HH2: vācu preses apskats un Bīna sievas piezīmes

kamera

Pēc 8 saulainām dienām pilsētā, kur šovasar saules lāga nebija bijis, negaiss nāca ar joni. Nāca, nāca un pagāja garām. Bet tad atnāca un stāvēja pamalē kā melna siena. Bet blakus saulīte spraucas cauri vieglām cakām. Balti un melni mākoņi.

Šai brīdī radās jautājums. Ja baltās sievas, kas vienmēr visu izjauc, kancelē un grauž kompjiem vadus, ir melnie mākoņi, tad baltie mākoņi ir trillu laime. Bet ja trillām negribas īsti šķirties un pārtraukt PK dienas, tad taču trillu laime ir tieši melnie mākoņi. Un baltās sievas jāj baltajos mākoņos. Sanāk, ka baltās sievas ir pozitīvs tēls – grozies, kā gribi.

Laimīgi tikusi līdz lidostai, atjēdzos pie kontroles līnijas. Pirms manis bija balināts sievišķis ar divām mazām somām, kur esot “medicīna”, un lielu somu, no kuras negribīgi izzvejoja kosmētikas maisu. Šķiet, tur bija VISS. Arī skrubis un bārdas skujamās putas.

Maiss piesaistīja kontroliera uzmanību, un viņš paziņoja, ka aerosoli nav atļauti. Balinātais sievišķis ievilka elpu un spļāva ārā: “Esmu bijusi ar visiem aerosoliem Kolumbijā, visās lidostās viss normāli, bet te…”

Viņa apslāpa, izpletusi rokas ar kaut kādām grabošām sprādzēm. Brieda škandāls. Kontroles vīrs padeva zīmi, un viņu nomainīja kontroles sieva ar melnu copi. Pa to sprīdi aiz manis stāvošie sirmie vīrišķi metās mierināt balināto: “Te, Hamburgā, viņi vienmēr ir stingrāki. Jo te ievēro visus noteikumus.” (Tai brīdī pabrīnījos, ka kontrole Rīgas lidostā tik maiga – visus ierobežojošos un lietas sarežģošos noteikumus taču ievēro pie mums.)

Kontroles sieva sataisīja profesionāli līdzjūtīgu seju un vaicāja: “Kolumbijā, ja? Un ko jūs darījāt Kolumbijā? Kas vēl atrodas jūsu somās?”

Vīri aiz manis palika manāmi nervozi – pasākums draudēja ievilkties. Tak kontroles vīriņš pameta man ar roku, konveijers turpinājās, apejot kolumbieti. Ja neskaita pīkstošas pogas, izšļuku cauri kā pa reni. Somā gan nekā TĀDA nebija, ja neskaita tukšu Cilles limonādes pudeli. Bet nu vieni uz Vāciju brauc lupatu šopingā, citi pērk apšaubāmu limonādi.

Un tad es kļuvu par Bīna kundzi. Tas ir, viss vienkārši lieliski turpinājās, bet es to baudīju kā filmu. Kad esi ticis pie lomas, neko īpaši ietekmēt nevari, bet esi iekšā un viss lieliski notiek.

Izrādījās, ka cauri kontrolei gan esmu tikusi, arī mantas ir cauri. Bet kastes nez kāpēc joprojām atrodas sazin kur. Un nevienam nekādas daļas. Mēģināju aizsniegties. Iztēlojies kontroles slīdlentu, kas sastāv no rindā izkārtotiem rullīšiem, pa ko ripina kastes. Un iedomājies, kā ir atbalstīties uz tādiem rullīšiem. Bet gāzos ne jau es. Gāzās kastes. Kolumbijas sievišķa problēmas pavadījumā vīriņš, kam bija jāvāc kastes, kaut ko sajauca un nometa visu zemē ar blīkšķi.

Nākamais blīkšķis bija veikalā. Iemetu aci preses un grāmatu vietā, bet metiens gadījās pārāk stingrs – stends, kuru vēroju, nogāzās ar brakšķi, izkaisīdams pa grīdu un galdu kaut kādus žurnālus. Izrādās, patukla mamma ar skruļļainu mazuli bija kaut ko ņēmusi. Sorry-sorry pavadīta gāju prom ar visu svaigi iepirkto žurnālu. Baltā maisiņā.

Tikmēr baltās sievas ārā bija savilkušas visu fronti. Melna tumsa un zili mākoņi. Radās nopietnas bažas, ka cauri ir – sāksies. Un neviens nekur nelidos. Ne jau nu es.

Un tad piezvanīja Marta. Skaidrodamās par kabaču marinējamām receptēm un sazin ko, gāju uz tualeti. Tur bija tualete. Tur bija tualetes zīmīte ar kaut kādu siluetu. Sieviešu tualete. Vienā rokā turēdama laptopu, ko vēl nebiju iestampājusi somā, otrā telefonu, ar vienu elkoni pieturēdama mugursomu, ar otru vērdama laimīgi pusvirus esošās durvis, tiku iekšā. Marta tikmēr vaicāja kaut ko par Rīgu vai ko tur. Pamanīju, ka abas kabīnes ir aizņemtas. Abās nošalca ūdens. No vienas iznāca sieviete biksēs. Sieviete biksēs un uzvalkā. Uzvalkā un ar šlipsi. Ok, vīrietis. Veras otras durvis. Atkal tāda pati. Marta vaicā, kur un kad es būšu. Jei bogu, esmu veču tualetē. Pisuāri. Smakas nav. Kā tu, cilvēks, vari zināt, ka esi ticis ne tur, ja nav veču atejas smakas. Kamēr abi vīrišķi mazgāja rokas un gāja uz durvju pusi, izmanījos viņiem līdzi. Iesmiedama pie sevis, kā tas izskatījās no malas. Jo par laimi man kājās bija bikses. Bet durvis it labi varēja novērot no garlaikoto sēdētāju rindām – iesperas, izsperas reizē ar uzvalkotiem tipiem. Cirkam būt!

Nezaudējusi dūšu, iegāju otrās durvīs. Mani apņēma ierastā atmosfēra. Kaut kas tajās atejās atšķiras. Ne tikai smaka. Atkal mēģināju atkost krānu un ziepju sistēmu – vienmēr esmu apbrīnojusi, cik atjautīgi ir noslēpta ūdens palaišanas sistēma sabiedriskajās atejās. Ir gadījies, ka tā arī nav izdevies – jo viss ir pārāk vienkārši, lai to uzminētu.

Ejot no atejas uz uzgaidāmo telpu, aizķeros aiz kaut kādas somas. Atskan pīkstieni. Dziesmiņa. Kāds ved kārtējo dziedošo čeburašku. Jautra bērnu dziesmiņa no somas. Filmā droši vien sekotu sprādziens. Vai arī es izvilktu no savas somas plīša zaķi un gribētu iepazīstināt ar dziedošo mantu.

Uzgaidāmajā telpā krēslos pārāk daudz vietas nebija. Tomēr diezgan veikli uzgāju divas brīvas vietas – nolikt somu un apsēsties, nevienam nenoraujot galvu. Apsēdos. Atskanēja blīkšķis.

Baltais maisiņš ar žurnālu bija izslīdējis cauri krēsla šķirbai. Šķirba bija tieši tik plata, lai tai cauri tiktu žurnāls un mana roka līdz elkonim. Bet tas bija par īsu. Tālāk bāzt neriskēju, jo jau gara acīm redzēju ūsainu ugunsdzēsēju komandu, kas ar autogēnu griež krēslu, lai atbrīvotu manu roku, evakuētus pasažierus, nokavētu lidmašīnu. Bet žurnālu tak man vajadzēja! Un neies tak laist mantu zūdībā.

Nākamais kadrs – četrāpus uz grīdas makšķerēju žurnālu. Misters Bīns būtu sajūsmā. Ļaudis līdzjūtīgi pabīdās, pierauj kājas sev tuvāk. Maiss ir tieši tik tālu, ka varu tam pieskarties, bet ne satvert. Jau apsveru domu novilkt kurpi un makšķerēt ar to, jo slotas kāta te nav. Bet tāds veikls iegūliens zem krēsls, galvenais neskatīties, vai visi skatās. Un ir. Sasodītais maiss.

Atskan signāls, ka sākusies iekāpšana. Piebrauc buss, vīriņi un sieviņas tekalē ap galdu. Problēmas ir arī citiem – krievu ģimene lido ar bērnu, bet vienam no viņiem ir kaut kas ar biļeti. Pa to starpu bērns pamanās ielīst pie vīriņiem un sieviņām un atvērt kaut kādas durtiņas. Māte savāc sīko, pa to laiku gāžas somas. Aiz loga melni mākoņi, drusku spīd zila maliņa debesu. Ja nebūtu mākoņu, iespējams, nebūtu arī melna nakts.

Domāju – ko nu es bez laika celšos. Lai tie trakie skrien. Skrien arī. Pēc brīža rinda noplakusi. Pieceļos. Pieved avīžu stendu – tieši laicīgi, lai uz Rīgu braucošie paliktu bešā. Bet ne es. Savācu trīs visbiezākās avīzes. Iespējams, tas bija vakara prātīgākais lēmums.

Atgriežoties rindā, palaižu pa priekšu vācu pensionāru pāri – tomēr biju izlīdusi no rindas un tagad atnācu. Tā nesmuki līst viņiem priekšā. Sieviete formā palaiž garām penžus. Paskatās uz mani. Un saka: “Uzgaidiet.”

Durvis aizveras. Pirmo autobusu palaiž braukt uz lidmašīnu, pārējiem jāgaida. Gaidīdama atstutējos pret galdu. Galds aizbrauc. Tikpat veikli atripinu atpakaļ. Nekas neapgāžas.

Piebrauc otrs buss. Īsa sazināšanās ar šoferi, durvis atveras. Vīriņš nolasa manas biļetes kodu, paskatās uz mani un pasaka: “Ar 18D ir zināmas problēmas.” 18D ir mana vieta. Viņš noliek manu biļeti malā un ķeras pie pārējo apkalpošanas. Palaidis garām 3 pavecas dāmas, viņš paņem manu biļeti un salocījis atdod. Bez jebkādiem komentāriem.

Otrs buss ir gandrīz tukšs. Dīvaini – Rīgā uz lidmašīnu aizveda ar vienu autobusu, te vajag divus. Bet nu katram savs – pie mums toties mīlīgāk un ir iemesls iepazīties ar kaimiņiem, uz kuru kājas stāvi un kuru soma sitas pret ceļgaliem.

Finālā arī otrs buss ir gandrīz pilns. Jau apsveru domu, ka atpakaļ lidošu ar lielāku lidmašīnu – nu kā Rīgā vienā autobusā varēja ielīst divi pilni autobusi. Gāžas. Koferis. Ne mans. Seko sievietes ķērciens: “Donnerwetter!” Koferis uzgāzies viņai uz kājām. Seko Sorry-sorry un smaidu apmainīšanās. Piebilde – Donnerwetter ir apzīmējums tam, kas briest pamalē – elle un marija no debesīm, kā arī lamuvārds, kas nozīmē apmēram to pašu. Nebiju gan domājusi, ka dzīvi vācieši lieto kaut ko tik arhaisku. Jo to man mācīja skolā. Un neviens vācietis nerunā tā, kā mācīja skolā.

Kāpjot lidmašīnā, pamalē skan mēreni sprādzieni. Gaiss sutīgs, pa lidmašīnas astes galu tiek krauti iekšā koferi, kaut kādi vīriņi zaļās jaciņās skraida un lamājas. Bet tas normāli. Gan jau arī viņiem krīt koferi. Laistās zibeņu gaismas. Salonā sagaida laikam Ilze vai Inese – visas AirBaltic stjuartes tā sauc. Pat mana paziņa Inese strādā (vai vismaz strādāja) pie viņiem par stjuarti. Un divas avīzes – “Neatkarīgā Rīta Avīze” (ir vēls vakars un nav ilūziju par saturu) un “Telegraf” (viņi man liekas smieklīgi kopš raksta, kur latgaliešu autoru Raibū Suni nosauca par Rjaboi Solnce (vismaz tā bija rakstīts versijā, ko man atsūtīja pārbaudīšanai, pašu rakstu tā arī nemeklēju)).

Aizmugurē krievi kaujas par vietām. Diviem ir 19D, abiem vajag. Tomēr vienojas, ka sasēdīsies, kā sanāk vietas. Un ja nu KĀDS atnāks un prasīs, tad pārsēdīsie. Šai brīdī sajūtos kā autobusa Rīga-Rēzekne (kursē 19:05 un gandrīz vienmēr ir pārbāzts) aizmugurē. Brauciens solās būt jautrs. Mudīgi apsēžos savā vietā, kamēr neviens vēl nav nācis kauties. Tad, redz, kāda ir solītā “problēma”. Lidostas vīriņš nebūs runājis velti.

Izrādās, man būs divas vietas. Blakus neviens tā arī neapsēžas. Problēma ir pagriezusies kaut kā citādi. Žurnāls, protams, par vari grib slīdēt zem beņķa. Bet tagad tak esmu zirgā – nolieku viņu blakus. Man taču ir vieta.

Salonā atskan pilota balss. Šoreiz nav latvietis, ko pēc tam var uziet draugiem.lv un aplūkot bildes. Rodas zināmas aizdomas. Kā tad – mēs nekur nelidosim!

Cirks turpinās. Negaisa dēļ Hamburgas lidosta ir slēgta. Uz 15-20 minūtēm. Ārā gāž lietus, stjuarti iznēsā glāzēs sulu. Man, protams, tiek ābolu. Bet joks gaumīgs – padzirdīt pirms lidojuma. Galvā sāku rēķināt, cik sulas izraisa kritisku urīna pieplūdumu un kas sver un izmaksā vairāk – pa gaisu vest sulu, padzērušu cilvēku, kas lēnām iztvaiko, vai pilnu lidmašīnas ateju. Secinu, ka atšķirības nav. Lai dzīvo sula!

Ķeros pie savām avīzēm. Ja jau ir laiks, grēks nelasīt. Gaišs, silti, mušas nekož.

Pirmā patrāpījusies “Hamburger Abendblatt”. Tajā uzzinu daudz vērtīgu ziņu.

  • Austrālijas zinātnieki atraduši veidu, kā cīnīties ar malāriju – viņi inficē 150 tūkstošus odu (nez, kā viņi tos odus saskaitīja un vai tiešām viņi visi tur bija?) ar vīrusu, kas uzbrūk malārijas baktērijām, un palaiž brīvībā. Neviens gan pagaidām nav drošs, ka vīruss der visiem malārijas kloniem.
  • Mobilo telefonu drīzumā varēs izmantot auto atslēgas vietā – gan atslēgt auto, gan iedarbināt. Jo bez telefona cilvēki no mājas neejot, tāpēc labāk apvienot. Un veiksmes gadījumā auto iegaumēs jūsu mūzikas gaumi tāpat kā sēdekļa pozīciju.
  • Esot uzzināts izkaisītās sklerozes iemesls. Analizējot 10 tūkstošu pacientu analīzes (nez, šos arī skaitīja tikpat aptuveni kā tos malārijas odus?), atrasti vainīgie – 57 gēni.
  • Kaut kāds teātris iestudējis Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, bet nācies tulkot no jauna – vecajā tulkojumā esot daudz kļūdu un tumšo vietu, ko nevar saprast, kā iestudēt. Jo tai tulkojumā ļaudis runājot kaut kādas muļķības, ko pēc loģikas viņiem nevajadzētu runāt. Tak jau droši vien tulkotājs būs iedvesmojies un sarakstījis pa savam.
  • Angela Merkele atzīta par pasaulē ietekmīgāko sievieti. Ar interesi aplūkoju pirmo desmitnieku. Pie goda tikusi arī Bila Geitsa sieva Melinda un Radživa Gandi atraitne Soņa, kā arī Klintona un Obamas sievas. Saki nu. Radu būšana ir spēks.
  • Pieminot noklausīto tēzi par stiprajām vācu sievietēm, kas var un dara visu, tāpēc nabaga vīriešiem paliek tikai spermas donora un piedēkļa loma, arī atbilstoša anekdote – Kas ir saimnieks jūsu mājās? Mana sieva komandē kalponi, kalpone komandē bērnus, bērni komandē suni. Un es ķēros pie puķēm.
  • Austrijā kārtējais incesta gadījuma. Tēvs iespundējis divas meitas, kam tagad jau 53 un 47 gadi. Kad 80 gadīgais onka gribējis seksu ar vienu no viņām, kritis un gāzies. Pēc dažām dienām meitas izsaukušas glābējus, jo sākumā cerējušas, ka tēvs nomirs. Bet šis nemiris vis. No manas puses seko teksta uzdevums: ja dažu gadu laikā Austrijā ir tik un tik atklātu mājās iespundētu meitu, cik sieviešu šobrīd šai valstī ir savu vecāku verdzenes?
  • Cita starpā ziņa par Kadafi nemieriem, bet to es nelasīju, jo neesmu sapratusi sakni un īsti arī laikam neinteresē. Piesaistīja tikai ziņa, ka tiek izlaupītas Kadafi bērnu rezidences un 23 gadus vecais Zaifallahs Gnaidi (vai nav vienalga, kā viņu sauc) nospēris pudeli džina, zobbirsti ar apzeltītu kātu un firmas džinsus. Un to vinš laikam tak žurnālistam pastāstījis, lepni turot uz pleca kalašņikovu.
  • Lasītāju vēstules nesniedza cerētās izpriecas. Visumā garlaicīgi komentāri problēmām, par ko neko nezinu. Bet viens man patika – Vācijas Bundestāgā vēl nekad neesot bijis tik daudz nespējīgu politiķu, kas nav spējīgi uzņemties atbildību, bet tikai ļauj krīzei uzņemt apgriezienus (lai tak atlaiž savu bundestāgu un taisa no jauna!). Īsi sakot, cer irreālu glābiņu, kaut vienīgais veids, kā uzlabot situāciju, būtu bankrotējušās valstis izmest no eiro zonas, jo tā arī viņiem būtu labāk.
  • Citā vēstulē tiek atrasta šodienas problēmu panaceja – solidāra ekonomika, kad pilsoņi uzņēmušies krīzes savaldīšanas nastu (laikam domāta jostas saraušana un pingvīnu saspiešanās kopā). Un, lai to panāktu, ir vajadzīga kultūras attīstība, jo bez kultūras kļūsim tikai nabadzīgāki. (Par šo vēstuli esmu gandrīz droša – rakstītājs ir kāds izceļotājs no Latvijas. Citādi nevar būt.)
  • Testi pierādījuši, ka katra piektā auto darbnīca krāpjas – vainas nenovērš, bet liek apmaksāt. Sevišķi izceļoties citroens, fiats un nisans.
  • Bet lielākais škandāls ir 60 vatu spuldzītes pazušana no veikalu plauktiem 1. septembrī. Izņēmums esot Ziemassvētku dekori. Nabaga vācieši tik satraukušies par jaunajām energo taupīgajām spuldzēm, ka kopš janvāra nopirkuši uz pusi vairāk vecā tipa lampiņu kā pērn. Tomēr rakstītājs nebūt neskandina par ļaužu tumsonību un gaišo nākotni. Jo jaunās lampas ir obligāti jānodod pārstrādei – tajās atrodas smagie metāli, kas sadušanas gadījumā izplūst apkārtējā vidē. Pie tam pēc atgadījuma vēlams istabu 15 minūtes vēdināt. Turklāt esot atklāts, ka lampās ir arī tāda vēzi izraisoša viela kā fenols, tomēr tās daudzums nepārsniedzot normas.
  • Vēl man patika stāsts, kā aplaupīts upuris savu pāridarītāju atradis feisbukā un nodevis policijai.
  • Kā arī iepriecināja, ka ābolu raža šogad būšot par 7% lielāka.

Tomēr mans favorīts bija avīzes sadaļa “Serie” – kā rīkoties dažādos negadījumos. Šai numurā jau 12. turpinājums. Par atgadījumiem ceļā (kas sevišķi noderīgi, atrodoties lidmašīnā, kas nekur nelidos). Droši vien lasīšu arī turpmāk – internetā. Tiešām lieliski un pamācoši. 🙂

  • Ko darīt, ja nenāk autobuss? Var piezvanīt un painteresēties. Savukārt pieturās, kur kursē arī citi maršruti, var pavaicāt šoferiem.
  • Ko darīt, ja nevaru ieslēgt telefonu? Nolikt malā un par to nedomāt, pēc laika mēģināt atkal, jo līdzīgi kā citas bieži lietojamas lietas arī PIN kodus atceramies pa puse apzināti un gan jau intuitīvi nospiedīsim pareizo kodu.
  • Ko darīt, ja ričukam tukša riepa? Paskatīties, vai vēl ir palicis ventilis. Ja nav, jāiet uz darbnīcu. Nekādā gadījumā nedrīkst caurumu lipināt ar košļeni, jo tā var sabeigt visu riepu.
  • Ko darīt, ka masu pasākumā kāds noģībst? Izsaukt ārstu vai vislabāk aizsūtīt kādu personu pakaļ, lai vieglāk varētu atrast notikuma vietu. Ja noģībušais 30 sekundes neelpo, jāķeras pie elpināšanas un sirds masāžas. Arī nepareiza palīdzība esot labāka kā nekāda.
  • Ko darīt, ja pa ceļam uz mājām paliek bail? Pēc iespējas ātri skriet uz vietu, kur pulcējas daudz cilvēku. Ja ir sajūta, ka kāds seko, jāmaina ielas puse un jādodas pie cilvēkiem.
  • Ko darīt, ja kurpei nolūzis papēdis? Ja labs laiks, iet basām kājām. Ziemā vajadzīgs taksis vai džentlmenis, kas panesīs kādu gabaliņu. Var mēģināt piestiprināt atpakaļ, ja rēgojas kaut kādas naglas. Vai nolauzt papēdi arī otrai kurpei un doties pie kurpnieka.

Īsi sakot, pašsaprotamas lietas. Vai nu mēs te Latvijā esam pārāk pieraduši paļauties tikai uz sevi un domāt uz priekšu, vai arī viņi TUR ir galīgi izlaidušies. Vai arī avīzē bija tukša vieta un kādam radās ideja rakstīt kaut ko praktisku. Kā uz noplēšamo kalendāru lapiņu otrajām pusēm, kur ir padomi, kā notīrīt rūsas traipus ar rabarbera sulu un kā laistīt puķes ar ūdeni, kas nostādināts uz olu čaumalām.

Izlasīju visas trīs avīzes. Ja lido bibliotēku aizgādnis, arī lidmašīna kļūst par lasītavu. Izrādījās, ka visās pārējās ziņas lielā mērā atkārtojas. Tikai apaug ar jaunām detaļām. Piemēram, var uzzināt, kā gulējušas un ēdušas 40 gadus istabā turētās un incestā cietušās meitas un kā viņas gājušas uz kapiem pie mirušās mātes, bet nevienam nav lūgušas palīdzību.

Pamazām arī iepazinu kaimiņus. Pa kreisi no manis sēdēja padsmitgadīgas meitenes, kas tomēr dabūja bērnu komplektu – konfekti un krāsojamo grāmatu. Krāsoja un lasīja ar. Priekšā sēdēja sirms turks, kas drusku mācēja runāt krieviski un kam viss bija totāli apnicis. Un aiz muguras māte ar pusaugu dēlu, kas dīdījās kā traks. Vēl uz priekšu – melnmataina sieviete bārkšķu lakatā, kas lasīja Neatkarīgo. Arī es iepazinos ar virsrakstiem. Visilgāk viņa kavējās pie kāda sirds kratīšanas gabala “Cits Andrejs. Divas dzīves. Divas sievas” – tā arī neatpazinu pēc bildes, kas tas tāds ir, bet “es jau TV neskatos”.

Lidojums tika atcelts vēlreiz. Un tad vēlreiz. Steigas nav. Īpaši arī neskatos pulkstenī – stunda uz priekšu vai atpakaļ. Galvenais, vakarā tikt uz Preiļiem.

Un tad tas notika. Apmēram pēc pusotras stundas vai divām mūs palaida. Stjuarti latviski nobēra, ka drošības instrukcijas ir pie priekšējā sēdekļa. Paziņoja, ka lidosim citā virzienā. Un ka tagad stāvēsim rindā uz pacelšanos. Ko arī godīgi darījām labu laika sprīdi.

Pacēlāmies. Abas pusaudzes pa kreisi no manis pārmeta krustu. Aizvēru acis – dievinu brīdi, kad riteņi atraujas no zemes.

Ūdens no aplijušajiem logiem saskrēja straumītēs un notecēja, palika sīkas un arvien sīkākas ūdens bumbiņas. Cauri tam varēja redzēt melnu nakti, slapju asfaltu, kas nesās garām. Un tad izgaismojās pilsētas tīkls – ielas, nami, mašīnas kā ķēdītēs. Vietām saiet kopā, vietām izretojas. Pilsēta, izrādās, ir daudzu mazu tīklu apkopojums, ko savieno gaismas līnijas un atdala tumši laukumi – parki, kapi un kanāli. Bet pamalē ik pa laikam nozibsnīja spilgti baltas zibens šautras. Sprakšķošas enerģijas līnijas un rāmi dzeltenais pilsētas tīkls, kas attālinās un atklājas arvien lielāks.

Kad nolaidāmies, daži aplaudēja (dīvaini – turpceļā neplaudēja neviens). Balss paziņoja: “Vietējais laiks – viens naktī. Patīkamu vakaru!”

Protams, ka visi pasažieri un somas salīda vienā autobusā. Te taču ir Latvija. Mēs varam. 🙂

5 thoughts on “HH2: vācu preses apskats un Bīna sievas piezīmes”

  1. Piedod, bet es esmu vīlusies: vīriešu tualetē neviens Spērka inspekcijas upuris nestāv pie pisuāra un nemulst, problemātiskajā 18D vietā nav pat ne dušas (par spīti tam, ka arā gāž), nakšņošana (jeb grāmatu nakts) lasītavā AirBaltc arī izjūk… Man sāk likties, ka Tu laukos vien esi bijusi un tas par Hamburgu ir tikai mīts un izdomājums! 😛

  2. Interesnai, a kai saīt kūpā “Galvenais, vakarā tikt uz Preiļiem.” i “Vietējais laiks – viens naktī.” ?!
    Pīdzeivuojumi na pa jūkam – voi nu Tu muoki rozstuosteit tū, kū cyti naradz, voi nu eistyn Tevi naatstuoj vysaiži kuriozi gadīni (kaidu lepekli Tu lītoj?).

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *