Kas ir laiks?

dinlilejis

Man ir tik lēns internets, ka varētu teikt, ka interneta nav, ja vien tas tomēr mazdrusciņ nebūtu. Interneta ir tieši tik mazdrusciņ, lai man būtu kārdinājums kaut ko rakstīt publiskajai dienasgrāmatai, bet tieši tik maz, ka to daru nevis blogā, bet Word failā – ja nu kas, neizdzisīs gabaliem. Mans internets ir prefekts laika zaglis – vēro, kā atveras lapa padsmit minūtes un noveco. Trakāk kā 90. gados, kad stunda internetsalonā maksāja 50 santīmus, bet darba dators bija tik lēns, ka internetbankas sesija jau bija novecojusi, pirms vispār tiku iekšā kontā.
Kad tikko programma vērās vaļā, sapratu, cik veca esmu. Man ir dators, kam ir gandrīz 6 gadi un kur iekšā ir 2003. gada Windows. Nožēlojami. Tas būtu kā klausīties mūziku no platēm, nenojaušot, ka tas ir vintage. Lai gan varbūt vecs dators – tas ir stilīgi. Ņemot vērā, ka šopavasar biju aizstiepusi pie ražotāja uz remontu, jo korpuss bija salūzis. Un viņiem nemaz nebija tāda jauna korpusa. Atrada kādu mirušu datoru, kam noņēma ādiņu. Gauja tomēr neapvainojās. Viņa joprojām darbojas lieliski – mans 17 collu portatīvais ar iebūvēto mirgojošo pulksteni, mūzikas pogām un bez akumulatora.

Vecums ir interesanta lieta. Kad cilvēks vairs nemainās un baidās jel ko mainīt, viņš ir vecs. Kad ieciklējas jaunības drēbēs. Kad lieto jaunības tehnoloģijas.
Baznīcā vienmēr ir tantuki, kas uz Lieldienu Sv. Misi atnāk brūnos krimplēna mēteļos. Viņas bija manā bērnībā, viņas ir arī tagad. Tās pašas vecenes un tie paši mētelīši, kas smird pēc skapja. Bet vēl trakāk – mammas māsa saka, ka tās vecenes brūnajos mētelīšos esot bijušas jau viņas jaunībā. Un izskatījušās uz mata tāpat. Jo brūnu mēteli, lai arī krimplēna, normāli cilvēki nepirka. Tikai vecie.
Bet vēl ir puiši kā ērgļi džinsu kostīmos, viss vienā džinsā un botas. Augšpusē paīsi mati, aizmugurē krēpes, rokas džinsu kabatās, pakavveida ūsas, teļa skatiens. Viss kā 80. gados. Tikai viņi gan paliek vecāki. Un daļa no viņiem ir šoferi, kas nēsā arī melnas ādas vestes ar bezgaldaudzām kabatām, lai viss pa rokai.

Bet ne jau par to gribēju rakstīt.
Šodien piedzima melnraiba gotiņa. Viņas mamma gandrīz noasiņoja, jo tā gadās – viens asinsvads bija pušu un placenta ilgi neatdalījās. Par laimi, to pamanīja. Ārsta vizīte – 5 lati. Benzīnam laikam sanāk.
Pēc tam govs ilgi laizīja savu bērnu, kamēr nolaizīja sausu. Tas ir, nevis sausu, bet tīru. Tā, ka tad, ja izžūst, spalva ir maiga un pūkaina. Un, izrādās, arī govis tāpat kā kaķenes un kuces laiza bērnu dibenus, kad viņi zīž. Tas noteikti palīdz mazajam. Tā masēšana, bakstīšana, pieskatīšana. Uz vakarpusi gotiņa jau zīda tīri braši. Tikai pupi visu laiku pazuda un bija jāmeklē no jauna. Tik daudz pupu, bet nevienu nevar atrast.
Veiksmīgi izmazgāju visus džemperus, gandrīz izžuva, bet vakarā atnāca lietus ar pērkonu. Zibsnīja balts, bet nekā nebija. Tikai rasu sataisīja. Tagad ārā sisina lielie sienāži. Pēc brīža iešu uz šķūni gulēt.
Pašā trakākajā karstumā atvēru siltumnīcas durvis, lai mazie burunduki tiek ārā iešķīt zāli. Protams, 9 dinozauri arī. Pusplikie broileri, kam ir mazu bērnu pūka, bet pusaugu vistas svars.
Nolasījām 2 ķiršu kokus. Būs zapte un vīns. Šogad nav strazdu, laikam kaut kur pa ceļam iestrēguši. Vai nu labāki ķirši, vai arī kāda sērga.
Atradu Pūkainā Ērma ligzdu. Braši iekārtojusies – vectēva ābeles dobajā stumbrā. Tai ābelei drīz būs 100 gadu, bet joprojām ražo. Pārdzīvojusi Ulmani, karu, 40. gadu aukstās ziemas, kolhoza laikus, vētras. Turas vienā mizā, bet pilna ar āboliem. Jebkurā brīdī var krist, bet turas.
Man piezvanīja laikam puse pasaules. Par projektiem, papīriem, cilvēkiem, lietām, idejām, darbiem. Izrādās, būs jāpārtaisa projekta darba lapas, jo birokrāti ir slimi. Tas, kam iztērēju gandrīz 2 dienas savas dzīves, ir kaķim zem astes. To, ka zem astes, jau zināju. Bet tie maitas grib nozagt vēl kādu dienu mana laika. Vai es esmu bezgalīga? Un vai mans laiks šeit uz zemes ir tik bezgalīgs, lai rakstītu murgus birokrātam pieņemamā valodā (ok, es to jau izdarīju), pilnīgi bezjēdzīgi pārtaisot tabulas, kas kādam varētu šķist nepareizas (šai brīdī man gribas iespert kādai abstraktai Eiropas pakaļai).

Lasu bērnu grāmatu sērijā iznākušo „Apelsīnu meiteni”. Autors Justeins Gorders ir tas pats norvēģis, kas savulaik 90. gadu sākumā uzcepa „Sofijas pasauli” un ieguva pasaules slavu. Šitā grāmata tāda romantiska, lai arī runā par Visuma uzbūvi un Habla teleskopu. Vai drīzāk – dzīvību un nāvi, mīlestību un dzīvi. Drusku detektīvs, drusku brīnums.
Dēls dabū vēstuli no sava mirušā tēva, ko tas rakstījis, jau būdams nedziedināmi slims un apzinādamies, ka nav citas iespējas, lai aprunātos ar četrgadīgo puiku par būtisko.

Pirms brīža tu pienāci man klāt un jautāji, ko es rakstu ar datoru. Es atbildēju, ka rakstu vēstuli savam vislabākajam draugam.
Varbūt tev likās savādi, ka mana balss skanēja tik skumji, sakot, ka rakstu vēstuli savam vislabākajam draugam. Tu teici: „Vai tā ir mamma?”
Manuprāt, es sapurināju galvu. „Mamma ir mana mīļotā,” es teicu. „Tas ir pavisam kaut kas cits.”
„Kam tad tā ir?”
Tu biji iedzinis mani slazdā. Bet es vienkārši iecēlu tevi klēpī iepretī datoram, piekļāvu tevi sev klāt un teicu, ka tu esi mans vislabākais draugs.
Par laimi, neko vairāk tu nejautāji. Tev nevarēja ienākt prātā, ka vēstule domāta tev. Arī man šķita savādi iztēloties tevi kādu dienu to lasām.
Laiks, Georg. Kas ir laiks?

pa ceļam

patmalis

dzīvei bez telefona nav ne vainas. tieši nedēļu nodzīvoju bez.
tā kā man riebjas zvanīt, īpaši lielu atšķirību nejutu. drusku vairāk pacietības un izdomas tas prasīja gan – kā sazināties un kā satikties.
principā jau varētu arī ilgāk. tikai tad jānopērk modinātājs. un jāuzzina, kāds īsti ir māju telefonam numurs.

šodien no Lubānas braucu gar Lubānu uz mājām. izrādās, pludmales smuki sakārtotas. būtu tam ceļam asfalts no Viļāniem vai Varakļāniem apkārt ezeram uz Barkavu, būtu kūrorts. tagad tikai trakajiem un romantiķiem.

mājās nekā īpaši jauna. tikai vēl vairāk vasaras, puķu un labumu. jaunie burkāni, jaunie sīpoli, jaunās bietītes, jaunie kartupeļi (rīt jāparok, šodien vairs nevajadzēja). “Puķukalns” vienos ziedos. suņi skrien kā dulli. cāļi par nedēļu resnāki. govij teļš. sivēni aizgaldā. bezdelīgas skrien kā dullas. ugunspuķes vēl pašā apakšā zied.

bet Muris ir gudrs. saoda labo desu vakuumā, nospēra visu pagali, nograuza galu, aizgāja peļot, asti vienaldzīgi tirinādams. viņš jau tikai tā. te tā mētājās, viņš drusku.

jāiet uz šķūni gulēt, bet bail. visās malās glūn “ja nu kāds apēd” un “ja nu tur kaut kas ir” mošķi.

piezīmes pirms rudzupuķu sējas

tikai nepieskaries.

pieskarsies, vasara sadrups putekļos.

zirneklis manas mašīnas salonā, izrādās, bija miris. un es tā piesargājos atvērt logu. tikai brīnījos, ka nebēg.

bet mašīna mana ir fiksītis. ja brauc pakaļ ričukiem, viņa ieciklējas uz 12 km/h un ripo bez gāzēšanas un bremzēšanas. riteņa fiksīša kruīza režīms, par ko nebija nekādas runas lietošanas pamācībā. ja bremzē, mašīna pretojas. ja gāzē, ļaujas. bet pamazām atgriežas savā cilvēku ātrumā.

manas mašīnas labākais ātrums ir 12 km/h – tad viņa brauc pati. droši vien tas būtu ideālais sastrēgumu ātrums, ja ļaudis stihiski negāzētu un paniski nebremzētu.

vēl man ir pārdomas par krieviem.

tikai tad, ja dzīvo vāciešu dzīvoklī un pieņem ciemiņus krievus, 4 studentus no Pēterburgas, saproti – latvietis ir tur pa vidu.

mēs esam pa vidu. tējas dzeršanas, trauku mazgāšanas, atkritumu šķirošanas un dzīvošanas dēļ. jo ir tik interesanti vērot, kā vācieši ielaiž izlietnē ūdeni, putainā ūdenī nomazgā visu trauku kalnu ar birsti, noskalo, bet kā krievi mazgā tekošā ūdenī, uz brīdi iziet no virtuves, ūdens tek, atnāk, atkal mazgā. katru šķīvi saziepējot atsevišķi.

runa taču nav tikai par taupību, vai ne. mēs esam postpadomju. un tomēr citi.

un vēl es iedomājos – rakstīt publisko dienasgrāmatu ir forši, kamēr ir laiks būt cilvēkam. kad esi tikai darbu gāzējs un ķeksīšu vilcējs dienas plānotājā, ir laiks tikai lasīt.

cilvēkam jābūt cilvēka ātrumā, vismaz vasarā.

manai mīļākajai (vienai no mīļākajām, jo vitālajai, dzīvajai, priecīgajai, skumjajai) folkloras kopai “Ilža” jauns disks “Ilža rūtoj, kaladoj”.

Folkloras kopa „Ilža” nu jau vairāk kā 20 gadus darbojas Latgalē, Ciblas novadā, kopjot tradīcijas un iepriecinot klausītājus ne tikai savā tuvākajā apkaimē, bet arī visā Latvijā un aiz tās robežām. Savā otrajā albumā „Ilža” sagatavojusi vienmēr aktuālo gadskārtu dziesmu programmu. Tajā dzirdēsim latgaliešu Lieldienu, Jāņu un Ziemsvētku dziesmas. Tāpat kā pirms trijiem gadiem, izdodot savu pirmo kompaktdisku, „Ilža” arī jaunākajā izdevumā turpina sadarboties ar skaņu režisoru Ati Auzānu,  latgaliešu valodas redaktori Lidiju Leikumu un gleznotāju Ilzi Menneking-Sokāni, kuras glezna ir izmantota šī izdevuma noformējumā. Bet svarīgākais, ka latgaliešu tautas mūzikas cienītāji varēs papildināt savu ierakstu krātuvi ar lieliskām dziesmām un mūziku. Albumu izdevis Kultūras menedžmenta centrs „Lauska”. avots: lauska.lv

vakar braucu uz “the Mundane” koncertu Ķīpsalā un klausījos “Ilžas” disku. koncertu, protams, nenokavēju, lai arī biju uz dullo un stundu par vēlu tam laikam, kad likās, ka jābūt. disks ir labs, tikai drusku lēnāks, citādāks kā pirmais, ne tik dulls un smeldzīgs. bet viņi joprojām ir vitāli un īsti. un mainīgi.

vienīgi man ir grūti tagad, vasarā, klausīties ziemas dziesmas. man skan tikai tās no vēlīnajām Lieldienām par to, lai vasarā odi nekož, un līdz Jāņiem. laikam jau to latvieša atmiņu nevar tā izdzēst, gads ir apaļš un griežas uz riņķi. kā ziemā līgosi, kā vasarā kaladosi. bet var jau būt – šo disku nevajag griezt uz riņķi. vienkārši dažu dziesmu disks. noklausies, noliec, atceries.


bet šis ir vakardienas zelta atradums. plate ar grupas “Kombuļi” dziesmām. kādā noslēpumainā noliktavā no tālā 1991. gada. jo 20 gadi uz priekšu vai atpakaļ. 🙂

baidos samelot, jo vilks nu zina, kas slēpjas citās noliktavās. iespējams, vienīgais latgaliešu vinils.

cirkam būs būt! un kad vēl, ja ne tagad.

ja gribi sev tādu plati, dod ziņu! ir atrasti slepenie krājumi, zelta dzīsla un unikāla vēstures ādere. pa taisno 80. gados!

suņu laiks ir labi. samesties barā un slīdēt cauri dzīvei.

kurš šovakar grib ar mani sēt rudzupuķes? man ir sēklas tūtiņā. un rudzupuķes latgaliski ir naktineicas. nakts puķes. nakts zilās puķes.

rīt manis te vairs nebūs. rīt es emigrēju.