Vuornys dvēsele

Pyrms nazcik dīnu brauču iz sātu. Beja mikrieslis, i pa celim suoce volkuotīs vysaidi zvieri – uoži, kozys, jenotsuni, kači, lopsys, vabalis i lieli. Vīnā šaļtī iz ceļa īraudzieju nazkū beigtu – nazkaida kustūne gulēja iz ceļa vyds. Ni to pa kreisū, ni to lobū pusi apbraukt. Cikom dūmuoju, beja jau par vieli. Izdūmuoju tik – laisšu pa vydu, lai ar skrytuli koč natruopeit. Nūbyukšēja viņ. Kod ar sotaku laid puori beigtam jenotsuņam, jis labi īsyt pa plastmasa mašynu. Nikas to nasapleisa. Tik es īsadūmuoju – kai ta lai byutu dzeivuot laika, ka nav laika beigtu ezeiti nūnest nu ceļa, a vysi ašņainom rīpom tik močej puori.

Šūreit guoju iz dorbu i vierūs, kai mašynys kruojās viertinēs, kai sasastuoj sastrāgumūs. Izdūmuoju īt kuojom – vys tys pats laiks, da i par veļti. Iz Daugovys tik breivs gaiss, kai dūmuot, ka nazkur byutu ari cyta dzeive, kur nav ni dagūšū termeņu, ni napadareitu dorbu, ni nasatyktu cylvāku. Nazkur tī nazyn kur tok vyss nūteik sovā laikā i reizē. Reizem i pi myusu atīt tys laiks, ka ļautīs i naskrīt pret vieju.

Iz tramvaja slīžu stuovēja vaca vuorna i ar kņuobi nazkū meklēja akmiņu storpā. Dasatupa, atsalīce. Izaruod, mērcēja slīdē sasakruojušā iudinī boltmaizis druponu. Pamiercēja, atknībe mozuoku i givuos nazkur nest – pa slīdem jau brauce mašyna. I tod īsavieru – pa asvaltu jai pretim tenterej bārns, jauna vuorneņa ar izplāstu kņuobi, ružovu reikli i paplāstim spuornim. A tei vacuo mudri skrīn ar maizi kņuobī, īgryuž bārnam reiklē i poša aizlidoj, syzdama malnūs spuornus. A mašyna vys tiuļuok.

Vuornys bārns nūreja maizis kimūsu, izstaipēja koklu i tod tik īsavēre – nazkas lels brauc viersā. Givuos liduot prūm. A kū tu paliduosi, ka spuorni vēļ meiksti i eisi. I tei mašyna tyvuok i tyvuok. Kai lānajā kinā vierūs, kai jaunuo vuorna izmiseigi kuļ pluonūs spuornus, vysys spolvys vēļ makstīs, tik poši goli jau izaplātuši, aste kai žabārklys. Aizliduoja. Gryuši nūkryta zuolē pi kryuma i izaslēja. Apmāram: Mam, mam, verīs, kas beja!

Tai vot nazkai i saīt. Nu anonimu jenotsuņu smierts iz ceļa da mozys vuornys dzeiveibys. I deļkuo lai ar cylvākim byutu cytaižuok. Te sveši, te jau sovi. Bais pagaisynuot, tok vysleidza nazkod juosaškir ar vysim.

Prīceigu leiguošonu! Ar sovejim.



Kod rokstu jau beju publiciejuse, sajiemu apsveikumu nu Sibira latgalīšu.

Lai ir vysim boguota vosora, styprs spāks tāvu zemis gūdam!

time sheet

nav jau tā, ka nav ko teikt. kaut ko jau visu laiku runāju, bet vai tas ir kaut kas no viena gabala un no manis. un vai vispār var dzīvot, ja būtisko pieraksta. un vai var piedzīvot būtisko, ja visu laiku jāraksta.

dzīve sašķīdusi, dzīve nesas kā jukusi. dzīve sprinta režīmā starp gultu un datoru. ja visas rozīnes pierakstītu, tā būtu atskaite. bet atskaišu man jau tāpat pietiek. līdz vēmienam – tā sajūta, kad nevis dari, lai padarītu, bet raksti, ko esi darījis atbilstoši projektā definētiem mērķiem. tādos brīžos gribas emigrēt un ravēt kartupeļus. sev, nevis ailītei time sheet.

vienkārši iedomājos brīžam, cik labi būtu būt dieva dotam putlūriņam, dzejniekam vai māksliniekam – manai eksistencei būtu alibi, bet neviens no manis neko negaidītu. neviena termiņa, nevienas norunas. nekādas atbildības. visi vienkārši rēķinātos, ka es nekad neko neizdaru un nekad neko laikā, tāpēc arī negaidītu, ka glābju pasauli, vadu, sasaucu, bīdu, nosaku, prognozēju, definēju, sakārtoju.

pirmīt lieliski nolija, tagad jau zilas debesis starp baltiem mākoņiem. zvirbuļi ņemas kā jukuši. no melnrakstu krājumiem nepublicēts raksts par krusu. pagājušā gada vasara. jo krusa bija arī vakar, bet tas bija tikai fakts, nevis notikums.

krusa tuvplānā. ar draņķīgu kameru

man ir elektrība. man ir internets. neticami.

man ir 9 pērkona negaisi pa dienu. man ledusskapī glabājas aizpērnā cūka, šī gada teļš un pāris saujas milzīgu krusas graudu.

svētdien pa dienu bija + 35,5. kaut kurā brīdī aizmigu un pamodos no vēju auriem. likās, māju aiznesīs pa gaisu, bet vienā mizā augošo vectēva ābeli bez serdes jau nu toč. bet neko neaiznesa – tikai no lauka atnesa veco sienu un nezāles. pat ābele palika uz vietas. galu beigās – ja viņa bija izturējusi 1940. gada aukstumu, pārdzīvojusi kolhozu bardaku, nenolūzusi un nenokaltusi ne 70., ne 80., ne 90. gados, tad kas viņai kaut kāda 21. gs. vētra.

bet vētra bija pamatīga. pa gaisu lidoja kaut kādi krikumi, smiltis, salmi un lapas. augšā nesās virsū zili melns mākonis, bet skaņa augstu gaisā bija tāda, it kā būtu pērkons. bet tas nebija pērkons – vētra gārdza mākoņos. ātrumā sastiepu zem jumta cāļu barības traukus, aizvēru un nostiprināju visas durvis. vēl nobrīnījos, ka nebija neviena putna – tikai svīres augstu debesīs pulciņā tirinājās uz vietas. vistas bariņā saspiedušās kūtī, neviena zvirbuļa un bezdelīgas. pat strazdu ozolā klusums, kur tak citādi iet kā pa tirgu. bija doma savākt arī jāņogām uzmesto agroplēvi, bet nepaspēju. bija arī bail tur līst – ka neuzgāžas kāds koks. suns skraidīja kā apsvilis un meklēja vietu. būdā nav labi, kūtī nav labi.

un tad tas sākās. ar baisu spēku no debesīm gāzās ledus kluči 5 cm diametrā. tā vēl nekad nebija bijis. pat mana krustmāte, kam kaut kad nākošgad būs 75 gadi, neatcerējās savu mūžu redzējusi no gaisa birstam tādus ledus gabalus. baidos, ka arī es kaut ko tādu nepieredzēšu tuvākos 75 gadus. turklāt visdrīzāk, ka pēc 100 gadu jubilejas man būs pie kājas i krusa, i tviteris un blogs. sēdēšu un čāpstināšu torti.

fotoaparātu, protams, tai steigā un stresā nevarēju atrast. labi, ka slepenajā un neuzminamajā vietā bija nobāzts mobilais telefons, ko arī meklēju visas tās minūtes,  kamēr ārā ārdījās krusa un rībēja tā, ka likās – jumts būs lupatās. tomēr tika izsists tikai 1 loga stikls, notriekti āboli, ķirbju, gurķu, runkuļu un puķu lapas sasistas lēveros. citādi nekas nenotika, jo viss bija zem jumta.

ja neskaita temperatūras strauju pazemināšanos no + 35,5 līdz + 20, slapju zāli un dubļus, kā arī noliektās un sasistās puķes un krūmus,  pazudušu elektrību un slapjus putnus, pēc padsmit minūtēm nekas par notikušo vairs neliecināja. milzīgie krusas graudi strauji kusa, basās kājas sala kā ziemā. diezgan nereāla sajūta – staigāt pa ledu basām kājām.

žēl, protams, ka neatradu fotoaparātu. vēlāk izrādījās, ka turpat vien mētājās. bet nu bardaks ar ir ieviesies mājās tāds, ka pašu vellu neatradīsi, ja vien gluži monitorā nesēdēs. vasara nudien nav istabā tupamais laiks. ar mokām pieķēros grāmatu pārvietošanai no vienas istabas uz otru. tas varētu būt atsevišķs stāsts ar vairākiem būtiskiem novērojumiem. tomēr par to kaut kad vēlāk vai nekad.

ar draņķa telefonu pamanījos nofilmēt mazu epizodi ar vistu (pūkaino ērmu), kas atrod savu slepeno ligzdiņu izpostītu. tas ir, lietū izmirkusī vista no savas paslēptuves pēc krusas skrēja vispirms aplūkot savu slepeno ligzdiņu un… atrada krusas sasistu olas čaumalu.

nolēmusi, ka notikušais ir viņas vaina, vistiņa nākošajā dienā atkal sāka perēt. iepriekšējos 5 cāļus viņa jau ir izvadājusi un jau atsākusi dēt. vistas gudrība – ja olas labi sargās, vairs nekad nekas tik briesmīgs nenotiks.

toties nākošajā rītā ne vien vista sagāja tūtē, bet arī mans sūri grūti pirktais un meklētais telefons atdeva galus un vairs nav reanimējams. neizmirka, nenokrita, vienkārši nomira pa nakti – taustiņi neklausa. Rumānijā salikta Nokia neder nekam.

pāriešu uz telepātiskiem sakariem un iešu kājām. pie velna visas tehnoloģijas.

tūkstošais. Trūkstošais

Vakar īraudzeju, ka itys byus muns 1000. īroksts. Koč muns dīnroksts pastuov tik gondreiž 4 godūs, koč gondreiž puse nu tuo eisroksti i vīnkuorši twitpic i posterous kartenis. Tok vysleidza. Nareals cipars.
Vakar ap sirdi sasamete nazkai na tai. Nazkod, kod vīnam draugam žāluojūs, cik švaki vyss, kai rībās, kai besej, jis saceja – ka vari paraksteit, tev vyss ir labi. Jis zyns cylvākus, kas navarūši i tuo. I tod ass pavysam švaki.
Nu redzi, niu laikam ir tei reize. Ar pruotu saprūtu, ka asu apsūliejuse rokstus, ka vajag, ka dag boltom gunim. Tok vydā nikuo nav. Saprūtu, kas juoroksta. Zynu pīturys punktus. Tok teksts nasalej. Tikai nu bezspieceibys skumeigs pruots i īsakruojušī dorbi mīdz pi zemis.
Ka varātu pīsaceļt i aizīt. Vīnkuorši nūsateit nu kasdīnys i suokt nu nullis.

Ite tys, kas saguoja nu mieneša mūku. Nikas jau nasaguoja.

Ir roksti, kas atīt vīgli i mudri. A ar itū nosojūs jau vaira kai mienesi kai kačs ar beigtu peli – palaist nav tolka, partū ka taipat nabyus dzeivuotuoja, a īsakūst ari nasagryb – taipat labi zynu, kai garšoj, i asu seita. Reizem ruodīs, ka ar latgalīšu literaturu kai ar beigtu peli – ni to kažuceņu nūviļkt, ni to zemē aprakt, ni to cerēt, ka apsabārnuos.

Raudzieju vysaiž. Kotru dīnu dūmuoju, kotru dīnu sumkā leidza beja i Vaļuka gruomota, i Seikstys gruomotys kopeja. Pa sumku nūsatryna, apsalēje ar sulu, stryureiši apsalūcēja. Brauču tramvajā i skaiteju, aiļu rindeņom dūmys kai komuli vēlēs leidza. A vīna bāda – tik teikums atīt, tik jis latgaliski. A kai es latvīšim latgaliski raksteišu par latgalīšu literaturu – nasaprass tok, maņ tok par tulku juobyut, juopastuosta. Kai teikums atīt, tai nūcieršu. A bez pyrmuo teikuma nav suokuma, bez pyrmuo teikuma nav nikuo. Tai vor sevi i amputeju pa mozam gabaleņam, cikom pasauļs teik tik mozs, ka eksplodej kai vysums Lelajā spruodzīnī i otkon juosuoc nu jauna.

Reiz pirms daudziem gadiem, kad bija jāizvēlas, ko tālāk darīt, nolēmu nekad nerakstīt recenzijas par grāmatām, jo a) zināju par savām spējām sanaidot veselus pagastus un likt svētiem babuļiem baznīcā gānīties teksta dēļ, b) negribēju kļūt par maitu, kas tekstā meklē to, kas nepatīk (jo vieglāk ir vienkārši lasīt to, kas patīk, un netērēt laiku krāmiem), c) nevienu negribu ne mācīt, ne dīdīt, jo mans “patīk-nepatīk” un “kaut kā stulbi uzrakstīts-kaut es tā varētu uzrakstīt” mērs nav nekāda Prokrusta gulta, d) vienkārši esmu slinka kā maita un rakstu tad, kad sacepos, nevis tad, kad vajag.

Tomēr ieberzos. Šajā pavasarī ir iznākušas divas latgaliešu grāmatas un kas gan cits lai par tām ko saka, ja ne paši latgalieši. Kas sunim asti cels, ja ne suns pats. Kas ņemsies par sieviešu tiesībām, ja ne sievietes pašas. Geju gājienus rīkos geji, oranžsarkanās lentītes karinās okupanti, sarkanbaltsarkanās – patrioti. Ja reiz esmu latgaliete, par latgaliešu literatūru jāraksta man pašai. Ja jau man tas ir svarīgi, tas ir svarīgi.

Ieberzos, jo pirms tam biju publiski spļaudījusies, ka Satori.lv turpina “Kultūras Foruma”, “Karoga” un citu reiz bijušo kultūras izdevumu oldskūlīgo tradīciju klusēt par latgaliešu literatūru, it kā tās nebūtu un normālam latvju kultūrcilvēkam interesēties par kaut ko tādu būtu kā emigrēt uz Zilupi, nevis Ņujorku un nodot eiropeiskas vērtības un novērsties no progresa ceļa.

I vyss. A byutiskais varbyut nav pasokoms vuordūs. Kai symtim rokstu, kū naasu ite pīrakstejuse, deļtuo ka nūgurums, paneikums i nav nivīna vuorda, kuo saceit.

Kur ir muna dzeive. Kur ir muna pasaceļšona. Brīņ da brīņ.

Back to top