Jimts nu puosokys i krīze

reizem nav nikaidu vuordu. verīs tukšumā i dūmoj.
uorā vysu dīnu leja leits, zaļa i slapņa paradize. i es dūmuoju, deļkuo vysod ir tai, ka tys, kuo gribi nu vysys sirds, vysbīžuok i napīsapylda. a tys, kuo gaidi ar pylnu sirdi, tai i naatīt nikod.
pastuosti kū naviņ bolsā, i tys napīsapiļdeis. dūmuot, dzeive rogona padzierduse i mudri samainiejuse vysu, kab nabyutu skučnai.
dori dorbu i uordej, dori otkon. sateic i izaškir. kū vaira ļaužu sateic, tū vaira izaškieršonu. kū vaira runoj par dorbim, tū jī lieņuok īt.
sok, kotram sova dzeive. i kotram sova stidzeņa nuotrēs juoīmyn. jem i brīņ, kuojis atrūtiejuse, cik varams, sūļus spardama kū na mudruok – mozuok suopēs. a piec suop taipat – syurst ar syurstiešonu, tik ka paleiga nikaida – kas bejs, bejs. kod puorstuos, tod aizmierssi. da i symtu godu vaira naīguoduosi. tik, kotru reizi pasaverūt iz nuotru, paliks rībeigai.
vīnā upē div reižu naīkuopsi. korstu ļundurku div reizis nu plitys napagruobsi. da i guni plykā sauvē naatnessi. tai vot i pīredze pataisa par cylvākim – kuru mudruok, a kuru piec smierts.

Jimts nu puosokys i krīze

maņ vaicuoja, kod ta raksteišu par prezidentim, praseja skaidruojuma bardakam vaļstī – a voi ta es zynu. krīze izabeidze, bardaks īsasuoce. dzeive kai #puosoka – stuosts beidzās, cikom vysi laimeigi. a tod jau īsasuoc jauns stuosts i jauna krīze.
maņ vaicuoja pastuosteit par kinu, par dzeju, par dzeivi. a tuo vītā es siedieju pi monitora i najutu nikuo. kai vacs, vacs pasauļs, kas naver paspert ni sūļa, kab nu sirds nazkas naizalītu uorā.
partū ka koč kurā breidī ticeiba pagaist. tys kai rūkūt nūglobuotū montu – nav i nav. ruodīs, vēļ luopstys dyurīni, a nav. jau zeme par gryutu i vyss atbuods. a atīt cyts i izceļ montu ar vīnu luopstys dyurīni – tepat jau jei beja, tik ticeibys datryuka.
a ka ticeibys vaira nicik. partū ka kur ta ir tei laime. i kur cereiba. ka otkon vysi duorzi aizaug, vysi faili nadabeigti. i es vīna poša iz pasauļa vyds i nazynu, kū īsuokt. kam dasadūrsi, tys sakriss i pagaiss.
a aiz lūga kryumā syt laksteigola. i kū taidai padareisi – jai sovs laiks dzeivojams, maņ sovs. dzeivoj da dzeivoj.
izguoju uorā. malna tymsa i saulis rītiešonys vītā speid bluozme – pamalē caurums dabasu vuokam. aizguoju da suneiša. obeji sēdējem tymsā i elpuojom, a aiz ustobys laksteigola tryn i tryn, syt i syt.
i kai ta lai nūtic laimei, ka jei vysod īt sūleiti pa prīšku.

4 Comments

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top