zaļa vardive i cyti ārmi

vardive

vosora pieški beidzēs. it kai vēļ 3 nedelis palykušys, tok laiks saškaļdeits taidūs gobolūs, ka tī tolkom i dzeivuot vaira nav laika. nivīns gobols nav leluoks par 3-4 dīnom ci nedeļu.
vīneigais mīrynuojums – vyss taipat vysod nūteik cytaiž, nakai ir planavuots. koč voi īguodojūt, kai na pa seņam aizšuovu nu dzeraunis iz Cēsim i tod iz Reigu, koč tuo nabeja nikaidūs planavuošonys kalenderūs. bet nu lobuokais nūteik najauši. grybātūs atkuortuot zivu baruošonu Vacpībolgys muorkā – kai juos cītom mutem zam iudiņa plyukoj maizi nu pierstu.
lai kas vēļ paradzāts, jau niu skaidrys, ka napaspiešu nikuo. moz, ka kukuruza jau lānom izaug nu pīngataveibys i vuoleitis pībrīst steivys. a laikam vosorys plani beja par troku – izdareit vaira nakai par vysu zīmu. kas nabejs jau izadeve, tok nikas dižs. vīneigi veins ryugst i puorrakstieju datorā padsmit puslopys teksta. a kur puorejais – bess zyna. naaizguoju šudiņ pat sienīs. da i kaiduos sienīs, ka bārnu pylns klieps. nazkai laikam asu i asu bārna pruotā – kuo ta cytaiž jī lyptu kai aizmadavuoti?
bārnu programu tože naasu izpiļdiejuse – 3 bārnus šudiņ izauklieju i izadauzieju, vēļ 4 gaida, kod tiks gostūs. nudi sasajutu kai Mēreja Popinsa, kas lidoj pa gaisu. cylvākam nav leluoku svātku kai palikt pi mane par nakti. a es tok tikai cylvāks. i ar bārnim kai cylvākim. a mož i deļtuo?
nui, Kārleits šudiņ suoce staiguot. vot, kū dora ogūrči! 3 sūli najauši, a piec jau kai spēle. bārns saprota, ka ir nazkas cyts, vēļ nazkas vaira. i lobuokais, ka es juo tik labi saprūtu. tik deļ ituos sajiutys, ka ir vēļ nazkas vaira i ka pasauļs ir breinumu pylns, ari ir vārts dzeivuot.
dzeive nav skučna, ka vysu laiku atsataisa jauni dabasi. a ka tai nav, mudri suoc mīgt pi zemis. deļtuo pa laikam ir juoparauga dzeivuot cytaiž.
boltuo kačine Miņce jau vasala. skrīn i driščej pa uorīni, murruodama trynās pa ustobu. kačs kai kačs, īkaisums izuorstāts, dzeivuos. nu prīcys otkon nas iz ustobu vysaidu naškeisteibu – rasnu sīnuozi, cirsleiti, a pa vydi i vardivis. atnas vardivi i palaiž. a tu giuņ. a kačs guļ iz skapeiša koridorā i verās. koč tys smīkleigai – ustobā ruopuot iz vādara zam skapa, kab nūgiutu zaļu i glumu vardivi. pavysam cyta sajiuta kai pļovā. pļovā nikaida stresa, a ustobā jei ruodīs tik gluma i žipereiga. da i vēļ zaļā kruosā. kur šeilaiks dabuot zaļu vardivi, tuo tik kačs zyna.
a Pūkainajam Ārmam i laime, i nalaime. pīdzyma 4 bierneni, 3 vasali, a vīnam kuojenis paralizeitys. tai i navar saprast – sasajims voi nā. cytim jau gribīs skrīt, a tam nabadzeņam knapi saīt zam mamys paleist apakšā. i šmuks cioleits, tik ka taida nalaime. doba ir gudra – ka jis īsamanēs paēst i padzert, dzeivuos. doba muok atrast apvadceļus. cerams, ka i vystai bez kuoju. a laiks ruodēs, kam dzeivuot i kam miert.
a šudiņdīnys morale – kaids suņs, taids i saiminīks. vot tai vot i dzeivoju, kai mane suni vuica – pa gaisu!

iztulkuoju vīnu mozu gabaleņu. ka kuram nav slinkums, puorskaitit i pasokit, voi taidu tekstu var puorskaiteit i saprast. a to es tī šuovūs zemē ar konstrukcejom – teikums aiz teikuma, a teikumā vēļ teikums i teikumā teikums. vīna troka norveģu rakstineica izcapuse romanu, a ir dūma puorlikt latgaliski. skaiteisi?

Mes redzim Zigridu. Ir deveni nu reita, ir janvars, i tei ir 2008. goda janvara gaisma, kas cīši, tok paļuoveigi pīpiļdej ustobu, 5600 Kelvina gradi kruosu temperaturys, normala dīnys gaismys temperatura, tok, ka mes radzātu lelū prožektoru, kaidus šaļtim, kab kinuos paruodeitu dīnys gaismu, līk aiz lūga i ļaun speidēt vydā, i ka mes jam uorīnē ītu garom i radzātu tik itū pošu prožektoru, na juo efektu ustobā, juo gaisma mums pasaruodeitu par spylgtu, kab byutu dīnys gaisma. Taidā dabeigā dīnys gaismā Zigrida sēd pi rokstomgolda, kas nūlykts pi sīnys. Jei izaver aizadūmuojuse, juos moti ir aizkrytuši prīškā acim, šaļtim jei atglauž motus, ak jau naapzynuotai, deļtuo ka Zigridys seja ruoda – jei ir vysā puorjimta nu tuo, kū tur rūkuos i iz kuo verās: gruomota ar malnboltu veirīša karteņu. Nazkas juos tik cīši ir puorjiems, ka juos seja apsalaiž. Tik juos acs ir nūmūdā i īsaūrbušys. Zigrydys ocu vydā mes redzim zeileitis: nazkas myus valk vydā juos zeileitēs, juos ir tymsys i aizaslādz aiz myusu – cauri ir! Koč mes nu sirds varātu īsadūmuot, kai izaūrbam cauri zeileitem, kai caur malnom piltuveitem īsaūrbam juos golvā, kai mes teikam absorbeiti par juos dūmom – kai iudiņs iudinī, gaiss gaisā, kai uoda i mīsa iz rūkys, kas dasadur pi papeira, kai kūks pi kūka, kas janvara gaisā treis aiz juos lūga i nazyna, ka jei zyna par juo pastuoviešonu.
Zigridai ir treisdesmit div godi, i jei studej literaturu Bergenys universitatē. Jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys kar literaturys teoretiku obrozus, izkopej nu vuiceibu gruomotys i dalepej pi sīnys ar lipeigū lentu, kas leipst nu obeju pušu i speid cauri kopeitajam papeiram. I jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys pakar van Goga saulispuču izdruku, deļtuo ka tys jai nazkū nūzeimoj (vys vaira dzaltonais i groteskais, vysa itei sazīdiešona i apveisšona, “dzeive” i “smierts”, vyss bezcereigums – leidzeigi kai saulispučis karās uorā nu vazaunīka ar sovom absurdajom vīnacainajom mutem). (Ak jau deļtuo, ka i juos ir tik vīntulis i tymā pošā laikā tik groteski izaplātušys.) Jai byutu tik daudz kuo stuosteit, seviški kaidam, kas grybātu dzierdēt. Parosti jei runoj ar Magnusu par lītom, kū ir redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, analiziejuse – dumuojuse i dūmuojuse, teirejūt zūbus, ejūt gulēt, cytureit dušā i brūkašku laikā, par lītom, kas trynās cyta caur cytu i vys vaira teik par lītom, kas izadzan jai cauri kai miļzeiga saulispuče, kas piec pīpiļdej vysu juos asameibu i verās iz juos, verās iz juos nu juos pošys golvys vydspusis, verās izabūzuse miļzeiga i vīnacaina – taišni acs acīs, cikom jau jei ir nūvasta tik tuoli, kab lāktu augšā i sauktu Magnusa, kab pastuosteitu jam par itū vysu. Tok Magnuss ir puorsavuocs iz Oslo i jam ir draudzine, i, koč jei tic, ka tim obejim agri voi vieli vyss BYUS cauri i ka eistais puors ir tik jei i Magnuss, jū puorjem stypra jutūne, ka jei otkon ir pagaisuse. Otkon pasauļs ir atsasacejs nu juos i pasacejs: TU! Tu vari atsagrīzt sovuos īdūmuos.
Bierneibu Zigrida pavadeja pi dobys, partū ka jai beja gryuts atrast volūdu ar cylvākim. Jei sasajuta kai vīns vasals ar kolnim aiz sātys i seviški ar zvaigznem, ar zvaigznem viers naksneiguos Bergenys. Jei sēdēja sovā gultā, kas beja nūlykta taišni pi lūga, i vērēs – zūds taišni iz palūdzis – iz kolnu viersyunem, kas bīži beja vysā boltys, tuo voi cyta īmesļa deļ vysod beja zīma, kod jei itai atsasāda. Jei vērēs iz kolnu, kas laistējēs čut ni vysā bolti, i iz Lelūs Rotu, kas spaitēja iz kolnu i lieneņom sleidēja iz prīšku. I jei vērēs iz vysu cytu zvaigžņu, kai juos spaitēja i myrguoja, dūmuot, byutu dzeivys. Zigrida vērēs iz jūs tī augšīnē i dūmuoja: juos mani saprūt. Ka mani i nivīns nasaprūt, juos vysod ir ite. Šaļtim jū puorjēme taida jutūne, ka juos ar zvaigznem sadar kūpā kai vīns vasals, i acīs izaspīde osorys. Juos beja jei, boltī kolni beja jei, taipat i malnī dabasi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *