napraktiski

nu mane aizīt laiks
pa pakuopīnim
kai rānys vaļā pliešūt
kai teļš zeiž gūvi, cici syzdams

laiks atrītynoj mani
īsper pavēderē

laiks atslādz mani
i otkon līk pi teikla
(elektrošoka pauzis sakuortoj pasauli
fragmenti tymsā aizlāc kai matynuotuoja dzierksts)

laiks izskrīn ceļam prīškā
laiks guļ kai lopsa
juos zūbūs atspeid guņs
i asnis izaplieš kai saulis bluozme nu reita

a vuornys laiku plieš – ceļa molā vysod svežņa gale – krytušī, dzeivī
birokratu pasaulī vysam sovs laiks
pa pakuopīnim

es že zynuoju, ka tū ciervi juonūlīk dzili, dzili zam slīkšņa i juoībuož pogrobā zam ustobys greidys. cytaiž nabyus labi. dzeja ir vuorguļu laiks. a vuorguļam byut – grezneiba, kam itymā pasaulī moz vītys. tik ka pa koktim vaidēt par dzeivi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *