Slaistukūkas

Ar kulināriju saistītiem cilvēkiem tālāk nelasīt. Tas nav iztērēto nervu vērts.

Kulinārija mani neinteresē – varu kaut ko sataisīt, bet neko tādu, kas prasa vairāk laika, nekā spēju izturēt neēdusi. Lielākoties nekas nav to vērts, lai pusi dienas sēdētu virtuvē. Ja nu rozītes, bet tur nav jāsēž pusi dienas – galvenais, lai ir šņabis, ko piejaukt mīklai, un kompānija, kas kaisa pūdercukuru.

Šis nav kulinārais blogs. Eksperimentā veiktās darbības lūdzu neatkārtot bez pienācīgas sagatavošanās. Es tikai pierakstīju, kā cepu olas, tfu, piparkūkas.

I cēliens

Viss sākās ar drozofilām. Lai ķertos pie piparkūku cepšanas, vajag iemeslu. Iemesls var būt gan Ziemassvētki, gan drozofilas. Bet drozofilas tāpēc, ka tās maitas bija apmirušas medus bļodā, kas jau mēnesi stāv uz ledusskapja – arvien mazāk plaknes, kur iemērkt karoti, dzerot tēju.

Tā kā ledusskapī ir arī apmēram puskilograms veca lauku sviesta (lauku sviests nemaitājas, to var kaut eksportēt), vajadzēja recepti, kur ir daudz sviesta un medus.

Izraku plauktā Masiļūnes grāmatu “Latviešu nacionālie ēdieni”. Masiļūne man patīk, jo viņa nesarežģī dzīvi – vislabākā, protams, ir viņas “Povuoru gruomota”, kas 90. gadu sākumā izdota latgaliski. Tur tā arī teikts: “Dalīk citrona mizeņu, ka ir.” Ja nav (un 90. gadu sākumā nebija ne velna), tad cep tāpat. Jāpiebilst, ka grāmatu apmēram pirms gada nopirku kaut kādos grāmatu svētkos apmēram par latu un līdz šim nebiju atvērusi ne reizi.

Secināju, ka sviesta un medus aprakstam vislabāk atbilst mīkstās piparkūkas (mīkstās, jo tās ielej pannā un izceptas sagriež, bet cietās jādzesē, jārullē, jāgarnē – klapata). Protams, visādi pīrāgi, kas jātaisa no samaltiem vārītiem kartupeļiem, ar man patika. Bet pārējiem vajadzēja vai nu medu, vai nu sviestu. Abus divus nevienam. Ak jā, bija vēl medus torte, kam vajag 1 ēdamkaroti medus. Medus! Torte! 1! Karote!

Raugam nokasīju pelējumu un aplēju ar siltu ūdeni un uzliku uz radiotora. Piešāvu bišku cukura – tak jau dzīva radība. Lai paēd.

Izvilku no ledusskapja bļodu ar koši dzelteno sviestu, uz kura no mammas karotes palicis krustiņš un skujiņa. Patiesību sakot, sviests bez krustiņa un skujiņas nav nekāds sviests – tas ir punkts uz i, pēdējie karotes vēzieni, pabeigtība. Nogriezu kaut kādu stūrīti, kas laikam gan nebija prasītie 100 grami, bet kā tad lai zina, kā izskatās 100 grami sviesta. Ieliku katlā un palaidu kausēties.

No medus bļodas izzvejoju visas 100 miljards drozofilas. Daļa spārniņu palika, bet nu nebūsim sīkumaini. Drozofilas gēnu ziņā esot diezgan tuvu cilvēkam. Labs labu nemaitā. Medu iekasīju, iepludināju izkusušājā sviestā, kas ar šņācienu saņēma jauno viesi. Brīdi padumpojušies, viņi mudīgi apvienojās un sāka ost pēc jauka sviesta medus maisījuma.

Kamēr šie tur katlā ņēmās, domāju, ko lai pasāk ar sīrupu un cukuru. Tas ir, receptē bija prasīti 400 grami sīrupa un medus. Bet kā lai es zinu, kā taisa sīrupu? Un kā lai zina, cik no 400 gr. ir sīrups un cik medus, ja es nezinu, cik medus bija tai bļodā. Tā kā sīrupa man nebija, nolēmu spiest uz cukuru. Iebēru apmēram pusi no visa cukura, kas mājās bija. Palika tieši tik, lai varētu uztaisīt apmēram 1-2 kafijas.

Receptē bija minēts – pievieno garšvielas. Aha. Es noteikti zinu, ko tur pievieno! Ja reiz piparkūkas, piemalu bišku melno piparu. No skapja par daudz maz derīgiem šim pasākumam atzinu pirms 2 gadiem kaut kādā Londonas turku veikalā pirktus muskatriekstus (neprasi, kāda velna pēc es viņus pirku) un krustnagliņas. Un tad man pieleca, ka dzirnaviņu ta nav. Maitāt piparu dzirnaviņas ar krustnagliņām negribējās.

Par laimi skapī atradās kaut kāda rīve. Sāku rīvēt riekstu. Ciets kā maita. Tikpat labi var rīvēt lazdu riekstus. Nu labi, drusku mīkstāks. Pierīvēju klāt arī krustnagliņas. Pēc tam nogriezu norīvētos nagus.

Sabēru visu mutuļojošajā katlā, tas nosvepstēja vien pret karstajām sienām. Nogriezu nost uguni, lai nešauj par strīpu.

Izrādās, man mājās ir siets! Sāku katlā sijāt iekšā miltus. Apsijāju arī plīti un katlu. Nav ne jausmas, cik ir 400 grami, bet ļāvos procesam, pa laikam samaisot. Protams, kunkuļi kunkuļu galā. Kad jau izskatījās pēc mīklas, miltu sietu uzmanīgi noliku uz māla bļodas, kur bija medus. Atlikumu pievienot vēlāk.

Tālāk receptē bija minēta kaut kāda mistika – nedaudz atdzisušai mīklai pievieno sakultas olas, raugu un miltus. Nedaudz? Tā mīkla bija verdoša.

Gaidot, kamēr mīkla nedaudz atdziest, sakūlu olas un, klausoties rauga priecīgajā čabināšanā, uzrakstīju visu blāķi līdz šai vietai. Nez, raugu ēst nav grēks? Tomēr dzīva radība. Un pārdot?

II cēliens

Tagad ir skaidrs, kāpēc mīkla bija jāatdzesē nedaudz. Kamēr rakstīju šo lielisko bloga ierakstu un papildināju skaipa romānu, mīkla sabriedusi un sakaltusi. Uzleju čurkstošo runīgo raugu un olu kulteni, maisu – kā ūdeni ar taukiem jaukt. Brūnganā mīkla iet uz riņķi, dzeltenais šķidrums žvunkuodams apkārt. Burbuļi vien šķīst.

Neko darīt, mīcu ar roku. Pa pirkstu starpām izlien silti mīklas tārpi, ap pirkstiem tinas un pinas, kamēr arvien vairāk sajaucas ar škidrumu un pārtop pašķidrā masā.

Iesijāju atlikušos miltus, samaisu ar karoti. Ignorēju kunkuļus. Nez, kāds māk izmaisīt tā, ka viss sajaucas kā pēc grāmatas? Kunkuļi daļa atveras paši, daļu saspaidu, daļa sasūcas un pazūd.

Ja receptē nebūtu teikts “mīklu lej uz ietaukotas plāts apmēram 1-1,5 cm biezā slānī”, liktu miltus vēl klāt. Bet ja nu jālej, tad lej. Laime, ka man kopš vasaras ir jauka lazanjas panna. Neko nezinu par lazanju, patiesībā neko arī negribu zināt. Bet panna izskatās tāda, kas derētu arī cita kā cepšanai.

Masa izplūst pa pannu. Laikam ir par šķidru. Bet manas lielākās pīrāgu nelaimes ir cēlušās no pārmiltošanas, tāpēc izliekos neredzam. Mīklas virspusē pa laikam izlien pa burbulītim. Dzīva. Raugs ēd un elpo.

Ielieku pannu siltā cepeškrāsnī. Lai mīkla atpūšas un aug. Secinu, ka apziest ar olu nesanāks. Laikam jau apziest “ūdeni” ar olu nav prāta darbs. Bet ej nu zini, kas būs pēc brīža!

III cēliens

Lai arī mīkla, šķiet, bija par šķidru, radās fundamentāls jautājums: “Nez, cik grādu nozīmē – “cep cepeškrāsnī mērenā siltumā”?”

Tviteris steidza atbildēt, dominēja 180 grādi pēc Celsija. Bet izrādās, Smurrītis bija pat sagūglējis – tāda temperatūra,  kurā žāvē pienenes! Skat. 3.rindkopu.

Mīkla necik daudz nebija uzrūgusi, toties spēru tik uguni iekšā – lai top! Receptē minēto sadrupināto riekstu vietā pa virsu pakaisīju lobītas saulpuķu sēklas. Sēklas arī ir rieksti.

Cepas. Sīkdams un klikšķēdams.

Tā kā visas receptes beidzas ar neko – sajauc, samaisa un cep, tad šeit ir laiks beigt. Man tāpat nav fotoaparāta, ar ko bildēt šķīvi. Un nav arī zināms, kas tur sanāks – smaržo gan lieliski.

2 thoughts on “Slaistukūkas”

  1. Visu, kas vien kaut cik ļaujas, maisa ar mikseri. Tad dzīve kļūst par kārtu mazāk kunkuļaina.

    Un kā garšvielas piparkūkās liek gandrīz visas, kas stipri smaržo – pipari, muskatrieskts, kanēlis, kardamons, kroriandrs, krustnagliņas, smaržīgie pipari (opt.) Ā, vēl ingvers.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *