Lāču medības tviterī

Nu re. Nokaitināja. Sociālajos tīklos, portālos un komentāros šodien nav lielākas bēdas par nošauto no būra jau otru reizi izmukušo lāceni Madi, jo: a) viņai ir cilvēka vārds un mēs visi viņu pazīstam un sekojam līdzi medijos un tviterī, b) mēs visi bērnībā esam lasījuši grāmatu “Dzimusi brīvībai” par lauveni Elsu, ko centās palaist brīvībā un radināja pie savvaļas, c) mums katram mājās ir kaķis vai vismaz datorpele, d) mēs gan neko nesaķīselētu un izbēgušu lāci mierīgi atvestu mājās un ieliktu būrītī kā nieku, e) mēs zinām, kāda ir stāsta ar laimīgām beigām kompozīcija.

Bet stāstam ir divas puses – reālā un virtuālā. Reālajā dzīvē pat kanārijputniņa noķeršana dzīvoklī ir traumatisks pasākums un var beigties ar saplēstām vāzēm, norautām aizkaru stangām un nospiestu putniņu (cik no jums ir mēģinājuši noķert nobiedētu kaimiņa kaķi uz ielas?). Virtuālajā dzīvē lāčus easy iemidzina un pārvieto, ārstē un mīl, ieliek būrītī un izņem no būrīša. Hop, viss nokārtojas. National Geographic tak rādīja – viņi var visu: bučot krokodilus un peldēties ar baltajiem lāčiem dīķī, anakondas likt ap kaklu, gulēt vienā gultā ar lauvu. Izdomātajā pasaulē neviens nemirst – tikai sliktie, jo viņiem nav latvisku vārdu un viņu bērnības bildes neliek draugiem.lv albumos un nespiež podziņu like.

Stāstam ir vēl divas puses: laucinieku un pilsētnieku puse. Vieni kopš bērnības skatās, kā kāvēji cūkas bērēs ar nazi griež kūpošu gaļu un sniegā sasūcas koši sarkanas asinis, kā bļodā ar pārgrieztām acīm skatās cūkas, teļi, aitas, un piesargās, ja govs buļļu dienā ir satrakojusies un iet virsū pārgrieztām acīm (tas ir tad, kad govij vajag bulli un viņa lec virsū citām govīm un cilvēkiem, bēg no mājām un neklausa – ja kas, tā rodas piens un teļa gaļa). Otri nopērk veikalā puskilogramu kotlešu masas un, ieraudzījuši Youtube klipu ar govs kaušanu, pēkšņi kļūst par zvērinātiem veģetāriešiem.

Cik no jums ir mēģinājuši savaldīt tak jau mīļu un pieradinātu mājas govi, kas pie cilvēka pieradusi ikdienā, paklausīgi staigā saitītē un klausa uz vārda, laiza rokas un pacietīgi stāv slaucama, bet, norāvusies no ķēdes un sastresojusies, dragā pa puķu dobēm, pa cāļiem, bērniem, izmīda dārzu, salauž siltumnīcu, lec pāri žogiem, saplēš tesmenim pupus, skrien mežā un sapinas ķēdē, nēsājas uz šosejas?

Govij nav ne zobu, ne asu nagu – tikai ragi un ķēde, kurā var sapīties pati un sapīt citus. Govs ir mīļa. Govs klausa saimnieku. Govi īsā pakulu saitītē var aizvest no kūts uz ganībām, pastumt ar plecu, ja neklausa. Var sarāt, ja nestāv mierīgi. Ja labo kāju tur nepareizi slaukšanas laikā, var likt nostāties pareizi, tikai pieskaroties ar roku kājai – govs klausa. Kad govs saimniece uz pāris dienām aizbrauc prom, govs norauj pienu, nedod svešam cilvēkam un raud tā, ka asaras kā pupas birst pāri spalvainajiem vaigiem.

Diemžēl esmu bijusi arī ļoti skumjās bērēs – tādas no ķēdes pasprukušas govs dēļ. Saimniecei, ķerot norāvušos un sastresojušos mājas gotiņu, ķēde aptinās ap kāju un pēc nezcik dienām sieviete nomira ar tromba nosprostojumu, palika pieci bērni bez mātes.

