Vakar īraudzeju, ka itys byus muns 1000. īroksts. Koč muns dīnroksts pastuov tik gondreiž 4 godūs, koč gondreiž puse nu tuo eisroksti i vīnkuorši twitpic i posterous kartenis. Tok vysleidza. Nareals cipars.
Vakar ap sirdi sasamete nazkai na tai. Nazkod, kod vīnam draugam žāluojūs, cik švaki vyss, kai rībās, kai besej, jis saceja – ka vari paraksteit, tev vyss ir labi. Jis zyns cylvākus, kas navarūši i tuo. I tod ass pavysam švaki.
Nu redzi, niu laikam ir tei reize. Ar pruotu saprūtu, ka asu apsūliejuse rokstus, ka vajag, ka dag boltom gunim. Tok vydā nikuo nav. Saprūtu, kas juoroksta. Zynu pīturys punktus. Tok teksts nasalej. Tikai nu bezspieceibys skumeigs pruots i īsakruojušī dorbi mīdz pi zemis.
Ka varātu pīsaceļt i aizīt. Vīnkuorši nūsateit nu kasdīnys i suokt nu nullis.

Ite tys, kas saguoja nu mieneša mūku. Nikas jau nasaguoja.

Ir roksti, kas atīt vīgli i mudri. A ar itū nosojūs jau vaira kai mienesi kai kačs ar beigtu peli – palaist nav tolka, partū ka taipat nabyus dzeivuotuoja, a īsakūst ari nasagryb – taipat labi zynu, kai garšoj, i asu seita. Reizem ruodīs, ka ar latgalīšu literaturu kai ar beigtu peli – ni to kažuceņu nūviļkt, ni to zemē aprakt, ni to cerēt, ka apsabārnuos.

Raudzieju vysaiž. Kotru dīnu dūmuoju, kotru dīnu sumkā leidza beja i Vaļuka gruomota, i Seikstys gruomotys kopeja. Pa sumku nūsatryna, apsalēje ar sulu, stryureiši apsalūcēja. Brauču tramvajā i skaiteju, aiļu rindeņom dūmys kai komuli vēlēs leidza. A vīna bāda – tik teikums atīt, tik jis latgaliski. A kai es latvīšim latgaliski raksteišu par latgalīšu literaturu – nasaprass tok, maņ tok par tulku juobyut, juopastuosta. Kai teikums atīt, tai nūcieršu. A bez pyrmuo teikuma nav suokuma, bez pyrmuo teikuma nav nikuo. Tai vor sevi i amputeju pa mozam gabaleņam, cikom pasauļs teik tik mozs, ka eksplodej kai vysums Lelajā spruodzīnī i otkon juosuoc nu jauna.

Reiz pirms daudziem gadiem, kad bija jāizvēlas, ko tālāk darīt, nolēmu nekad nerakstīt recenzijas par grāmatām, jo a) zināju par savām spējām sanaidot veselus pagastus un likt svētiem babuļiem baznīcā gānīties teksta dēļ, b) negribēju kļūt par maitu, kas tekstā meklē to, kas nepatīk (jo vieglāk ir vienkārši lasīt to, kas patīk, un netērēt laiku krāmiem), c) nevienu negribu ne mācīt, ne dīdīt, jo mans “patīk-nepatīk” un “kaut kā stulbi uzrakstīts-kaut es tā varētu uzrakstīt” mērs nav nekāda Prokrusta gulta, d) vienkārši esmu slinka kā maita un rakstu tad, kad sacepos, nevis tad, kad vajag.

Tomēr ieberzos. Šajā pavasarī ir iznākušas divas latgaliešu grāmatas un kas gan cits lai par tām ko saka, ja ne paši latgalieši. Kas sunim asti cels, ja ne suns pats. Kas ņemsies par sieviešu tiesībām, ja ne sievietes pašas. Geju gājienus rīkos geji, oranžsarkanās lentītes karinās okupanti, sarkanbaltsarkanās – patrioti. Ja reiz esmu latgaliete, par latgaliešu literatūru jāraksta man pašai. Ja jau man tas ir svarīgi, tas ir svarīgi.

Ieberzos, jo pirms tam biju publiski spļaudījusies, ka Satori.lv turpina “Kultūras Foruma”, “Karoga” un citu reiz bijušo kultūras izdevumu oldskūlīgo tradīciju klusēt par latgaliešu literatūru, it kā tās nebūtu un normālam latvju kultūrcilvēkam interesēties par kaut ko tādu būtu kā emigrēt uz Zilupi, nevis Ņujorku un nodot eiropeiskas vērtības un novērsties no progresa ceļa.

I vyss. A byutiskais varbyut nav pasokoms vuordūs. Kai symtim rokstu, kū naasu ite pīrakstejuse, deļtuo ka nūgurums, paneikums i nav nivīna vuorda, kuo saceit.

Kur ir muna dzeive. Kur ir muna pasaceļšona. Brīņ da brīņ.

One Comment

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top