par īgņām un baznīcām

palasīju īgņu tvītus par rindām LNB jaunceltnes apskates dienā un zaudējumu hokejā, par izmaitātiem Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkiem un slikti organizētiem pasākumiem. un to, ka rīt jau uz darbu, ka drīz jau 9. maijs ar urlām un drīz jau vasara cauri. un tas nekas, ka viss plaukst un dīgst, ka spīd saule un gaiss tik pilns visa kā. un ka pašam rakstītājam ir vismaz elektrība un internets, ja jau tik čakli tvīto.

latvietim vienmēr ir slikti. ja tev ir labi, tu esi ārzemēs. un skaties, kā citi māk dzīvot. pat klimats viņiem labāks, odu mazāk, ievas nezied. mājās – krimta cietu pelavmaizi, avotā’i mērcēdami. nekas nav labi. pateiksi, ka labi, bābas noskaudīs. tad nu vaimanā ar – kamēr pievaimanā nelaimi. un tad, uzmetuši kūkumu, pukst: nu, ko es teicu.

Lieldienās baznīcā bija forši. stāvējām kreisajā, tas ir, sieviešu pusē. dievkalpojumā ir brīdis, kad jāsniedz roka apkārtējiem par miera un izlīguma zīmi (riebjas visādi sektantiski gājieni, bet šitas ir forši tāpēc vien, ka cilvēki ir tik dažādi un tomēr labi vismaz simboliski nevis ecēties, bet sarokoties). tad nu tur bija viens babulis. purpināja, besījās kaut ko. uz sniegto roku  – nu tā. bet nu paspieda, lakatu sapravījusi.
tak iedomājies. mamma man pēc tam saka – šitā pati bijusi pēckara lielā stukačiene, kas taisījusi izvedamo sarakstus. nu pasaki. jau pusgadsimta garām, bet tie cilvēki tepat vien dzīvo. un viņi arī tagad sataisītu to sarakstu, bijusi tik izdevība.
maitas nezūd.

ja latvietis izdarīs kaut ko labu, atradīsies otrs latvietis, kas teiks – mēsls. ja latvietim notiks kaut kas labs, otrs latvietis teiks – a) man ir labāks, b) tev drīz samaitāsies un nozags. ja vienam latvietim izaugs spēka ausis, otrs latvietis paņems nazi un nogriezīs. tā drošāk.

ha, noticējāt?

ja latvietim kaut kas nepatīk, vainīgi ir visi citi latvieši. un nekad pats. 🙂

vieniem latviešiem iepatīkas Ziedoņa dzeja, un viņi saknibina savu mūzikas albumu, jo viņiem tā patīk, sanāk un gribas. otri latvieši būvē konspirācijas teorijas, ka tie pirmie otrajiem nozaguši Ziedoni un nošmugulēs arī naudu. it kā varētu nozagt to, kas kādam pieder pa īstam vai arī Ziedonis būtu 2011. gadā ražota mašīna ar hromētām redelēm priekšā.

bet radīt dziesmu taču ir tikai viena no dzejas interpretācijām. kāds lasīja dzeju un redzēja tā. cits redzētu citādi. cits arī citādi dziedātu, citādi klausītos. tā nav mācību stunda – es jums iemācīšu mīlēt Ziedoni, es jums iemācīšu pareizi lasīt Ziedoni.

riebjas didaktika. ciest nevarēju literatūru skolā. pacietu tikai tāpēc, ka pacieta mani. abpusēji ignorējāmies. tā bija vienīgā stunda, kad vispār neklausījos, darīju visu citu, sarakstījos, rakstīju, zīmēju, spēlēju kārtis.

šodien Nacionālajā teātrī tirgoju latgaliešu grāmatas, jo gribu dot iespēju vieniem lasīt un otriem izdot. satiku savu literatūras skolotāju. dzīvei ir lieliska humora izjūta.

neatceros neko, ko viņa stāstīja stundās, jo pa to laiku rakstīju savu Kladi jeb publisko dienasgrāmatu, jeb analogo blogu, kas klejoja pa skolu un par kā lasīšanu varēja dabūt pat zināmus labumus. varētu teikt – literatūras stundas skolā mani iedvesmoja darīt kaut ko citu. tas nenozīmē, ka centos atcerēties kaut ko par Paulīni Zalāni, Šilleru vai Regīnu Ezeru. bet tas nenozīmē, ka neko neatceros. klausījos un nepierakstīju – mani 3 gadu literatūras pieraksti ielīda plānajā kladē, no kuras bija izrautas vairākas viduslapas. katrā lappusē pāris autoru. par Rūdolfu Blaumani, piemēram, tur bija pierakstīts tikai viens vārds – optimists.

vidusskolas laikā neuzrakstīju nevienu normālu sacerējumu ar citātiem par kādu autoru. jo vienmēr izdevās izlocīties vai nu ar brīvo tematu, vai vienkārši rakstot brīvi, ja skolotāja domājās iespundējusi – uzdevusi tikai “literāros tematus”. reiz sviestainu tematu par Raiņa cilvēku – cīnītāju un robežu grāvēju – apdziedāju ritmiskā prozā, lejot kaut kādu čugunu umpapa stilā. dabūju laikam pat kaut kādu atzīmi, pārrakstīt nevajadzēja.

toties izlaiduma eksāmenu laikā obligāto sacerējumu uzrakstīju garu, ar ļoti daudziem citātiem un par Ojāru Vācieti. jo tolaik tas likās vienīgais normālais autors un biju sava prieka pēc izlasījusi visus tobrīd iznākušos kopoto rakstu sējumus. turklāt brīvais temats bija citāts no Ziedoņa – Lai puķi noplūktu, ir jāpieliecas. tā kā nesapratu teiciena jēgu un tas, ko sapratu, likās baigi klišejiski un stulbi, brīvo nerakstīju. pēc tam učene bija šokā – viņa (es) zina, kā liek pieturzīmes pie citātiem. 🙂

pēc tam, bakalauru 1. kursa laikam pavasarī (jā, jā, es studēju literatūru, kaut neko nejēdzu no dzejas un nevaru ciest autoru biogrāfijas) atklāju Ziedoņa krājumu “Viegli”. nu, tāds Ziedonis man patika gan. nevis tā stulbā “Kurzemīte”, ko dīdīja pamatskolā līdz vēmienam. aiz īgnuma, ka liek domāt vienās sliedēs un “pareizi saprast”, izraku laikam tak tajā pašā Kurzemītē: Katram strautam ir sava čala, tikai grāvji tek vienādi. ierakstīju Kladē un sajutos baigi protestējusi.

augstskolā uzcepu par “Viegli” kaut kādu referātu un vasarā nejauši iemācījos pāris dzejoļu no galvas. tas jau nav sarežģīti – grūti nāk tikai pirmie 2-3 dzejoļi, pēc tam atmiņa fotografē. to atklāju laikam 11. klasē, kad pēkšņi lika iemācīties 1 Raiņa dzejoli no galvas. toreiz biju nikna kā velns, bet iemācījos 11 dzejoļus. visus arī noskaitīju. ar špikeri, kur bija viņu secība krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā“. pēc nedēļas nevienu vairs neatcerējos. tikai šito, ko toreiz nespēju saprast un ko tagad tikai mācos pieņemt:

Tu esi viens no mūžības,
Un viens tu paliksi līdz galam,
Līdz tavas dzīves atliekas
Tiks ļautas pirmatnības salam.

bet Ziedoņa dzejoļus atceros.  jo tad, kad “Viegli” tirgoja, man nebija naudas. vispār nebija naudas. un tieši tāpēc man arī tagad tas krājums stāv virtuvē – jo laikam jau tā dzeja ir par smagajiem laikiem, kad nav nekā, bet tomēr ir. kaut kam par spīti tomēr kaut kas ir – sīkas sīciņas tikko jaušamas dvašas, ka būs labi. ka notiks pašas. tiklab 1993. gadā, tiklab šopavasar.

rudenī atcerējos:

Šis skaistais laiks!
Ar baltiem mākoņiem!
Man liekas – Latvija ir vēl aiz tiem.

un domāju – nez, atkal ir TAS laiks. tapšanas bardaks un kaut kāda dzimšana, dzemdināšana, radīšana, rādīšana. vieniem smagi, citi dzīvo. vēl metrs līdz Latvijai, vēl par metru tālāk pabīdīts mērķis. padomāju – nupat kādam būtu jāizdod tā grāmata vēlreiz. atsevišķi, smuki, viegli. un jāiemet krīzei acīs.

šopavasar sagaidīju, tikai citādi. mūziku. un tas ir labi.

P. S.
reiz “Viegli” nospēru no bibliotēkas, jo likās, ka to drīkst, ja ļoti, ļoti vajag. un vietā aizvedu pāris auto bagažniekus ar grāmatām.

jo, galu beigās, tajā krājumā ir 100. lappuse, kas palīdzējusi saņemties ne reizi vien un darīt ļaužu vairumam nesaprotamas, nevajadzīgas, pret laika un ļaužu spalvu ejošas lietas. tad, kad iesit pa pavēderi, iespļauj sejā un piedraud sadot pa muti. kad noklausās telefonu, kad nolamā internetā. tad vai nu jāsaliecas un jāīgņojas, jākož citiem. vai jāiztaisnojas, jāatliec mugura.

Pasauli es radzu klybu,
Bazneicu es izceļt grybu.

Taidu cāluši jau daudzi.
Audzi cāluši par audzi.

Draudzi cāluši iz draudzis.
Palykušys drupu skaudzis.

Smierts jau atguoja i solna…
Ceļšu tai voi tai iz kolna

Bazneicu. Es, muotis suopāts,
Pīdzymu te tik deļtuo.

Gona pyuņu, gona teļšu,
Bazneicu iz kolna ceļšu.

5 thoughts on “par īgņām un baznīcām”

  1. cik labi vienmēr palasīties Tavus ierakstus – maksimāli trāpīgus un īstus. vispār jau negribas neko te komentēt, tikai pamāt līdzi ar galvu

  2. Kāpēc kāds iedomājas zinām, ko domājis Ziedonis un kā Ziedonis pareizi jāinterpretē!!! Ziedonis ir katram savs. Arī man. Un ļoti īpašs.
    Priekā!

  3. Fū, cik labi, ka arī Tev ir zagta grāmata! (Nu, manējo jau Tu atradi…) Es nu jau pat nopietni domāju, ka varbūt pienācis laiks to atdot atpakaļ (pat neprasot, lai viņi man atdod to, ko es reiz aiznesu vietā), jo… “izkārpīties” jau laikam var arī tāpat, bet baznīcu uzcelsi tikai ar īstumu.

    1. jā, kaut kad laikam 10-12 gadu vecumā sapratu, ka neko nedrīkst ņemt, jo tad aiziet kaut kas cits. un, ja neko neņem, tad ir viegli dzīvot.
      bet nu šito grāmatu pagaidām nesanāk atdot, tāpēc ieskapēju pāris kravas citu grāmatu. 🙂

  4. Labais! “… ēda cietu pelavmaizi…” Ne nu ēd, nekā! Maksimā un Rimčikā pilnas ķeseles ar desām un kungu baltmaizi. Un pat ja ēstu – tas tak veselīgi. Pelavas iztīra zarnas.

    Un par literatūras skolotājām – tā laikam tāda vispārēja sērga – man bija viena uzvārdā Klibiķe, bet ne par to – viņa mani necieta ne acu galā, es viņu arī ne. Visādi tur darba tikumi un dzīves gājumi latviešu tautas dainās un šķiru cīņas Upīša daiļradē – to visu esmu piedzīvojusi, bet dzīva, ha, hā…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *