Šorīt piecēlos agri, jo tāpat vairs nenāca miegs.
Pēc vakarnakts murgainā brauciena pa sniegu, kas beidzās tik labi, ka nekas nenotika un nekas bīstams tā īsti pat nesāka notikt, likās, gulēšu veselu mūžību.
Bet tā vietā miegā raudāju, jo bija kaut kā tik žēl, it kā pasaule ietu bojā. It kā viss būtu pagalam un es neko vairs nevarētu salāpīt – kā nolemtība vai bezgalīgs slogs uz pleciem, kad nav ne ko elpot, ne kā būt. Kā atmiņas par visiem pagājušajiem smagajiem laikiem.
Varbūt tā bija tikai slimība, no kuras tomēr neizspruku – nedēļa mājās pie kompja ir gana ilgs laiks, lai nogarlaikotos. Un pēc tam apmēram 500 km ceļojums, jandāls līdz pusseptiņiem no rīta, dejas un smaidi, divreiz uz zemes nomests telefons, parūkas un minisvārki, draugi un līksmība, ziņa par kaimiņa nāvi un sunīša prieks gulēt blakus gultai uz grīdas, kur guļu es, sniegs kā balts brīnums un ķēpa uz ceļa. Kā lai ko tādu noguļ. Dzīve.
Šorīt es sapratu, ka dzīve ir tik īsa un brīnumu pilna, ka ir grēks nogulēt tos brīžus, kad esi un, pats galvenais, vari būt laimīga. Jo kaut kad būs briesmīgi, jo laime nav bezgalīga. Bet šis ir tas laiks, kad visi manējie ir ar mani un es pati esmu jauna un varu visu.
One Moment in Time by Whitney Houston on Grooveshark
Bildes no manas jaunības, kad dzīvoju kojās Tālivalža ielā un mācījos fotografēt.
Padomjlaika filmiņas, kas atrastas skapja atvilknē un kam sen beidzies derīguma termiņš. 90. gadu vidus, kad filmiņas tiek izfotografētas un attīstītas (attīstīšana 1 lats), bet papīra bilžu tā arī nav – jo nav naudas nekam un jābrauc par zaķi, bet nopirkt bulkas ir notikums. Katrs kadrs kā aizturēta elpa, jo nav ne jausmas, kas notiks pēc klikšķa. Vai vispār būs bilde.
Padomjlaika zenīts, kas atrasts mammas skapī un nekad nav fotografējis normāli – aizvars īsti nestrādāja. Kaut kad vēlāk tika aiznests uz remontu un par 5 latiem tika pie dzīvības. Dzīvs un strādā joprojām. No viņa nākušas manas bērnības retās bildes un manas agrās jaunības negatīvi.
Ja nebūtu šo veco filmiņu un vecā zenīta, no šī laika paliktu tikai atmiņas. Vai tagad ir kas vairāk, es nezinu. Neko vairāk kā atmiņas jau arī nevar paturēt – fotogrāfijas ir tikai pieturas punkti, kuros dzimst citas realitātes aizmetņi, kam nav nekāda sakara ar to, kas ir bijis.