cymdi

Apskatījos Satversmi, Saeimas kārtības rulli un Valsts valodas likumu, kā arī LZA Terminoloģijas komisijas apstiprināto Valodniecības terminu vārdnīcu.

Kā arī noskaidroju, ka Saeimas deputāts Juris Viļums solījumu ir devis trīs reizes: pirmo – latgaliešu rakstu valodā, otro – savā izloksnē, trešo – latviešu literārajā valodā.

Valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda, savukārt tās paveidi ir izloksnes, latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda. Deputāta solījums ir jādod latviešu valodā, tātad to drīkst dot arī latgaliski.

Sliecos domāt, ka S. Āboltiņa, sekojot Saeimas juridiskā biroja vadītāja G. Kusiņa padomam un liekot solījumu atkārtot valsts valodā, respektīvi, līdz tas izskan latviešu literārajā valodā, ir pieļāvusi būtisku kļūdu.

Situācijā, kad solījums jau nolasīts latgaliski, pieprasīt dot deputāta solījumu vēlreiz – valsts valodā – nozīmē pretnostatīt latviešu literāro valodu latgaliešu rakstu valodai un pēdējo tādejādi atzīt par svešvalodu – tam nav pamata ne juridiski, ne politiski.

Tā kā vakar Saeimā notikušajam precedentam var būt nepatīkamas sekas un tas var radīt nevajadzīgu saspīlējumu sabiedrībā un juridiskas problēmas nākotnē, nepieciešams plašāks situācijas skaidrojums un analīze.

Tajā skaitā arī nepieciešams norādīt atšķirību starp latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgaliskajām izloksnēm un latgaliešu rakstu valodu – vēsturiski izveidojušos otru latviešu valodas rakstu tradīciju, kam ir normēta rakstība.

Ja Saeimas deputāta solījuma teksta norunāšana latviešu valodas izloksnē vai pārnesums otrā latviešu valodas rakstu tradīcijā juridisku apsvērumu dēļ šobrīd nav spēkā, šaubu un strīdus gadījumā pēc tā nolasīšanas nepieciešams valodnieku slēdziens, vai norunātais teksts atbilst Satversmē un Saeimas kārtības rullī norādītajam tekstam.

Tā kā latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids un otra rakstu tradīcija, drīzāk ir cita un korekta izeja – ir nepieciešams līdztekus latviešu literārajā valodā rakstītajam dot tekstu arī latgaliešu rakstu valodā atbilstoši šobrīd spēkā esošajām Valsts Valodas centra izstrādātajām ortogrāfijas normām.

Šobrīd veidojas absurda situācija, ka deputāta solījuma teksts ir jāatkārto vairākas reizes, līdz tas tiek norunāts atbilstoši latviešu literārās valodas (vai tai skaitā pareizrunas?) normām.

Vai visi deputāti ir apguvuši pareizrunu tik labā līmenī, lai to varētu izdarīt bez citu valodu akcenta, bez savas izloksnes iezīmēm?

Un kā gan Saeimas priekšsēdētājs, ja vien nav lingvists, spēj noteikt norunātā teksta atbilstību pareizrunas normām? 🙂

Tas tā – pārdomas, ieskicējot manu viedokli. Plašāku komentāru  sagatavošu tuvākajā laikā.

Category

6 Comments

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top