smierts idejis vuordā

spaidermens

Tymā vosorā beidzēs muna bierneiba voi varbyut i jauneiba. Maņ beja 19 godu, a piec tam vaira naasu ticiejuse nivīnam cylvākam i nivīnai idejai.Vysod ar dubultu planu, vysod ar ūtru redzis punktu. Dubultuo dzeive i dubultuo dūmuošona – redzēt guojīni iz prīšku i naīkrist dūbē.

Varbyut tam tai beja juonūteik, varbyut deļtuo es asu, kas asu, varbyut i pasauļs deļtuo ir cytaids – tik daudz kam naasu ļuovuse nūtikt i koč kaidā ziņā asu sekmiejuse kū cytu. Kab na tuos vosorys elektrošoka, daudz kas ak jau byutu cytaiž. Na tikai munā, a ari munu draugu i satyktūs ļaužu dzeivē.

Partū ka puors dīnuos, nedeļuos, mienešūs nūvacuoju par nazynu cik godim, varbyut par vysu myužu. Kod cylvāks pagaisynoj naivumu i uzaticiešonu pasauļam, jis vaira nikod nabyus bārns i nabyus ari jauns. Koč jam ir tikai 19 godu i prīškā vēļ tik daudz blieņu, glupeibu i azarta dzeivuot.

Tok ir cīši gryuts dzeivuot ar lītom, kuo nivīnam navar izstuosteit. Tys ir kai dzeivuot ar skapi dvēselē i vysod leidza nosuot zīmys mieteļus, vosorys kleitys, gumejnīkus i sondolys – izkraut bais, a pamest navar. Nest leidza i smaideit. Partū ka pasauļs ir tik lobs, tik lobs. Tikai juosaver viereigai i juobāg aiz laika.

Tys skaņ drausmeigai, tok itymuos dīnuos nazkas nūsamīrynuoja. Tys suop vysleidza, nikur jau nav pagaiss – pīredze ir pīredze. Tok beidzūt tam ir ari jāga. (Ka smiertei vyspuor var byut jāga.)

Nastruopejit mane, tok Norvegejis uperi maņ attaisēja acs. Pavysam cytā gaismā īguoduoju, kū tymā tuolajā vosorā iz kopu runuoja bazneickungs.Vuordus dzierdieju, saprotu, īgaumieju, tok sirdī vysleidza – okls tukšums. Napījem, nasaprūt, naatļaun.

Tok tai ir. Reizem ir lobuok, ka cylvāks nūmierst, nakai sataisa syudus idejis vuordā. Lai cik žāl byutu. Lai kai ruodīs – kaida besa piec. Lai kai  teik sajuota juo draugu i radinīku dzeive. Reizem vīna bezjiedzeiga smierts ir lobuok nakai symts bezjiedzeigu smieršu. Partu ka aiz symta stuovēs tyukstūša, a aiz tyukstūšys – miļjons.

Tys jau nanūzeimej, ka vaira nasuop i ka kotru reitu i vokoru, braukdoma garom tai vītai, nadūmuošu par tū, kas beja, i tū, kuo nabeja. Dzeivuot Āgenskolnā ir struope par paguotni – lai cik maņ patyktu tei vīta. Apleicīne reši kod ir anonima. Agri voi vieli pīredze vysuos ceļa moluos, īluos, pļovuos salīk sovus pādus. Dzeivoj i sadzeivoj.

Itamuos dīnuos nazkaida mīrynuojuma fraze nu paguojušuo godu symta beidzūt sasnīdze na tikai munys auss, a ari sapruotu. I vēļ es īsadūmuoju, kai ir dzeivuot kara laika paaudzei, kam tok varbyut kotrā saimē pa myrušajam – tikai nazkaidu ideju deļ. Kai jim ir sasamīreit i sadzeivuot.

2 thoughts on “smierts idejis vuordā”

  1. Šis ir tas apburtais loks, nāve jebkādā veidā ir bezjēdzīga un briesmīga, viens vai simts – starpība ir tikai skaitliska, tomēr tas nemaina paša notikušā būtību. Tas var notikt ar katru, bet šādos gadījumos jādomā, pie kā vainīgi šie bērni un kā jūtas viņu vecāki. Pat ja būtu tikai viens bērns, vienalga tas ir kādai mātei neciešami, jo tas ir viņas bērns, kurš aiziet. Un kā ar to sadzīvot tālāk, grūti pat aptvert.

  2. arī katram slepkavam ir māte (vai vismaz ir bijusi kaut kāda māte).
    bet nevaru nedomāt par Latviju. vai militārās un nacionālās jauniešu organizācijas saprot, ar ko spēlējas. jaunībā pasaule ir melnbalta, un iesēt radikālas idejas nav liela māksla. (to es saku kā bijusī latgaliešu jauniešu biedrības vadītāja.)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *