Disertācijas aizstāvēšana

Pirms pusotras nedēļas biju aizgājusi uz disertācijas aizstāvēšanu. Nebiju bijusi jau gadiem.

No sākuma aizstāvējās Sanita, tas bija patiešām sirsnīgi un jauki – lai katram izdotos uzrakstīt tādu darbu, ka disertācija ir svētki un jauka satikšanās. Un vēl man likās, ka Sanitai dīvainā kārtā bija izdevies palikt par cilvēku un saglabāt interesi par to, ko dara – un tā toč ir veiksme. (Ja pat tā nebija, tas cilvēks turpat blakus vien bija.)

Visādā ziņā te ir viņas blogs – http://sanitare.wordpress.com. Un tur katrs pats var palasīties, ka tas cilvēks ir traks. Un izrok visādas trakas lietas. Nav jau brīnums, ka ar trakumu aplaiž arī citus un disertācijas aizstāvēšanā visi smaida.

Bet tas nebija interesanti. Tas bija… forši!

Trakums sākās vēlāk – kad bija jāgaida mielasts: lieliskā lauku torte un smalkais māju sidrs. Labu gribēdama, aizgāju uz otras disertācijas aizstāvēšanu.

Labi vien bija, ka aizgāju. Tā bija lieliska traumu dziedināšana – saprast, ka pašas aizstāvēšanās TIK baisa nemaz nebija. Lai gan kas nu tur baiss. Atceros tikai cirka dzīšanu par baltajām sievām, Rožkalna apmulsumu, ka Zelma nav Zelma, kā arī Dr. Hausa smalko iznešanos, kad šis kļuva par sēdes vadoni un sprēgāja kā tāds ugunskurs. Un kur nu vēl zobens, ar sarkanvīnu appludinātais Cimdas kabinets, solījumi Ankravai NEKAD NEDARĪT pašnāvību, Lasmanes atgādinājumi par sievietes laimi dzemdēt, galdauta vietā teātra kulises, padomju glāzes ar tautumeitām, jandāls un ņemšanās, dzeja un dziesmas.

Neesmu nekāds kāzu un bēru fotogrāfs (vispār man īsti nav arī fotoaparāta, tikai šitādā izmērā to tik ļoti neredz), bet profesoru sejas bija tik lieliskas, ka nespēju atturēties – ne no fotografēšanas, ne bilžu ielikšanas blogā.

Disertantes bilde nav ielikta speciāli. Nav jau nekāda reportāža no kara lauka. Ir prieks par sejām. Pat ja tajās nožēlojamās bildēs to nevar saprast.

Jā, jā, reiz man būs fotoaparāts un reiz es bildes pirms likšanas tīklā arī apstrādāšu.

Bērniņam, kurš mirst… atslēgts telefons

Pēdējās dienas visi satrakojušies – draugos un tviterī pārsūta viens otram ziņu “steidzami vajadzīgs donors 3 negatīvās asins grupa bērniņam, kurš mirst tel.: 28950195 ” un brīnās, ka tāds numurs nemaz neeksistē.
Protams, ka neeksistē. Kāpēc lai eksistētu?

Šis numurs LV saitēs figurē jau kopš 2009. gada vismaz.
Viltotā labdarība. Pārsūti ziņu, ieklikšķini “man patīk”, retvīto – tālāk pofig. Misija paveikta.

Bet! Ieraksti Googlē “28950195 site:lv” un paskaties rezultātus.

Pirmais no augšas – laacz un 2009. gads:
“Par vienu no veiksmīgākajiem palīdzības lūgšanas veidiem kritiskos gadījumos (kādam nepieciešamas asinis, ziedojumi, utt) ir draugiem.lv, kad šo ziņu draugs pārsūta draugam. Draugs takš herņu nesūtīs, ne tā?”
Un Aleksejs raksta komentāros 2009. gada 11. maijā:
“Vēl novēroju, ka Latvijā šis ziņojums tika izplatīts ar citu numuru 28950195. Kā daži jau pārliecinājās, šāds numurs neeksistē.”

Valsts Asinsdonoru centra @AsinsDonori ziņa tviterī: “Vienīgais tālrunis uz kuru vajadzētu zvanīt, ja vēlaties ziedot asinis, ir bezmaksas informatīvais tālrunis donoriem: 8000 0003.”

Ja patiešām gribi darīt labu, nespamo un nekavē savu un citu laiku.
Vispirms pajautā savējiem, kā viņiem iet, aprunājies. Jo visvienaldzīgākie mēs esam pret tiem, kuru mīlestība šķiet pašsaprotama.

Ja gribi palīdzēt bērniem, suņiem vai pensionāriem, ieej ziedot.lv.

Ja gribi ziedot asinis mirstošiem bērniņiem, te jaunākā asins donoru akcija “Mīlestības svētki”. Tas ir Baltijā lielākais asins ziedošanas projekts, tā mērķis ir ziedot asinis nelaimē nonākušajiem, kā arī aktualizēt asins nodošanas tēmu, tās nozīmīgumu Latvijas veselības aprūpē un katra iedzīvotāja lomu tajā.

Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Cieni savu lasītāju – nespamo sociālajos tīklos.

Kāpņutelpā atrastas avīzes un tuneļos salasītas skrejlapas taču arī neviens nenes mājās un nedala draugiem un tuviniekiem. Kāpēc tad laid tālāk nepārbaudītas ziņas?

Atbluozme nu vosorys

Kod pādejuo sīna vešola beja lykta pyunē, ar sābrim Puškinu, Valerku i Dimku braucem iz Viļānim piec šņaba.
Prymakūs atguojušais sābru Puškins prīceigs trynuos pa siedekli. Tod pieški suoce stuosteit par kaidu tī sovu paziņu:
– Vot, dzeivuoja cylvāks, a niu jau seņ mirs. Lai mīrs juo dvēselei. Lobs cylvāks byutu bejs, kab tik tei mēle nabejuse tik gara. A, vot, beja, beja i nūmyra… I kur jis niu? Nav ni cylvāka, ni dzeivis. Ni juo mēlis. Beja i izbeja. Kai vysā nabyutu i bejs.
I tod ar taidu kai nūžālu, ka ūtram itai nūsaveics – jis jau pi vītys, Puškins pi seve saceja:
– A ja, vot, vsjo motajus’ po belu svetu. I ni konca, ni serediny.
Nūsapyuš, nūslauka svīdrus zam kepkys. Izlīk capuri atpakaļ, sapruovej. Pluoni, sasveiduši moti. Siermi i pylni sīna puteklim. Sīna laikā nav vīgli, dorbs dorba golā, svīdri i svīdri.
Puiši sēd, nikuo nasoka. Dimka ir Mitjkalāna padieļs, jau aug ūsys, a bolss kai gailānam. Valerka vysod daudz runoj, jam jau pi pīcdesmit. Valerka nu dobys nav švaks, tik na cīši gudrys. Tik seve nikod naapbižuos – viļteigs kai lopsa. Kod sīna laiks, rauga aizalaist meituos. Niu nazkai palics dzeraunē i tics iz tolku. Tok byus šņabs. Tys labi. Valerka sēd i laimeigs klusej.
Šoseja šveikst zam mašynys skrytuļu. Vosora. Saule. Kurs teirums jau nūpļauts, kurs jau sakosts. Kurā otkon tik kryumi i kiula aug.
Dabasi augsti i zyli, sauleite, zaļa zuole, i ceļa molys kūkūs treis lopys. Rati bolti muokuleiši kleist dabasūs kai izzeimāti.
Puškins verās, verās pa lūgu. I jau cytā bolsā soka:
– A krasivo tak! Živi i živi. I raduisja kak durak.

Atskaitis punkts. 01.01.

Un tā atkal pagāja svētki – smaidot un bez neviena raksta par tamborētiem eņģeļiem un sniegpārsliņām. Jo Ziemassvētki nāk, jo bloga statistika rāda, cik izmisīgi praktiskie latvieši meklē shēmas un padomus, kā uztamborēt svētkus. Tomēr arī šogad man nesanāca sīkas vaļas uztamborēt eņģeli ielikšanai blogā. Priekš kam gan. Eņģeļiem tak ir jātic un jāļaujas, nevis jāmāžojas ar niekiem – kā var uztamborēt laimi, ticību un cerību.
Agri vai vēlu viss piepildās.
Laimīgajiem nav daļas par sīkumiem, jo tie dzīvi saskalda fragmentos – nevienā no tiem vairs neieraudzīt sevi.

Šudiņ atrodu sovu vacu rokstu par laimi, gaismu i smaideišonu:
Cik tys vīnkuorši. Vajag tik īsaciklēt lobā sajiutā i dūmuot, tei sajiuta pamazeņam puorjem. Kai iz gaisa spylvyna. Kai gaismā, kai bazneicā, kai saulainā vosorys mežā.
Gols golā es tai i izdūmuoju – tys ir taipat kai īsadūmuot, ka manī vydā ir gaisma. Es eju pa īlu i sevī nasu gaismu. Tys ir tys pats kas smaideišona.
Vot i vyss. Duorgakmini ir i manī, i tevī. Tik pa laikam juosaskoloj i juoizlej nateirais iudiņs, kab otkon cauri speidātu saule i iudiņs dzierkstim laisteitūs ap akminim.
Taida dvēselis higiena.

Kai vacu godu pabeigsi, tai jaunu nūdzeivuosi. Vyss pīsapylda. I nikuo navar ni eisti paspēt, ni pa eistam nūkavēt.
A pa tū laiku izsnyga snīdzeņš i Norvegejā zeme puorpleisa.

Maņ vaicuoja, voi dīnrokstam asu atmatuse ar rūku. Nā, naasu. Tikai vysa dzeive nav raksteišona. Raksteišona gon ir kai dzeive – pasaceļšona puori. Goreigais orgasms, kod reizē esi Radeituojs, reizē eņgeļs. I gona tikai pasabreinuot par sevi, kab vaira navarātu ni burta.
Ka šaubīs, īlyuzsi. Ka dūmoj, īlyuzsi. Ka breinojīs, īlyuzsi.
Ticeiba ir breinuma radeišona. Leidzdaleiba.
Vaca goda beiguos pādejā minotā pabeidžu vīnu stuostu nu vacūs kruojumu – “Puika mežā” – ilgi marineitu idejis konspektu, puors stuņdēs pīraksteitu da gola. Niu tikai sleipeišona palykuse, a tī jau taidi seikumi. Pret dorbu, kas padareits. Skaiti Lakugā voi ite.

Puika mežā


A pošuos beiguos reklama.
Muns meiluokais dīnroksts: Vilnis Kronbergs.
Pa munam, švakys muzykys tī nav, a lela daļa ir loba muzyka.

Back to top