauc, kotletes ir gatavas. ņamm.

  5. ejot garām televizoram, dzirdēju ziņu fragmentu ‘mades nošaušana ir sašķēlusi sabiedrību’. tad devos noskaidrot, kas par zvēru tāda made ir, jo nejutos nekādi atšķelta no sabiedrības.
    tad konstatēju, ka masu medijiem nav ko darīt, un tad jau katrs sīkums ir svarīgs.
    tad mentāli nospļāvos un secināju, ka urbānā pasaule ir a) aizgājusi šķērsām un b) pati sevi patērē, un c) ir vienkārši traka.
    ja dzīvnieks (lai arī aizsargājams utt) ir bīstams, tad nav ko sēdēt uz rokām un gaidīt (ha ha) laimes lāci, kas visu atrisinās.
    ļoti glīts raksts. ļoti, ļoti.

  6. Ir viena no tām reizēm, kad gribas vienkārši pateikt – nu, un? Manis pēc tas varēja būt viss lāču voljērs, lai cik tur to zvēru. Ne manā, ne arī visu klabinātāju dzīvēs nekas nemainītos. Bet savā ziņā fascinē pašu cilvēku vēlme pavilkties uz virtuālajām traģēdijām. Protams, šādi notikumi ir iespēja katram pamuļķim, es atvainojos, izteikt savu vitāli nozīmīgo viedokli par brīvību, profesionāliem lāču ķērājiem un beigu beigās – par valdību un mieru pasaulē. Visiem taču gribas parunāt.

  7. Piekrītu Mendijai.
    CILVĒKS pieradināja lāci, CILVĒKS turēja viņu nožogojumā, CILVĒKAM bija jābūt gatavam situācijai, ja dzīvnieks izlauztos.
    Nekā no tā CILVĒKAM nebija un viņš izvēlējās vieglāko ceļu.Dzīvniekam vien atlika maksāt ar dzīvību.
    Par ko atbildību še prasām no dzīvnieka un rakstām garus pātarus par cilvēka izredzētību, ja neprotam būt izredzēti, lai tiktu galā ar cilvēciskām metodēm.

  8. Mīļā Naktineica!
    Kāpēc ar tādu rūgtumu? Visi (vismaz vairums) tie prātīgie, neprātīgie un bēdīgie burkšķētāji taču grib tikai labu. Daudzi no viņiem ir bērna prātā – gan atbilstoši vecumam, gan ne visai, bet ir. Protams, par vardarbības sludinātājiem (pret “nošāvējiem”) pavisam cita lieta,
    Žults ir šķērma lieta – gan no lāčiem iztecinātā, gan tā, kas sūcas cilvēku vārdiem.

    P.S. Esmu pilsētnieks no laukiem un pieredzējis lielāko daļu no rakstā minētajām “normālajām” lauku lietām, bet par spīti asiņu peļķu trulinošajam rūdījumam tomēr vegāns ar ētisku motivāciju. Kurā no jūsu minētajām “vēl divām stāsta divām pusēm” tas iekļaujas? Pieļauju, ka neesmu vienīgais prokrustējamais izņēmums. Diemžēl izskatās pēc falša nošķīruma savu stereotipu stiprināšanai, arī lauku cilvēks var atkratīties no iedzītās attieksmes, ka tas un tas dzīvnieku izmantošanas un apstrādāšanas veids ir normāls, tā dabā iekārtots, tā vajag.

    Bet :*

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *