latviešu valodas lietojums manā muzejā

trillu bilde ar sunīti. kad man nebija darba, bet bija daudz laika – sēdēju mājās un laidu muļķi. jo ir tā – vai nu ir darbs un nauda un nav laika tērēt, vai arī ir laiks.

reiz, kad gāju skolā, man bija jāraksta sacerējumi. tas riebās tik ļoti, ka visvairāk analogajā blogā jeb kladēs rakstīju tad, kad bija jāraksta sacerējumi. jo jebkāda rakstīšana ir labāka nekā klusēšana baltā failā. un reizēm ir jāsāk ar eksploziju, lai kaut ko pateiktu. jo pateikt var, ja runā, nevis sēc vai kliedz.

tā kā tagad man jādomā referāts Latgalistikas konferencei Poznaņā par latgaliešu tekstu korpusu (viens no maniem mūža darbiem), tad ir īstais laiks ierakstīt kaut ko pusmirušā blogā. pusmirušā – jo pa gandrīz gadu, kopš pārvācos uz domēnu naktineica.lv un nomainīju viņam ādu, nav bijis laika, spēka, intereses, ātra interneta blogu apdzīvot. jo tas, kas tagad te ir, ir parodija par manām iecerēm.

iemesls, kāpēc rakstu – tas man patīk un tas ir viegli. iemesls, kāpēc nerakstu – kaut kas man riebjas un kaut kas traucē.

vispār jau traucē normāla interneta trūkums. darbā gluži pēc darba nesēdēsi, lai slīpētu pupu mizas. bet mājās visu laiku bija internetkrāms – laukos vispār mirstamrīks, ar ko nevar pat izlasīt e-pastu, pilsētā kaut kāds knapi dzīvojamrīks, ar ko var lēnītēm kaut ko, bet kas netiek līdzi manām smadzenēm. un ja dators velkas, dators traucē. ja velkas internets, internetā nevar radīt.

bet kāpēc vispār piesēdos rakstīt. ar šausmām izlasīju, ka šī lapa ir muzejs. tas ir, vēl nenomirdama esmu radījusi virtuālu muzeju, kurā eksponējas mana dzīve. jo Vācijā nupat iznāks latgaliešu valodas gramatika, kam uz vāka būs mana bilde (pagaidām tikai nojaušu kura) un kurā iekšā būs piemēri no šitā te bloga – latgaliski. varbūt tāpēc aiz šausmām šo te tagad rakstu latviski. lai gan latviski rakstu, kad domāju latviski. domāt latgaliski ir baigā greznība, ko var atļauties, kad dzīve iet kārtīgi un skaisti. kad dzīve nesas, tā prasa, nevis dod. un tā nu ir sanācis, ka latgaliski dzīve dod, latviski prasa. šis laikam tāds prasīšanas posms manā dzīvē. iespējams, esmu bezgalīga.

bet lielākā šausma, bija ziņa, ka tajā pašā latgalistikas konferencē Poznaņā būs Solvitas pošeiko referāts “Valodas loma sociālās identitātes veidošanā latgaliskajās interneta mājas lapās”. konferences tēžu krājumā lasu:

Latviešu valodas lietojums informācijas izveidē ir saistīts ar adresanta vēlmi paplašināt savu darbības lauku un adresātu loku, padarot sevi (sociālo lomu, arī virtuālo tēlu) un radītos tekstus saprotamus, pieejamus un saistošus arī pārnovadniekiem, kā arī iegūt popularitāti un novērtējumu ne tikai Latgales reģionā.

nu, vai nav šausmas? izrādās, es te nodarbojos ar sektantiskumu: padarīt sevis radītos tekstus saprotamus pārnovadniekiem. 🙂 lai gan patiesībā jau man pie kājas. lasi vai nelasi. tāpēc jau nesākšu rakstīt vairāk vai mazāk.

bet būs cirks. paklausīties, kā kāds mēģina interpretēt manus murgus un manu valodu lietojumu. tai skaitā tiek piesaukta subjektivitāte lietu, notikumu un procesu atainojumā. un par to nu būtu grēks sūdzēties. mans nams, mana pils. mans blogs, mans muzejs. latgaliski vai latviski.

referāta autore tēzēs raksta: (latgaliešu valoda – mana piezīme. Sp.) ir arī būtisks adresanta virtuālā tēla un kolektīvas identitātes – latgalieša (subidentitātes) – veidošanas, izjušanas un demonstrēšanas komponents un norobežošanās līdzeklis latviešu kopējā sociālo mediju informācijas telpā.

reizēm domāju, kur sākas zinātne un beidzas pašsaprotamas lietas. bet iedomājies – kāds šito lasa nevis tāpēc, ka lasa, bet tāpēc, ka viņam jālasa. un tas tomēr ir gana prikolīgi.

napraktiski

nu mane aizīt laiks
pa pakuopīnim
kai rānys vaļā pliešūt
kai teļš zeiž gūvi, cici syzdams

laiks atrītynoj mani
īsper pavēderē

laiks atslādz mani
i otkon līk pi teikla
(elektrošoka pauzis sakuortoj pasauli
fragmenti tymsā aizlāc kai matynuotuoja dzierksts)

laiks izskrīn ceļam prīškā
laiks guļ kai lopsa
juos zūbūs atspeid guņs
i asnis izaplieš kai saulis bluozme nu reita

a vuornys laiku plieš – ceļa molā vysod svežņa gale – krytušī, dzeivī
birokratu pasaulī vysam sovs laiks
pa pakuopīnim

es že zynuoju, ka tū ciervi juonūlīk dzili, dzili zam slīkšņa i juoībuož pogrobā zam ustobys greidys. cytaiž nabyus labi. dzeja ir vuorguļu laiks. a vuorguļam byut – grezneiba, kam itymā pasaulī moz vītys. tik ka pa koktim vaidēt par dzeivi.

tuoli tepat

laika jau nav nikam. laika jau nav nikod. tikai laiks puorīt i pagaist nazkaidā malnajā caurumā, a nu tuo, kuo gribīs, palīk vys mozuok i mozuok.

tai i siežu. deļkuo cylvākam dīnroksts, ka nav nivīnys dīnys, kod raksteit. da i kuo raksteit byutu. tik ka nav spāka, nav laika, nav gribiešonys. tai i nasaprūtu – deļkuo maņ sova sātyslopa, ka goda laikā piec domena mainis tai ari naasu īkuortuojuse – myužeigais remonts.

šudiņ ar draudzini aizguoju iz “Baltejis Pērli”. aizmygu Viskonti kinys laikā. kadri lieni mejuos tys ar tū. Mālera muzyka. nikas nanūtyka. slavana kina. “Smierts Venecejā”. nikas taids. aizmygu divreiz. tymss, i maņ nikuo nav juodora. pasamūdu. i vysleidza gaidieju beigys. partū ka nikas nanūtyka. i varbyut es namuoku vērtīs, kai cyts verās. maņ pateik pošai īsavērt i vērtīs, pošai atrast, izdūmuot i pīraksteit. kinys i gruomotys ir kai gotovi celi. jem i brauc. taišni voi atspriekleņ, tok pa ceļu.

īsagribēja aizbraukt iz Venēceju. vīnkuorši taipat. pasavolkuot pa mozajom īleņom. pasavērt iz jiurys. tī parkūs dreiž čoukstēs lopys. pīsaulē pavysam korsts, targaši skrīn ar Doļče&Gabana sumkom, volkojās svešinīki ar fotoaparatim, kai carādami sovu datoru cītajūs diskūs puornest daļu dzeivis. i naktī kanalu iudiņs cylojās i kreit – pasauļs elpoj.

nabyutu nikuo vīnkuoršuoka kai jimt i aizbraukt. nikas tok namaisa. tik viņ ka dorbi i sūlejumi cytim. a kas maņ nu tuo. ka es niu grybu koč kuo pavysam cyta.

navaru pīrast, ka munu dīnrokstu skaita. ka laikam skaita i analizej. es tok tikai tai pīraksteju, deļtuo ka navaru naraksteit, ka maņ pateik raksteit, ka tys ir vīneigais dorbs iz pasauļa bez buļbu reviešonys i ūgu lasiešonys, kū dareit nav gryuts. kai vysim realajim dorbim – padori i redzi rezultatu. partū ka pīroksti i ir. ka ir.

pareit maņ juobrauc iz Cēsim iz školu. sasatikšona ar dzejneicu. bais i īsadūmuot. nu kas es par dzejneicu. 2011. godā laikam 1 voi 2 dzejūli, 2010. godā apmāram 5 dzejūli.

i tod vēļ radinīki nu vysu pušu. i draugi. es redzieju tevi teļvīzerī. es redzieju tevi avīzē. kū tu saceji. kū tu nasaceji. kū es par tū dūmoju. kū tev vajadzeja saceit. kū tev navajadzeja saceit.

bet es tok tī naleidu. i es tok nu tuo naasu cyts cylvāks. da i vyspuor – asu tikai cylvāks.

tai nazkai par prioritatem īsadūmuoju. partū ka laika ir daudz. laiks ir bezgaleigs.  tikai mes poši izalosom, kū dareit. i reizem izalosom tū, kuo vajag cytim, na pošim. i piec laika dalāc – zemē nūsvīsts laiks. nikuo nav bejs. nikuo taida, kū atguoduot.

vot i dūmoju. verdzeiba. voi eistyn muna vīneiguo dzeive ir tuo vārta, kab es sādātu pi datora i raksteitu atskaitis par laiku, kū asu siediejuse pi datora. i raksteitu papeirus, kab tyktu pi īspiejis raksteit jaunus papeirus.

vīnkuorši vysa par daudz. cylvāku par moz. i vaira jau napaliks, partū ka nivīnam nav laika. kotram sova dzeive i sovi pīnuokumi. kū tuoļuok, tū vaira.

izeja ir izkuopt. prioritašu sarokstā īlikt – nikuo nadareit, satikt draugus i saimi. tys tūmār ir lāmums. da tuo lāmuma juoteik.

reizem aizbraukt iz Veneceju iz puors dīnu ir vīgļuok nakai satikt sovejūs. reizem tuoli ir tepat. a tepat reizem ir aiz bezgaleibys.

Kā pareizi ārstēties

1. No rīta konstatēt, ka ir ziepes un nekāda kalnu gāšana nespīd. Beigts un pagalam. Secinājums – akūts bronhīts. Bronchitis acuta. Atcerēties, kā bērnībā mammas vietā rakstīju epikrīzes (izrakstot no slimnīcas, līdzi uz poliklīniku dod lapeli, kur ārstēšanas gaitas izraksts: diagnoze, analīzes, citi izmeklējumi un medikamenti). Atcerēties, ka bija jāvelk krustiņš pie “diuretiki i otharki” un slimības kods +466 laikam vai +4660. Kā arī ka otra populārākā slimība bija Scabies (kašķis) un trešā – laikam Pneumonia dextra sin (plaušu karsonis). Kopš tiem laikiem ar iztēles palīdzību varu izlasīt pašu velnu.

2. Saprast, ka viss visur deg, jo mājās nav datora un neko glābt nevar. No šausmām vēlreiz ķerties pie interneta telefonā un saprast, ka neko jau nevar. Kā ar adāmadatām malku cirst.

3. Iztaisīties braukt uz Rīgu. Jo temperatūras īsti nav un principā jau viss ir normāli.

4. Pa ceļam aizvest kaimiņieni Rozu uz baznīcu un noklausīties solījumus “Tiuleņ pat treis puotori par tevi, cikom Mišs nav suocīs. Nui, nui, es par vysim skaitu, par vysim jaunajim. Sveicynuota, tāvs myusu. Paļdis i paļdis!” Secināt – viss būs kārtībā.

5. Ieiet aptiekā un nopirkt vislētāko sīrupu, jo aptieķniece neiegrimst detaļās, kādas zāles man vajag – ja reiz ārsta meita, pašai jāzina. Kad vaicāju, kāda iedarbība un devas, apmulst. “Nu, puorskaiteisi ite instrukcejā. Nui, deserta karūte. Pajem deserta karūti, i byus gona. Poša puoskaiteisi, kas ite. Itys taidam elpys tryukumam. Lizeiku 3 reizis dīnā. Der i bārnim, i pīaugušim.”

6. Pa ceļam izdomāt visus iespējamos scenārijus, glābšanas plānus, sazvanīt pusi pasaules, izlasīt e-pastu, sarakstīt kaudzi ziņu. Jā, es biju pie stūres. Rakstīju gan benzīntankā vai pie luksofora – braucot tas nav īsti reāli. Bet brauciens bija diezgan baiss – lietus un klepus dēļ.

7. Aizmirst piezvanīt saimes ārstam.

8. Pieķerties beidzot pie datora un glābt pasauli. It kā pasaulei no tā kāds labums. Patiesībā jau glābt savu ādu.

9. Aiztesties izvadāt pa Rīgu visādas parpalas, satikt ļaudis un sabīdīt lietas.

10. Aizmirst par slimību.

11. Ap 10 vakarā, kad klāt ir jauns klepus veids, atcerēties par saimes ārstu.

12. Turpināt dauzīties apkārt un izbaudīt, ka pēc 10 vakarā ir atļauti kreisie pagriezieni.

13. Pusnaktī atnākt mājās, atcerēties par saimes ārstu un slimību.

14. Pieķerties mājas kārtošanai.

15. Ieraudzīt uz galda sīrupu un atcerēties, ka tā arī nav atvērts.

16. Izlasīt instrukciju un secināt, ka kaut kas tāds tak nav dzerams – izraisa visas iespējamās blaknes, ieskaitot sirdsklapes un abortu. Tai skaitā – pastiprinātu dzimumtieksmi un apmulsumu (nez, kā izpaužas šī kombinācija?), trīci un redzes traucējumus.

17. Atcerēties par vectēva māsu Regīnu, kas gan cītīgi pirka visas izrakstītās zāles, bet lietot piesargājās – pēc viņas nāves uz aptieku nodot vedām apmēram 2 spaiņus pudelīšu, kā arī kasti tablešu un ampulu no 70. gadiem. Nomira gan viņa 1992. gadā, jo uzzināja, ka ir ļoti slima. Tas ir, vienkārši nomira. Ne jau no slimības.

18. Izlasīt instrukcijā, ka lietošana nav apvienojama ar kafijas un kokakolas dzeršanu un atcerēties par mirstamzālēm, ko nopirku un tā arī nesāku dzert, jo kurss bija vesels mēnesis, bet nevarēja lietot alkoholu tai laikā. Un kā gan izdomāt, kurš mēnesis būs tas, kad neko nelietošu. Kaut reizēm nedzeru neko mēnešiem un mēnešu mēnešiem. Protams, ka nekas nenotika un paliku dzīva arī bez mirstamzālēm (lai gan ārsta komentārs: “Obligāti, obligāti. Bet tās otras gan vienmēr somiņā!”). Tās otras nemaz nenopirku, jo nevienā no divām apvaicātajām aptiekām nebija.

19. Izrakt saimes ārsta darba laikus un nevarēt saprast, cikos lai zvana, jo īsti jau uzbāzties negribas. Nav jau nekas tāds.

20. Izlasīt, ka sīrupa lietošana nav apvienojama ar transportlīdzekļa vadīšanu, jo var izraisīt reiboni. Izlasīt, ka nav ieteicams lietot pēc plkst. 16:00 – atviegloti neatvērto pudeli iebāzt kastītē. Ir tak jābrauc. Un ir tak viens naktī.

21. Uzrakstīt pilnīgi muļķīgu ierakstu blogā, lai nevajadzētu neko taisīt ēst un neko rakstīt e-pastā.

P. S. Lūdzu nesekot šim muļķīgajam piemēram un neatkārtot. Citējot Gūgles tanti: “Šie dažādus trikus veica DARBINIEKIEM, saskaņā ar profesionālo uzraudzību. DO NOT ATTEMPT THESE STUNTS AT HOME KIDS. NEMĒĢINIET šos trikus MĀJĀS KIDS.”

Back to top