ku-ku-rūza!

kukuruza1

Tavas acis tik zaļas kā kukurūza,
Tavas plaukstas tik mazas kā kukurūza.
Tik stingrās formās kā Kārlim Krūzam
Ap tavu māju aug kukurūza.
Tu ej uz aku ar zaļo krūzi,
Uz krūzes stāv rakstīts “Kukurūza”.

Tu esi sārtvaidze brigadiere,
Es kolhoza traktorists stalts.
Vakara vēsma glāsta mums pieres,
Mēs ejam, kurp sirdis sauc.

(Klāva Elsberga dzejolis, ko komponējis Juris Kulakovs)

esmu laukos, mazgājos dīķī, guļu šķūnī, strādāju internetā un dārzā. uztaisīju kafiju, ar basām, netīrām un saskrāpētām kājām un rasā nosalušām kājām sēžu pie datora un klausos, kā dārzā zāģē sienāži. nekāda smalkuma un iznesības.

bet. pie manas mājas aug kukurūza. tik stingrām formām kā Kārlim Krūzam. 🙂

aizvakar ļoti veiksmīgi izgāju tehnisko apskati un biju pilsētā, un esmu dikti lepna. pat lukturi nebija šķībi. tikai ir smieklīgi, kad Rēzeknē ir baisie sastrēgumi un ļaudis no stresa nespēj izbraukt krustojumu. nācās pārkāpt noteikumus, ja negribēju vēl gaidīt zaļo gaismu – 2 ciklus jau tā palaidu garām.

par laimi, lielākās problēmas bija ar CSDD datorsistēmu un vienu nenodzēsušos sodu. pēc tam jau pati apskate – zibenīgi. vēl pamanījos ielīst rindas sākumā, jo aiz autobusa bija maza šķirba un viens auto noparkojies nevietā, aiz viņa krājās rinda, bet priekšā viss brīvs. apbraucu pa ielu un iebraucu atpakaļgaitā. 🙂

visilgāk meklēja virsbūves numuru. prasīja, kur atrodas. bet kā tad es lai zinu. beigās zem kaut kādām gumijām atrada laikam. vismaz vairāk neprasīja.

vienīgi vēl šajā reizē pavaicāja, vai ir aptieciņa un ugunsdzēšamais aparāts. atbildēju pārliecinoši – ir, ir, bagažniekā! un pēc tam tikai domāju – nez, ir vai nav? jo bagažnieks bija pilns līdz ūkai ar pašu nelabo. bet kur tajā ellē ir aparāts – vells zina! 🙂

bet kopš tās reizes, kad pamanījos apturēt priekšā braucošu degošu auto un saorganizēt dzēšanu, pret to lietu izturos ar zināmu bijību. kas vajadzīgs, tas vajadzīgs.

lai gan ar TA man vienmēr sanāk kaut kādi podi.

vienreiz gāju ar tēva veco opeli, jo viņš pateica, ka ar to graustu tikai uz mežu. izgāju. ar baisām piezīmēm un komentāru, lai tomēr savas drošības labā sataisu kaut ko (sekoja detaļu uzskaitījums, par ko ne tad bija nojausmas, ne tagad tādas zinu). bet tas arī bija pēdējais gads, kad izdevās – uz nākošo reizi viņš vispār neko netaisīja un vēl laikam 2 vasaras dragāju pa mazajiem ceļiem bez TA, vienreiz norāvos sodu apmēram 150 km no mājām. policisti vēl brīnījās, kā tāds ērms tik tālu atkūlies. 🙂

savukārt ar savu veco auto pamanījos paņemt večus uz izbrīna – apmēram: KĀ, kā var nedegt tas lukturis? tikko servisā taču dega! (tas nekas, ka servisā biju pirms mēneša un arī tikai tāpēc, ka mašīna apstājās ceļa vidū) tad nu tas TA vīrišķis ņēma atslēgas, atnāca vēl vesels bars, sākās riktīgs balagāns, pa visiem skrūvēja vaļā, apskatījās lampiņu – toč nav izdegusi. 😀 skrūvēja iekšā un palaida mani ar izietu apskati. pat nepamanīja, ka 1 stikla tīrītājs nedarbojas – braukā 1 cm virs stikla. 🙂

bet nu šoreiz nekāda īpašā cirka nebija. ja neskaita tās virsbūves numura medības, kad TA ļaudis rakājās i zem kapota, i salonā. būtu es to auto zagusi un viltojusi, tad jau zinātu, kur atodas. bet tā – uzmini nu.

īsi sakot – lai jauks vakars! un cirkam būs būt!

Pēc siena un āboliņa nopļaušanas vasara bija sasniegusi savu augstāko virsotni. Kā liels putns tā uzlaidās debesu vidū, palikdama tur stāvam, šūpodamās savos platajos spārnos. Koki gandrīz pazaudēja ēnas, un pie to stumbriem augošās zāles nokalta, tāpat kā aiziet postā viss arī dzīvē, kas, aizgādības pakrēslī audzis, nokļūst svabadā gaisā. Tikai uz vakara pusi māju ošu, ozolu un liepu ēnas aizstiepās tāli pār pļavām, kuru jaunajā atālā govis mierīgi ganījās.

uzmini autoru! skolas laikos biju gatava apzvērēt, ka šitie murgi ir sacerēti speciāli latviešu valodas mācību grāmatu piemēriem.

2 thoughts on “ku-ku-rūza!”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *