Tekle otkon ir dzeiva

šudiņ nikuo taida nabeja. eņgeļtauris izzīdēja jau vakar, maigi ružovys, a kopusvātki byus pareit. pi pierts atrodu beigtu slūku, aproku. bess zyna, kai atpluovuojuse. vysu dīnu laiks beja nacīšams – na jau korsts, a taišni nacīšams. mīgs guoja kai smierts – pasaļausi i nūkrissi. tok guli voi naguli, uorā mitrs i gryuts gaiss. iz vokoru gaiss suoce krist iz leju korstom lasem. kryta, kryta, cikom suoce leit. kaidu šaļteņu pasukuoja, a niu jau otkon sīnuoži čeigoj.

šudiņ otkon drusku dasagivu Augeja klāvam – miežu datoru i bloceņus. tī paņteni i teksti mani nūbeigs. taids syuds, rībās i pošai skaiteit. tok itys nazkai aizagiva i pošai. reši jau goduos.

itymā dzeraunē klusums
nadzīdoj gaili pūrā
nu pārnejuos zuolis izleida mirta
Tekle otkon ir dzeiva
jei aplej pučis iz lūga, izslauc gūvi i gaida
atīs nu kara Mikiļs i Juoņs
jei otkon byus jauna
dzeraunis večerinkā dasiss ar kuoju i lēks
byudi kai opoli uobeli, svīdri kai krellis
gotovi rudzi! jau mani vad!
jau muna jauneiba kiuliņus mat!
bolta puče nūzīd iz lūga
pūrā kai dzērvis bolss
Tekle otkon ir moza
jei salosa sauvē dzērvinis, īsvīž mutē
puordzeivuosim vysu!
i dzeivi, i smierti
tik ka tei dzeive
skuoba kai dzērvinis ūga
mute sasavīb grumbuos
i smylgys viejoj pi krysta

Latvija, Ziemassvētki un karstā joga

šajā bildē ir kaut kas no pēdējo dienu sajūtām. pat atcerējos, lai gan nekad neatceros, ko esmu sakniebusi ar mobilo telefonu. izrādās, gan manā, gan telefona atmiņā glabājas visādi krāmi.

tad nu pēc kārtas. 🙂

pirmkārt, garšīgi paēst, kas man arī izdevās, lai gan pēdējo reizi veikalā esmu bijusi laikam pagājušajā nedēļā Viļānos, kad nopirkām 50 kilogramus smagu cukura maisu ar uzrakstu Zahar un alu, kas joprojām ir ledusskapī. ja kas. (galvenais, audzēt pašam un iet ciemos pie izveicīgiem draugiem, kas taisa ēst.)

otrkārt, palikt bez galvas. nesaku, ka jebkad esmu bijusi izcili prātīga. ja nu apmēram 10-12 gadu vecumā, kad droši vien ar savu akmens seju būtu varējusi nopirkt alkoholu veikalā, ja vien neizskatītos pēc bērna. neko daudz no tā vecuma neatceros, tikai komentārus, ka esmu pārāk nopietna savam vecumam. ak jā, tai laikā nedzīvoju, bet lasīju. Dostojevskis un Tolstojs laikam bija mazākais, lai gan mazliet palasīju no visām mājās atrodamajām grāmatām. zobus atlauzu pret Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” – joprojām nav drosmes atvērt. ja nu kādu mūsdienu izdevumu, ja tāds ir. grāmatas noformējums uzdzen šausmas, jo atceros, cik stulba grāmata tā bija. Jaunsudrabiņš gan man patika. un Londons. un sazin kas vēl. ieskaitot Pjēra un Marijas Kirī biogrāfiju. nepatika Kerola “Alise Brīnumzemē” – garlaicīgi un mākslīgi. bet nu galva toreiz bija, tagad jau labu laiku nav. bet tas laikam ir tas labākais. vismaz ir, ko atcerēties. jo atceras jau to, kas notiek, nevis to, kas nenotiek.

treškārt, balagāns ap Zatlera partijas logo – ugunīgi sarkans un cauršauts krusts uz koši zila fona. krāsu salikums dievīgs – pat Baltkrievijas ciemos žogus krāso maigākos toņos. tad nu sākušies īsti krusta kari, jo Sarkanais krusts piesienas par autortiesībām (nez, kādam ir autortiesības uz kapu krustiem?), bet man tai logo smieklīgākā liekas bulta. pa labi. meitenes pa kreisi, puikas pa labi. pa kreisi iesi, zirgu pazaudēsi, pa labi iesi, mantu pazaudēsi, taisni iesi, galvu pazaudēsi. lai gan vēl lielāks balagāns sāktos, ja svaigi ceptā partiju logo ieliktu bultu pa kreisi. anarķisti un bandīti. no kreisās puses nenāk nekas labs. (par to gan varēs pārliecināties 3. bildē, kas sekos.)

ceturtkārt, kāds zābaks biji, tāds arī paliksi. mainās tikai gadalaiki un šņores.

bet šis ir vienkārši lielisks atradums – pie Čaka ielas piedāvā karsto jogu kaķiem. tāda nu tā Rīga ir.

un tāda ir Latvija. ja skatās no Igaunijas puses. krievi nāk. (no kreisās puses, protams.)

bet šis vienkārši iedvesmai. bildēts tveicīgā jūlija dienā Latvijas Komponistu savienības kāpņutelpā. neko jau nevar ne paspēt, ne nokavēt.

jo ar eglēm Rīgā ir pavisam ērmoti. te no plastmasas, te stikla, te aug puķupodos.

priekā, draugi!

smierts idejis vuordā

spaidermens

Tymā vosorā beidzēs muna bierneiba voi varbyut i jauneiba. Maņ beja 19 godu, a piec tam vaira naasu ticiejuse nivīnam cylvākam i nivīnai idejai.Vysod ar dubultu planu, vysod ar ūtru redzis punktu. Dubultuo dzeive i dubultuo dūmuošona – redzēt guojīni iz prīšku i naīkrist dūbē.

Varbyut tam tai beja juonūteik, varbyut deļtuo es asu, kas asu, varbyut i pasauļs deļtuo ir cytaids – tik daudz kam naasu ļuovuse nūtikt i koč kaidā ziņā asu sekmiejuse kū cytu. Kab na tuos vosorys elektrošoka, daudz kas ak jau byutu cytaiž. Na tikai munā, a ari munu draugu i satyktūs ļaužu dzeivē.

Partū ka puors dīnuos, nedeļuos, mienešūs nūvacuoju par nazynu cik godim, varbyut par vysu myužu. Kod cylvāks pagaisynoj naivumu i uzaticiešonu pasauļam, jis vaira nikod nabyus bārns i nabyus ari jauns. Koč jam ir tikai 19 godu i prīškā vēļ tik daudz blieņu, glupeibu i azarta dzeivuot.

Tok ir cīši gryuts dzeivuot ar lītom, kuo nivīnam navar izstuosteit. Tys ir kai dzeivuot ar skapi dvēselē i vysod leidza nosuot zīmys mieteļus, vosorys kleitys, gumejnīkus i sondolys – izkraut bais, a pamest navar. Nest leidza i smaideit. Partū ka pasauļs ir tik lobs, tik lobs. Tikai juosaver viereigai i juobāg aiz laika.

Tys skaņ drausmeigai, tok itymuos dīnuos nazkas nūsamīrynuoja. Tys suop vysleidza, nikur jau nav pagaiss – pīredze ir pīredze. Tok beidzūt tam ir ari jāga. (Ka smiertei vyspuor var byut jāga.)

Nastruopejit mane, tok Norvegejis uperi maņ attaisēja acs. Pavysam cytā gaismā īguoduoju, kū tymā tuolajā vosorā iz kopu runuoja bazneickungs.Vuordus dzierdieju, saprotu, īgaumieju, tok sirdī vysleidza – okls tukšums. Napījem, nasaprūt, naatļaun.

Tok tai ir. Reizem ir lobuok, ka cylvāks nūmierst, nakai sataisa syudus idejis vuordā. Lai cik žāl byutu. Lai kai ruodīs – kaida besa piec. Lai kai  teik sajuota juo draugu i radinīku dzeive. Reizem vīna bezjiedzeiga smierts ir lobuok nakai symts bezjiedzeigu smieršu. Partu ka aiz symta stuovēs tyukstūša, a aiz tyukstūšys – miļjons.

Tys jau nanūzeimej, ka vaira nasuop i ka kotru reitu i vokoru, braukdoma garom tai vītai, nadūmuošu par tū, kas beja, i tū, kuo nabeja. Dzeivuot Āgenskolnā ir struope par paguotni – lai cik maņ patyktu tei vīta. Apleicīne reši kod ir anonima. Agri voi vieli pīredze vysuos ceļa moluos, īluos, pļovuos salīk sovus pādus. Dzeivoj i sadzeivoj.

Itamuos dīnuos nazkaida mīrynuojuma fraze nu paguojušuo godu symta beidzūt sasnīdze na tikai munys auss, a ari sapruotu. I vēļ es īsadūmuoju, kai ir dzeivuot kara laika paaudzei, kam tok varbyut kotrā saimē pa myrušajam – tikai nazkaidu ideju deļ. Kai jim ir sasamīreit i sadzeivuot.

par vai pret? referendums Nekurzemē

referendums1

Kad pēdējais latvietis no Latvijas būs jau aizbraucis, tomēr atradīsies kāds, kas atlaidīs saeimu. Ieraugot šo ceļa malā, atcerējos izrādes “Visi mani prezidenti” ainu – Zatlers mēģina pielauzt pēdējo latvieti palikt Latvijā.

No Līvāniem uz mājām nebraucu pa asfaltu, jo palika žēl mašīnas – pie Stabulniekiem asfalts sabrucis un izburbis. Braucu pa mazajiem ceļiem. Reizēm likās – mirušās zemes. Reizēm – govju, ganību un piena galdu zemes. Pagājušo laiku pieminekļi – viensētu vientuļie koki, guļbaļķu pieminekļi aizgājušajiem laikiem. Piena galdi kā spītīgs Latvijas lauku apsolījums – kamēr mums ir govs, mēs esam.

Kad mājās vairs nav govs, sabrūk arī piena galds, uz kura saimniece no rīta noliek atdzesēto pienu piena mašīnai, kas to tālāk aizved uz Preiļiem, Valmieru, Rokišķiem, Panevežu. Kad mājās vairs nav govs, aizaug celiņš un māja skatās skumjām acīm, brūkošā jumta matu nolaidusi kā kaunīga sieviete acu plakstus. Kauns, ka neizdevās. Ka saimniece nomira. Ka dārzs aizaug. Ka cauri.

Un turpat aiz ceļa līkuma elektriskais gans, akurāti stabiņi un teļu bars. Mēs būsim. Labas piena govis. Mēs ticam. Un vēl pāris kilometrus tālāk lēnas govis prātīgi plūc zāli, izbāzušas galvu pa elektriskā gana apakšu – tā, lai skausts nepieskaras. Ārā labāk. Garšīgāk.

Kamēr Latvijā ir govis, ir arī cilvēki. Kamēr ir cilvēki, ir arī valsts.

Nav jau atšķirības – par vai pret – tie ir tikai dažādi viedokļi. Būtiskāk, ka ir viedoklis un joprojām ir cilvēki. Pat mirušajā Nekurzemē, kur veikalu aizvēra pirms sazin cik vasarām un kur uz sliekšņa aug smilgas un uz celiņa – krūmi.

Vai vismaz valsts cer, ka arī te ir cilvēki. Ne tikai ganīties atvestas govis.

referendums2

dzeive kai #puosoka

pat nazynu, kai tū nūsaukt – puorsteigums, prīca voi gondariejums. kai piec izreveita buļbu teiruma, kod nazuole na aplej ar leitu i daaug atpakaļ, a saulē sakolst i buļbu streipis tik leidzonys, zalis, prīceigys.

gruomota “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” pajēme labi daudz muna 2011. goda laika. tok nav ari kauns par rezultatu. zynu, ka tys ir lobuokais, kū tymā laikā varieju. niu varbyut dareitu cytaiž – tok tei ari ir pīredze.

gudrī vuicuos nu svešu klaidu, a sovejī – nu sovejūs. tok vysgudruokī – kas vuicuos. a laimeigī – kam ir nu kuo vuiceitīs. partū ka laime ir tod, ka vyss kas nūteik i jam ļauņ nūtikt. i vyss agri voi vieli nūteik iz lobu.

a prīca to taida, ka “Puosokys par krīzi” pajēme tierguošonai gruomotu noms “Valters un Rapa” – pi tam jau nu suoku izdaleja vysim sovim veikalim i na nūgryude nazyn kur pašelē, a nūlyka pošā prīškā. a ūtra prīca – pyrmais davums jau ir iztierguots. īsadūmoj, jau ūtru reizi dūdam tierguošonai jaunu parteju – na tikai Rēzeknis gruomatneicā “Liesma”, a Reigys gruomotu veikalam “Valters un Rapa”! vakar īguoju i īraudzieju, ka otkon stuov pi jaunumu. kai puče. breinuma puče.

atguodynuošu – tei ir gruomota 100% latgalīšu volūdā. ar latgalīšu gruomotom normali itai nav. latgalīšu gruomotys nivīns napierk i natiergoj, a nūgloboj i meklej. jūs nav veikalūs. juos nazkur pyust vasalom tiražom.

izjāmums ir “Puosokys par krīzi”. i LgSC gruomotu goldi ar padsmit izdevieju gruomotom latgaliski voi par Latgolu vysaidūs pasuokumūs i svātkūs. pošu salaseita kolekceja, kab latgalīšu muzyka i literatura atrostu sova skaitietuoja, klauseituoja, cīneituoja.

eisi sokūt – dzeive kai puosoka. ir i ir. ir šmuki i pa sovam. ir i dasadur.

vakar izamiercieju ar draugim Cāsu piļsātys stryuklokā, izkuopu Sv. Juoņa bazneicys tūrnī, nūsastuoju syltajā viejā kai fenā, slapņuos drēbis dasakļaun mīsai i saļdej – zamyškā vysa piļsāta ar taidim jumtim i fasadem kai nikur, augšā dabasi kai izzeimāti, saule i viejs. i īsadūmuoju – otkon vīna šaļteņa nu dzeivis, kū atguoduot vysu myužu.

a varbyut deļtuo mes i asam. seiku laimis šaļteņu deļ. kai puosokā.

spinatu zapts i boltveins

drebis

tai vot i dzeivoju. dīnu nu dīnys. šaidim taidim mozim darbenim, īšonom. byus višņu zapts nu skuobuo kūka, soldonais tik vīnā pazarē palics – apsaēde taipat. ūgys jau vysā saveitušys. a strodu kai nav tai nav. nazkaids putynu miers vysus nūbeidzs.
Pūkainais Ārms perej. augustā byus bārni.
a bruoleiši skraida apleik plykim čūkstim. i obeji bryunī burunduki kai voguli šyun pa storpu.
byus veins nu boltūs juoņūgu. bess zyna, kaids saīs. mož bolts? dzaltons?

byus ari spinatzemneicu zapts. ilgi meklieju receptu, cikom atrodu, ka juovuorej ar mandarinim. a kur bess šeilaiks Viļānūs mandarinus izgiusi? jau pyrms div nedeļu nikaidu citrusu veikalūs nabeja, kod gosti dasaguoduoja taiseit sangreju. tai vot i izdūmuojom jaunu receptu – spinatzemneicys kūpā ar juoņūgu sulu. izaver jūceigai – kai nazkaidys avīšys. a garšoj kai cārmyušku zapts.
niu vīns teikums čiuleišim: spinātzemeņu pagatavošana ziemai – ogas nolasa no kātiem un vāra ar jāņogu sulu, ko izspiež no sakarsētām ogām. cukuru kā parasti klāt – atbilstoši svaram. garšo pēc pīlādžu zapts bišku.

a tai nikuo taida. ka naskaita šudiņdīnys sutūni – pat zuoļu čajis navarieju palaseit i duorza paravēt. beja dūma aizīt avīšuos iz mežu, tok nazkai atlyku. da i beja cyta dzela – puorskaitieju Juoņa Klīdzieja romanu “Sniegi” (1963).
ka tai skaita lela cylvāka acim, saīt pavysam cytaiž. kai cyts romans. tik beiguos atguoduoju, ka tok beju bierneibā skaitiejuse – ak jau kaidā 1992. voi trešā godā. a kur vēļ Streiča kina “Liktendzirnas”, kas mani tai besēja, seviški vacais uozs Kaļneņs golvonajā lūmā i tei blonduo koza. koč Streičam jau vyspuor namūde sovuos kinuos sabuozt vysu īspiejamū – seviški tymuos “Liktiņa patmalēs” i “Vacuos pogosta sātys misterejā” – kas kust i kas nakust, vysi sižeti, vysys linejis, citati i jimšonuos kai studinī ci golvys sīrā.
a Klīdzieja romans – taida latvīšu verseja par trejim draugim: ar tuberkuļozi slyms puiss, kas piec tāva ar muoti smierts īgrims dorbūs i tolkam nav dzeivuojs, dzāruojs muzykants, kuo nivīns naļūbej i lomoj, tok kuo muzykys deļ sauc iz vysom kuozom, i okla meituška, kam nu ļūbisteibys tykuse tik vīna bučuošonuos pusaudža godūs i kas tai ari dzeivoj kai naatmineita meikle i gotova īsaļūbēt kotrā, kas dasadūrs. beigys biedeigys, až apsarauduoju. nazkai par daudz personeigai pajiemu.
pa vydu ari puordūmys par nacionalismu i Latveju – par jaunu vaļsti i juos slimeibom, tymā skaitā puorspeilātom bailem nu varys kritikys.
vyspuor, skaitūt itūs Klīdzieja dorbus, gribīs jimt i puorlikt normalā volūdā. kū var jimtīs – latgalīšu vuordi latvīšu volūdā. īskaitūt naktineicys. kū taids videjais latvīts nu naktineicu zyna, kū naktineicys nu juo. koč rudzupučis itymā tekstā naīsadarātu na tik – par daudz poetiskai i solkonai saītu. tai izaver, ka latgalīšu volūda Klīdzieju nūtur pi zemis, lai cik jis grybātu liduot romaņtiskūs dabasūs.

Kā tev vajadzētu dzīvot? To nu gan es nezinu. To nezina neviens. Tikai tu pats vari to atrast un tikai tad sākt un zināt. Cits nevar iestāstīt. Vienu varu teikt – neturies pret dzīvi kā sabozies ezis, it kā dzīve būtu tavs ienaidnieks. Ja starp tevi un dzīves pasauli ir cieta čaula, dzīve to ielauž, ievaino un tu sāc sāpēt. Un tu sāc spārdīties. Kas tad ir tas, kam tu vari iespert? Tava kāja apskrien pa gaisu, un spēriens atsitas pašam vēderā zem sirds.

Klīdzējs J. Sniegi. – R., 1992. – 188.-189. pl.

ku-ku-rūza!

kukuruza1

Tavas acis tik zaļas kā kukurūza,
Tavas plaukstas tik mazas kā kukurūza.
Tik stingrās formās kā Kārlim Krūzam
Ap tavu māju aug kukurūza.
Tu ej uz aku ar zaļo krūzi,
Uz krūzes stāv rakstīts “Kukurūza”.

Tu esi sārtvaidze brigadiere,
Es kolhoza traktorists stalts.
Vakara vēsma glāsta mums pieres,
Mēs ejam, kurp sirdis sauc.

(Klāva Elsberga dzejolis, ko komponējis Juris Kulakovs)

esmu laukos, mazgājos dīķī, guļu šķūnī, strādāju internetā un dārzā. uztaisīju kafiju, ar basām, netīrām un saskrāpētām kājām un rasā nosalušām kājām sēžu pie datora un klausos, kā dārzā zāģē sienāži. nekāda smalkuma un iznesības.

bet. pie manas mājas aug kukurūza. tik stingrām formām kā Kārlim Krūzam. 🙂

aizvakar ļoti veiksmīgi izgāju tehnisko apskati un biju pilsētā, un esmu dikti lepna. pat lukturi nebija šķībi. tikai ir smieklīgi, kad Rēzeknē ir baisie sastrēgumi un ļaudis no stresa nespēj izbraukt krustojumu. nācās pārkāpt noteikumus, ja negribēju vēl gaidīt zaļo gaismu – 2 ciklus jau tā palaidu garām.

par laimi, lielākās problēmas bija ar CSDD datorsistēmu un vienu nenodzēsušos sodu. pēc tam jau pati apskate – zibenīgi. vēl pamanījos ielīst rindas sākumā, jo aiz autobusa bija maza šķirba un viens auto noparkojies nevietā, aiz viņa krājās rinda, bet priekšā viss brīvs. apbraucu pa ielu un iebraucu atpakaļgaitā. 🙂

visilgāk meklēja virsbūves numuru. prasīja, kur atrodas. bet kā tad es lai zinu. beigās zem kaut kādām gumijām atrada laikam. vismaz vairāk neprasīja.

vienīgi vēl šajā reizē pavaicāja, vai ir aptieciņa un ugunsdzēšamais aparāts. atbildēju pārliecinoši – ir, ir, bagažniekā! un pēc tam tikai domāju – nez, ir vai nav? jo bagažnieks bija pilns līdz ūkai ar pašu nelabo. bet kur tajā ellē ir aparāts – vells zina! 🙂

bet kopš tās reizes, kad pamanījos apturēt priekšā braucošu degošu auto un saorganizēt dzēšanu, pret to lietu izturos ar zināmu bijību. kas vajadzīgs, tas vajadzīgs.

lai gan ar TA man vienmēr sanāk kaut kādi podi.

vienreiz gāju ar tēva veco opeli, jo viņš pateica, ka ar to graustu tikai uz mežu. izgāju. ar baisām piezīmēm un komentāru, lai tomēr savas drošības labā sataisu kaut ko (sekoja detaļu uzskaitījums, par ko ne tad bija nojausmas, ne tagad tādas zinu). bet tas arī bija pēdējais gads, kad izdevās – uz nākošo reizi viņš vispār neko netaisīja un vēl laikam 2 vasaras dragāju pa mazajiem ceļiem bez TA, vienreiz norāvos sodu apmēram 150 km no mājām. policisti vēl brīnījās, kā tāds ērms tik tālu atkūlies. 🙂

savukārt ar savu veco auto pamanījos paņemt večus uz izbrīna – apmēram: KĀ, kā var nedegt tas lukturis? tikko servisā taču dega! (tas nekas, ka servisā biju pirms mēneša un arī tikai tāpēc, ka mašīna apstājās ceļa vidū) tad nu tas TA vīrišķis ņēma atslēgas, atnāca vēl vesels bars, sākās riktīgs balagāns, pa visiem skrūvēja vaļā, apskatījās lampiņu – toč nav izdegusi. 😀 skrūvēja iekšā un palaida mani ar izietu apskati. pat nepamanīja, ka 1 stikla tīrītājs nedarbojas – braukā 1 cm virs stikla. 🙂

bet nu šoreiz nekāda īpašā cirka nebija. ja neskaita tās virsbūves numura medības, kad TA ļaudis rakājās i zem kapota, i salonā. būtu es to auto zagusi un viltojusi, tad jau zinātu, kur atodas. bet tā – uzmini nu.

īsi sakot – lai jauks vakars! un cirkam būs būt!

Pēc siena un āboliņa nopļaušanas vasara bija sasniegusi savu augstāko virsotni. Kā liels putns tā uzlaidās debesu vidū, palikdama tur stāvam, šūpodamās savos platajos spārnos. Koki gandrīz pazaudēja ēnas, un pie to stumbriem augošās zāles nokalta, tāpat kā aiziet postā viss arī dzīvē, kas, aizgādības pakrēslī audzis, nokļūst svabadā gaisā. Tikai uz vakara pusi māju ošu, ozolu un liepu ēnas aizstiepās tāli pār pļavām, kuru jaunajā atālā govis mierīgi ganījās.

uzmini autoru! skolas laikos biju gatava apzvērēt, ka šitie murgi ir sacerēti speciāli latviešu valodas mācību grāmatu piemēriem.

kliņģerīšu ofisā nekā jauna

klindzeris

kamēr mēģināju pievienot bildi, aizmirsu, ko tad īsti gribēju rakstīt. laikam jau neko tādu.

kamēr līst lietus un uz šķūni nevaru aiziet, vienīgi pastāstīšu, kā man šovakar bija. pēc lielās dedzināšanas (4 ugunskuri ar nezāļu tīruma nešķīstību) gribēju nomazgāties. gāju tumsā uz dīķi, pusceļā palika auksti un griezos atpakaļ. mājās tomēr pārdomāju – bet ja nu ūdens silts. un nomazgāties tak vajag. gāju vēlreiz uz dīķi. noģērbos, iekāpu ūdenī. auksti. drusku nomazgājos, bet iekšā neielīdu. trešo reizi negāju.

pēc šodienas lielā sprādziena jeb Tele2 pārklājuma noklāšanās visā Baltijā mobilais internets vairāk mirst nekā ir. solidarizējoties ar viņu, eju gulēt. rīt jauna un baisa diena. ieskaitot CSDD epopeju, TA iešanu, tirgu, balagānu, koncertu, pirti, trādirīdi. un nezinu, kad gulēšu pusdienlaiku. 🙂

Eiropys birokrati i lizeika gadasts

t_dz

Šudiņ normala īroksta nabyus, partū ka tuo vītā es saceru taimšitus deļ projekta. Izaruod, vajadzēja raksteit pavysam cytaiž. Puortaisu jau nazkuru reizi. I kaids tam vaira sakars ar dorbu i ideju, kurys deļ struodoju?
Bezjiedzeiguok pavadeitais laiks munā myužā. Stuņdis, kuru rezultats byus nulle – nazkaidys A4 lopys, kurys globuot puordesmit godu, bet kuo nivīnam navajag jau niu. I deļkuo tys vyss juotaisa, juodrukoj, juoparoksta. Dūmuot, papeiri gluobs pasauli. Ni besa, taišni papeiri itū pasauli i pībeigs.
Itaidā reizē navaru nadūmuot par laika zaglim – pajimt var tikai tū, kū dūd. Varbyut vīneiguo izeja naiznīkuot sovu vīneigū dzeivi ir atslēgt telefonu i skaipu.

Citejūt sevi:
ja visas rozīnes pierakstītu, tā būtu atskaite. bet atskaišu man jau tāpat pietiek. līdz vēmienam – tā sajūta, kad nevis dari, lai padarītu, bet raksti, ko esi darījis atbilstoši projektā definētiem mērķiem. tādos brīžos gribas emigrēt un ravēt kartupeļus. sev, nevis ailītei time sheet.
vienkārši iedomājos brīžam, cik labi būtu būt dieva dotam putlūriņam, dzejniekam vai māksliniekam – manai eksistencei būtu alibi, bet neviens no manis neko negaidītu. neviena termiņa, nevienas norunas. nekādas atbildības. visi vienkārši rēķinātos, ka es nekad neko neizdaru un nekad neko laikā, tāpēc arī negaidītu, ka glābju pasauli, vadu, sasaucu, bīdu, nosaku, prognozēju, definēju, sakārtoju.
(21.06.2011)

Eisi sokūt – ka dori koč kū, kas varātu byut myuža dorbs i kū grybātu pamest aiz seve, vysod atsarass kaida mauka (abstrakts tāls), kas mada bucai dalīs lizeiku gadasts i prīcuosīs, kai vysus paraun pliuts i jī suoc lomuotīs. Vyspuor to mani ir gryuts izvest, bet niu na tikai lomojūs, a varātu ari kautīs. Mož dzeda babys poļaku ašnis izlein taišni iz Eiropys projektu atskaitem? Puorrūbežu sadarbeiba kai nikai.
Piec idejis dreiž juosuoc spruogt datoram – ka dori tū, kas rībās, tehnika kapitulej pyrmuo (tikkū tū pīrakstieju, pagaisa teikls, kas div dīnys beja normali struoduojs). Varbyut es asu rogona? I tys nav dzeda babys poļaku ašnis, a slūta?

Cīši atsavainoju sovim skaiteituojim. Bet nu ir nu ari gadasts, až vemt gribīs. Nazkod rītumu civilizaceja nūspruogs zam papeiru kolna. Ruodīs, tys byus dīzgon dreiž i tī pa vydu tam kolnam byus ari mane saražuotys tonnys.

Kas nakaiš. Maņ ir bolta uodys kruosa. Es asu paāduse, siežu syltumā. Maņ ir dators ar teikla pīslāgumu. Maņ ir sova sāta. I tuo vītā, kab dzeivuotu, es rokstu atskaitis. Myusdīnu verdzeibai ir daudz veidu.

… i ostoitajā dīnā, kod juo vaļsteiba jau beja pylna, Dīvs radeja birokrateju… jis gribēja izzynuot, kas saguojs pa septeņom radeišonys dīnom… i jis suoce pīraksteit… i juo pīrokstim nabeja gola…

Pasuokuma bezjiedzeigumā tūmār vīna intriga – kurā sūlī roduos līkuos darbeibys i kurs birokrats izdūmuoja, ka juoroksta atskaite par kotru dorba paku atseviški, koč veidlopa dūmuota cytaiž.
Varu derēt, ka koč kaidai žurkai pa vydu pasaruodēja, ka nūsacejumi tī augšā nav gona styngri i vajag precizuok, konkretuok, seikuok – vēļ līkūs papeirus i līkū dorbu.
Vot, tys deļkuo īneistu īriedņus i vysaidus storpnīku žurkys i papeiru dvēselis. I deļkuo niu asu gotova kaidam īspert pa pautim. (Ari tod, ka birokrats ir buoba, jai ir pauti, partū ka birokratam vysod atsarass veids, kai izdruozt vysūs caurumūs i izpist smadzinis.)

Cīši atsavainoju par lomuošonūs, tok roksta tapšonys laikā nacīte nivīns dzeivinīks, ka naskaita 4 myusys, kū nūsytu.

boltrūzeitis

erma_ligzda

karteņā atrūņ Pūkainuo Ārma ligzdeņu i saskaiti ūlenis! 🙂

šudiņ navarieju izdūmuot, kū lai roksta. par daudz labi guoja teikls, par daudz solts laiks beja, par ilga laika nikuo nadarieju. deļtuo karteņa nu vakardīnys i dzejūļs nu 2008. goda. dasagivu i puorrakstieju vīnu skaudzeiti. a tūs, kurus navarieju pacīst, narakstieju – lai pagaist viesturis mieslīnī. tī jim i vīta. nav kuo vairuot murgus.

.

seikys rūzeitis boltrūceitis
seikom lapeņom, dzeļksneišim, zīdlapeņom
seikim sūleišim atīt iz dzedu i prodzedu sātu

myužeibai augsti slīkšni
kab tik tu napuorkuoptu

seikom steidzeņom
seikom rūceņom
boltrūzeitis atīt iz sātu

kab tik tu napaspātu
atceļt myužeibys vuortu kļamku

mes tože tī guojom
zeme īlyuza, naatsavēre
Daugovā izīt lads

myužeibai augsti slīkšni
kab tik tu napuorkuoptu

Back to top