Dzīves ceļi, nāves ceļi

Tā kā diena jau var tikt norakstīta kā pilnīgi bezjēdzīgi pakāsta, rēķinot kaut kādas slodzes un liekot tabulās stundas, kā arī pārvietojoties uz Rīgu, tad varu īpaši neiespringt saglābt atlikumu – tāpat tas tiks nobumbulēts. Varbūt labāk ir nevis gānīties un spridzināt datorus (jo viņi mirst un karas, kad esmu īgna), bet vienkārši ļauties.

Kā smejies, diena nav nodzīvota velti. Laika tabulas tā arī neuztaisīju, jo bija nepareizi sākotnējie dati, bet neko citu jēdzīgu tā arī nepadarīju, jo tam nebija laika. Toties atsvaidzināju starptautisko lamuvārdu leksikas slāni un aizmirsu paēst. Un priekš kam gan mēs dzīvojam, ja ne lai bakstītu failus?

Eiropa mūs nesapratīs. Es sevi ar ne. Priekš kam es šorīt triecos uz Rīgu?

Mājās uzziedējis dīvainais kaktuss, ko manējie pavasarī izmeta ārā, bet es to nezināju un pārstādīju. Visu vasaru nomētājās pie akas saulē, lietus dzirdīja, vistas kāpelēja pa virsu. Rudenī palika žēl, izplēsu zemē ieaugušos zarus un ienesu istabā, noliku uz maizes krāsns stūra. Uzziedēja!

Te šādas tādas bildes. To, ka man ir fotografēšanas nīgrums, laikam nav vērts pat kladzināt. Galvenais, ka pat nezinu iemeslu. Laikam nav motivācijas novelt mucai vāku. Vai arī dzīvot nav laika, kur nu vēl būt. Jo būt ir būt – pa savam un smuki, ar ieelpu.

Tā nu jau laikam divus gadus iztieku ar krāmu objektīvu, ar ko asumu nevar uzlikt (var tikai manipulēt ar diafragmas atvērumu), bet apmēram pirms gada objektīvam ir pazudis vāciņš. Gadu fotoaparāts somā (un ne jau nu fotosomā) kūļājās ar vaļēju stiklu. Fotogrāfi, ģīPstiet! Notīrījusi arī ne reizi neesmu. Tikko palūrēju – ja neskaita pāris pirkstu nospiedumus un putekļu slāni, švīkas nemana. Vai varbūt tāpēc nemana, ka ir tie nospiedumi un putekļi.

Trakākais, ka man ir pie kājas. Hamburgas dubļu jūras bilžu sērijai uz objektīva ir pile. Tā pile tur ir visu laiku. Bet, tā kā man nav ne jausmas, kur ir saglabātas tās bildes, pile netraucē. Uz Prāgu fotoaparātu aizmirsu paņemt. Uz Poznaņu un Kauņu neņēmu speciāli. Priekš kam.

Pieņemsim, ka man ir foto depresija. Mucai vāks, izaicinājumu nav, piekāst. Vai arī vienkārši viss riebjas, jo nav laika foršajām lietām – lai kā cenšos atbrīvoties no krāmiem.

Šodien braucu uz Rīgu un klausījos ziņas. Atkal kārtējā mašīna nav paspējusi apdzīt un uz Lielupes tilta ietriekusies autobusā. Laiku pa laikam Latvijā piedzimst trīnīši, šogad laikam jau piektie. Laiku pa laikam Latvijā nositas kāda ģimene, jo ceļi ir baisi un šoferi negrib dzīvot. Demogrāfija. Latviju latviešiem. Vairosimies Latvijai.

Kamēr radio klausījos briesmīgo ziņu, uz šosejas pietuvojos diviem smagajiem. Sapratusi, ka šajā ceļa posmā normāli apdzīt nevarēšu (apmēram jau zinu no galvas līkumus), atlaidu gāzi un ļāvu starp sevi un viņiem izaugt drošai distancei – lai tie trakie skrien un lai dzen, ja grib. Kāds apdzina mani, kāds bija apdzinis jau pirms laika.

Man patīk braukt ātri, bet tikai tad, ja jūtos droši – taisnajos un tukšajos posmos gaišā dienas laikā. Citādi nestresoju – ja nevar apdzīt ar rezervi, nekur nav jāskrien. Būtisko tāpat nevar nokavēt. Ne jau par dzelžu un gaļas cenu.

Pēc brīža vēroju, kā mašīnas man priekšā sāk spēlēt sunīšus – apdzen viens, otrs, trešais bāžas pakaļ, ceturtais noraustās, piektais dragā garām ceturtajam, tad ceturtais pakaļ, otrais paliek iepakaļ, pirmais aiznesas, trešais izdomā apdzīt otro. Nu, kaut kā tā. Lielie furgonu kluči stāv vienā līnijā, bet pa kreisi no viņiem apdzinēju ņudzeklis. Un tad pretī jau brauc mašīnas. Bet ņudzeklis nerimstas. Visi atpalikušie (abus smagos auto, šķiet, apdzina tikai viena vai divas vieglās mašīnas) kaut kā sastampājas starp pirmo un otro smago, pakaļējais smagais bremzē. Bremzē arī tumsī zils busiņš, dod gāzi, atkal bremzē. Savā joslā viņam vairs vietas nav. Bet – es joprojām esmu no viņiem pa gabalu, bet braucu uz apmēram 80-85-90 km/h – ātrums ir gana liels.

Tā nu viņi arī samainījās – smagie parāvās maksimāli pa labi, zilais busiņš palika pa vidu, pelēkais bembis, kas brauca pretī, pagāja garām pārdesmit centimetru attālumā gar busiņa sānu. Zilais buss iespraucās šķirbā, tad, nogaidījis, kamēr pretī braucošie ir garām, piedeva gāzi un apdzina nu jau abus smagos. Nez, ko veda? Cilvēkus vai mēbeles?

Apmēram pēc dažām minūtēm netraucēti apdzinu abus  smagos auto – tālāk bija taisns un normāls ceļa gabals ar raustīto svītru. Visi pārējie jau bija aizkūlušies tālāk pie nākamā šķērsļa, baļķvedēja, ko atkal apdzina zibu-zibu, cits caur citu.

Nesaku, ka braucu perfekti. Man patīk ātrums un dinamika, man patīk sajust asfaltu un mašīnas spēku, ceļš mani vilina. Bet man ir riktīgi bail līst blakus joslā, ja neredzu necik tālu  uz priekšu. Laikam riebjas risks. Man riebjas burzma, kur jārēķinās ar citu spēlētāju spējām – paspēs, nepaspēs.

Bet ir arī skaidrs, ka tā ir sistēma. Šitā trakā apdzīšana barā un kamolā. Latvijā apdzen kā slimi. Uz dzīvības un nāves robežas, brauc kā sapnī – a ja nu sanāk. Un ja nu nesanāk?

Ikdienā sanāk braukāt garos gabalus – vismaz reizi divās nedēļās pa pārsimts km. Un par katru braucienu man ir vismaz viens šausmu stāsts.

Piektdien, piemēram, furgons apdzina otru furgonu asā līkumā, kur uzlikts ātruma ierobežojums 70 km/h, bet pretī brauca vieglais auto. Samainījās. Kaut kā viņi visi palika uz ceļa. Mats matā. Bet es jau bremzēju un domāju, kur ir mans telefons un cik tālu, nez, ir ātrā palīdzība.

Latviešiem negribas dzīvot? Latvieši ir noguruši no krīzes un stresa, latvieši grib mirt?

Bet es negribu mirt. Un man riebjas, ka, braucot pa taisnu un gludu šoseju, nevaru būt droša, ka tas, kas, mirdzot baltām gaismām, dragā man virsū purns purnā, paspēs novākties no manas joslas. Jo viņam, redz, pofig.

Latvijā brauc viens otram pretī un domā: kurš novāksies. Un ja nu vietas nav? Un ja nu nepaspēj?

Statistika ir statistika. Tik un tik bojā gājušo. Bet arī tik un tik nenodzīvotu dzīvju. Neiegūta iekšzemes kopprodukta. Nedzimušu bērnu. Nesmaidītu dienu.

Ja man gribas dzīvot, uz ceļa nedrīkst līst – tur ir pilns ar pašnāvniekiem, kas nevis izvēlas pakārties vai nošauties vienatnē, bet pārdroši riskē ar manu dzīvību.

Gaidūt 18. novembra reitu

Reizem dzeivuot ir kai izīt cauri sīnai. Sasajimt i tikt puori, partū ka ūtrā pusē ir vēļ lobuok nakai ite. Na jau deļtuo, ka ite byutu švaki, a deļtuo, ka ir daguojs laiks byut tī aiz sīnys. I, ka gadīnī paliksi ite, vysu myužu nūžāluosi. Kai vysys nanūtykušuos lītys i nasatyktūs cylvākus, naizītūs spēlis leimiņus.

Kod cuoļam daīt laiks, jam juoizaškeļ. Ka tai nanūteik, jis nūmierst. A reizem i cylvāki nūmierst, tik dzeivoj vēļ ilgi, ilgi piec sovu cereibu smierts.

Ka dorbu napadora, jis vysu myužu valkās leidza. Tai i nes sovu pudu nanūtykušys dzeivis kai komotu iz kokla.

I vēļ es īsadūmuoju, ka pādejā laikā dzeivoju kai datorspēlē – nūkaut peikstūšu uozi piec uoža, miseja piec misejis, svylstūšs dorbs aiz svylstūša dorba. Bumbenis kreit, a maņ juos laikā juonūšaun. Nanūšaušu, vīna dzeiveiba nūst, uoda palīk pluonuoka i kluot rudiņa depreseja.

A es vīnkuorši dzeivoju kai robots. Dorbs aiz dorba. Miseja aiz misejis. Bumbeņa aiz bumbenis.

I nadūd Dīvs izkrist dzeivei nu sadlu. Es zynu, cik gryuši ir tikt atpakaļ – sasajimt otkon dzeivuot normali, apsajimt i padareit.

Dzeivei ir breineiga humora izjiuta. I jei vysod zyna, kai lobuok. Tikai tymā šaļtī ruodīs, ka nazkas na tai. I na jau tai es tū beju īsadūmuojuse.

Ka vyss nūtyktu pareizi, cik gon sprostai vyss byutu. Nikaidu puorsteigumu, najaušeibu i cereibu.

Gols golā. Ka vyss byutu vīnkuorši, nabyutu nikuo sarežgeita.

Itymā rudinī jau četrys reizis asu stuostiejuse, kū niu doru – par latgalīšu tekstu korpusu. Ak jau daīs i pīktuo reize i sastuo. Juosataisa roksts Lakugai par tū zvieri, kai ari nūpītnuoka publikaceja zynuotniskā izdavumā. Šudiņ beja sasatikšona ar ekspertu. Apsarunuojom, paruodieju.

Izdūmuoju vaira naraksteit tviterī. Navys koč kam par speiti, a raudzeit dūmuot cytaiž – uorpus. Puors dīnu saguoja, a tod aizavajadzēja. Navar jau aizalīgt kai nazyn kuo – vīnkuorši nūdereigs reiks ziņu izplateišonai. Gols golā, ari nu teleponu var atsasaceit, tok tys ir i dorba instruments, i sazinis veids ar sovejim.

Dabuoju raksteit definiceju, kas ir itei lopa – vajag nazkaidai vuordineicai. Gols golā napīrakstieju. Kai es varu zynuot, kas itys ir. Ka nikod nav bejs laika sataiseit i puortaiseit. Da i lai vuordineicys autori poši dūmoj. Tikpat labi varātu damīgt, ka rudiņūs kūki poši sevi fotografej i prīcojās par dzaltonūs lopu suknem.

Tys taipat kai profileni socialajūs teiklūs – izdzēst žāl, a pamest nūzeimoj kruot krāmus i vacu informaceju. Draugiem.lv kai muzejs, kur pasavērt iz sovu 2005. goda digitalū dzeivi. I deļkuo lai nu juos atsasaceitu?

Jau paguojs laikam mieness nu dīnys, kod 11. Saeimys deputati deve zvārastu: cyts muļļuojuos, cyts trynuos, a div goboli zvārastu pasaceja latgaliski. Kab nu Saeimys prīšksādātuojis pusis nabejs aizruodiejuma atkuortuot “vaļsts volūdā”, es tī īpaši i naīspryngtu. Ka jī tū zvārastu deve, taitod ari apsazynuoja situacejis nūpītneibu, sekys i kontekstu – leli cylvāki tok. A vaļsts volūda ir vysi latvīšu volūdys paveidi – tymā skaitā sevkura izlūksne i obejis rokstu tradicejis.

Nu pādejuo laika varūņdorbu (a par varūņdorbu es saucu kotru padareitu dorbu) ir div roksti. Sataiseju sovu komentaru i redzīni “Jurista Vuordam”, kas beja veļteits latgaliski saceitajam Jureiša i Igauņa zvārastam i latgalīšu volūdys juridiskuo statusa Latvejis vaļstī analizei. Attīceigū “Jurista Vuorda” numeri izpierka puors dīnuos (i lai kaids soka, ka latgalīši nivīnu nainteresej) da novembra beigu var bez moksys pajimt jūs sātyslopā – ite PDF fails. Piec tam pīraksteju garuoku rokstu deļ Satori par latgalīšu volūdu vyspuor, jis puorskaitams ite latvīšu literarajā volūdā, ite latgalīšu (ari literarajā) rokstu volūdā.

Pa tū laiku izzynuoju vysa kū par sevi. I par sovu augstpruoteibu, i aprūbežuoteibu. I ka asu Zatlera reformu partejis palākais kardinals (laikam kam daspīduse ituos partejis deputatus skaiteit seve sagataveitu tekstu latgaliski), i Jureiša PR specialists. 🙂 Ārmu pylns pasauļs!

Leidzjutiejim par prīcu reit nu reita juoīt gostūs iz radeju – Radio 101 pasauce parunuot par tū pošu vysu. Raudzieju jim paguojušā nedeļā īstuosteit, lai sauc pošu Jureiti – kas syudus sabryuvēja, tys lai i runoj. 😀 Tok kuram te politiskuo karjera i atpazeistameiba vajadzeiga? Tūmār deputatu izsmuodēja – šim vajags volūdnīka. Lai jau i byutu. Cik nu mane volūdnīka, tik i runuošu.

Tai vot i dzeivoju. Nu rūkys mutē, nu dīnys iz dīnu. I, kab pasauļs nasaruodeitu tik pareizs, šūvokor napīrakstieju sūleituo roksta deļ Lakugys, a ite – par nikū speciali, a varbyut par vysu.

Deļtuo ka varbyut deļtuo i dzeivojam, kab pīdzeivuotu itū vysu. Ar plusim, minusim i vysim breinumim. Carātu i nasagaideitu. Nacarātu i asūšu.

A beiguos puors biļžu nu cyta škandala – kurs tī vaineigs: pošu korporantu čammuošonuos voi dūmis birokratejis baļsteits politiskais pasyutejums, na maņ sprīst, a Reigys Dūme sasakasejuse ar korporacejom par 18. novembra guojīni. Daguojs až da tīsys – skaitu “Ir”. Smīkleiguokais, ka itymā semestrī Prezideju konventu ci P! K! (taida kai bīdreibu apvīneiba voi “jumts”, kas apvīnoj vysys Latvejis studentu korporacejis, leidzeigi kai S! P! K! – studeņšu) itymā semestrī voda Fraternitas Arctica, vīna nu vacuokūs Latvejis korporaceju – krīvu korporaceja.

Ite nu jūs sātyslopys: Fraternitas Arctica единственная, существующая на сегодняшний день, русская мужская студенческая корпорация. Хотя Fraternitas Arctica русская корпорация, в ее списках есть и латыши, немцы и поляки, которым близка русская культура. Fraternitas Arctica всегда была аполитичной. Целью Fraternitas Arctica было и является сейчас – воспитывать своих членов во взаимной дружбе буршей, академических традициях, в духе взаимного уважения и понимания отдельных народов.

Korporaceju 18. novembra guojīnī iz Bruoļu kopim raugu īt, ka viņ asu Latvejā. Asu Daugavītē, tei ir vacuokuo studeņšu korporaceja. Jei maņ daudz davuse taišni studeju pyrmajūs godūs – īsavuiceit dzeivuot plašuokā sabīdreibā, atrast i nūturēt sovu vītu, stuovēt par sovu taisneibu i pīsalāguot cytu taisneibom. Narunojūt par taidom prasmem kai apturēt lampu drudzi, runojūt auditorejā, i doncuot. 🙂

Tok na tikai deļtuo maņ ir svareigi vaļsts svātkūs īt iz Bruoļu kopim. Laikam pats svareiguokais ir pasaceļt puori kasdīnys cepīņam par vaļsts nabyušonom i stulbumim – atdūt gūdu pošai vaļsts idejai i tim, kas par jū krytuši. Munam dzedam Juoņam i juo bruoļam Jezupam pasaveice.Izakaruoja, nūdzeivuoja da vacuma. Jezups pat puordzeivuoja izsyutejumu – byut uorstam ir dīzgon nūdereigi.

Niu maņ iz golda sūplok datoram stuov apdrups dokuments – bejušuo 5. Zemgalis latvīšu strieļnīku pulka poručika Spergys kara gaitu saroksts, kas sastateits 1918. goda 18. februarī krīvu volūdā. Uroženec Vitebskoi gubernii Iosif Stepanovič Sperga. Īsadūmoj – totala rusifikaceja, taidys Latvejis vyspuor nav!

Pabeidzs 1. kursu Romys Katuoļu goreigajā seminarā Petrogradā i 1911. godā īsaukts armejā, 1916. godā veics Zīmeļu froņtis praporščiku kara školu. Seiki apraksteiti paaugstynuojumi i apbolvuojumi: 4. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1916. goda 11. oktobrī, 3. pakuopis Sv. Stanislava ordeņs tuo poša goda 20. oktobrī,  3. pakuopis Sv. Annys ordeņs 1917. goda 5. februarī. Zīmyssvātku kaujuos tikai kontuzeits, tok palics īryndā.

Tik par kara gaitu nūslāgumu, karuošonu jau Latvejis armejā tymā papeirā nav ni vuorda. I ni vuorda par saimis stuostim i lapnumu par sovejim.

Maņ pateik 18. novembra reitā pīsaceļt vēļ pa tymsu, apsaviļkt svātku drēbēs, sasatikt pyrms 8:00 pi Latvejis Universitatis i klusejūt garā īryndā kuojom aizīt da Bruoļu kopu. Pa ceļam redzēt saulis lāktu. Nūsaļt. Nūsaklauseit uzrunys, reita saulē redzēt Muotis Latvejis tālu. Atdūt gūdu bejušajam i tod dareit sovu.

Cikom cyti vēļ tik mūstās, es jau asu dzīduojuse “Dīvs svietej Latveju”. I tymā ir nazkas taids, kuo gribīs kotru godu – kai kolona ar ļaudim stīpās, cik acs viņ redz, kai klusajuos Reigys īluos atskaņ tik ļaužu sūli, kai šveikst drēbis ejūt.

Cytu rudini ir bejs tik solts, ka ceļās dvaša. Cytu ir snidzs. Cytu lejs. Solts da osoru i viejs, a tam nav nikaidys nūzeimis.

Latvejis laikā korporanti, laikam gon tikai Prezideju ļauds, asūt guojuši frakuos. Kab nanūsoltu, zam krakla sabuoztys avīzis. (I navaru naīsadūmuot, cik daudzi nu jūs nūsola Sibirī.)

Zynuoju, ka itymā godā ari īšu. Piec pādejūs nūtykumu zynu, ka obligati īšu. Tai vajag.

Ituos vysys beja kartenis nu muna arhiva. 2009. goda 18. novembris. Nu Bruoļu kopu iz izguoztuvi, nu izguoztuvis iz prezidenta pījimšonu. Tai tys beja, tai tam beja juobyut. Kab na tuo vysa, i es byutu cyta.

2009. goda novembra puordūmys:

Man tikai ļoti negribas, ka manu karogu kāds pataisa par savu karogu, par kuru man nav nekādas daļas.

Nozagt valsti ir nevis nozagt naudu, uzpirkt ierēdņus, piekukuļot tiesas, bet gan nozagt ticību valstij. Ja man var iestāstīt, ka mana valsts ir slikta, jo es nemāku sataisīt labu valsti, man var iestāstīt arī to, ka man nemaz nevajag savu valsti, jo es neko nemāku un nevaru.

Ja kaut ko ļoti ilgi atkārto, tas kļūst par normu. Ja pūlī noteikts skaits cilvēku sāk kaut ko darīt, pēc brīža to dara viss pūlis.

(..)

Tagad palasiet, ko paši latvieši šoruden vaid internetā.

Viss ir slikti, valsts nekāda, viss drausmīgi. Jābrauc prom, jālaižas. Nekā te nebūs. Viss uz grunti.

Nozagt Latviju? Vai atdot Latviju?

Back to top