HH1: intro un prelūdija, Hamburgā līst

Noslēpumainības palagi krīt. Nav ne jausmas, kas notika Latvijā, bet es biju Hamburgā veselas 8 dienas. Ko es tur darīju? Neko. Pazaudēju laika sajūtu – kad ir vienalga, kāds datums, kāda diena un cik vēls ir. Tas, kas nav iespējams Latgalē, ir iespējams Vācijā. Bet citādi tiešām neko. Vienkārši blandījos. Nekā tāda.
Ja neskaita to, ka 8 dienas biju Hamburgā un 8 dienas Hamburgā pa dienu nebija lietus. Bija 8 dienas saules – laikam vairāk nekā pa visu vasaru kopā. Un šī esot patiešām lietaina un baisa vasara. Kā lasīju lidostā paķertā avīzē “Hamburger Abendblatt”, šovasar laiks ir ekstrēmi slikts un labības raža ir caurmērā 12% zemāka nekā vidēji, rapša – pat 34%.
Bet te arī sākas joks – lietus. Jo Hamburga reiz nu ir vieta, kur līst pat tad, ja snieg. Un arī tad, ja spīd saule. Tāpēc pirmajās stundās pēc ierašanās piedzīvotie 2 lieti tikai stiprināja manu pārliecību – es tak zināju, uz kādu pakaļu dodos. Glaudīju savu pašapziņu – nu re, lietus jaka (tā arī neuzvilku), nu re, džinsi (kopš pavasara nebiju uzvilkusi, nenoderēja arī Hamburgā). Vienīgi spēju spļaudīties – kāda velna pēc 2 brunči (uzvilku abus), nevienas zeķes (nez, ko es ar viņām būtu iesākusi?), tikai plāns džemperis (pirmajā dienā, iedama ārā, uzvilku visas “biezās” drēbes un beigās visas arī novilku).
Īsi sakot – laiks Hamburgā bija ideāls! Gaiss karsts un sutīgs, silti vakari, saule un vasara. Izcietušies hamburdzieši vilka ārā savus hamburgerus un bālās miesas un gozējās. Strauji kāpa salčuka patēriņš (inspekcijas vārdā tika apēstas daudzas porcijas, tikai koši zilo nekur neatradu). Radās arī joks, ka vainīga esmu es. Un kur joks, tur patiesība. Jo ar mani tas sākās, ar mani arī beidzās – aizbraukšanas dienas pēcpusdienā pamalē savilkās melnas tūces. Arī lietus radarā varēja vērot, kā mākoņi nāk, nāk… un paiet garām. Un tad, kad tuvojas laiks doties uz lidostu, apstājas pie Hamburgas. Stāv, stāv, zibeņus mezdami. Un stāv. Un gaida.

Bet par to tālāk. Ieskatam Hamburgas šī brīža situācija (visu nakti, spriežot pēc interneta informācijas, ir lijis) – līst, lija vai drīz līs. 🙂

Īsi sakot – turpinājums sekos. Jo viss pasākums ar lietus pēkšņo trūkumu bija cirks. Un arī aizlidošana bija gatavais cirks. Vienu brīdi domāju, ka esmu misis Bīna. Jo trūka tikai no zeķes darināta lācīša, nolūzuša papēža un citu atrakciju. Lodāšana pa izlidošanas zāles grīdu četrāpus zem krēsla bija. Lidmašīnā mani nelaida. Lidmašīna prom nelidoja. Un vēl es biju tur, kur nebiju bijusi laikam kopš 8. klases. Bet par to – kuš…

Bet nu laimīgi esmu mājās. Un jau gatava tālākam ceļam (tieši tāpēc nav laika rakstīt internetā to, kas piefiksēts uz avīžu maliņām kricelīgā rokrakstā).

Trillām būt! Jo trilla – tas ir nevis cepties un gānīties, bet brīnīties un priecāties.

P. S. Baiba satraucās, ka viņai neesot zaļo pirkstiņu, tāpēc viņas apraudzītais siens uz mana balkona nekad vairs necelšoties – par spīti ūdens terapijai (vai līķu apmazgāšanai). 🙂 Bet! Ko jūs teiktu par šo zaļoksno mūžamežu (uzņemšanas datums: 2011:08:27 08:32:26)?

Ja kāds ir ar mani, tam neatliek nekas cits, kā dzīvot. 🙂 Un šnaucerliānai kastē augšā pa kreisi ir aizmeties spics auglis melnā krāsā – smalkā poļu sēklu paciņas šķirne. Saki nu.

One thought on “HH1: intro un prelūdija, Hamburgā līst”

  1. Oi, gaužom lobs dīnys suokys itū puorskaitūt! 🙂 Cikom kas šudiņ nu reita vēļ saule, koč i sūla leita.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *