Kad man bija apmēram 15-16 gadu, tiku pie pilna zobu komplekta. Reizē ar gudrības zobiem diezgan nesāpīgi tiku arī pie gudrības.
Spilgti atceros, kā 15 gadu vecumā ziemas sākumā, vējam aurējot un lietum līstot, priecīga slapjdraņķī gāju pa šosejas malu – violeta pufaika (tiešām pufaika, ar vates pildījumu), kaut kādi noškiebušies zābaki, somas nav, esmu savākusi mammas veco somu, kam krīt nost rokturi, laikam pelēkās vilnas bikses, ko ienīdu kā elli. Naudas nav, nekā nav.
Gāju un domāju, ka šitas gan ir ideāls vecums – es visu zinu, visu varu un man viss sanāk.

Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies. Tikai pa laikam piefiksēju – sasodīts, cik pieredze ir laba lieta. Pilnīgi jūtu, kā izgulsnējas. Skaties uz cilvēkiem un brīnies, rocies sevī un brīnies.
Galu beigās – šobrīd es esmu visvecākā un visgudrākā sevis versija.

Kaut kad bērnībā (līdz 19 gadu vecumam) domāju – nez, kā tas būs, kad būšu 30 gadus veca. Taču es būšu es, bet tā nebūšu es. Un ko es tad domāšu par to sevi, kas es esmu tagad – padsmit gadu vecumā.
Trakākais, ka nedomāju neko. Neatceros neko. Tikai lietas, vietas un cilvēki atgādina par laiku, kas ir bijis, un lietām, ko esmu darījusi.
Kad vēl klejošu pa daudzstāvenēm un bāzīšu uz durvju kliņķiem izdobtus gurķus? Kad vēl izkrāsojusies un aurodama ar pītu grozu uz galvas ietesīšu “Lukoil” benzīntankā vai dzelzceļa dežuranta būdā kopā ar baru draugu, kam līdzi izkaptis, mēslu sakumi un garmoška?

Ir tikai sasodīti dīvaini saprast, ka jau tad es biju es. Ka tos tekstus mierīgi varētu rakstīt jebkad. Vienīgi pieredzes ir vairāk. Saprašanas vairāk. Vienaldzības vairāk. Un arī vairāk paškritikas.
Lai gan kāda atšķirība – publiskā dienasgrāmata skolas laikos vai blogs mūsdienās.

Tāpēc stāsts par zobārstu. Kā nedēļas nogalē spēru izšķirošo soli un kļuvu par 1/4 stulbāka – izrāvu gudrības zobu.
Vai varbūt tad, kad izaug zobi, cilvēks “nāk pie samaņas”, padsmit gadu vecumā apzinās un piesaka sevi kā personību, bet tad, kad tie sāk birt ārā, samaņu zaudē – no pārgudrības kļūst vecs.

– – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – –

Zobārstniecības darba laiks no 9:00 līdz 14:00. 12:55 esmu klāt. Man iedod numuriņu 13:00. 😀
Sēžu pie durvīm, iemetusi šķirbā kartīti. Izrauj vienam, otram, trešam. Cilvēki atnāk un aiziet, mani iekšā nesauc.
Kājas dreb, sirds trīc, metas nelabi. Cilvēki atnāk pārbijušies, aiziet saviebtām sejām un klusējoši.
Man jau ZB. Ja šitā nebūtu jau 3. reize, kad eju raut un aizeju prom, nudien notītos.

Kad jau biju atmetusi visas cerības un uzņēmu laiku – 13:40 iešu iekšā, atvērās durvis. 13:38.
– Paciente? Mums ir vēl paciente? – sirms ārsts debesszilā halātā ar dievīgu krievu akcentu vaicā medmāsai. Tā noņurd un padod manu kartīti.

Saku, ka negribēju bāzties iekšā bez aicinājuma.
Ārsts atplaukst priekā un atzīst, ka tas gan ir dikti prātīgi – no malas te nav ko visādiem staigāt!
Vaicā:
– Kas ta noticis? Par ko sūdzamies? Sāp? Nesāp!?
Saku, ka nesāp. Tikai nenormāli bail.
Šis palūr caur pieri:
– Un bail? Ko ta bail, ka nesāp???
Seko nākamais jautājums:
– Ar narkozi vai bez?
Šai brīdī šausmās sastingstu. Bez?

Kamēr narkoze iedarbojas, zobārsts pieņem nākamo pacienti. Tā, šķiet, ir skolotāja. Zobs kustas jau gadiem, beidzot arī sāp. Atnākusi izraut.
Zobārsts noklausās to visu un sper ārā:
– Bet es tā nevaru, jātaisa rentgens, jāskatās! Ja kustas, varbūt nolūzis. Varbūt jau kaulā cista – tas jāņem ārā. Izraut ir sīkums. Katrs duraks var izraut. Vot pēc tam izārstēt – tad skrien pie profesoriem!
Tad jau mierīgāk
– Aizejiet uz rentgenu! Tepat blakus, divi piecdesmit.
Sieviete:
– Cik maksā raušana?
Zobārsts jau nepacietīgi:
– Līdz 60 latiem. Atkarīgs, cik sarežģīta operācija. Bet mēs esam zolīda iestāde, mēs te nevaram medicīniskas muļķības darīt. No sākuma rentgenu!
Sieviete jau zaudējusi balsi un pukst:
– Man laikam jāiet citur.
Zobārsts:
– Lūdzu! Centrāltirgus gaļas paviljonā ir zobārsts, 2. stāvā. Izraus momentā!
Sieviete jau ar nīgru ironiju:
– Tirgū?
Zobārsts nikni:
– Jā, tirgū. Ir laikam pat divi kabineti. Vēl no vecajiem laikiem iekārtas. Bez narkozes, daži lati.
Šai vietā es jau ķiķinu, vaigs kļuvis stīvs, siekalas norīt nevar, rīkli nejūtu. Man patīk tā vīrišķa attieksme. 😀 Melnais humors ir foršs.
Sieviete vēl tielējas, ka ir skolotāja, skolotājiem aldziņas mazas. (Labi, es nezinu, cik skolotāji saņem, bet nu te laikam jautājums par prioritātēm – veselība vai cits.)
Zobāksts atgādina, ka vienmēr var iet citur, bet šeit ir zolīda iestāde, institūts, cenrādi var apskatīties mājaslapā, bet jātaisa rentgens – kā lai zina, kāpēc tas zobs kustas. Varbūt sakne jau nolūzusi nost.
Sieviete aiziet. Šķiet, uz neatgriešanos.
Īsti gan neiebraucu, jo man no malas tā komunikācija liekas komiska. Ārsts ir visnotaļ korekts un joko, sieviete lec uz ecešām un īgņojas. Var jau saprast – zobs sāp. Bet, ja man sāpētu zobs, es darītu, ko ārsts liek.
Vienreiz mūžā gan tik ir sāpējis – Sanktpēterburgā pirms laikam 6 gadiem. Toreiz apdrošinātājs aizsūtīja uz zobārstniecību, kur bija šveicars un trīs sekretāres tumši zilos kostīmos ar garām modeļu kājām. Ārsti gan bija normāli – izpētīja manu muti viss kolektīvs, izbrīnījās par metodēm. Pateica – jārauj ārā! Jo Krievijā mēs kanālus netīram! Es šokā. Aizgāju prom, sazinājos e-pastā ar draudzeni zobārsti un savu zobārsti. Tās pateica – kādas muļķības! Lai laiž strutas ārā. Gāju vēlreiz. Taisīja operāciju, bija izrakts jau cits ārsts – kas zināja dažus vārdus latviski. Izjautāja par kanālu tīrīšanu un vai ta tiešām šitādu zobu taisās labot. Pēc nedēļas aizbraucu uz Rīgu, aizgāju pie ārsta. Tas zobs man joprojām ir.

Kad sieviete no kabineta prom, ārsts atnāk pie manis. Normāli izstāsta, kas jādara un ko nevar darīt pēc zoba raušanas – kamēr vēl spēju sarunāties un izvaicāt.
– Tik neskalojiet to dobumu ar švunku! Kā spruks korķis vaļā, atkal būs asiņi mutē!
Tas gan ir iedvesmojoši. Sadomazo priekšspēle. 🙂
Šis jau ņem knaibles, jau raus. Bet, pirms likties mutē, paziņo:
– Kundze! Zoba ekstrakcija ir zoba ekstrakcija! Var būt visādi!
Seko sīks nolūzušu sakņu, līku sakņu, cistu, vēžu u.c. ārprātu uzskaitījums.
Laikam manā sejā ir tādas šausmas, ka ilgi neturpina. Nopūšas – nevienu neinteresē tik saistošas lietas… Cūkām apelsīnus…
– Muti paver! Paver muti!
Raušana ir diezgan ilga, tas zoba ķēms turas visiem spēkiem pretī. Ievēroju, ka ārstam ir 2 zelta gredzeni, laikam 2 sievas bijušas. Gredzeni man spīd pie pašas acs. Ar roku aizspiedis manu degunu, ka nevar ievilkt elpu, bet tik ilgi nevar arī neelpot, viņš kustina un velk to sātanu ārā.
Ir! Neko nejūtu, skaņas arī nav. Bet ārsta sejā parādās smaids:
– Opā! Smukas saknītes. Trīs!

Zobs man tiek parādīts. Paķēris knīpstangās, ārsts vēl silto zobu virpina man pie paša deguna.
Diezgan glīts. Ar īpašu ieinteresētību gan neaizraujos, jo krēsls ir drausmīgi neērts un domāju – bāz tak ātrāk tamponu mutē!
Ārsts mazliet apvainojies. Bubina pie sevis:
– Nu ja, ir jau cilvēki, kam neinteresē. Bet tur var būt visādi bojājumi, iekaisumi, vēži!
Pēdējo viņš jau nomurmina pavisam klusām. Kāda jēga cilvēkam, kas neinteresējas pat par savu zobu, stāstīt par visādiem negadījumiem un brīnumiem.
Var just, ka esmu zinātniskā iestādē un zobus rauj gan jau kāds nopelniem bagātais Dr.
Viņš gan pavisam vīlies secina beigās:
– Bet te nekā. Labs, stabils zobs.
Interesi viņš ar to pašu ir zaudējis. Zobs ta zobs. Vai mazums zobu redzēts. Bet es jau nobīstos, ka varbūt ne to izrāva! 😀
Tomēr beigās secina:
– Stabils zobs, saknes labas. Tikai zoba vairs nebija!
Pats smejas.
😀

Tā man gāja.
Beigās ar visu narkozi sanāca 22 lati. Saki nu. 🙂

Category

2 Comments

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top