HH2: vācu preses apskats un Bīna sievas piezīmes

kamera

Pēc 8 saulainām dienām pilsētā, kur šovasar saules lāga nebija bijis, negaiss nāca ar joni. Nāca, nāca un pagāja garām. Bet tad atnāca un stāvēja pamalē kā melna siena. Bet blakus saulīte spraucas cauri vieglām cakām. Balti un melni mākoņi.

Šai brīdī radās jautājums. Ja baltās sievas, kas vienmēr visu izjauc, kancelē un grauž kompjiem vadus, ir melnie mākoņi, tad baltie mākoņi ir trillu laime. Bet ja trillām negribas īsti šķirties un pārtraukt PK dienas, tad taču trillu laime ir tieši melnie mākoņi. Un baltās sievas jāj baltajos mākoņos. Sanāk, ka baltās sievas ir pozitīvs tēls – grozies, kā gribi.

Laimīgi tikusi līdz lidostai, atjēdzos pie kontroles līnijas. Pirms manis bija balināts sievišķis ar divām mazām somām, kur esot “medicīna”, un lielu somu, no kuras negribīgi izzvejoja kosmētikas maisu. Šķiet, tur bija VISS. Arī skrubis un bārdas skujamās putas.

Maiss piesaistīja kontroliera uzmanību, un viņš paziņoja, ka aerosoli nav atļauti. Balinātais sievišķis ievilka elpu un spļāva ārā: “Esmu bijusi ar visiem aerosoliem Kolumbijā, visās lidostās viss normāli, bet te…”

Viņa apslāpa, izpletusi rokas ar kaut kādām grabošām sprādzēm. Brieda škandāls. Kontroles vīrs padeva zīmi, un viņu nomainīja kontroles sieva ar melnu copi. Pa to sprīdi aiz manis stāvošie sirmie vīrišķi metās mierināt balināto: “Te, Hamburgā, viņi vienmēr ir stingrāki. Jo te ievēro visus noteikumus.” (Tai brīdī pabrīnījos, ka kontrole Rīgas lidostā tik maiga – visus ierobežojošos un lietas sarežģošos noteikumus taču ievēro pie mums.)

Kontroles sieva sataisīja profesionāli līdzjūtīgu seju un vaicāja: “Kolumbijā, ja? Un ko jūs darījāt Kolumbijā? Kas vēl atrodas jūsu somās?”

Vīri aiz manis palika manāmi nervozi – pasākums draudēja ievilkties. Tak kontroles vīriņš pameta man ar roku, konveijers turpinājās, apejot kolumbieti. Ja neskaita pīkstošas pogas, izšļuku cauri kā pa reni. Somā gan nekā TĀDA nebija, ja neskaita tukšu Cilles limonādes pudeli. Bet nu vieni uz Vāciju brauc lupatu šopingā, citi pērk apšaubāmu limonādi.

Un tad es kļuvu par Bīna kundzi. Tas ir, viss vienkārši lieliski turpinājās, bet es to baudīju kā filmu. Kad esi ticis pie lomas, neko īpaši ietekmēt nevari, bet esi iekšā un viss lieliski notiek.

Izrādījās, ka cauri kontrolei gan esmu tikusi, arī mantas ir cauri. Bet kastes nez kāpēc joprojām atrodas sazin kur. Un nevienam nekādas daļas. Mēģināju aizsniegties. Iztēlojies kontroles slīdlentu, kas sastāv no rindā izkārtotiem rullīšiem, pa ko ripina kastes. Un iedomājies, kā ir atbalstīties uz tādiem rullīšiem. Bet gāzos ne jau es. Gāzās kastes. Kolumbijas sievišķa problēmas pavadījumā vīriņš, kam bija jāvāc kastes, kaut ko sajauca un nometa visu zemē ar blīkšķi.

Nākamais blīkšķis bija veikalā. Iemetu aci preses un grāmatu vietā, bet metiens gadījās pārāk stingrs – stends, kuru vēroju, nogāzās ar brakšķi, izkaisīdams pa grīdu un galdu kaut kādus žurnālus. Izrādās, patukla mamma ar skruļļainu mazuli bija kaut ko ņēmusi. Sorry-sorry pavadīta gāju prom ar visu svaigi iepirkto žurnālu. Baltā maisiņā.

Tikmēr baltās sievas ārā bija savilkušas visu fronti. Melna tumsa un zili mākoņi. Radās nopietnas bažas, ka cauri ir – sāksies. Un neviens nekur nelidos. Ne jau nu es.

Un tad piezvanīja Marta. Skaidrodamās par kabaču marinējamām receptēm un sazin ko, gāju uz tualeti. Tur bija tualete. Tur bija tualetes zīmīte ar kaut kādu siluetu. Sieviešu tualete. Vienā rokā turēdama laptopu, ko vēl nebiju iestampājusi somā, otrā telefonu, ar vienu elkoni pieturēdama mugursomu, ar otru vērdama laimīgi pusvirus esošās durvis, tiku iekšā. Marta tikmēr vaicāja kaut ko par Rīgu vai ko tur. Pamanīju, ka abas kabīnes ir aizņemtas. Abās nošalca ūdens. No vienas iznāca sieviete biksēs. Sieviete biksēs un uzvalkā. Uzvalkā un ar šlipsi. Ok, vīrietis. Veras otras durvis. Atkal tāda pati. Marta vaicā, kur un kad es būšu. Jei bogu, esmu veču tualetē. Pisuāri. Smakas nav. Kā tu, cilvēks, vari zināt, ka esi ticis ne tur, ja nav veču atejas smakas. Kamēr abi vīrišķi mazgāja rokas un gāja uz durvju pusi, izmanījos viņiem līdzi. Iesmiedama pie sevis, kā tas izskatījās no malas. Jo par laimi man kājās bija bikses. Bet durvis it labi varēja novērot no garlaikoto sēdētāju rindām – iesperas, izsperas reizē ar uzvalkotiem tipiem. Cirkam būt!

Nezaudējusi dūšu, iegāju otrās durvīs. Mani apņēma ierastā atmosfēra. Kaut kas tajās atejās atšķiras. Ne tikai smaka. Atkal mēģināju atkost krānu un ziepju sistēmu – vienmēr esmu apbrīnojusi, cik atjautīgi ir noslēpta ūdens palaišanas sistēma sabiedriskajās atejās. Ir gadījies, ka tā arī nav izdevies – jo viss ir pārāk vienkārši, lai to uzminētu.

Ejot no atejas uz uzgaidāmo telpu, aizķeros aiz kaut kādas somas. Atskan pīkstieni. Dziesmiņa. Kāds ved kārtējo dziedošo čeburašku. Jautra bērnu dziesmiņa no somas. Filmā droši vien sekotu sprādziens. Vai arī es izvilktu no savas somas plīša zaķi un gribētu iepazīstināt ar dziedošo mantu.

Uzgaidāmajā telpā krēslos pārāk daudz vietas nebija. Tomēr diezgan veikli uzgāju divas brīvas vietas – nolikt somu un apsēsties, nevienam nenoraujot galvu. Apsēdos. Atskanēja blīkšķis.

Baltais maisiņš ar žurnālu bija izslīdējis cauri krēsla šķirbai. Šķirba bija tieši tik plata, lai tai cauri tiktu žurnāls un mana roka līdz elkonim. Bet tas bija par īsu. Tālāk bāzt neriskēju, jo jau gara acīm redzēju ūsainu ugunsdzēsēju komandu, kas ar autogēnu griež krēslu, lai atbrīvotu manu roku, evakuētus pasažierus, nokavētu lidmašīnu. Bet žurnālu tak man vajadzēja! Un neies tak laist mantu zūdībā.

Nākamais kadrs – četrāpus uz grīdas makšķerēju žurnālu. Misters Bīns būtu sajūsmā. Ļaudis līdzjūtīgi pabīdās, pierauj kājas sev tuvāk. Maiss ir tieši tik tālu, ka varu tam pieskarties, bet ne satvert. Jau apsveru domu novilkt kurpi un makšķerēt ar to, jo slotas kāta te nav. Bet tāds veikls iegūliens zem krēsls, galvenais neskatīties, vai visi skatās. Un ir. Sasodītais maiss.

Atskan signāls, ka sākusies iekāpšana. Piebrauc buss, vīriņi un sieviņas tekalē ap galdu. Problēmas ir arī citiem – krievu ģimene lido ar bērnu, bet vienam no viņiem ir kaut kas ar biļeti. Pa to starpu bērns pamanās ielīst pie vīriņiem un sieviņām un atvērt kaut kādas durtiņas. Māte savāc sīko, pa to laiku gāžas somas. Aiz loga melni mākoņi, drusku spīd zila maliņa debesu. Ja nebūtu mākoņu, iespējams, nebūtu arī melna nakts.

Domāju – ko nu es bez laika celšos. Lai tie trakie skrien. Skrien arī. Pēc brīža rinda noplakusi. Pieceļos. Pieved avīžu stendu – tieši laicīgi, lai uz Rīgu braucošie paliktu bešā. Bet ne es. Savācu trīs visbiezākās avīzes. Iespējams, tas bija vakara prātīgākais lēmums.

Atgriežoties rindā, palaižu pa priekšu vācu pensionāru pāri – tomēr biju izlīdusi no rindas un tagad atnācu. Tā nesmuki līst viņiem priekšā. Sieviete formā palaiž garām penžus. Paskatās uz mani. Un saka: “Uzgaidiet.”

Durvis aizveras. Pirmo autobusu palaiž braukt uz lidmašīnu, pārējiem jāgaida. Gaidīdama atstutējos pret galdu. Galds aizbrauc. Tikpat veikli atripinu atpakaļ. Nekas neapgāžas.

Piebrauc otrs buss. Īsa sazināšanās ar šoferi, durvis atveras. Vīriņš nolasa manas biļetes kodu, paskatās uz mani un pasaka: “Ar 18D ir zināmas problēmas.” 18D ir mana vieta. Viņš noliek manu biļeti malā un ķeras pie pārējo apkalpošanas. Palaidis garām 3 pavecas dāmas, viņš paņem manu biļeti un salocījis atdod. Bez jebkādiem komentāriem.

Otrs buss ir gandrīz tukšs. Dīvaini – Rīgā uz lidmašīnu aizveda ar vienu autobusu, te vajag divus. Bet nu katram savs – pie mums toties mīlīgāk un ir iemesls iepazīties ar kaimiņiem, uz kuru kājas stāvi un kuru soma sitas pret ceļgaliem.

Finālā arī otrs buss ir gandrīz pilns. Jau apsveru domu, ka atpakaļ lidošu ar lielāku lidmašīnu – nu kā Rīgā vienā autobusā varēja ielīst divi pilni autobusi. Gāžas. Koferis. Ne mans. Seko sievietes ķērciens: “Donnerwetter!” Koferis uzgāzies viņai uz kājām. Seko Sorry-sorry un smaidu apmainīšanās. Piebilde – Donnerwetter ir apzīmējums tam, kas briest pamalē – elle un marija no debesīm, kā arī lamuvārds, kas nozīmē apmēram to pašu. Nebiju gan domājusi, ka dzīvi vācieši lieto kaut ko tik arhaisku. Jo to man mācīja skolā. Un neviens vācietis nerunā tā, kā mācīja skolā.

Kāpjot lidmašīnā, pamalē skan mēreni sprādzieni. Gaiss sutīgs, pa lidmašīnas astes galu tiek krauti iekšā koferi, kaut kādi vīriņi zaļās jaciņās skraida un lamājas. Bet tas normāli. Gan jau arī viņiem krīt koferi. Laistās zibeņu gaismas. Salonā sagaida laikam Ilze vai Inese – visas AirBaltic stjuartes tā sauc. Pat mana paziņa Inese strādā (vai vismaz strādāja) pie viņiem par stjuarti. Un divas avīzes – “Neatkarīgā Rīta Avīze” (ir vēls vakars un nav ilūziju par saturu) un “Telegraf” (viņi man liekas smieklīgi kopš raksta, kur latgaliešu autoru Raibū Suni nosauca par Rjaboi Solnce (vismaz tā bija rakstīts versijā, ko man atsūtīja pārbaudīšanai, pašu rakstu tā arī nemeklēju)).

Aizmugurē krievi kaujas par vietām. Diviem ir 19D, abiem vajag. Tomēr vienojas, ka sasēdīsies, kā sanāk vietas. Un ja nu KĀDS atnāks un prasīs, tad pārsēdīsie. Šai brīdī sajūtos kā autobusa Rīga-Rēzekne (kursē 19:05 un gandrīz vienmēr ir pārbāzts) aizmugurē. Brauciens solās būt jautrs. Mudīgi apsēžos savā vietā, kamēr neviens vēl nav nācis kauties. Tad, redz, kāda ir solītā “problēma”. Lidostas vīriņš nebūs runājis velti.

Izrādās, man būs divas vietas. Blakus neviens tā arī neapsēžas. Problēma ir pagriezusies kaut kā citādi. Žurnāls, protams, par vari grib slīdēt zem beņķa. Bet tagad tak esmu zirgā – nolieku viņu blakus. Man taču ir vieta.

Salonā atskan pilota balss. Šoreiz nav latvietis, ko pēc tam var uziet draugiem.lv un aplūkot bildes. Rodas zināmas aizdomas. Kā tad – mēs nekur nelidosim!

Cirks turpinās. Negaisa dēļ Hamburgas lidosta ir slēgta. Uz 15-20 minūtēm. Ārā gāž lietus, stjuarti iznēsā glāzēs sulu. Man, protams, tiek ābolu. Bet joks gaumīgs – padzirdīt pirms lidojuma. Galvā sāku rēķināt, cik sulas izraisa kritisku urīna pieplūdumu un kas sver un izmaksā vairāk – pa gaisu vest sulu, padzērušu cilvēku, kas lēnām iztvaiko, vai pilnu lidmašīnas ateju. Secinu, ka atšķirības nav. Lai dzīvo sula!

Ķeros pie savām avīzēm. Ja jau ir laiks, grēks nelasīt. Gaišs, silti, mušas nekož.

Pirmā patrāpījusies “Hamburger Abendblatt”. Tajā uzzinu daudz vērtīgu ziņu.

  • Austrālijas zinātnieki atraduši veidu, kā cīnīties ar malāriju – viņi inficē 150 tūkstošus odu (nez, kā viņi tos odus saskaitīja un vai tiešām viņi visi tur bija?) ar vīrusu, kas uzbrūk malārijas baktērijām, un palaiž brīvībā. Neviens gan pagaidām nav drošs, ka vīruss der visiem malārijas kloniem.
  • Mobilo telefonu drīzumā varēs izmantot auto atslēgas vietā – gan atslēgt auto, gan iedarbināt. Jo bez telefona cilvēki no mājas neejot, tāpēc labāk apvienot. Un veiksmes gadījumā auto iegaumēs jūsu mūzikas gaumi tāpat kā sēdekļa pozīciju.
  • Esot uzzināts izkaisītās sklerozes iemesls. Analizējot 10 tūkstošu pacientu analīzes (nez, šos arī skaitīja tikpat aptuveni kā tos malārijas odus?), atrasti vainīgie – 57 gēni.
  • Kaut kāds teātris iestudējis Šekspīra “Sapni vasaras naktī”, bet nācies tulkot no jauna – vecajā tulkojumā esot daudz kļūdu un tumšo vietu, ko nevar saprast, kā iestudēt. Jo tai tulkojumā ļaudis runājot kaut kādas muļķības, ko pēc loģikas viņiem nevajadzētu runāt. Tak jau droši vien tulkotājs būs iedvesmojies un sarakstījis pa savam.
  • Angela Merkele atzīta par pasaulē ietekmīgāko sievieti. Ar interesi aplūkoju pirmo desmitnieku. Pie goda tikusi arī Bila Geitsa sieva Melinda un Radživa Gandi atraitne Soņa, kā arī Klintona un Obamas sievas. Saki nu. Radu būšana ir spēks.
  • Pieminot noklausīto tēzi par stiprajām vācu sievietēm, kas var un dara visu, tāpēc nabaga vīriešiem paliek tikai spermas donora un piedēkļa loma, arī atbilstoša anekdote – Kas ir saimnieks jūsu mājās? Mana sieva komandē kalponi, kalpone komandē bērnus, bērni komandē suni. Un es ķēros pie puķēm.
  • Austrijā kārtējais incesta gadījuma. Tēvs iespundējis divas meitas, kam tagad jau 53 un 47 gadi. Kad 80 gadīgais onka gribējis seksu ar vienu no viņām, kritis un gāzies. Pēc dažām dienām meitas izsaukušas glābējus, jo sākumā cerējušas, ka tēvs nomirs. Bet šis nemiris vis. No manas puses seko teksta uzdevums: ja dažu gadu laikā Austrijā ir tik un tik atklātu mājās iespundētu meitu, cik sieviešu šobrīd šai valstī ir savu vecāku verdzenes?
  • Cita starpā ziņa par Kadafi nemieriem, bet to es nelasīju, jo neesmu sapratusi sakni un īsti arī laikam neinteresē. Piesaistīja tikai ziņa, ka tiek izlaupītas Kadafi bērnu rezidences un 23 gadus vecais Zaifallahs Gnaidi (vai nav vienalga, kā viņu sauc) nospēris pudeli džina, zobbirsti ar apzeltītu kātu un firmas džinsus. Un to vinš laikam tak žurnālistam pastāstījis, lepni turot uz pleca kalašņikovu.
  • Lasītāju vēstules nesniedza cerētās izpriecas. Visumā garlaicīgi komentāri problēmām, par ko neko nezinu. Bet viens man patika – Vācijas Bundestāgā vēl nekad neesot bijis tik daudz nespējīgu politiķu, kas nav spējīgi uzņemties atbildību, bet tikai ļauj krīzei uzņemt apgriezienus (lai tak atlaiž savu bundestāgu un taisa no jauna!). Īsi sakot, cer irreālu glābiņu, kaut vienīgais veids, kā uzlabot situāciju, būtu bankrotējušās valstis izmest no eiro zonas, jo tā arī viņiem būtu labāk.
  • Citā vēstulē tiek atrasta šodienas problēmu panaceja – solidāra ekonomika, kad pilsoņi uzņēmušies krīzes savaldīšanas nastu (laikam domāta jostas saraušana un pingvīnu saspiešanās kopā). Un, lai to panāktu, ir vajadzīga kultūras attīstība, jo bez kultūras kļūsim tikai nabadzīgāki. (Par šo vēstuli esmu gandrīz droša – rakstītājs ir kāds izceļotājs no Latvijas. Citādi nevar būt.)
  • Testi pierādījuši, ka katra piektā auto darbnīca krāpjas – vainas nenovērš, bet liek apmaksāt. Sevišķi izceļoties citroens, fiats un nisans.
  • Bet lielākais škandāls ir 60 vatu spuldzītes pazušana no veikalu plauktiem 1. septembrī. Izņēmums esot Ziemassvētku dekori. Nabaga vācieši tik satraukušies par jaunajām energo taupīgajām spuldzēm, ka kopš janvāra nopirkuši uz pusi vairāk vecā tipa lampiņu kā pērn. Tomēr rakstītājs nebūt neskandina par ļaužu tumsonību un gaišo nākotni. Jo jaunās lampas ir obligāti jānodod pārstrādei – tajās atrodas smagie metāli, kas sadušanas gadījumā izplūst apkārtējā vidē. Pie tam pēc atgadījuma vēlams istabu 15 minūtes vēdināt. Turklāt esot atklāts, ka lampās ir arī tāda vēzi izraisoša viela kā fenols, tomēr tās daudzums nepārsniedzot normas.
  • Vēl man patika stāsts, kā aplaupīts upuris savu pāridarītāju atradis feisbukā un nodevis policijai.
  • Kā arī iepriecināja, ka ābolu raža šogad būšot par 7% lielāka.

Tomēr mans favorīts bija avīzes sadaļa “Serie” – kā rīkoties dažādos negadījumos. Šai numurā jau 12. turpinājums. Par atgadījumiem ceļā (kas sevišķi noderīgi, atrodoties lidmašīnā, kas nekur nelidos). Droši vien lasīšu arī turpmāk – internetā. Tiešām lieliski un pamācoši. 🙂

  • Ko darīt, ja nenāk autobuss? Var piezvanīt un painteresēties. Savukārt pieturās, kur kursē arī citi maršruti, var pavaicāt šoferiem.
  • Ko darīt, ja nevaru ieslēgt telefonu? Nolikt malā un par to nedomāt, pēc laika mēģināt atkal, jo līdzīgi kā citas bieži lietojamas lietas arī PIN kodus atceramies pa puse apzināti un gan jau intuitīvi nospiedīsim pareizo kodu.
  • Ko darīt, ja ričukam tukša riepa? Paskatīties, vai vēl ir palicis ventilis. Ja nav, jāiet uz darbnīcu. Nekādā gadījumā nedrīkst caurumu lipināt ar košļeni, jo tā var sabeigt visu riepu.
  • Ko darīt, ka masu pasākumā kāds noģībst? Izsaukt ārstu vai vislabāk aizsūtīt kādu personu pakaļ, lai vieglāk varētu atrast notikuma vietu. Ja noģībušais 30 sekundes neelpo, jāķeras pie elpināšanas un sirds masāžas. Arī nepareiza palīdzība esot labāka kā nekāda.
  • Ko darīt, ja pa ceļam uz mājām paliek bail? Pēc iespējas ātri skriet uz vietu, kur pulcējas daudz cilvēku. Ja ir sajūta, ka kāds seko, jāmaina ielas puse un jādodas pie cilvēkiem.
  • Ko darīt, ja kurpei nolūzis papēdis? Ja labs laiks, iet basām kājām. Ziemā vajadzīgs taksis vai džentlmenis, kas panesīs kādu gabaliņu. Var mēģināt piestiprināt atpakaļ, ja rēgojas kaut kādas naglas. Vai nolauzt papēdi arī otrai kurpei un doties pie kurpnieka.

Īsi sakot, pašsaprotamas lietas. Vai nu mēs te Latvijā esam pārāk pieraduši paļauties tikai uz sevi un domāt uz priekšu, vai arī viņi TUR ir galīgi izlaidušies. Vai arī avīzē bija tukša vieta un kādam radās ideja rakstīt kaut ko praktisku. Kā uz noplēšamo kalendāru lapiņu otrajām pusēm, kur ir padomi, kā notīrīt rūsas traipus ar rabarbera sulu un kā laistīt puķes ar ūdeni, kas nostādināts uz olu čaumalām.

Izlasīju visas trīs avīzes. Ja lido bibliotēku aizgādnis, arī lidmašīna kļūst par lasītavu. Izrādījās, ka visās pārējās ziņas lielā mērā atkārtojas. Tikai apaug ar jaunām detaļām. Piemēram, var uzzināt, kā gulējušas un ēdušas 40 gadus istabā turētās un incestā cietušās meitas un kā viņas gājušas uz kapiem pie mirušās mātes, bet nevienam nav lūgušas palīdzību.

Pamazām arī iepazinu kaimiņus. Pa kreisi no manis sēdēja padsmitgadīgas meitenes, kas tomēr dabūja bērnu komplektu – konfekti un krāsojamo grāmatu. Krāsoja un lasīja ar. Priekšā sēdēja sirms turks, kas drusku mācēja runāt krieviski un kam viss bija totāli apnicis. Un aiz muguras māte ar pusaugu dēlu, kas dīdījās kā traks. Vēl uz priekšu – melnmataina sieviete bārkšķu lakatā, kas lasīja Neatkarīgo. Arī es iepazinos ar virsrakstiem. Visilgāk viņa kavējās pie kāda sirds kratīšanas gabala “Cits Andrejs. Divas dzīves. Divas sievas” – tā arī neatpazinu pēc bildes, kas tas tāds ir, bet “es jau TV neskatos”.

Lidojums tika atcelts vēlreiz. Un tad vēlreiz. Steigas nav. Īpaši arī neskatos pulkstenī – stunda uz priekšu vai atpakaļ. Galvenais, vakarā tikt uz Preiļiem.

Un tad tas notika. Apmēram pēc pusotras stundas vai divām mūs palaida. Stjuarti latviski nobēra, ka drošības instrukcijas ir pie priekšējā sēdekļa. Paziņoja, ka lidosim citā virzienā. Un ka tagad stāvēsim rindā uz pacelšanos. Ko arī godīgi darījām labu laika sprīdi.

Pacēlāmies. Abas pusaudzes pa kreisi no manis pārmeta krustu. Aizvēru acis – dievinu brīdi, kad riteņi atraujas no zemes.

Ūdens no aplijušajiem logiem saskrēja straumītēs un notecēja, palika sīkas un arvien sīkākas ūdens bumbiņas. Cauri tam varēja redzēt melnu nakti, slapju asfaltu, kas nesās garām. Un tad izgaismojās pilsētas tīkls – ielas, nami, mašīnas kā ķēdītēs. Vietām saiet kopā, vietām izretojas. Pilsēta, izrādās, ir daudzu mazu tīklu apkopojums, ko savieno gaismas līnijas un atdala tumši laukumi – parki, kapi un kanāli. Bet pamalē ik pa laikam nozibsnīja spilgti baltas zibens šautras. Sprakšķošas enerģijas līnijas un rāmi dzeltenais pilsētas tīkls, kas attālinās un atklājas arvien lielāks.

Kad nolaidāmies, daži aplaudēja (dīvaini – turpceļā neplaudēja neviens). Balss paziņoja: “Vietējais laiks – viens naktī. Patīkamu vakaru!”

Protams, ka visi pasažieri un somas salīda vienā autobusā. Te taču ir Latvija. Mēs varam. 🙂

HH1: intro un prelūdija, Hamburgā līst

Noslēpumainības palagi krīt. Nav ne jausmas, kas notika Latvijā, bet es biju Hamburgā veselas 8 dienas. Ko es tur darīju? Neko. Pazaudēju laika sajūtu – kad ir vienalga, kāds datums, kāda diena un cik vēls ir. Tas, kas nav iespējams Latgalē, ir iespējams Vācijā. Bet citādi tiešām neko. Vienkārši blandījos. Nekā tāda.
Ja neskaita to, ka 8 dienas biju Hamburgā un 8 dienas Hamburgā pa dienu nebija lietus. Bija 8 dienas saules – laikam vairāk nekā pa visu vasaru kopā. Un šī esot patiešām lietaina un baisa vasara. Kā lasīju lidostā paķertā avīzē “Hamburger Abendblatt”, šovasar laiks ir ekstrēmi slikts un labības raža ir caurmērā 12% zemāka nekā vidēji, rapša – pat 34%.
Bet te arī sākas joks – lietus. Jo Hamburga reiz nu ir vieta, kur līst pat tad, ja snieg. Un arī tad, ja spīd saule. Tāpēc pirmajās stundās pēc ierašanās piedzīvotie 2 lieti tikai stiprināja manu pārliecību – es tak zināju, uz kādu pakaļu dodos. Glaudīju savu pašapziņu – nu re, lietus jaka (tā arī neuzvilku), nu re, džinsi (kopš pavasara nebiju uzvilkusi, nenoderēja arī Hamburgā). Vienīgi spēju spļaudīties – kāda velna pēc 2 brunči (uzvilku abus), nevienas zeķes (nez, ko es ar viņām būtu iesākusi?), tikai plāns džemperis (pirmajā dienā, iedama ārā, uzvilku visas “biezās” drēbes un beigās visas arī novilku).
Īsi sakot – laiks Hamburgā bija ideāls! Gaiss karsts un sutīgs, silti vakari, saule un vasara. Izcietušies hamburdzieši vilka ārā savus hamburgerus un bālās miesas un gozējās. Strauji kāpa salčuka patēriņš (inspekcijas vārdā tika apēstas daudzas porcijas, tikai koši zilo nekur neatradu). Radās arī joks, ka vainīga esmu es. Un kur joks, tur patiesība. Jo ar mani tas sākās, ar mani arī beidzās – aizbraukšanas dienas pēcpusdienā pamalē savilkās melnas tūces. Arī lietus radarā varēja vērot, kā mākoņi nāk, nāk… un paiet garām. Un tad, kad tuvojas laiks doties uz lidostu, apstājas pie Hamburgas. Stāv, stāv, zibeņus mezdami. Un stāv. Un gaida.

Bet par to tālāk. Ieskatam Hamburgas šī brīža situācija (visu nakti, spriežot pēc interneta informācijas, ir lijis) – līst, lija vai drīz līs. 🙂

Īsi sakot – turpinājums sekos. Jo viss pasākums ar lietus pēkšņo trūkumu bija cirks. Un arī aizlidošana bija gatavais cirks. Vienu brīdi domāju, ka esmu misis Bīna. Jo trūka tikai no zeķes darināta lācīša, nolūzuša papēža un citu atrakciju. Lodāšana pa izlidošanas zāles grīdu četrāpus zem krēsla bija. Lidmašīnā mani nelaida. Lidmašīna prom nelidoja. Un vēl es biju tur, kur nebiju bijusi laikam kopš 8. klases. Bet par to – kuš…

Bet nu laimīgi esmu mājās. Un jau gatava tālākam ceļam (tieši tāpēc nav laika rakstīt internetā to, kas piefiksēts uz avīžu maliņām kricelīgā rokrakstā).

Trillām būt! Jo trilla – tas ir nevis cepties un gānīties, bet brīnīties un priecāties.

P. S. Baiba satraucās, ka viņai neesot zaļo pirkstiņu, tāpēc viņas apraudzītais siens uz mana balkona nekad vairs necelšoties – par spīti ūdens terapijai (vai līķu apmazgāšanai). 🙂 Bet! Ko jūs teiktu par šo zaļoksno mūžamežu (uzņemšanas datums: 2011:08:27 08:32:26)?

Ja kāds ir ar mani, tam neatliek nekas cits, kā dzīvot. 🙂 Un šnaucerliānai kastē augšā pa kreisi ir aizmeties spics auglis melnā krāsā – smalkā poļu sēklu paciņas šķirne. Saki nu.

Stuosts par Bonifaceju

Uorā tik solts i rībeigs laiks, ka nasagryb pat braukt ar sunim sienīs. Gruomotu tierguošonu šudiņ Preiļūs ari atcēlem, reit iz Aglyuni to gon brauksim. Ka ni gruomotys, to diskus i karūgus var tierguot i slapņumā. Aglyune i tierguot? A tī jau seņ vyss puordūts. Goreiguo komercdarbeiba. Dīvu lyudzu Viļānu bazneicā i na svātkūs, da i Dīvs atsatīc tik iz mani.

Īdvasmai dzīsme “Goreiguo komercdarbeiba” nu seņ ziņu nadavuša projekta “Kapļi” – Oseits (Blīziejs), Arņuks (Ruoviejs), Alma (Vibrāceju operators), Kojōt (pareizī Okordi), Juoņs (Menedžments).

Kapļi Goreiguo komercdarbeiba by saprge

Deļtuo ir eistais laiks pastuosteit par Bonifaceju. Jis ir mozs cuoleits, kas pīdzyma myusu sātā itymā svātdīnē. Cuoļs kai cuoļs. Tok Bonifacejs nav kai vysi cuoli – jam nav kuoju. Kuojis ir, tok juos naklausa. Atlīk tik spirinēt pa zemi ar vysu mozū augumeņu, stylbim, spuornim i kņuobi.

Nu suoku pastuosteišu par juo mamu Pūkainū Ārmu. Jei ir nu Tievanānu čulana cuoļu, malnuo vuškeņa ci Japanys zeida vysta. Perej jau trešu godu. Pavasarī periejums nasaguoja, kam nazkas izmaisēja, a julī izdūmuoja sadēt ūlys dzeda uobeļneicys stymbynā. Tai uobeļneicai dreiž byus 100 godu, jei turīs vīnā myzā, a aug i ražoj nu vysa spāka. Vacuo sorta antonovka.

No vasara

Tymā pereklī beja septenis ūlys, pīcys apaugļuotys i div zuoperis. Vīns cuoļs nūmyra ūlā, četri izaškēle i izavoduoja. Tok vīnam cuoleišam ir nalaime – jam kuojenis nasakust, paralizeitys.

Te tod ari suocās stuosts par Bonifaceju. Cuoli, kam jau seņ vajadzēja nūmiert, a kas speiteigai dzeivoj, veļās i ceļās, kuļās ar spuornenim, vuicuos ēst i dzert. Partū ka jis navar paēst nu trauka – nateik puori molai. Jis navar padzert nu trauka – nadasnīdz.

Īvuicieju jū dzert pa laseitei – ībuožu pierstu iudinī, golā lase, dalīku pi kņuoba i iudiņs īsalej jam mutē, īsasyuc. Cuoļs tik nūrej.

Šudiņ Bonifacejs jau pats giva pierstu, kab padzartu. Tod ari suoču jam vuiceit dzert pošam. Ka jau jis ir dzeivs. Dzeivs jau 5. dīnu.

Bonifacejs ir gudrs. Mudri dasašuove, ka tys, kuo navar redzēt, ir iudiņs. Seviški jam garšoj prosa. I pateik gulēt syltumā zam vystys voi iz lupatenis. Iz lupatenis tai nasleid kuojis i jis ar sovim stymbynim var aizaraust pie iedīņa voi mamys.

Kas nūtiks tuoļuok? Ka Bonifacejs dzeivuos, jis dzeivuos tik ilgi, cikom dzeivuos. Kai vysys puorejuos vystys. Bonifacejs vīnkuorši ir cytaiduoks.

A pīrakstieju na deļtuo, ka grybu līlētīs, cik mes te Mukulēs lobi (nivīns jau naticēja, ka dzeivuos, a kai tu sissi nūst tū, kas pats gryb dzeivuot – juopaleidz paēst i padzert). A deļtuo, kab kaidam itymā leitainajā dīnā pasaceitu – načeiksti. Dzeiveiba ir tevī. Veseleiba ir tevī. Agri voi vieli atsarass kaids, kas pažāluos i kas žāluos (ļūbēs). Kuo vēļ tev vajag?

zaļa vardive i cyti ārmi

vardive

vosora pieški beidzēs. it kai vēļ 3 nedelis palykušys, tok laiks saškaļdeits taidūs gobolūs, ka tī tolkom i dzeivuot vaira nav laika. nivīns gobols nav leluoks par 3-4 dīnom ci nedeļu.
vīneigais mīrynuojums – vyss taipat vysod nūteik cytaiž, nakai ir planavuots. koč voi īguodojūt, kai na pa seņam aizšuovu nu dzeraunis iz Cēsim i tod iz Reigu, koč tuo nabeja nikaidūs planavuošonys kalenderūs. bet nu lobuokais nūteik najauši. grybātūs atkuortuot zivu baruošonu Vacpībolgys muorkā – kai juos cītom mutem zam iudiņa plyukoj maizi nu pierstu.
lai kas vēļ paradzāts, jau niu skaidrys, ka napaspiešu nikuo. moz, ka kukuruza jau lānom izaug nu pīngataveibys i vuoleitis pībrīst steivys. a laikam vosorys plani beja par troku – izdareit vaira nakai par vysu zīmu. kas nabejs jau izadeve, tok nikas dižs. vīneigi veins ryugst i puorrakstieju datorā padsmit puslopys teksta. a kur puorejais – bess zyna. naaizguoju šudiņ pat sienīs. da i kaiduos sienīs, ka bārnu pylns klieps. nazkai laikam asu i asu bārna pruotā – kuo ta cytaiž jī lyptu kai aizmadavuoti?
bārnu programu tože naasu izpiļdiejuse – 3 bārnus šudiņ izauklieju i izadauzieju, vēļ 4 gaida, kod tiks gostūs. nudi sasajutu kai Mēreja Popinsa, kas lidoj pa gaisu. cylvākam nav leluoku svātku kai palikt pi mane par nakti. a es tok tikai cylvāks. i ar bārnim kai cylvākim. a mož i deļtuo?
nui, Kārleits šudiņ suoce staiguot. vot, kū dora ogūrči! 3 sūli najauši, a piec jau kai spēle. bārns saprota, ka ir nazkas cyts, vēļ nazkas vaira. i lobuokais, ka es juo tik labi saprūtu. tik deļ ituos sajiutys, ka ir vēļ nazkas vaira i ka pasauļs ir breinumu pylns, ari ir vārts dzeivuot.
dzeive nav skučna, ka vysu laiku atsataisa jauni dabasi. a ka tai nav, mudri suoc mīgt pi zemis. deļtuo pa laikam ir juoparauga dzeivuot cytaiž.
boltuo kačine Miņce jau vasala. skrīn i driščej pa uorīni, murruodama trynās pa ustobu. kačs kai kačs, īkaisums izuorstāts, dzeivuos. nu prīcys otkon nas iz ustobu vysaidu naškeisteibu – rasnu sīnuozi, cirsleiti, a pa vydi i vardivis. atnas vardivi i palaiž. a tu giuņ. a kačs guļ iz skapeiša koridorā i verās. koč tys smīkleigai – ustobā ruopuot iz vādara zam skapa, kab nūgiutu zaļu i glumu vardivi. pavysam cyta sajiuta kai pļovā. pļovā nikaida stresa, a ustobā jei ruodīs tik gluma i žipereiga. da i vēļ zaļā kruosā. kur šeilaiks dabuot zaļu vardivi, tuo tik kačs zyna.
a Pūkainajam Ārmam i laime, i nalaime. pīdzyma 4 bierneni, 3 vasali, a vīnam kuojenis paralizeitys. tai i navar saprast – sasajims voi nā. cytim jau gribīs skrīt, a tam nabadzeņam knapi saīt zam mamys paleist apakšā. i šmuks cioleits, tik ka taida nalaime. doba ir gudra – ka jis īsamanēs paēst i padzert, dzeivuos. doba muok atrast apvadceļus. cerams, ka i vystai bez kuoju. a laiks ruodēs, kam dzeivuot i kam miert.
a šudiņdīnys morale – kaids suņs, taids i saiminīks. vot tai vot i dzeivoju, kai mane suni vuica – pa gaisu!

iztulkuoju vīnu mozu gabaleņu. ka kuram nav slinkums, puorskaitit i pasokit, voi taidu tekstu var puorskaiteit i saprast. a to es tī šuovūs zemē ar konstrukcejom – teikums aiz teikuma, a teikumā vēļ teikums i teikumā teikums. vīna troka norveģu rakstineica izcapuse romanu, a ir dūma puorlikt latgaliski. skaiteisi?

Mes redzim Zigridu. Ir deveni nu reita, ir janvars, i tei ir 2008. goda janvara gaisma, kas cīši, tok paļuoveigi pīpiļdej ustobu, 5600 Kelvina gradi kruosu temperaturys, normala dīnys gaismys temperatura, tok, ka mes radzātu lelū prožektoru, kaidus šaļtim, kab kinuos paruodeitu dīnys gaismu, līk aiz lūga i ļaun speidēt vydā, i ka mes jam uorīnē ītu garom i radzātu tik itū pošu prožektoru, na juo efektu ustobā, juo gaisma mums pasaruodeitu par spylgtu, kab byutu dīnys gaisma. Taidā dabeigā dīnys gaismā Zigrida sēd pi rokstomgolda, kas nūlykts pi sīnys. Jei izaver aizadūmuojuse, juos moti ir aizkrytuši prīškā acim, šaļtim jei atglauž motus, ak jau naapzynuotai, deļtuo ka Zigridys seja ruoda – jei ir vysā puorjimta nu tuo, kū tur rūkuos i iz kuo verās: gruomota ar malnboltu veirīša karteņu. Nazkas juos tik cīši ir puorjiems, ka juos seja apsalaiž. Tik juos acs ir nūmūdā i īsaūrbušys. Zigrydys ocu vydā mes redzim zeileitis: nazkas myus valk vydā juos zeileitēs, juos ir tymsys i aizaslādz aiz myusu – cauri ir! Koč mes nu sirds varātu īsadūmuot, kai izaūrbam cauri zeileitem, kai caur malnom piltuveitem īsaūrbam juos golvā, kai mes teikam absorbeiti par juos dūmom – kai iudiņs iudinī, gaiss gaisā, kai uoda i mīsa iz rūkys, kas dasadur pi papeira, kai kūks pi kūka, kas janvara gaisā treis aiz juos lūga i nazyna, ka jei zyna par juo pastuoviešonu.
Zigridai ir treisdesmit div godi, i jei studej literaturu Bergenys universitatē. Jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys kar literaturys teoretiku obrozus, izkopej nu vuiceibu gruomotys i dalepej pi sīnys ar lipeigū lentu, kas leipst nu obeju pušu i speid cauri kopeitajam papeiram. I jei ir nu tūs literaturys studeņšu, kas pi sīnys pakar van Goga saulispuču izdruku, deļtuo ka tys jai nazkū nūzeimoj (vys vaira dzaltonais i groteskais, vysa itei sazīdiešona i apveisšona, “dzeive” i “smierts”, vyss bezcereigums – leidzeigi kai saulispučis karās uorā nu vazaunīka ar sovom absurdajom vīnacainajom mutem). (Ak jau deļtuo, ka i juos ir tik vīntulis i tymā pošā laikā tik groteski izaplātušys.) Jai byutu tik daudz kuo stuosteit, seviški kaidam, kas grybātu dzierdēt. Parosti jei runoj ar Magnusu par lītom, kū ir redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, analiziejuse – dumuojuse i dūmuojuse, teirejūt zūbus, ejūt gulēt, cytureit dušā i brūkašku laikā, par lītom, kas trynās cyta caur cytu i vys vaira teik par lītom, kas izadzan jai cauri kai miļzeiga saulispuče, kas piec pīpiļdej vysu juos asameibu i verās iz juos, verās iz juos nu juos pošys golvys vydspusis, verās izabūzuse miļzeiga i vīnacaina – taišni acs acīs, cikom jau jei ir nūvasta tik tuoli, kab lāktu augšā i sauktu Magnusa, kab pastuosteitu jam par itū vysu. Tok Magnuss ir puorsavuocs iz Oslo i jam ir draudzine, i, koč jei tic, ka tim obejim agri voi vieli vyss BYUS cauri i ka eistais puors ir tik jei i Magnuss, jū puorjem stypra jutūne, ka jei otkon ir pagaisuse. Otkon pasauļs ir atsasacejs nu juos i pasacejs: TU! Tu vari atsagrīzt sovuos īdūmuos.
Bierneibu Zigrida pavadeja pi dobys, partū ka jai beja gryuts atrast volūdu ar cylvākim. Jei sasajuta kai vīns vasals ar kolnim aiz sātys i seviški ar zvaigznem, ar zvaigznem viers naksneiguos Bergenys. Jei sēdēja sovā gultā, kas beja nūlykta taišni pi lūga, i vērēs – zūds taišni iz palūdzis – iz kolnu viersyunem, kas bīži beja vysā boltys, tuo voi cyta īmesļa deļ vysod beja zīma, kod jei itai atsasāda. Jei vērēs iz kolnu, kas laistējēs čut ni vysā bolti, i iz Lelūs Rotu, kas spaitēja iz kolnu i lieneņom sleidēja iz prīšku. I jei vērēs iz vysu cytu zvaigžņu, kai juos spaitēja i myrguoja, dūmuot, byutu dzeivys. Zigrida vērēs iz jūs tī augšīnē i dūmuoja: juos mani saprūt. Ka mani i nivīns nasaprūt, juos vysod ir ite. Šaļtim jū puorjēme taida jutūne, ka juos ar zvaigznem sadar kūpā kai vīns vasals, i acīs izaspīde osorys. Juos beja jei, boltī kolni beja jei, taipat i malnī dabasi.

Mirušās zemes

fragmenti no tā arī nekad neuzrakstītā romāna. šorīt atcerējos.

Pagātne sāk atritināties. Pagātne ir pamodusies un izstaipa locekļus. Visi vīrieši un visas reiz dzīvotās dienas atgriežas manā apziņā. Atgriežas visas tās es, kas ir joņojušas pa pasauli. Atgriežas satiktie ļaudis, bijušās sejas. Viss laikam tuvojas izejas punktam, tai vietai, kur es pārstāju atcerēties un kur laikam biju palikusi gaidām sevi.

Tikai kur ir tā vieta, kur es vēl biju es. Un kura no manīm ir tā īstā, kura ir tiesīga atcerēties tās citas.

Varbūt tā, kas manierīgi smalkās, sievišķīgi piesedzošās un kairinoši atkailinošās, dārgās, bet sanēsātās drēbēs vilkās pa ceļa malu putekļainām basām kājām, siksniņkurpes iepakojusi pārbāztajā mugursomā – bez mazākās nojausmas par turpmākajām 24 stundām.

Varbūt tā, kas iekāpa ceļa malā piebremzējušajā mašīnā, pat neuzmetusi acis vīrietim pie stūres. Pilnīgā vienaldzībā, kas ir viņš, kam viņa izrādījusies apstāšanās vērta. Kāds viņš ir un ko cer sagaidīt par apstāšanos.

Vai tā, kas ēda, nē, rija kaut kādus stingrus un staipīgus makaronus ceļmalas ēstuvē, dzēra kolu kā ūdeni un ar pirkstu noslaucīja rasu no aukstās glāzes. Tā, kas no murcītās angļu valodas uzzināja, ka šoferis, ka tas melnais ducīgais vīrietis, kas neveikli skatījās it kā no malas, piemeklēdams daudz maz derīgos izteicienus, ka tas vīrietis, ka Pīters, kas burzīja rokās sarkanu keponu ar kaut kādiem zaļiem uzdrukātiem lakstiem, ka tas Pīters meklējot strādnieci.

Varbūt īstā bija tā, kas sekoja melnajam vīrietim ceļmalas ieskrietuvē līdzīgi kā bija sekojusi ne vienam vien, bet varbūt īstā bija tā, kas samulsa par tāpat vien, bez kāda dziļāka nodoma iedotu ēdienu un nezināja pretoties vai bēgt. Viņa, kas vīrietim nez kāpēc sekoja arī pēc paēšanas – iekāpjot mašīnā un iesnaužoties paēduša un neapdraudēta cilvēka miegā, nospļāvusies par visu pareizo dzīvošanu. Par dzīvošanu, kur viņa pati bija visa noteicēja, kur viņa pati bija visu durvju un vārtu atslēga un pati bija karabīne, kas noslēdzās, neļaujot sev iekrist bezdibenī, un kur tikai viņas pašas kājas bija vienīgais ceļa mērs – ejot uz priekšu vai paplešoties svešiniekam, kas iedevis naudu vai pārtiku izdzīvošanai, vai sāpīgi sperot kādam perversajam džekam, kas gribējis kaut ko vairāk par ātru samaksas seksu un nolēmis izklaidēties.

Basām un netīrām kājām kā paklīdusi čigāniete viņa izkāpa no busiņa dārzniecības pagalmā. Samierinājusies ar to, kas nāks, ar vienalga ko, kas ļaus izdzīvot svešajā zemē, lai arī tā šoreiz būtu apstāšanās sveša vīrieša mājās.

Varbūt viņa, tā īstā, noliecās pacelt nokritušu rotaļlietu un nolika malā – lai mašīnas nesabrauc kāda sveša bērna mantu. Viņa uzrunāja izvairīgo, bet ziņkārīgo rudo kuci, kas kusa Pītera tuvumā, bet lunkani bēga no svešinieces, viņa aplaida skatienu, novērtēdama mājas, atspērās iet, turēdamās vīrieša ēnā, un samulsa no viņa mātes smaida, kur nebija ne pārmetuma, ne ziņkāres, vien vēlme palīdzēt. Viņa sasveicinājās ar veco sievieti, kas bija panākusies lievenī satikt savu dēlu un nopētīja svešo blandoņu no galvas līdz melnajām kājām, aicināja sekot sev un ieveda strādnieku dušas telpā, pasvieda dvieli un kaut kādas drēbes.

Varbūt īstā sekoja mātes aicinājumam un apsēdās pie galda, varbūt viņa palika pie strādnieku mājas un skatījās nekurienē, varbūt īsto Pīters pasauca dzīvot viesu istabā, varbūt īstajai bija jāpaliek uz izgulētā dīvāna mājā blakus siltumnīcām.

Varbūt tā īstā bija gājusi bojā jau sen. Jau tolaik, kad stopoja, kur acis rāda un kur veda nejauši satiktie šoferi, varbūt viņai uz rokām bija brāļa asinis un asinis bija uz drēbēm. Varbūt viņa samaksāja par vešanu ar savu nogurušo smaidu, ar neveiklām sarunām, kas pārtrūka izsīkdamas, varbūt ar grašiem, kas vēl turējās makā.

Varbūt viņa, tā īstā, pazuda tajā brīdī, kad par vešanu un pārtiku nācās maksāt ar sava ķermeņa atdošanu citam. Kad vairs nebija palicis itin nekā un to pašu pēdējo apgābstīja svešas kārīgas rokas un nosiekaloja svešas siekalas. Kad savas mēnešreižu asinis viņa slaucīja kāda ceļmalas benzīntanka tualetes papīrā, meta podā un kad starp kājām normālas higiēniskās paketes vietā iebāza papīra vīkšķi.

Varbūt viņa samaksāja par to visu, par visām pagātnes kļūdām un nepareizajām izvēlēm, izpirkdama savu un svešu vainu, ko bija uzņēmusies, benzīntankā mazgādama tuva cilvēka asinis no savām rokām vai cietos viesnīcu palagos dzēsdama satikto vīriešu uguni.

Un viņa dzīvoja, viņa dzīvoja mūžīgi. Viņa samaksāja par visu, kas bija noticis, un par visu, kas nebija noticis un nenotiks.

Varbūt tā bija viņa, tā īstā, kas pamodās apbružātā ceļmalas viesnīcas gultā, savu godību pārdzīvojušā ieskrietuvē un nogāja lejā pēc kafijas. Varbūt tā bija viņa, ko viesnīcas saimniece padzina lamādamās. Varbūt viņai, nevis kādai citai viesnīcnieks lika atstrādāt izgulēto un svešā šofera nesamaksāto nakti, darot netīros darbus viesnīcas pagalmā, slaukot zemi, mizojot saknes un beržot svešu pakaļu pielaistas tualetes. Varbūt viņa pamanījās aizlaisties, pirms pamodās vīrietis, un varbūt viņa savāca viņa maku.

Varbūt viņa, rokās turēdama kaut kādā veikalā pirktu pārtikas maisu, nokāpa pie ceļmalas upītes nomazgāt rokas un nepatikā novērsās, vērodama nedzīvo straumi, kur zemnieku ķimikālijas bija izkodušas pēdējo dzīvību, kur garas gļotu un aļģu vērpeles gurdi locījās lēnā un mirušā straumē. Varbūt viņa stāvēja mirušās upes krastā, kur bez dzīvības vēlās indīgu ūdeņu straume. Varbūt viņa mēģināja saskatīt kaut niecīgāko kukaiņa vai vaboles ēnu, bet neredzēja neko. Tikai tukšu mirušu zemi un gļotu pikas, kas atrāvās no ūdenī iekritušajiem nokaltušajiem koku zariem un pa straumei peldēja pāri apglumējušajiem akmeņiem un stiklu lauskām.

Bet varbūt viņa klīda svešā pilsētā, meklēdama zināmas sejas, varbūt sekoja pazīstamam augumam, kas pazuda pūlī starp citām vienaldzīgām mugurām. Varbūt viņa bija tā, kas vienaldzībā apsēdās uz ietves malas, nogurusi no šķebinošās nekurienes. Un varbūt viņa sēdēja klusēdama ielas malā, klausījās pilsētas švīkstos un vēroja garām skrienošas kājas, riepas, riteņus, svilpes, dunoņu, kliedzienus, bremzes, klikatas un šļūkoņu. Varbūt viņa klusēja. Varbūt viņa dungoja kaut ko un neredzēja nekā.

Varbūt viņai pieskārās Deivida roka. Varbūt viņu, nīkstošu ielas kafejnīcā, uzrunāja puisis, kura ikdiena bija kļuvusi pārāk garlaicīga. Varbūt viņš viņu uzrunāja savā mašīnā, ko bija apturējis ceļmalas svešiniecei. Varbūt viņš viņai pajautāja, cik ir pulkstens. Varbūt viņa uzgrūdās viņam uz ielas un aicināta sekoja līdzi. Varbūt viņš viņu ieraudzīja sēžam tramvaja pieturā un palaižam garām vienu transportu pēc otra.

Varbūt arī viņam nebija, kur iet, varbūt arī viņš meklēja kādu, kas būtu no citas pasaules un nevarētu pārmest viņa nepareizību. Varbūt viņa bija vienīgā, kam viņš atzinās savā citādībā, jo varbūt viņa bija pirmā, kam par Deivida dzīvi nebija nekādas daļas un kas no viņa negaidīja nekā, nebija sacerējusies nezin ko un nebija izdomājusi Deivida dzīvi tālu uz priekšu. Tāpat kā viņa nezināja neko par savu nākotni.

Varbūt viņa atkal bija pie kāda vīrieša, un par to saņēma iespēju dzīvot bez rūpju, bez izsalkuma un bez bailēm tikt izvarotai. Varbūt viņa, tā īstā, dzīvoja kārtējā vīrieša piešķirto dzīvi, iedama blakus stingram un perfektam prinča augumam, kas alka ne viņas, bet svešinieka rupjo pieskārienu un tvīksmē elpoja svešā gultā, slēpdamies no savu vecāku acīm. Varbūt viņa bija plāksteris, ko uzlīmē vietā, kur vajadzētu būt sievietei. Lai bagātam mantiniekam viss būtu kārtībā un neviens viņa pierē neieraudzītu trešo aci, nevajadzīgas zīmes un nepasludinātu par ģimenes melno avi, kam nepienākas ne ganības, ne sudraba kakla siksna.

Varbūt viņa bija māsa, kas juta līdzi skaistajam princim. Varbūt viņa bija māsa, kas slēpj brāļa grēku, kas novērš visas aizdomas un glabā visus viņa noslēpumus. Varbūt viņa bija Deivida vienīgā iespēja, vienīgā kārts, uz kuras viņš lika visu savu dzīvi.

Viņa vēroja, kā brālis samulsa veikalā, ieraudzījis pārdevēja stiegrainās rokas, kā viņš, slēpdamies no visiem, ar patiku lūkojās uz krāvējiem, kas bija atveduši kāda kaimiņa iedzīvi un no mašīnas cēla smagas kastes, darbā sakarsušajiem ķermeņiem kustoties ātrā un mierīgā ritmā.

Viņa skatījās spogulī, meklēdama zīmi, kāpēc princim bija vajadzīga viņa, ja patiesībā nebija vajadzīga neviena. Viņa mēģināja atkausēt viņu un aprima pie pirmā noraidījuma. Viņa bija tikai leikoplasts, kas saturēja kopā viņa brūkošo dzīvi. Tikai diegs, kam bija jānotur viņa gaisā pacelta pasaule, nevis zeme, uz kuras to nolikt. Viņa bija tikai diegs, kas juta savu vājumu un ar bažām gaidīja mirkli, kad viss pārtrūks, kad maskas pagaisīs, kad prinča dzīve sabruks kā reiz bija sabrukusi viņējā, bet Deivids smaidīja, saņemdams viņas roku. Viņš jutās ieguvis drošību un turējās pie savas māsas rokas kā vienīgās iespējas nezaudēt to, ko bija ieguvis vai tikai varētu iegūt.

Viņa vairs nemulsa, burzīdamās cauri svešu pārtiju apskurbušajai nekurienei, cauri smalkajās lupatās iespīlēto svešinieču valodām un skaudīgajiem skatieniem. Viņa klusēja, viņa pieņēma noteikumus. Viņa bija pateicīga, viņa bija sava brāļa sieviete, kaut Deividam viņa nekad nebija bijusi sieviete, nebija bijusi ne mirkli.

Viņa saņēma prinča roku, kad tas runāja ar savu tēvu. Viņa apskāva viņu. Viņa bija blakus, kad smalkās vakariņās vajadzēja ierasties divatā. Viņa smaidīja biznesa partneriem, sēdēja princim pie sāna un klusēja. Pie velna, viņa klusēja un klusēja, it kā nezinātu neko citu. Varbūt arī nezināja. Varbūt citam nebija nekādas nozīmes.

Varbūt tieši viņa, izmaukusies no ceļmalas skrandām un pārvērsta par mēmo princesi, kas par sevi un par pagātni nezināja teikt ne vārda un kuras bijušos ceļus izdomāja princis un viņa galminieki, naktīs sēdēja vientulībā un gaidīja princi mājās no raganu sabata, kur viņš atrada savu piepildījumu un no kuriem atgriezās aprimis un neveikli kluss.

Varbūt viņa atbildēja Deivida mātei, varbūt satikušās ēdamzālē, viņas runāja kaut ko nebūtisku, kaut ko pārejošu un nesvarīgu. Viņa atbildēja izvairīgi, slēpdama pēdas un dodama mājienus, kas novērstu mātes aizdomas par dēla dzīvi. Varbūt viņa tīšām sajauca sava brāļa gultu, varbūt viņa tīšām no rīta aizgāja brokastīs nesakopusies un rītakleitā, kā neslēpdama nekad nebijušas kopīgās nakts pēdas. Varbūt viņa iesēdās Deivida klēpī, varbūt nejauši aplika viņa roku sev ap vidukli, varbūt čukstēja viņam ausī kaut kādus niekus, kas patiesībā bija padomi, kā labāk notēlot laimīgu dzīvi.

Varbūt viņa glaudīja prinča galvu, kad tas naktī bija aizmidzis nepareizajā miegā, murgoja pretīgus sapņus un kauca pēc brīvības. Varbūt tikai viņas dēļ viņš drīkstēja ienākt tēva darba kabinetā, runāt ar savu pareizo tēvu par firmas filiāles pārņemšanu, sēdēt pie viena galda ar savu pareizo māti, kas cietām acīm vēroja, kā viņa roka pieskaras viņas plecam, un apmierināti māja ar galvu.

Iestudētās kustības dzeldēja, viņa mulsa un smaidīja, pie vakariņu galda piespiedās viņa sānam un klusībā lūdzās, lai viņš neaizmirstas un neatraujas no sievietes. Lai māte nekā nesaprot.

Varbūt viņa gulēja gultā uz muguras un centās nedomāt, kamēr Deivids tika galā ar savu peni un sēklu. Varbūt viņa centās neskatīties uz viņa seju, kamēr princis centās darīt pienākumu. Varbūt viņa klīda bezdomu pasaulēs un sastinga, gaidot atpestīšanu.

Varbūt viņa bija māsa, kas apzinājās notiekošā bezcerīgumu un sava brāļa kaunu. Varbūt viņa bija dievināta iespējamā bērna māte, kas bērnu ieņēma bez dzimumakta. Jaunava, kas kļuva māte. Varbūt – nicināta mauka.

Varbūt viņa klusēja tad, kad būtu vajadzējis kliegt balsī un pretoties notiekošā bezjēdzīgumam. Varbūt viņa klusēja vietā un bija sava brāļa mīļā māsa, kas uztur cerību, dod viņam iespēju neizkrist no dzīves un noturēties seglos no senčiem mantotajam ērzelim, iznēsājot viņa bērnu.

Varbūt viņai bija jānoauž tie vienpadsmit nātru krekli, tikai nebija vienpadsmit gulbju, kam tos īstajā brīdī uzsviest virsū un pārvērst par brāļiem un ķēniņdēliem. Varbūt katru nakti tie brāļi nāca pie viņas un jautāja ceļu. Varbūt katru nakti jaunākā brāļa acīs bija izmisums, cerība un uzticēšanās, ka viņa glābs to no pazušanas, sāpēm un no nāves. Varbūt sarkanās rozes, peonijas un magones viņas sapņu dārzos bija asinis, kas plauka uz jaunākā brāļa miesas, un maigās puķu ziedlapas pilēja uz viņas rokām kā brāļa asinis un gaidīja atpestīšanu.

Varbūt viņa nekad tā arī netika pamanījusi, kas ir princis, kam viņa sekoja, kas ir viņš, kam sieviete ir pienākums. Varbūt viņa tā arī nekad nesatika Deividu. Varbūt viņai tur nebija nekādas daļas, tikai spēle, kas jāspēlē citu acīm. Varbūt viņai tikai bija mazliet jāatpūšas drošā pajumtē, lai pieceltos iet tālāk.

Varbūt princis zaudēja interesi, ieraudzījis viņu bez skrandām. Varbūt viņam bija interesanti tikai tik ilgi, kamēr daiļā nāra neveikli sarka stilista priekšā, kamēr stostījās un naktīs runāja svešā valodā, pa dienu sastingdama neko nepasakošā smaidā. Varbūt viņa kļuva lieka, kad uzņēmās atbildību par viņa dzīvi, kad pati sāka runāt ar viņa māti, kad sava brāļa nedzīvoto dzīvi sāka spēlēt par daudz nopietni un viņam neatstāja nekādas iespējas.

Varbūt tā bija, varbūt tā nebija viņa, kas, aši likdama smalkās klikatās ieautās kājas, gāja pakaļ Deividam pa ielas bruģi, ieķērās viņa elkonī, pieplaka, piesūcās. Varbūt viņa dejoja smalkajās pārtijās, kur svešas sievietes izblenza acis un koda skatīdamās. Varbūt viņa bija nocēlusi vietējo princi. Varbūt viņa Deividu bija ieēdinājusi ar smalkām un neredzamām jušanām, kādu nebija dzimtajām princesēm. Varbūt zem svešinieces kājām asfalts skanēja citādi un svešinieces klusēšana bija iepinusi Deividu un nelaida vaļā.

Varbūt viņa bija tikai māsa, kas mācēja spēlēt līdzi un ģimenes vakariņās brāli mācēja noskūpstīt tā, lai atmaigtu pat mātes acis. Lai tēvs, stīvais un aklais mantas pavēlnieks, ko neinteresēja nekas, izņemot paša uzcelto īpašumu un darījumu pasauli, pamanītu arī savu paša dēlu, kas beidzot bija atgriezies pareizajā pasaulē un solījās dāvāt mantiniekus.

Varbūt īstā bija tā, kas neveikli centās ar nazi sagriezt kādu nepazīstamu augli, varbūt īstā bija austrumu mežone, kas nekad un nekādos apstākļos neiztaisnosies zem rietumu civilizācijas gludekļa. Varbūt par viņu un viņas manierēm, nezināmo izcelšanos runāja Deivida māte, kad klausules otrā galā atsaucās sašutušas sievietes balss. Varbūt par viņu sajūsmā stāstīja Deivida māte, kad bija satikusi kādu no savām draudzenēm un turpināja spēlēt to skaisto dzīvi, ko spēlēt bija iesākusi viņa.

Varbūt tā bija viņa, princim apnikusī, kas izkāpa pa logu un, uzmetusi plecā mugursomu, pazuda dārzā. Varbūt viņas augumu meklēja puspamodusies roka, un varbūt viņas dēļ princis neēda karalienes pagatavotās brokastis, pieceldamies no galda un aiziedams meklēt, pagaisdams pilsētas mutulī. Varbūt viņš meklēja viņu, varbūt svinēja šķiršanos un savu brīvību. Varbūt viņai tas nebija svarīgi.

Bet varbūt vienīgā īstā bija tā, kuras priekšā nestopēts apstājās furgons. Varbūt vienīgā īstā bija gājusi pa ceļmalu, skatīdamās pienenēs un zilā Latvijas debesu kastroļa dibenā. Varbūt vairs nekad viņa nebija bijusi tik īsta kā sēžot upes krastā un skaitot pāri tiltam braucošo trolejbusu gaismas un stangu klikšķus, metālam atsitoties pret metālu un tumsā nodzirksteļojot.

Varbūt viņa tikko bija sagriezusi smalku audeklu, ko bija audusi visu mūžu, varbūt viņa bija pārcirtusi sazin kādas saites un nu gāzās nekurienē, mēģinādama saprast, vai ir paņēmusi līdzi izpletni un vai viņai tas gadījumā nav vienalga.

Varbūt jau toreiz viņa vairs nebija pa īstam. Varbūt jau toreiz, kad bija nodevusi, aizbēgot no savas dzīves un savējiem ļaudīm. Un tālāk vairs nebija izvēles – tikai nodot atkal un atkal, bēgt un izvairīties, nododot atkal un atkal jaunus ļaudis.

Varbūt furgona šoferis bija jauns, varbūt aprepējis ar dzīvi. Varbūt viņam bija vienalga, varbūt nāca miegs.


– – –

Sastingšana vienā stāvoklī par ilgu ir nāve, bet augšāmcelšanās ir nevēlēšanās palikt vienā vietā par ilgu. Tik daudzas reizes esmu augšāmcēlusies, ka mana identitāte ir sarauta lupatās. Staigā nu lupatdeķī, māsiņ, un izliecies, ka tā tam arī būtu vajadzējis būt.

Es laikam esmu izvēlējusies sastingt šeit un augšāmcelties savā dēlā, nevis kārtējo reizi izmaukties no ādas, lai iemiesotos citā sievietē, kādu jau nu to katram no maniem vīriešiem labpatiktos redzēt. Man ir apnicis būt laputij, kodei, tauriņam, sazin kam vēl, kas reizi no reizes cikla beigās spraucas ārā no vecās ādas, lai pēc laika ieaugtu atkal kārtējā vecajā ādā, kas plīst, atklājot atkal un atkal kaut ko citu. Atkal cita vīrieša audzētu.

– – –

Lai cik es ņemtu sev līdzi, vienmēr daudz vairāk nāksies pamest. Lai ko es paturētu, šķiršanās vienmēr būs vēl vairāk. Lai cik daudz es atcerētos, vienmēr aizmirsīšu daudz vairāk.

Ja tai brīdī es būtu zinājusi, ka tas nebeigsies. Ka es neiegūšu neko jaunu, bet pazaudēšu aizvien vairāk. Ka arvien vairāk paliks tā, ko es varēšu pazaudēt. Ka ar katru ieguvumu paliks arvien vairāk tā, kas būs jāatstāj. Ka ar katru soli es pietuvošos kaut kam, bet ar katru soli man kaut kas būs jāatstāj. Ka aiz manis vienmēr būs sastingušas zemes, ko varbūt atcerēšos, bet kas nebūs dzīvas – jo manis tajās vairs nebūs.

Ar savu atnākšanu es zemes darīšu dzīvas. Man aizejot, tās mirs un paliks sastingušas manas atmiņas skatu kartēs. Lai arī vienmēr kaut ko atcerēšos, es nekad tur vairs neatgriezīšos, jo nav iespējams būt visās vietās vienlaicīgi. Visās vietās, kur es esmu jau bijusi.

Jo vairāk es ieraudzīšu, jo vairāk paliks manā atmiņā. Jo vairāk manā atmiņā būs bijušo lietu, ļaužu un vietu atspulgu, jo vairāk būs to, ko es nesatikšu nekad, un tā, ko nekad neieraudzīšu.

Ja tai brīdī es būtu apstājusies. Ja tad es būtu vijusi ligzdu. Ja man tad būtu izdevies apstāties – vēl pirms biju sākusi iet. Ja viņš man būtu panācies kaut soli pretī. Ja mēs būtu satikušies. Varbūt tad es būtu bijusi laimīga. Varbūt man būtu izdevies – nedomāt, negaidīt, necerēt, nevilties. Neaizmirst, nepazaudēt. Nesastingt, nebēgt. Neplēsties ārā no visa, ko esmu radījusi. Nebēgt pa galvu, pa kaklu. Izmisumā nelaisties prom ik reizes, kad kaut kas taču beidzot varētu sākties.


– – –

Es taču biju tikai ceļiniece. Vienmēr ceļā. Nekad nekā sava, nekad nekā pastāvīga – mugursoma, guļammaiss, zobubirste, pase. Mazliet naudas, ja paveicas. Mazliet laimes, ja, skatoties saulē, iedomājos par visu to skaisto, kas ir bijis, ir un būs.

Es smaidu un ieciklējos laimes sajūtā, klausoties kaut kādu svešu cikāžu vai sazin kādu citu sisinātāju troksnī. Es smaidu, klausoties izdēdējušu akmeņu skrapstoņā svešas jūras viļņos. Vai vienkārši skatoties svešu pilsētu ņudzoņā.

Es vienmēr esmu ceļā. No zemes, kas vairs neeksistē, jo ir sabrukusi tūkstošās daļu. Tās visas es cenšos savākt sev klēpī, lasu, vācu un kārtoju atmiņā. Papīru gali, veci čeki, zīmītes, pieraksti, reiz teikti vārdi, fotogrāfijas. Sastingušas domas un skatieni.

– – –

Varbūt es nemaz nemāku dzīvot normāli. Nemāku būt uz vietas un nesadalīties tūkstoš daļās. Nedomāt par to, kas ir bijis, un to, kas vēl tikai būs. Neskumt pēc nenotikušā un negaidīt to, kas nenotiks.

Es nemaz nemāku būt šeit un tagad, nesadalīta un šai mirklī. Daļa no manis sašķeļas tūkstoš gaismas zibšņos, atstarodamās tūkstoš pagātnes lauskās. Daļa tiecas uz nākotnes nekurieni.

Mani ir apsēdusi iešana, es esmu apsēsta ar ceļu. Es esmu saindējusies – pārraut un aiziet, pamest visu un sākt no gala. Tas reibina līdzīgi brīvības sajūtai. Vismaz vienu brīdi tas dod ticību sev. Tas ļauj apzināties savu spēku – saraut visu bijušo, visas saites par spīti žēlumam un aiziet. Nobeigt un aprakt, un aiziet.

Tāda es esmu. Trolejbuss, kas ir domāts ļaužu vešanai, nevis māja, kurā dzīvot. Es esmu soma, kurā nest uz priekšu un atpakaļ. Es esmu mašīnas kravaskaste. Es esmu autobusa salons.

Es neesmu nams ar kamīnzāli un trīcošu kareklīšu lustru.


– – –

Ja es spētu noticēt mieram – ka reiz sastingšu, aprimšu, beigšu un likšos mierā. Ka reiz man būs tik labi, ka tas nebeigsies un vairs nekas nebūs jāmeklē. Ka reiz būs galapunkts.

Ja es spētu piesiet savu virvi bezdibeņa otrā pusē. Ja es spētu noticēt savai nākotnei.

Ja es ticētu, ka tas, kas ir tagad, būs arī uz priekšu.

Ja es visu mūžu nebūtu dzīvojusi zemē, kuras vairs nav, un zemē, kuras vēl nav.

– – –

Es stāvu ceļa malā, atbalstījusies pret sveša vīrieša mašīnu, ko viņš man ir uzticējis. Motors klusē un pa laikam notikšķas atpūsdamies. Pa asfaltēto ceļu aizšalc pa mašīnai, ar garām skrienoša vēja plūsmu mazliet iekustinādamas manējo. Tā nodreb un aprimst.

Es laikam esmu izvēlējusies. Man tikai mazliet jāpagaida ceļa malā.

Es esmu izvēlējusies apstāties un noskatīties. Es esmu gana gājusi, un tagad mana iešana būs mana dēla soļi, kad viņš iemācīsies iet un dzīvos savās mājās, šajā gurdajā ciematā, kas rāmi iegulies starp pauguriem tādā kā mutesbļodā un tādā pašā rāmā gurdenumā pārlaidis kaut kādu varu maiņas, par ko man nav ne jausmas, vienīgi kādu kopsakarību un reiz bijušo karu niecīgas atblāzmas no kaut kad skolā dzirdētā.

Mans dēls vietējā skolā mācīsies par šīm varām, vietējās vēstures līkločiem, mācīsies atpazīt sazin kādu laikmetu celtņu, piļu un akveduktu drupas, kas man ir tikai romantiski laika gaitas liecinieki, bet vietējiem nozīmē to pagātnes diženumu un senās vēstures elpu, kas radījis viņus pašus. Viņš mācīsies godāt vietējos pieminekļus, par kuriem man nav ne silts, ne auksts, jo man pašai tie ir metāla un akmens bluķi bez kādas ciešākas sasaistes ar pagātni, jo manas pagātnes jau te nav. Varbūt tādas manas pagātnes vispār nekad nekur nav bijis, ja jau tik meistarīgi esmu no tās aizlaidusies.

Viņš mācīsies kaut ko citu. Ne to, ko es. Viņam renesanse būs sākusies dzimtenē, nevis kaut kur Itālijā. Tai tomēr vajadzētu būt pilnīgi citai sajūtai – piederēt lielai tautai un valstij.

Varbūt man ir vienalga, jo manas mierīgās un paklausīgās bērnības iekārta eksistē vairs tikai muzejos un uz vēsturnieku darbagaldiem, arhīvos, antikvariātos un pensionāru mitekļos. Ja jau es pati vairs nevaru atcerēties, kur varētu būt palikusi mana bērnības oktobrēna zvaigznīte, kur ir palicis mans sarkanais pioniera kaklauts, mana tautiskā prievīte un mans bērnības auseklītis. Ja man nav un vairs nekad nebūs atvilknes, no kuras tos izvilkt un parādīt dēlam. Varbūt vienalga. Ja jau nekad nav bijis svarīgi.

Es izvēlos norobežoties no savas pagātnes, un pasakiet, kur ir mana vaina. Ja jau kopš bērnības man ir bijis jādzīvo iekšā citā iekārtā, kur pirms manis nav bijis neviena, un man visu mūžu ir bijis jāizvēlas, jo neviens man nav pateicis, kā dzīvot. Ja maniem vecākiem ir bijis jāmācās reizē ar mani, bet man sanācis iemācīties ātrāk. Ja man nav bijis neviena, kam pajautāt, kam paprasīt padomu, jo es esmu pirmā. Ja man ir bijis jāspēj izvirzīt citas vajadzības un citus mērķus, nospļaujoties par vecāku dzīvēm un viņu pieredzi. Ja man uz savu galvu ir bijis jālec kādā no bezdibeņiem, starp kuriem esmu laipojusi cerībā neiekrist nejauši. Ja man pirms lēkšanas ir bijis jāpaspēj izvēlēties īsto bezdibeni, kurā lēkt, savu neredzamo nākotnes potenciālu, savu ieeju jaunā līmenī. Ja man visu mūžu ir bijis jāizvēlas – atkal un atkal no jauna. Jāizvēlas lietas, ko pirms manis nav izvēlējies neviens. Ja man ir bijis jābūt tai, kas kļūdās pirmā. Paaudzei, kas pirmā iegūst un pirmā visu pazaudē.

Ja karogi nemainītos tik bieži, varbūt es būtu cita. Bet varbūt taisni tā es, kas es esmu, ir tā es, kam ir jābūt un kam jāklimst pa pasauli, meklējot savu vietu. Varbūt es sevi nepazītu, ja būtu cita. Man taču tik ļoti patīk būt man. Tai, kas izvēlas. Lec no ciņa uz cini, laipo pa akmeņiem, tiek sausā cauri un atkal aiziet.

Tikai tagad laikam pienācis laiks sastingt, lai dotu stabilās bērnības iespēju kādam citam. Manam dēlam, kas pagaidām ir neaizsargāts, bet varbūt taisni tagad ir vislielākajā drošībā. Dēlam, kas varbūt pēc gadiem dārzniecībā audzēs stādus, tirgos tos noteikto parametru, kvotu un kādu vēl ierobežojumu robežās, bet varbūt būs devies sazin kur. Uz vietu, par kuru man nav ne jausmas un nebūs nekad.


– – –

Es nezinu, kas ir cēlis masīvo akmens baznīciņu kalna ielokā pa labi no ceļa – it kā aizvējā, bet ar torņa spici taisni debesīs un pāri visam. Kuram pirms sazin cik gadsimtiem ir bijis tik svarīgi uzcelt baznīcu – sev par apliecinājumu, savai vietai par svētību, kādam svarīgam notikumam par godu. Varbūt ideja dzima pēkšņi, varbūt tā tika iznēsāta gadiem, varbūt visu mūžu. Bet kādam taču balsī bija jāpasaka, ka baznīcu ir jāceļ, ka nu ir laiks, ka tad un tad, tikos un tikos tur un tur visiem jāsanāk ar lāpstām. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

Tā būs mana dēla baznīca. Man tā ir tikai ainavas elements, ēkas klucīgi robustajam augumam grimstot vakara krēslā un torņa sarkanajai spicei romantiski izgaismojoties vakara saules staros. Manējā palika kaut kur Latvijā. Manējās nav nekur.

– – –

Marija piedzima 20 – 30 gadu pirms Kristus. Par viņu neviens neko nezināja teikt. It kā esot parauta debesīs, kad viņas dēls bija miris un augšāmcēlies. It kā dzīvojot vēl joprojām.

Cik rožukroņu visā pasaulē bija, tik desmitiem reižu tika piesaukts Jaunavas Marijas vārds. Cik ģipša skulptūru stāvēja baznīcu altāros un dārzos, tik simtiem un tūkstošiem reižu tika pieminēts viņas vārds. Cik Marijas svētbilžu bija, tik simtiem tūkstošu reižu ļaudis vērās debesīs un vaicāja, kam tālāk būs būt.

Tik reižu viņa solīja, rādīja, apskaidroja, stāvēdama savā gaiši zilajā apmetnī un ar kājām samīdama grēka čūsku. Tik miljardiem reižu viņa bija māte.

apmēram 2002-2006


gara, gara diena

diena bija tik gara, ka no tā garuma acis paliek šauras, šauras. jo sākās 4 no rīta un vēl nav cauri. nu jau 22 stundas kustībā. 🙂 un darot visu ko. 4 kafijas, šokolāde un mūzika.

kad rakstu latviski, man liekas, ka meloju. bet latgaliski rakstīt negribas, jo tad varu kļūt pārāk personiska – aiz viltus cerības, ka neviens neizlasīs. latviešu valoda ir anonīma, manas vienīgās atšķirības zīmes ir manas kļūdas. kad rakstu latviski, esmu atrodama tikai kļūdās.

prieks, ka tviterī panesās #pirmaisdarbs epopeja. mūsdienās tviterim trūkst cilvēcības, kaut cilvēku, šķiet, tur vairāk nekā jebkad.

ilzesh mans #pirmaisdarbs bija Vīdnera konditorejā,kad man bija ~14,saņēmu tieši 30Ls par mēnesi

merelina Nevaru nepateikt #pirmaisdarbs bija brãlêna dêlu auklêšana brivdienãs pa piečuku. Interesati, ka šodien darîju tieši to pašu par velti

lianaivete ar māsu ierunājām dialogus angļu valodas mācību grāmatai. par nopelnīto piķi aizbraucām ar kuģi uz radiohead stokholmā #pirmaisdarbs #2001

zhanett Fui,cik briesmīgas atmiņas par #pirmaisdarbs ,stiepu fermā vistas,raudādama kaplēju bietes.Bija jābrauc uz tirgu,tur iemācījos šmaukties

elinat #pirmaisdarbs viens no bija arī arheoloģija. Visu vasaru sēdēju bedrē Latgales pusē. Vidusskolas laikā.

dzhonsons Man #pirmaisdarbs bija zemeņu lasīšana 😀 Nopelnīju ļooti maz 😀 Pēc tam jau visādi gateri, utt. 😀

smieklinsh #pirmaisdarbs bija ne gluži tipogrāfijā, bet uz to pusi 15(?) gadu vecumā. alga tika saņemta aploksnē. bet līmi ostīt bija labi ;DD

reinis_m Njā, vienai lielai daļai #pirmaisdarbs tādi bagie Dirty Jobs vai kaut kas boooring pāķistyle. Man laikam paveicās. 🙂 Krāsiņas ar saelpojos.

Eipurs #pirmaisdarbs – LR1 pirmais sižets bija par pildspalvām. nezinu, vai bērnu raidījums palaida ēterā.Ierakstīju ar milzu kasešu magnetafonu R7

peterispuritis #pirmaisdarbs Vasarā ravēju bietes kolhozā “Nākotne”. Nopirku plašu atskaņotāju ar radio!

Margonauts #pirmaisdarbs Apgleznoju zīda šlipses un lakatus suvenīriem, ko Cēsu dome dāvināja ciemiņiem.

vorompatra Bija tāda rūpnīca "RigaHimMaš",kur es 15 g.vecumā pusvasaru pie konveijera nostrādāju un pirmajam lenšu magnetofonam nopelnīju #pirmaisdarbs

vkasims Es sāku kā laboranta palīgs pārtikas produktu laboratorijā. Tb, tulkoju specifikācijas un alttaboju no nevēlamiem saitiem. #pirmaisdarbs

marcis_pauls #pirmaisdarbs vazājos pa pilsētu un centos ietirgot reklāmas vietu laikrakstā, nākamais – staigāju un tirgoju avīzes Ventspilī

krists_solovejs mans #pirmaisdarbs beidzās tā īsti nemaz neiesākoties – ar cirvi iecirtu sev kājā un gāju mājās raudāt

Janchelis Mans #pirmaisdarbs, bez papīriem, vasarās fāterim līdzi uz stroikām, pirmais oficiāli 3mēn.statoil, arī nekad, nekad vairs.

ievale #pirmaisdarbs +pirmais honis – par galv lomu TV ludziņā; pēc 8.kl pie arheologiem Ikšķilē zemes darbi; tad 2 vasaras apkopēja Linez slimn

bankovskis Arlabunakti! Gulēšana ir visīstākais #pirmaisdarbs http://bit.ly/nvAWk4

ViktorijaR #pirmaisdarbs bija Beernu slimniicaa 15 gadu vecumaa. 1 meenesi nostraadaaju oficiaali, peec tam aplokshnjalga 2 gadu garumaa ar pauzeem.

sprenne #pirmaisdarbs bērnībā strādāju Vārves dārzniecībā visus iespējamos darbus līdz pat pilsētas noliktavas pārraudzībai. 17gv dzīvoju cirsmā

Mkaprans #pirmaisdarbs 2 cukurbiešu vagās, bet tur maksāja gan naudā, gan ar cukuru, tādēļ sāku ganīt govis un labi nopelnīju. Džinsu jakai pietika.

ElinaIrbe 7.vai8.klase aukleju @EdgarsZalans delu. Tas gan bija traks puiselis,bet man patka. #pirmaisdarbs

WeeWeeGliem #pirmaisdarbs 12g.v. sāku vetklīnikā grīdas mazgāt un operācijās pieasistēt. Pirms tam gan vēl biešu vagas & mašīnu mazgāšanas.

ViktorijaR #pirmaisdarbs slimniicaa man patika vislabaak no visiem. Nebija riita, kad ar smaidu nebuutu izgaajusi pa maajas durviim.

kalvisk Mans #pirmaisdarbs , aplam brīvprātīgs, tiesa, bija pienest grāmatas lasītājiem Misiņa bibliotēkā. Vēl vecajā, kompaktajā Skolas ielas ēkā.

uldiscipsts #pirmaisdarbs loma Rolanda Kalniņa filmā – 2 mēneši par 8,50 rubļiem dienā, tad Lotosā bietes, trauku mazgāšana (fui) un atkal Lotoss…

ElinaIrbe Raveju bietes Skrundas kolhoza 3.klase,jo loti gribejas ravet bietes. #pirmaisdarbs

bet diena gara un bezgalīga. pirmās dienas pilsētā vienmēr tādas ir. naktī aizmigu ar zirnekli zem segas, tā arī neizdevās noķert. vispār šovasar esmu bomzis. guļu šķūnī, ceļos un veļos, apkārt knikšk un sisina, siena smaka un gaisma no rītiem, bezdelīgas, kraukļi un suņi. un brīvība. vilcienā klanījos, bet īsti neaizmigu – sēdēju un ar vienu roku turēju riteni visas trīs ar pusi stundas. Latvijas pasažieru vilcienam jauns izaicinājums – velobraucēji. manā vagonā bija 3 gab, pavisam sastāvā esot bijis ap 10 gab. darbā miru nost, jo širmis aizcietējis un miegs kā lācim. tik grūti bez pusdienlaika. laime, ka vakarā izkasījos aiziet uz teātri – Dirty Deal TeatroPoliciju“. šovasar eju uz teātri, jau 5. izrāde pilnīgi nejauši. pagājušajā vasarā skatījos filmas kīno “Rīga”. patiesībā forši, ka vasarā ir teātris. jo kad tad vēl. ziemā tam neatliek laika. tāpat kā vispār dzīvot. jau 2. turienes teātra izrāde par varas un cilvēka attiecībām, totalitārisma dzimšanu un pastāvēšanu, man jau riktīgi sagāja kopā ar “Visi mani prezidenti” – apmēram tas pats uzstādījums, tikai tā reālāk, ne iedomu spēle un izdomāts trādirīdis “jo tālāk, jo trakāk; jo trakāk, jo labāk”. izrāde ar nepateikto nezkāpēc atsita atmiņā Baltkrievijas tirgu, kur tantes runā un tomēr nerunā, jo labāk nerunāt nekā runāt, bet runāt arī gribas. gaidīju, ka policijas priekšnieks tipiskā antiutopijas garā no lāga zēna kļūs par dumpinieku un gāzīs varu vai vismaz pateiks to balsī (gāzt toč būtu triviāli un kā tādā salkanā pasakā). kompozīcijā tas pat iederētos: ieslodzītais, kas kļūst par apsardzes priekšnieku, policists, kas kļūst par apsūdzēto, atlika tikai trešajam rotēt pakaļ. principā jau rotēja un tika apsūdzēts, bet domāju, ka būs drusku tiešāk, smalkāk. bet tas jau man tipiski – turpināt domās iepatikušos filmu un seriālu sižetus. tas tak tik viegli. tad nu vakarā braukalējos apkārt ar ričuku un domāju tālāk. jo visforšākās lietas ir tās, kas nekad netiks uzrakstītas. turklāt šovakar no visām 5 vasaras izrādēm vienīgā bija tāda, kas neatsita atmiņā vienīgo pašas rakstīto lugu, ko kaut kad uzcepu par godu korporāciju teātra festivālam, kolektīvi iestudējām, izdomājām, bez neviena mēģinājuma nospēlējām un dabūjām 1. vietu. 🙂 jo lugā teksta nebija, tikai tēli. un vienīgais teksts tika nolasīts no lapiņām, to iekļaujot darbībā tā, it kā tā vajag. žūrija noticēja. bet nu pofig. šovakar par to atcerējos tikai tāpēc, ka neatcerējos, jo nebija laika domāt apkārt. un vispār man patīk DDT publika – izrādē “Visi mani prezidenti” ir vieta, kad aktrise uzrunā skatītājus, liekot atkārtot VVF mantru “Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!” un iedomājies! man blakus paveca kundzīte zināja tekstu! no sākuma domāju, ka tā kaut kāda publikā iesūtītā aktrise. bet ne velna – viņi ir! prezidentu tekstu zinātāji. tāpat arī šovakar publika ķiķināja, smējās un vienā brīdī pat palēcās tā, ka es arī palecos par spīti nebalsīs kurkstošajam vēderam. 🙂 kā stāstos par iezemiešiem, kas, ieraudzījuši filmu vai teātri, metas kauties vai bēgt. un vēl man patika beigas. tik atvērts fināls, ka publika neiet prom. kamēr jau neparāda ar mietu – izeja ir tur! 😀 izrāde kā seriāls – var turpināt un sanāktu viela vēl 2-3 gabaliem. prātā gan.

P. S. ja ne pirmais darbs, tad pirmais honorārs bija 11 latu par publikāciju “Draugā” – kladē rakstītās publiskās dienasgrāmatas jeb analogā bloga fragmenti par 10. klases laiku blēņām un skolotāju āzēšanu. blogam sveiks!

un paldies par uzmanību! garš, garš, nesakarīgs ieraksts.

(jo autors bija jau gandrīz aizmidzis – piebilde nākamās dienas rītā.)

  1. vnkGunta

    Interesanti palasīties par cilvēku #pirmaisdarbs. Visi tik ļoti līdzīgi. Es gan šodien esmu krietni pastrādājusi. Meklējot darbu 😀

  2. ilze šupstika ilzesh

    mans #pirmaisdarbs bija Vīdnera konditorejā,kad man bija ~14,saņēmu tieši 30Ls par mēnesi

  3. Merelina merelina

    Nevaru nepateikt #pirmaisdarbs bija brãlêna dêlu auklêšana brivdienãs pa piečuku. Interesati, ka šodien darîju tieši to pašu par velti

  4. Liana Ivete Benke lianaivete

    ar māsu ierunājām dialogus angļu valodas mācību grāmatai. par nopelnīto piķi aizbraucām ar kuģi uz radiohead stokholmā #pirmaisdarbs #2001

  5. zhanett bacardi zhanett

    Fui,cik briesmīgas atmiņas par #pirmaisdarbs ,stiepu fermā vistas,raudādama kaplēju bietes.Bija jābrauc uz tirgu,tur iemācījos šmaukties

  6. Elīna elinat

    #pirmaisdarbs viens no bija arī arheoloģija. Visu vasaru sēdēju bedrē Latgales pusē. Vidusskolas laikā.

  7. Ģirts Jansons dzhonsons

    @reinis_m Man #pirmaisdarbs bija zemeņu lasīšana 😀 Nopelnīju ļooti maz 😀 Pēc tam jau visādi gateri, utt. 😀

  8. Enija smieklinsh

    #pirmaisdarbs bija ne gluži tipogrāfijā, bet uz to pusi 15(?) gadu vecumā. alga tika saņemta aploksnē. bet līmi ostīt bija labi ;DD

  9. Reinis reinis_m

    Njā, vienai lielai daļai #pirmaisdarbs tādi bagie Dirty Jobs vai kaut kas boooring pāķistyle. Man laikam paveicās. 🙂 Krāsiņas ar saelpojos.

  10. Tālis Eipurs Eipurs

    #pirmaisdarbs – LR1 pirmais sižets bija par pildspalvām. nezinu, vai bērnu raidījums palaida ēterā.Ierakstīju ar milzu kasešu magnetafonu R7

  11. Pēteris Pūrītis peterispuritis

    @bankovska #pirmaisdarbs Vasarā ravēju bietes kolhozā "Nākotne". Nopirku plašu atskaņotāju ar radio!

  12. Maija Medne Margonauts

    #pirmaisdarbs Apgleznoju zīda šlipses un lakatus suvenīriem, ko Cēsu dome dāvināja ciemiņiem.

  13. Mārtiņš Zvaigzne vorompatra

    Bija tāda rūpnīca "RigaHimMaš",kur es 15 g.vecumā pusvasaru pie konveijera nostrādāju un pirmajam lenšu magnetofonam nopelnīju #pirmaisdarbs

  14. Vilis Kasims vkasims

    Es sāku kā laboranta palīgs pārtikas produktu laboratorijā. Tb, tulkoju specifikācijas un alttaboju no nevēlamiem saitiem. #pirmaisdarbs

  15. Mārcis Pauls marcis_pauls

    #pirmaisdarbs vazājos pa pilsētu un centos ietirgot reklāmas vietu laikrakstā, nākamais – staigāju un tirgoju avīzes Ventspilī

  16. krists solovejs krists_solovejs

    mans #pirmaisdarbs beidzās tā īsti nemaz neiesākoties – ar cirvi iecirtu sev kājā un gāju mājās raudāt

  17. Janis Vitkovskis Janchelis

    Mans #pirmaisdarbs, bez papīriem, vasarās fāterim līdzi uz stroikām, pirmais oficiāli 3mēn.statoil, arī nekad, nekad vairs.Tgd gan ok darbs

  18. Ieva Lesinska ievale

    #pirmaisdarbs +pirmais honis – par galv lomu TV ludziņā; pēc 8.kl pie arheologiem Ikšķilē zemes darbi; tad 2 vasaras apkopēja Linez slimn

  19. Pauls Bankovskis bankovskis

    Arlabunakti! Gulēšana ir visīstākais #pirmaisdarbs http://bit.ly/nvAWk4

  20. Viktorija Rogova ViktorijaR

    #pirmaisdarbs bija Beernu slimniicaa 15 gadu vecumaa. 1 meenesi nostraadaaju oficiaali, peec tam aplokshnjalga 2 gadu garumaa ar pauzeem.

  21. Jānis Sprenne sprenne

    #pirmaisdarbs bērnībā strādāju Vārves dārzniecībā visus iespējamos darbus līdz pat pilsētas noliktavas pārraudzībai. 17gv dzīvoju cirsmā

Back to top