Kad pēdējais latvietis no Latvijas būs jau aizbraucis, tomēr atradīsies kāds, kas atlaidīs saeimu. Ieraugot šo ceļa malā, atcerējos izrādes “Visi mani prezidenti” ainu – Zatlers mēģina pielauzt pēdējo latvieti palikt Latvijā.

No Līvāniem uz mājām nebraucu pa asfaltu, jo palika žēl mašīnas – pie Stabulniekiem asfalts sabrucis un izburbis. Braucu pa mazajiem ceļiem. Reizēm likās – mirušās zemes. Reizēm – govju, ganību un piena galdu zemes. Pagājušo laiku pieminekļi – viensētu vientuļie koki, guļbaļķu pieminekļi aizgājušajiem laikiem. Piena galdi kā spītīgs Latvijas lauku apsolījums – kamēr mums ir govs, mēs esam.

Kad mājās vairs nav govs, sabrūk arī piena galds, uz kura saimniece no rīta noliek atdzesēto pienu piena mašīnai, kas to tālāk aizved uz Preiļiem, Valmieru, Rokišķiem, Panevežu. Kad mājās vairs nav govs, aizaug celiņš un māja skatās skumjām acīm, brūkošā jumta matu nolaidusi kā kaunīga sieviete acu plakstus. Kauns, ka neizdevās. Ka saimniece nomira. Ka dārzs aizaug. Ka cauri.

Un turpat aiz ceļa līkuma elektriskais gans, akurāti stabiņi un teļu bars. Mēs būsim. Labas piena govis. Mēs ticam. Un vēl pāris kilometrus tālāk lēnas govis prātīgi plūc zāli, izbāzušas galvu pa elektriskā gana apakšu – tā, lai skausts nepieskaras. Ārā labāk. Garšīgāk.

Kamēr Latvijā ir govis, ir arī cilvēki. Kamēr ir cilvēki, ir arī valsts.

Nav jau atšķirības – par vai pret – tie ir tikai dažādi viedokļi. Būtiskāk, ka ir viedoklis un joprojām ir cilvēki. Pat mirušajā Nekurzemē, kur veikalu aizvēra pirms sazin cik vasarām un kur uz sliekšņa aug smilgas un uz celiņa – krūmi.

Vai vismaz valsts cer, ka arī te ir cilvēki. Ne tikai ganīties atvestas govis.