Un te gudrinieki drošībā pie datora filozofē, kā izlauzušos un sastresojušos lāčus ķert mežā… tiem citiem. Jo es esmu pie monitora, Made arī ir monitorā, ziņa par viņas dzīvi, bēgšanu un nāvi ir monitorā. Ja Made monitorā mirst, es monitorā rakstu, ka visi mednieki un kopēji ir lohi, jo es monitorā gan mācētu visu izdarīt pareizi – a) uzceltu drošu būri, b) lāci iemidzinātu un pārvestu, kā to rādīja TV, c) palaistu brīvībā mežā (jo tajā virtuālajā mežā es nekad nelasīšu reālās sēnes). Pareizāk sakot, es rakstu komentāru un manā komentārā viss ir pareizi, jo es zinu, kā stāsta stāstus un kā ir labi pabeigt stāstu.

Visi virtuālie stāsti ir pasakas. Ja reālie stāsti, kas tiek atspoguļoti virtuālā vidē, neatbilst pareizā stāsta modelim, lasītājam rodas sašutums. Un viņš raksta savu stāstu – 140 zīmes tviterī, kurā izsaka viedokli, kā vajadzēja būt.

Cik no jums ir ķēruši sastresojušos dzīvnieku klajā laukā, ja neskaita izmazgātu slapju kaķi istabā? Cik no jums ir padevušies un palaiduši vaļā, jo “kaķītim ir asi nagi” un “gan jau pats izlīdīs no gultas apakšas, kad gribēs ēst un mīļoties”?

Vai esi mēģinājis noķert pārbijušos sivēnu āboliņa laukā (ja nenoķersi, pazudīs un nomirs)? No kūts izmukušu teļu (bailēs aizskries uz mežu un neatradīs mājas)? Sašautu suni, kas vairs neklausa nevienai komandai un nesas uz priekšu (sāpēs ielīdīs kaut kur un noasiņos)?

Nevienu govi neesmu nošāvusi un arī neviena mašīna ar pasažieriem uz šosejas nav cietusi, kad šoruden izmisumā ķēru kaimiņu govis, jo man bija normāla sirds un spēju ātri iet kilometriem, kā nebija govs saimniecei, kas raudādama ar maizes gabalu vilkās tālu pakaļ, bet govis tik dragāja tik uz priekšu un neklausījās. Laimīgā kārtā izdevās apgriezt un lēnītēm aizvirzīt pāri dārziem un mežam uz saimnieces pusi, kur viņa nomierināja un pieskrējušie kaimiņu māju ļaudis savāca – jo no sveša cilvēka pat rāmi mājdzīvnieki baidās un nelaiž klāt.

Pieļauju, ka ar lāci bija tas pats – sveša vieta, sveši cilvēki, sveša situācija. Ja kopēji nevarēja savākt un iesaistījās svešie, iznākums loģisks – tas nav zālēdājs un saplosīti cilvēki šo virtuālo stāstu pagrieztu pavisam citā plāksnē.

Starp citu, turpinot par govīm. Ja govs dzemdē un kūtī ienāk svešs cilvēks, dzemdības beidzas – govs pārstāj dzīties. Ja dzemdības notiek uz lauka, govs sāpēs var aizbēgt uz mežu. Mājdzīvnieks tak. Pieradināts. Saitītē staigā. Un govs, kas reiz iemācījusies norauties no ķēdes, rausies atkal – tad, kad apniks stāvēt vienā vietā un sakārosies runkuļus.

Stāstam ir divi sākumi – reālais ar lāča pieradināšanu un tūristu prieku par lācīti, pirmo izbēgšanu un laimīgo atgriešanos un virtuālais: dabas taku PR un mediju ņemšanās ap lāča pieradināšanu, uzturēšanu, apskatīšanos, izmukšanu. Stāstam ir turpinājums – dabas taku apsaimniekotāju nespēja laikus uzbūvēt drošu būri un lāča atkārtotie klejojumi, mediju ņemšanās, izveidojot pat atsevišķas portāla sadaļas un būtībā šajās dienās radot realitātes šovu “Made brīvsolī”. Klikšķi uz rakstiem ir svarīgi reitingam un reklāmām – kas klikšķina, pasūta mūziku un jaunus rakstus.

Realitātē cilvēkiem jāpieņem lēmums – palaist vai nošaut potenciāli bīstamu lāci, kas ir nokļuvis svešā vietā, kam apkārt ir svešinieki un kas neklausa kopēju, tāpēc var apdraudēt cilvēkus. Virtualitātē – tviterotāju, feisbukotāju histērija, interneta ziņu birums un Mades ādiņa draugiem.lv.

Kad realitāte pārtop virtuālā šovā, ir grūti pieņemt, ka galveno varoni nošauj un nav laimīgo beigu. Realitātē mēs visi mirsim, virtualitātē vēl ilgi pēc nāves paliksim tekstos un meklētāja rezultātos.

Mēs tur nebijām un nepieņēmām lēmumu realitātē. Viss, ko mēs redzam, ir virtuāls – preses relīzes un sociālo tīklu histērija par sabrukušu labo stāstu par nacionālo mediju varoni lāci.

Pirms apēd savus “Rimi” pirktos broilera stilbiņus, atceries par cālīti, kas inkubatorā izšķīlās no olas. Par daudziem neredzamiem stāstiem, kas nevairo klikšķus, bet sāta sajūtu vēderā.

Komforta zona

Vaira nasaprūtu, voi maņ vajadzeigs dīnroksts. Taids klusuma laiks, kod ni to ka nikuo nav vydā, a dreižuok nikuo nasagryb i saceit. I na jau deļtuo, ka nikuo nasagryb saceit, a deļtuo, ka gribīs paturēt sevī. Vyds tekstu, dūmu, jutūnis laiks.

Puorguoja i referendumi, i legionaru dīna, puorīs i maja svātki ar sorkonim karūgim, Jura būrtem i geju karūgim – bļaušonys i tekstu da besa, kotram sova suope. A ka maņ nasuop nikas. I, ka nasuop, deļkuo kū saceit voi byut. Saceit var tod, kod sasacap par kū nabejs voi kas nabejs besej uorā. A ka nikas nabesej, to nav i teksta. Komforta zona. Cik ilgi – cyts vaicuojums.

Par pasauli runuot maņ nasagryb, partū ka pasauļs mane nainteresej. A par sevi runuot navajag – pasauli interesej tikai dzaltonuo prese i fakti, a par byutiskū juorunoj ar sovejim. Saceisim tai – sovejī ir uorpus virtualuo teikla. I tys patīseibā ir tik vīgli.

Mani interesej kluseņom dareit sovu dorbu. Audzeju seipulus. Izdevem Annys Rancānis gruomotu. Maja vydā byus atvieršona. Ar juoņūgu veinu i boltom narcisem. Taisom Ingridys Tāraudys gruomotu. Ari Emileja Kalvāne sagataviejuse manuskriptu. Taids literaturys laiks. I na jau švakys literaturys – ar suopem, ar ticeibu, ar mīlesteibu, ar sīvītis spāku. Kai posna zeme, kas vystik audzej osnus i sazīd ar breinuma pučem kai lela i bogota pļova.

Ir svareigi izdūt i otkon i otkon centrā likt lobus tekstus, partū ka švakī izleiss poši. Kū švakuoki teksti, tū autoram zamuoka poškritika. Voi dreižuok – kurs ta nu myusu naroksta voi nav rakstejs kaidus nabejs paņteņus, a nu lela daudzuma vysod atsarass kukaineiši, kas sovu zumiešonu paskaiteis par golvonū. Seiki ryuceiši vysi skaņ, leluos upis tak mīreigi.

Maja vydā vyspuor vyss ir vīnkuoršuok – zīd pučis, nakts ir tymsys kai meiksti deči i pat leits nasaļdej. Patīseibā tys laiks ir kluot – leits audzej zuoli, na īsyt jū dubļūs. I tys ir tys, kas ir svareigai. Audzēt, na sist.

Paguojušā nedeļā es dūmuoju sakuortuot itū dīnrokstu – izsvīst līkū. Tik saprotu, ka paguotne ir paguotne. Kuortuot paguotni nav tolka, a radeit virtualu tagadni maņ nav īdvasmys. Lobuok audzeju seipulus lūcenim. Dareit eistys lītys ir vīgli.

Back to top