Mana padomju bērnība

Atrast bērnības bilžu negatīvus ir kā pieskarties izkaltētai placentai. Fotoaparāts mājās bija. Tas pats vecais Zenīts, kas tagad stāv uz plaukta un ar ko mācījos fotografēt. Bet neviens īpaši nefotografēja un bildes netaisīja – ja nu pa retam. Un arī tad – nekādu parādes bilžu. Tikai dīvaini gaismas nospiedumi uz filmiņas.

Bildes ar kaķeni Kacjku. Neko daudz neatceros, tikai to, ka bija tāda kaķene un ka bija pats, pats labākais kaķis uz pasaules un nomira no žurku indes. Viņai bija raibs dēls Miķelis, kas arī bija pats, pats labākais kaķis, uzkāpa stabā un nositās ar elektrību. Un to kaķeni es dikti mīlēju. Viņa mani, šķiet, arī. Bet es neatceros, kā viņa izskatījās. Tikai apzinos, ka tas ir tas kaķis, jo tas ir tas laiks. Un, kad viņa nomira, es ilgi raudāju. Tāpat kā par Miķeli. Pēc tam es iemācījos tik traki nepieķerties. Vai vismaz neraudāt dienām.

Pabaisa bilde ar šķīvjiem un svečturiem. Rēzeknes parkā bija kaut kāda māla izstāde. Vai gadatirgus. Vai sazin kas. Mammai bija bēšīgs plašķis, un viņa stāstīja, cik smuki ir tie Latgales keramikas šķīvji un cik apbrīnojami tie svečturi, krūzes, bļodas un vells zina kas. Bet pēc pāris gadiem es iestājos keramikas pulciņā. Un daudz netrūka, ka būtu iestājusies Rēzeknes mākslas skolā. Un varbūt man pat tagad būtu savs māla podu cepamais ceplis. Jā, tā tas būtu, ja piepildītos viss, ko domā bērnībā.

Bildes ar Vissvētākās Komūnijas pieņemšanu. Ir padomju laiki. Mēs visi esam oktobrēni un skolā solījušies būt Ļeņina mazbērni. Bet ir vasaras brīvlaiks un mēs visi esam Jēzus bērni. Mēs satiekamies baznīcā – no sākuma atbildēt uz baznīckunga jautājumiem par katehismu un atskaitīt pātarus, pēc tam pieiet pie grēksūdzes, dabūt rožukroni un pieiet pie Komūnijas. Rožukroni es izvēlējos baltu. Vēl bija zaļi. Mamma vēlāk teica – cik labi, ka paņēmi to balto. Viņa domājusi – ņemšu balto vai zaļo, bet es paņēmu to, ko gribēja viņa.

Baznīcas dārzā mēs visi esam samulsuši. Skolā Dieva nav, mājās un baznīcā Dievs ir. Bet tie ir mani klasesbiedri un vienaudži no Rīgas, ko vecāsmātes pa kluso atvedušas iestiprināt, kamēr bērniem brīvlaiks. Ir apmēram 1986. gads, skolotājas māca neiet baznīcā, bet mēs visi tikko esam bijuši pie altāra. Un neko nevar saprast. Bet viss ir pa īstam. Meitenēm baltas kleitas un miršu vainadziņi, zēniem tumšas bikses, balti krekli un prievītes. Un katram rokā dzeltena un lipīga vaska svece ar baltu banti, mežģīnēm un zaļām mirtēm.

Vēlāk mašīnā es priecīgi kaut ko komentēju, brālēns nospiež fotoaparāta slēdzi. Es saku, ka bez mammas ziņas nedrīkst ņemt. Bet viņš ir vecāks un gudrāks sadod man pa ausīm:
– Nevienam nekad nesaki, kas šodien bija! To nevienam nedrīkst stāstīt!

Un es apklustu. Lai gan tas ir tikai tēva brālis Osvalds, kas ir pavēris žiguļa durvis un kam esmu lielījusies, ka jau esmu liela, jau biju pie Komūnijas.
Un man vēl šodien ir jāsaņemas, lai publiski pārmestu krustu. Toties māku krustu pārmest tā, ka neviens nepamana. Jo tas attiecas tikai uz mani. Jo tāda bija man bērnība – par būtisko klusēt un vienalga darīt pa savam.

Tā nu tas ir. Tā nu tas bija. Padomju laikos Latgalē, kad es biju maza un gaidīju, kad beidzot izaugšu liela. Un tam nebija nekāda sakara ne ar Ļeņinu, ne Jēzu – vienkārši dzīve.

6 thoughts on “Mana padomju bērnība”

  1. Labi, ka brālēns bija nepaklausīgs un aiztika fotoaparātu un saspaidīja pogas. Bērnībā tu nepavisam neesi līdzīga tam, kā izskaties tagad! 😀 Mamma tai vienā bildē pie krusta izskatās ļoti skaista! 🙂

  2. Breineigys atminis, pa eistam var izjust, kai vyss tūlaik nūtyka!
    Man otkon bierneibā lykuos, ka munys kristeiguos dzeivis kulminaceja i pīpildejums byus tod, kod reizi par vysom reizem man izadūs izzagt Jezus bārnu nu Betlejenis – naizsokami cīš Jys man patyka:)

  3. Arī mana bērnība glabā atmiņas par to, ka skolā par Dievu nedrīkst runāt, bet mājās un baznīcā Dievs ir.
    Bet tagad latvieši ārzemēs taisa disertācijas par to, ka padomju laikos uz baznīcu nedrīkstēja iet. Ļoti ejoša tēma. 🙂 Bet tādi cilvēki, kas bez kautrēšanās izmanto konjunktūru, ir sastopami visos laikos.
    Tie, kas gribēja iet uz baznīcu – gāja. Ja ne tuvākajā baznīcā, tad aizbrauca kaut kur tālāk, kur nepazīst pēc sejas, un gāja. Tie, kas gribēja svinēt Ziemassvētkus, to darīja – klusi dziedot dziesmas un aizplēšot logam aizkarus, lai neprovocētu kādu kaimiņu no pretējās mājas kādam ziņot par Ziemassvētku vakarā eglītē aizdegtām svecītām.

    1. Arvils 3. novembris, 2011 Nesaprotu, ko tas Massa te prisinās neveiksmīga gonka, spēj taču vienreiz atzīt. Varbūt betons klucis arī pats pielīda viņam priekšā .Bet saprotu DC pats savā karjeras nogalē cirta durvim priekšā visiem (ne bez sekām) un bija sajūta, ka spoguļos galīgi aizmirsis skatīties

  4. Piekrītu tam, ka šeit uz zemes mēs nevaram zināt kā būs tur Debesīs. Mana pirmā liebide attiecās uz Jēzu iepazīšanu pilnībā. Man vārds pilnība saistās ar kaut ko pabeigtu, bet Trīsvienīgais Dievs ir bezgalīgs.Un arī Debesīs cilvēks Viņu iepazīt pilnībā nespēj. Arī tur mēs nebūsim dievi, bet tikai mīļotie svētie Dieva bērni.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *