Dzīves ceļi, nāves ceļi

Tā kā diena jau var tikt norakstīta kā pilnīgi bezjēdzīgi pakāsta, rēķinot kaut kādas slodzes un liekot tabulās stundas, kā arī pārvietojoties uz Rīgu, tad varu īpaši neiespringt saglābt atlikumu – tāpat tas tiks nobumbulēts. Varbūt labāk ir nevis gānīties un spridzināt datorus (jo viņi mirst un karas, kad esmu īgna), bet vienkārši ļauties.

Kā smejies, diena nav nodzīvota velti. Laika tabulas tā arī neuztaisīju, jo bija nepareizi sākotnējie dati, bet neko citu jēdzīgu tā arī nepadarīju, jo tam nebija laika. Toties atsvaidzināju starptautisko lamuvārdu leksikas slāni un aizmirsu paēst. Un priekš kam gan mēs dzīvojam, ja ne lai bakstītu failus?

Eiropa mūs nesapratīs. Es sevi ar ne. Priekš kam es šorīt triecos uz Rīgu?

Mājās uzziedējis dīvainais kaktuss, ko manējie pavasarī izmeta ārā, bet es to nezināju un pārstādīju. Visu vasaru nomētājās pie akas saulē, lietus dzirdīja, vistas kāpelēja pa virsu. Rudenī palika žēl, izplēsu zemē ieaugušos zarus un ienesu istabā, noliku uz maizes krāsns stūra. Uzziedēja!

Te šādas tādas bildes. To, ka man ir fotografēšanas nīgrums, laikam nav vērts pat kladzināt. Galvenais, ka pat nezinu iemeslu. Laikam nav motivācijas novelt mucai vāku. Vai arī dzīvot nav laika, kur nu vēl būt. Jo būt ir būt – pa savam un smuki, ar ieelpu.

Tā nu jau laikam divus gadus iztieku ar krāmu objektīvu, ar ko asumu nevar uzlikt (var tikai manipulēt ar diafragmas atvērumu), bet apmēram pirms gada objektīvam ir pazudis vāciņš. Gadu fotoaparāts somā (un ne jau nu fotosomā) kūļājās ar vaļēju stiklu. Fotogrāfi, ģīPstiet! Notīrījusi arī ne reizi neesmu. Tikko palūrēju – ja neskaita pāris pirkstu nospiedumus un putekļu slāni, švīkas nemana. Vai varbūt tāpēc nemana, ka ir tie nospiedumi un putekļi.

Trakākais, ka man ir pie kājas. Hamburgas dubļu jūras bilžu sērijai uz objektīva ir pile. Tā pile tur ir visu laiku. Bet, tā kā man nav ne jausmas, kur ir saglabātas tās bildes, pile netraucē. Uz Prāgu fotoaparātu aizmirsu paņemt. Uz Poznaņu un Kauņu neņēmu speciāli. Priekš kam.

Pieņemsim, ka man ir foto depresija. Mucai vāks, izaicinājumu nav, piekāst. Vai arī vienkārši viss riebjas, jo nav laika foršajām lietām – lai kā cenšos atbrīvoties no krāmiem.

Šodien braucu uz Rīgu un klausījos ziņas. Atkal kārtējā mašīna nav paspējusi apdzīt un uz Lielupes tilta ietriekusies autobusā. Laiku pa laikam Latvijā piedzimst trīnīši, šogad laikam jau piektie. Laiku pa laikam Latvijā nositas kāda ģimene, jo ceļi ir baisi un šoferi negrib dzīvot. Demogrāfija. Latviju latviešiem. Vairosimies Latvijai.

Kamēr radio klausījos briesmīgo ziņu, uz šosejas pietuvojos diviem smagajiem. Sapratusi, ka šajā ceļa posmā normāli apdzīt nevarēšu (apmēram jau zinu no galvas līkumus), atlaidu gāzi un ļāvu starp sevi un viņiem izaugt drošai distancei – lai tie trakie skrien un lai dzen, ja grib. Kāds apdzina mani, kāds bija apdzinis jau pirms laika.

Man patīk braukt ātri, bet tikai tad, ja jūtos droši – taisnajos un tukšajos posmos gaišā dienas laikā. Citādi nestresoju – ja nevar apdzīt ar rezervi, nekur nav jāskrien. Būtisko tāpat nevar nokavēt. Ne jau par dzelžu un gaļas cenu.

Pēc brīža vēroju, kā mašīnas man priekšā sāk spēlēt sunīšus – apdzen viens, otrs, trešais bāžas pakaļ, ceturtais noraustās, piektais dragā garām ceturtajam, tad ceturtais pakaļ, otrais paliek iepakaļ, pirmais aiznesas, trešais izdomā apdzīt otro. Nu, kaut kā tā. Lielie furgonu kluči stāv vienā līnijā, bet pa kreisi no viņiem apdzinēju ņudzeklis. Un tad pretī jau brauc mašīnas. Bet ņudzeklis nerimstas. Visi atpalikušie (abus smagos auto, šķiet, apdzina tikai viena vai divas vieglās mašīnas) kaut kā sastampājas starp pirmo un otro smago, pakaļējais smagais bremzē. Bremzē arī tumsī zils busiņš, dod gāzi, atkal bremzē. Savā joslā viņam vairs vietas nav. Bet – es joprojām esmu no viņiem pa gabalu, bet braucu uz apmēram 80-85-90 km/h – ātrums ir gana liels.

Tā nu viņi arī samainījās – smagie parāvās maksimāli pa labi, zilais busiņš palika pa vidu, pelēkais bembis, kas brauca pretī, pagāja garām pārdesmit centimetru attālumā gar busiņa sānu. Zilais buss iespraucās šķirbā, tad, nogaidījis, kamēr pretī braucošie ir garām, piedeva gāzi un apdzina nu jau abus smagos. Nez, ko veda? Cilvēkus vai mēbeles?

Apmēram pēc dažām minūtēm netraucēti apdzinu abus  smagos auto – tālāk bija taisns un normāls ceļa gabals ar raustīto svītru. Visi pārējie jau bija aizkūlušies tālāk pie nākamā šķērsļa, baļķvedēja, ko atkal apdzina zibu-zibu, cits caur citu.

Nesaku, ka braucu perfekti. Man patīk ātrums un dinamika, man patīk sajust asfaltu un mašīnas spēku, ceļš mani vilina. Bet man ir riktīgi bail līst blakus joslā, ja neredzu necik tālu  uz priekšu. Laikam riebjas risks. Man riebjas burzma, kur jārēķinās ar citu spēlētāju spējām – paspēs, nepaspēs.

Bet ir arī skaidrs, ka tā ir sistēma. Šitā trakā apdzīšana barā un kamolā. Latvijā apdzen kā slimi. Uz dzīvības un nāves robežas, brauc kā sapnī – a ja nu sanāk. Un ja nu nesanāk?

Ikdienā sanāk braukāt garos gabalus – vismaz reizi divās nedēļās pa pārsimts km. Un par katru braucienu man ir vismaz viens šausmu stāsts.

Piektdien, piemēram, furgons apdzina otru furgonu asā līkumā, kur uzlikts ātruma ierobežojums 70 km/h, bet pretī brauca vieglais auto. Samainījās. Kaut kā viņi visi palika uz ceļa. Mats matā. Bet es jau bremzēju un domāju, kur ir mans telefons un cik tālu, nez, ir ātrā palīdzība.

Latviešiem negribas dzīvot? Latvieši ir noguruši no krīzes un stresa, latvieši grib mirt?

Bet es negribu mirt. Un man riebjas, ka, braucot pa taisnu un gludu šoseju, nevaru būt droša, ka tas, kas, mirdzot baltām gaismām, dragā man virsū purns purnā, paspēs novākties no manas joslas. Jo viņam, redz, pofig.

Latvijā brauc viens otram pretī un domā: kurš novāksies. Un ja nu vietas nav? Un ja nu nepaspēj?

Statistika ir statistika. Tik un tik bojā gājušo. Bet arī tik un tik nenodzīvotu dzīvju. Neiegūta iekšzemes kopprodukta. Nedzimušu bērnu. Nesmaidītu dienu.

Ja man gribas dzīvot, uz ceļa nedrīkst līst – tur ir pilns ar pašnāvniekiem, kas nevis izvēlas pakārties vai nošauties vienatnē, bet pārdroši riskē ar manu dzīvību.

9 thoughts on “Dzīves ceļi, nāves ceļi”

  1. nu, nu, salīdzinot ar Gruziju, starp citu, nezinu, kā esmu dzīva pēc trīs reižu pabūšanas tur, no kurām 2 x braucām daudz mašīnā ar vietējo pie stūres, kontā arī viena sagāšanās uz sāna/noskriešana no ceļa, es vienmēr saku, ka LV brauc kā zviedru pensionāri. un man patīk (zviedru pensionāru stils). ok, ir daži trakie, bet to vienkārši nevar salīdzināt! gruzīni tik pīpo kā traki un brauc kā traki.

  2. Gribētos jau piekrist Dainai, bet problēma tomēr pastāv. Pie Latvijas līdzenā reljefa un platajiem ceļiem situācijai būtu jābūt labākai. Protams, vienmēr būs zemes, kur ir trakāk. Piem., Krievija? Tur šādas avārijas ar apdzinējiem ir ikdiena. Varbūt arī pie mums kā Krievijā jāņem nost tiesības par nepārtrauktās līnijas šķērsošanu? Bet diez vai tas līdzēs.
    Es arī reizi nedēļā braucu pa Daugavpils šoseju. Fakts, ka ir krietni labāk nekā gadus 7-10 atpakaļ. Katru nedēļu ekstrēmus braucējus nemanu. Un fūru noteikti ir palicis mazāk 🙂
    Bet apm. 1-2 reizes mēnesī gadās redzēt trakus apdzinējus. Starp citu, bieži tie ir komerctransporta šoferi – busiņi, bulku vāģi.
    Tātad, par mašīnu neuztraucas (par savu un citu dzīvību – pēc definīcijas cilvēki nedomā). Par personīgo mašīnu tomēr rūpējas vairāk 🙂 Vēl ir sajūta, ka tie galvenie trakotāji ir jauni/nepieredzējuši šoferi. Tātad, autoskolās māca tā, lai noliktu eksāmenus, nevis, lai labi brauktu. Kāpēc nevarētu pagarināt apmācības laiku, lai tiesības nevarētu “dabūt” jau pēc mēneša?

  3. Pazīstu šo kaktusu sugu. Mamma darbā vienu tādu vairākus gadus laistīja ar kafijas biezumiem (līdz pods no ārpuses pārklājās ar brūnu kārtu) un pēc tam ar Mangali (līdz pods noauga ar sāls kristāliem). Tā, kā apbrīnojamā kārtā viņš izdzīvoja, mainot darbu, viņa atnesa to špoku mājā un sāka laistīt ar kaktusu mēslojumu. Tādu maziņu, ar 3 vai 4 lapiņām.

    Mērkaķa ātrumā kaktuss aizauga ar garām, tizlām lapām pusi loga un, kad mamma to taisījās sodīt par nejēdzīgo skatu izmetot, viņš sāka ziedēt milzīgām sarkanām kotletēm.

  4. Ai, skarbi gan. Bet arī gauži patiesi. Varbūt vienīgi stāsts nevis par pašnāvniekiem (tie drīzāk ir spēkratu varoņi un šosejas dievi, kuriem nematiņš nekritīs), bet par to, ka šie cilvēki domā citās kategorijās, kur galvenais dzinulis: jāapdzen, jāpaspēj, jāiekabina, jāpierāda. Drīz būs ziema un tad tas būs vēl slimāk, jo dabas māte pievienos savu artavu pie mūsu ceļu jau tā nedrošā stāvokļa.

  5. Daina & Evalc –
    trako jau vienmēr pietiek un pietiks, bet pēdējā laikā pārāk bieži gadās vērot “knapi, knapi izmainījās” situācijas. garajos gabalos regulāri, nu jau turos pa gabalu no čupām, cik vien tas iespējams, jo pagriezienus nerāda, brauc kā pa miglu un uz dullo – paspēs, nepaspēs, gan jau.

  6. Man vispār liekas, kas nav braukuši pa A6 Daugavpils šoseju, nemaz nezina, kas ir lielceļš. Latvijas mērogā šī artērija ir kaut kas unikāls (gan kvalitātes, gan noslodzes, kultūras, līkumu un reljefa ziņā).

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *