time sheet

nav jau tā, ka nav ko teikt. kaut ko jau visu laiku runāju, bet vai tas ir kaut kas no viena gabala un no manis. un vai vispār var dzīvot, ja būtisko pieraksta. un vai var piedzīvot būtisko, ja visu laiku jāraksta.

dzīve sašķīdusi, dzīve nesas kā jukusi. dzīve sprinta režīmā starp gultu un datoru. ja visas rozīnes pierakstītu, tā būtu atskaite. bet atskaišu man jau tāpat pietiek. līdz vēmienam – tā sajūta, kad nevis dari, lai padarītu, bet raksti, ko esi darījis atbilstoši projektā definētiem mērķiem. tādos brīžos gribas emigrēt un ravēt kartupeļus. sev, nevis ailītei time sheet.

vienkārši iedomājos brīžam, cik labi būtu būt dieva dotam putlūriņam, dzejniekam vai māksliniekam – manai eksistencei būtu alibi, bet neviens no manis neko negaidītu. neviena termiņa, nevienas norunas. nekādas atbildības. visi vienkārši rēķinātos, ka es nekad neko neizdaru un nekad neko laikā, tāpēc arī negaidītu, ka glābju pasauli, vadu, sasaucu, bīdu, nosaku, prognozēju, definēju, sakārtoju.

pirmīt lieliski nolija, tagad jau zilas debesis starp baltiem mākoņiem. zvirbuļi ņemas kā jukuši. no melnrakstu krājumiem nepublicēts raksts par krusu. pagājušā gada vasara. jo krusa bija arī vakar, bet tas bija tikai fakts, nevis notikums.

krusa tuvplānā. ar draņķīgu kameru

man ir elektrība. man ir internets. neticami.

man ir 9 pērkona negaisi pa dienu. man ledusskapī glabājas aizpērnā cūka, šī gada teļš un pāris saujas milzīgu krusas graudu.

svētdien pa dienu bija + 35,5. kaut kurā brīdī aizmigu un pamodos no vēju auriem. likās, māju aiznesīs pa gaisu, bet vienā mizā augošo vectēva ābeli bez serdes jau nu toč. bet neko neaiznesa – tikai no lauka atnesa veco sienu un nezāles. pat ābele palika uz vietas. galu beigās – ja viņa bija izturējusi 1940. gada aukstumu, pārdzīvojusi kolhozu bardaku, nenolūzusi un nenokaltusi ne 70., ne 80., ne 90. gados, tad kas viņai kaut kāda 21. gs. vētra.

bet vētra bija pamatīga. pa gaisu lidoja kaut kādi krikumi, smiltis, salmi un lapas. augšā nesās virsū zili melns mākonis, bet skaņa augstu gaisā bija tāda, it kā būtu pērkons. bet tas nebija pērkons – vētra gārdza mākoņos. ātrumā sastiepu zem jumta cāļu barības traukus, aizvēru un nostiprināju visas durvis. vēl nobrīnījos, ka nebija neviena putna – tikai svīres augstu debesīs pulciņā tirinājās uz vietas. vistas bariņā saspiedušās kūtī, neviena zvirbuļa un bezdelīgas. pat strazdu ozolā klusums, kur tak citādi iet kā pa tirgu. bija doma savākt arī jāņogām uzmesto agroplēvi, bet nepaspēju. bija arī bail tur līst – ka neuzgāžas kāds koks. suns skraidīja kā apsvilis un meklēja vietu. būdā nav labi, kūtī nav labi.

un tad tas sākās. ar baisu spēku no debesīm gāzās ledus kluči 5 cm diametrā. tā vēl nekad nebija bijis. pat mana krustmāte, kam kaut kad nākošgad būs 75 gadi, neatcerējās savu mūžu redzējusi no gaisa birstam tādus ledus gabalus. baidos, ka arī es kaut ko tādu nepieredzēšu tuvākos 75 gadus. turklāt visdrīzāk, ka pēc 100 gadu jubilejas man būs pie kājas i krusa, i tviteris un blogs. sēdēšu un čāpstināšu torti.

fotoaparātu, protams, tai steigā un stresā nevarēju atrast. labi, ka slepenajā un neuzminamajā vietā bija nobāzts mobilais telefons, ko arī meklēju visas tās minūtes,  kamēr ārā ārdījās krusa un rībēja tā, ka likās – jumts būs lupatās. tomēr tika izsists tikai 1 loga stikls, notriekti āboli, ķirbju, gurķu, runkuļu un puķu lapas sasistas lēveros. citādi nekas nenotika, jo viss bija zem jumta.

ja neskaita temperatūras strauju pazemināšanos no + 35,5 līdz + 20, slapju zāli un dubļus, kā arī noliektās un sasistās puķes un krūmus,  pazudušu elektrību un slapjus putnus, pēc padsmit minūtēm nekas par notikušo vairs neliecināja. milzīgie krusas graudi strauji kusa, basās kājas sala kā ziemā. diezgan nereāla sajūta – staigāt pa ledu basām kājām.

žēl, protams, ka neatradu fotoaparātu. vēlāk izrādījās, ka turpat vien mētājās. bet nu bardaks ar ir ieviesies mājās tāds, ka pašu vellu neatradīsi, ja vien gluži monitorā nesēdēs. vasara nudien nav istabā tupamais laiks. ar mokām pieķēros grāmatu pārvietošanai no vienas istabas uz otru. tas varētu būt atsevišķs stāsts ar vairākiem būtiskiem novērojumiem. tomēr par to kaut kad vēlāk vai nekad.

ar draņķa telefonu pamanījos nofilmēt mazu epizodi ar vistu (pūkaino ērmu), kas atrod savu slepeno ligzdiņu izpostītu. tas ir, lietū izmirkusī vista no savas paslēptuves pēc krusas skrēja vispirms aplūkot savu slepeno ligzdiņu un… atrada krusas sasistu olas čaumalu.

nolēmusi, ka notikušais ir viņas vaina, vistiņa nākošajā dienā atkal sāka perēt. iepriekšējos 5 cāļus viņa jau ir izvadājusi un jau atsākusi dēt. vistas gudrība – ja olas labi sargās, vairs nekad nekas tik briesmīgs nenotiks.

toties nākošajā rītā ne vien vista sagāja tūtē, bet arī mans sūri grūti pirktais un meklētais telefons atdeva galus un vairs nav reanimējams. neizmirka, nenokrita, vienkārši nomira pa nakti – taustiņi neklausa. Rumānijā salikta Nokia neder nekam.

pāriešu uz telepātiskiem sakariem un iešu kājām. pie velna visas tehnoloģijas.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *