nūstuošona

Jimts nu puosokys i krīze

reizem nav nikaidu vuordu. verīs tukšumā i dūmoj.
uorā vysu dīnu leja leits, zaļa i slapņa paradize. i es dūmuoju, deļkuo vysod ir tai, ka tys, kuo gribi nu vysys sirds, vysbīžuok i napīsapylda. a tys, kuo gaidi ar pylnu sirdi, tai i naatīt nikod.
pastuosti kū naviņ bolsā, i tys napīsapiļdeis. dūmuot, dzeive rogona padzierduse i mudri samainiejuse vysu, kab nabyutu skučnai.
dori dorbu i uordej, dori otkon. sateic i izaškir. kū vaira ļaužu sateic, tū vaira izaškieršonu. kū vaira runoj par dorbim, tū jī lieņuok īt.
sok, kotram sova dzeive. i kotram sova stidzeņa nuotrēs juoīmyn. jem i brīņ, kuojis atrūtiejuse, cik varams, sūļus spardama kū na mudruok – mozuok suopēs. a piec suop taipat – syurst ar syurstiešonu, tik ka paleiga nikaida – kas bejs, bejs. kod puorstuos, tod aizmierssi. da i symtu godu vaira naīguoduosi. tik, kotru reizi pasaverūt iz nuotru, paliks rībeigai.
vīnā upē div reižu naīkuopsi. korstu ļundurku div reizis nu plitys napagruobsi. da i guni plykā sauvē naatnessi. tai vot i pīredze pataisa par cylvākim – kuru mudruok, a kuru piec smierts.

Jimts nu puosokys i krīze

maņ vaicuoja, kod ta raksteišu par prezidentim, praseja skaidruojuma bardakam vaļstī – a voi ta es zynu. krīze izabeidze, bardaks īsasuoce. dzeive kai #puosoka – stuosts beidzās, cikom vysi laimeigi. a tod jau īsasuoc jauns stuosts i jauna krīze.
maņ vaicuoja pastuosteit par kinu, par dzeju, par dzeivi. a tuo vītā es siedieju pi monitora i najutu nikuo. kai vacs, vacs pasauļs, kas naver paspert ni sūļa, kab nu sirds nazkas naizalītu uorā.
partū ka koč kurā breidī ticeiba pagaist. tys kai rūkūt nūglobuotū montu – nav i nav. ruodīs, vēļ luopstys dyurīni, a nav. jau zeme par gryutu i vyss atbuods. a atīt cyts i izceļ montu ar vīnu luopstys dyurīni – tepat jau jei beja, tik ticeibys datryuka.
a ka ticeibys vaira nicik. partū ka kur ta ir tei laime. i kur cereiba. ka otkon vysi duorzi aizaug, vysi faili nadabeigti. i es vīna poša iz pasauļa vyds i nazynu, kū īsuokt. kam dasadūrsi, tys sakriss i pagaiss.
a aiz lūga kryumā syt laksteigola. i kū taidai padareisi – jai sovs laiks dzeivojams, maņ sovs. dzeivoj da dzeivoj.
izguoju uorā. malna tymsa i saulis rītiešonys vītā speid bluozme – pamalē caurums dabasu vuokam. aizguoju da suneiša. obeji sēdējem tymsā i elpuojom, a aiz ustobys laksteigola tryn i tryn, syt i syt.
i kai ta lai nūtic laimei, ka jei vysod īt sūleiti pa prīšku.

Ziņa par krīzi. Krīze tūlīt beigsies. :)

Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Informēju. Krīze beigsies šī gada 27. maijā, jo:
a) 12:00 Rīgas Ekonomikas augstskolā Strēlnieku ielā 4 “Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V) un starptautisku atzinību ieguvušais ekonomists Anders Aslunds prezentēs savu sarakstīto grāmatu Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” (“How Latvia Came through the Financial Crises”)”;
b) lai piesmietu šo lielisko notikumu, pāri ielai uz Strēlnieku un Alberta stūra, Strēlnieku ielā 9, gruzīnu vīnu veikaliņā bez nosaukuma 12:45 atvērsim arī latgaliešu brīnumu gāmatu “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi“. 😀

Ja esi brīvs cilvēks, topi laipni gaidīts! 🙂 Ja krīze smejas par mūsu plāniem, mums ir jāpasmejas par krīzi.

Jo kas ir krīze? Tas ir laiks, kad dzer vecu vīnu, ēd vecu sieru un pat mazi bērni stāsta anekdotes par politiku.

Spītējot krīzei, Latgales Studentu centrs izdevis pasaku grāmatu par krīzi „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.”, kurā apkopotas skaistākās latgaliešu literārās un tautas pasakas, padomi krīzes pārvarēšanai, anekdotes un mūsdienu jauniešu rakstītie stāsti ar laimīgām beigām. Grāmatā līdzās velnam, zelta putniem, veiksmes blusai un gudriem zirgiem par pasaku tēliem kļuvuši arī Aija Kinca, Gatis Suhoveckis, Māris Grigalis, Mihaels Šūmahers (Michael Schumacher), Ministru prezidents un pat Latvijas hokeja fani.

Grāmatu „Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi.” veido septiņas atsevišķi brošētas burtnīcas, kas sastiprinātas ar autentisku padomju laika papīra auklu. Katrai burtnīcai ir savs vāks un satura rādītājs. Visi teksti lasāmi latgaliešu literārajā valodā. Iespēju robežās saglabāts gan attiecīgā laikmeta rakstības stils un leksika, gan individuālie rakstības principi un izlokšņu iezīmes.

Nosaukums – Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi
Izdevējs – Latgolys Studentu centrs
Idejas autores – Marita Papiņa un Ilze Sperga
Redaktore – Ilze Sperga
Komanda – padsmit cilvēku, kas pārrakstīja, tulkoja, laboja un citādi palīdzēja, nenosakāms skaits cilvēku, kas juta līdzi, deva padomus, gādāja striķi, pienesa ūdeni un kafiju, retvītoja un mudināja. Grāmata ir radusies no nekā, un to radīja ļaužu sajūsma un entuziasms, kā arī nepieciešamība smagā brīdī pasmieties par bēdu un iet tālāk. Krīzes nāk un aiziet. Teksti paliek.

Tās būs 7 atsevišķi brošētas burtnīcas, katrai savs vāks un satura rādītājs.
Tomēr kopā – viena grāmata ar vienu nosaukumu. Un viens papīra striķis no 4 dažādiem padomju laiku piedzīvojušiem ruļļiem.

2 burtnīcas ar latgaliešu tautas pasakām.
Avoti:
1. Cunskis S. Latvīšu tautas pōsokas. Rēzekne: S. Cunskis un E. Kozlovskis, 1913, 16 pl.
2. Myusu tautas teikas un pasokas. I dalia. Leiwoni: A. Zwanitajs, 1908, 32 pl.
3. Šmits P. Latgaliešu pasakas. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1937, 171 pl.
4. Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. 13. sēj. Rīga: Valters un Rapa, 1936, 451 pl.
5. Ulanowska Stefania. Łotysze Infl ant polskich, a w szczególności gminy Wielońskiej, powiatu Rzeżyckiego. Obraz etnografi czny. Część III. II Baśnie. // Zbiór wiadomości do antropologii krajowej. T. XVIII. Kraków: 1895, 236.–474. pl.

2 burtnīcas ar latgaliešu literārajām pasakām.
Autori: Marija Andžāne, Francis Trasuns, Jānis Klīdzējs, Francis Kemps, Naaizmierstule, Ludbuorža Marija, Gregors Mukt-Kveders, Konstantins Krusts, Jurs Pabierzs, Ontons Slišāns, Valentins Lukaševičs, Juoņs Ryučāns, Ilze Sperga, Raibīs Suņs un citi.

1 burtnīca ar bērnu un jauniešu stāstiem.
LgSC 2010. gadā izsludināja radošo darbu konkursu sadarbībā ar LNB Bērnu literatūras centru un Latvijas bibliotēkām.
Tēma – stāsti par mūsdienām ar laimīgām beigām.
Saņēmām ļoti daudz ļoti interesantu darbu no visas Latvijas, ne tikai Latgales un, mūsuprāt, labākos 30 publicējām grāmatā – daļa jau bija latgaliski, daļu iztulkojām. Bērnu un jauniešu stāsti ir labs spogulis, kas parāda mūsu dienu Latviju un tās problēmas ar jauna cilvēka acīm.

1 burtnīca ar 20. gs. sākuma latgaliešu preses rakstiem par krīzi un internetā savāktām anekdotēm par mūsdienu Latviju un politiķiem.
Na vysuos vaļstīs krīze vīnaidi sajiutama. Lobuoks stuovūklis ir tī, kur ir apzineiguoka tauta i pi varys sapruoteiga vaļdeiba, kura vad pareizu tautsaimisteibys politiku. Myusu sābru vaļstīs krīzis īspaids ir dažaids. Latveja puordzeivoj smogu krīzi, kod it seviški myusu zemnīki nūnuokuši bezizejis stuovūklī, Lītuva i Estija (Igauneja) tū sajiut mozuok, i tys deļtuo, ka nu poša sokuma tī ir bejuse sapruoteiga vaļsts saimnīciskuo politika.
Latvejis tautys naudu buorsteja iz vysom pusem, voi tys byutu vītā voi navītā. Miļjoni latu tyka atdūti vysaidim uzjāmumim. Ituos leluos naudys summys ir guojušys zudumā, ar tū pošu dorūt par naīspiejamu īguļdeit napīcīšamūs leidzekļus myusu nacionalā saimisteibā — lauksaimisteibā. Tod leluos īriedņu armejis olguošona, īriednim 13. i 14. mienešu olgys i vēļ vairuok leidzekļu izsyuce nu vaļsts kasis uorā vysaidys privatuos bankys: «Zalta lats», «Unionbanka», «Lombardbanka» i cytys bankys, kai ari vysaidys kruojaizdavu sabīdreibys, nu kurom dažys jau bankrotiejušys, bet dažys stuov bankrota prīškā.

Budže A. Deļkuo zemnīkim gryuši? // Latgolas katoļu-zemniku kalendars 1933. godam. – Rēzekne: Dorbs un Zinība, 1932. – lpp.

1 burtnīca ar Andryva Jūrdža padomiem, te arī grāmatas ievads.
Redzamākā latgaliešu rokraksta literatūras pārstāvja Andryva Jūrdža rokraksta grāmatas “Vysaidu zuoļu gruomota” fragmenti.
Kod zūbi suop
Vajag mutē turēt soltu iudini, kaidus minotus un otkon puormeit. Koč na vysim to gon paleidz.
Kod golva suop
Vajag ar soltu iudini golvu mērcēt un mutē turēt.
Kod kaulu puorlaussi
Ar soltu viņ iudini saaudziesi otkon vasalus.
Kab nikod īsnas nadabuot
Kab nikod kuosa un īsnas, un aizsmakšonas nadabuot, dzer soltu viņ iudini.
Bāduos un nūskumšonuos
Dzer soltu iudini, cik varādams, tys skaidruos tovu asni un iznycynuos naspieceibu.

Jūrdžs A. Visaidu zōļu grōmota. — B. v, [pirms 1919], LNB Reto grāmatu un izdevumu nodaļa.

Stiprāk par ekonomisko krīzi cērt garīgā krīze. Grāmata radīta, lai pasmietos par krīzi un lai bēdām parādītu to vietu. Krīze ir pasaka, ko mēs iestāstām viens otram. Un katra pasaka ir stāsts ar krīzi. Pasakās viss ir kā dzīvē: sākumā viss ir briesmīgi, pa vidu – daudz darba, bet beigās viss atkal labi. Ja nebūtu lielās bēdas, ne trešais tēva dēls, ne Sprīdītis neizietu no mājas un mūžam paliktu muļķīši. Bet visas pasakas ir par krīzes pārvarēšanu. Visām pasakām ir laimīgas beigas.

_____________________________________________________________

Tas, kas neiekļuva grāmatā…

jo savā laikā nebija nodrukāts latgaliski.

Tīkliņi

Tīkliņus (un līdz ar to līknes) iedalām: 1) parastos – un – 2) logaritmiskos. Parastos tīkliņos horizontālās līnijas ir visas vienādā attāļumā viena no otras. Šiem tīkliņiem lieto milimetra papīri, kuŗu var dabūt katrā rakstāmlietu un zīmēšanas piederumu veikalā. Bez milimetru papīra līkni varam uzzīmēt arī uz tā sauc. logaritmiskā papīra. Pēdējā lapa ordinātes virzienā sadalīta logaritmiski. Uz šāda papīra uzvilktās līknes svārstīšanās neattēlo vairs parastās pārmaiņas, bet gan relatīvās (procentuālās). Pie logaritmiskās diagramas lasīšanas jāpiegriež tādēļ vērība lauztās līnijas slīpumiem. Līknes gabali ar vienādu slīpumu rāda vienādas procentuālās pārmaiņas.

Logaritmiskam tīkliņam nav nulles līnijas; apakšējā līnija vertikālā skalā apzīmēta tanī ar 10 vai tā pakāpi.

Parādības ar ļoti lielu svārstību uz milimetra papīra ar līkni nemaz nav iespējams attēlot. Kāds vācu statistiķis, piemēram, aprēķinājis, ka līknei, kas rādītu dolara kursa celšanos Vācijā inflacijas laikmetā, ja to zīmētu ne uz logaritmiskā, bet minimetra papīra, vajadzētu dažas kilometrus gaŗu loksni.

Gleznu diagramas

Vēlamāki tomēr no gleznu diagramām izvairīties: pa lielākai daļai tās dod stipri paviršu jēdzienu par salīdzināmo lielumu relatīvām attiecībām.

Totiesu gleznas ieteicamas kā papildinājums ģeometriskām diagramām. Tās pievelk skatītāju, saista pie diagramas viņa uzmanību.

Diagramai par bezdarbu varam brīvā stūrī ievilkt riņķi un iezīmēt tanī vai nu dīkā stāvošu fabriku (skurstenis nekūp, vārti noslēgti), vai arī bezdarbnieku ģimenes postu un izsamisumu (strādnieks sēd pie tukša galda nogrimis domās. Sieva ar raudošu zēnu uz rokas stāv tam pretīm).

Augšējie stabi rāda rudzu un auzu sējumu platību Latvijā 1913. gadā, desetinās. Iezīmētās vārpas padara diagramu daudz dzīvāku, varētu pat teikt, izteiksmīgāku.

No 1926. gada statistikas mācību grāmatas.

Puosokys i maitys

Kas itys, pa besim ir par pasauli. Kod ļauds vaira navar saskrīt mīsta leluokajā laukumā i nūsavērt, kai rogonai sasīn kuojis i rūkys, īsvīž upē i piec sadadzynoj voi nūzīdznīku pakar vuornom par bareibu, jī verās viesturiskys kinys, kur datorgrafika i režisors pasaryupiejs, kab lūcekļu lauzšona byutu paruodeita tyvumā i vysys mūkys izskanātu bolsā, pasaruodeitu asnis i suopēs puorgrīztys acs. Kod amerikani nūšaun bin Ladenu i ļauds prīceigi doncoj, dūmuot, leluokuo rogona niu byutu sadadzynuota i niu to gon krīze beigsīs, konflikti byus cauri i piec ilga laika nūleis augleigs leits i naraža beigsīs. Dūmuot, bin Ladens ir ļaunais būrs, kura smierts atbreivuos puosoku vaļsteibu nu myužeiguo sasoluma – byutu interesnai juo smierti i smierts ziņu pasavērt nu puosoku redzīņa. Zinis kai puosokys, medeji kai puosoku stuosteituoji.

Bet na jau par tū gribieju. Īraudzieju komentarus par Reigys miera Nila Ušakova izastuošonu nu maratona – cylvāks vīnkuorši nūkryta, naapriekinuoja sauli, slūdzi. A interneta komenteituoji – gotovi dzeivu aprakt, kuojis i rūkys atraut, upē īsvīst. I kas tys par pasauli, kas tī par cylvākim. Lai kaida juo politiskuo puorlīceiba, lai kaida beja motivaceja skrīt, tys tok ir cylvāks. Voi eistyn itim komenteituojim nikuo nav svāta i sovu babu varātu puordūt detaļuos, bejuse tik izdeveiba. I tai gribīs īspert guļūšam, izraut actenis i pasaspēlēt – kai taidim mozim i rībeigim garenim nu puosoku, kas nūkrytušam varūņam mudri, mudri nūskrybynoj vysu gali nu kaulu i aizbāg aleņos – te beja, te jau čuššššs.

Ilzes pieraksti literatūrā

pēc daudzkārtēja lasītāju lūguma – te nu TAS ir. tas, par ko rakstīju aizvakar.

ja vēl kādam ir šaubas, kāpēc es esmu tāda, kāda esmu, tad varu sniegt dokumentālus pierādījumus, ka tāda esmu jau sen. 🙂

Ilzes pieraksti literatūrā 1993./94. m. g., arī 1994./95. m. g. un, protams, 1995./96. m. g. – apmēram visas lapas, dotas jauktā secībā. (trūkst labākajā gadījumā 4-5 lapu, kad 10. klases 1. nedēļā gribēju būt cītīga un konspektēju mācību grāmatu. bet nu tas ātri pārgāja. tajā pašā nedēļā.)


kāpēc man ir doktora grāds literatūrzinātnē?

jo zīmēju tad, kad esmu dzīva un klausos.

Marabeju kolns

Tai tys beja. Tai tam byus byut.
Kurs pīdzims, tam juomierst. Kurs var paēst, tam juoād. Kura navar apēst, tuo i naād.
Kurs jau meičaule bejs, tys par meičauli i paliks. Ka gribi dzeivuot, juodzeivoj – juosyt pretim i juosatur. Nikaida žāluošonuos ite napaleidzēs. Juodzeivoj!

Kab na ituos zynuošonys, Dekters byutu propuļs ar vysu sovu klybū kuoju.
A kas jam tei kuoja? Ka cylvākam ir pruots i saprasšona, kam jam kuoja vajadzeiga. Iz balim skrīt? A voi ta jis natyka izadoncuojs sovā laikā? Sīvys dabuot? A voi ta jam juos juomeklej? Pošys atskrēja, kluot dasalyka. Tik tuo dorba beja kai izalaseit pošu šmukū i iz zagsu nūvest.
A kuozys, kuozys… Taidu kuozu nivīnam nabeja bejs i nabyus. Kolhoza komjaunīšu kuozys – kartenis i roksts tyka vysuos rajona i republikys avīzēs, korespondenti stuovēja pi zagsa i raudzēja nūgiut, kai Arvīds Dekters izīt ar sovu jaunū sīvu Snežanu Dekteri. Kas tī vaira atguoduoja, kur tī korespondenti piec palyka, kur kamerys – dzēre i doncuoja leidza vysim. Taids nūtykums – jaunajam kolhoza prīkšnīkam kuozys. Atguojs nu dīnasts, jis par reizis tyka omotā. Ar vysu kuoju. Kab na tuos valna kuojis, varbyut vēļ natycātu – kur slaistiejīs, kur bejs. A tai – nūpītnys delys, nūpītna dariešona.
Kuozys beja kai nivīnam. Ļauds, izacītuši pieckara nabadzeibys, beidzūt beja iz zaļa zora. Par dorbu kolhozā suoce moksuot vaira ni tuos kapeikys kai agruok. Vaira ni maiseņu gryudu par izstruodis dīnom, a tūs gryudu pītyka i vaļstei, i kolhozam, i kolhoznīku cyukom i telim.
Cik bucu ola izdzēre, cik nakšu atdoncuoja. Taišni rudzi jau beja lykti zam jumta, a buļbys vēļ nabeja kustynuotys. Nu kuozu golda vysi lykuos lelajā kolhoza buļbaitē, dzīduodami i spālādami. Garmoška rūkā, papirosa zūbūs – sēd muzykants iz buļbu vazuma i spielej, a jaunuos meitys palākdamys traktoram pakaļ ar vysim spanim i skalinem. Oi, ļusteigi laiki beja!
I buļbys nūroka, i konusūs saroka, i iz bazu nūvede. Skaiti, valsts planu izpiļdēja i puori palyka. Cyuku medeibuos pa rudiņam vēļ cik vepru nūguoze. Dekters zynuoja, kū medeibuos pasaukt – vysi glavnī rajona veči ar vysim sovim čynim i medalim puorbraukuoja. Vysa jaunuokuo tehnika tyka jaunajam prīšksādātuojam – jis muocēja i ar mēli pagrīzt, i rūku dalikt.
Cyts put ar puteišonu uorā i nu apsleikuša teiruma volkoj buļbys ar sokumim i piļsātys kantoru buobu rūkom vēļ pa oktobra. Dekteram to nā – buļbu laiks ir buļbu laiks. Līkās ar vysim traktorim i trapakim teirumā, cikom laiks turīs, a tod i bals – ļauds guoja dorbā kai smārāti. Bez bala, skaiti, nav ni kulturys, ni saimisteibys – ka nabyus tev jaunūs ļaužu, propuļsi ar vysu tehniku. Deļtuo balu Dekters stypri dasavēre. Bez balu izput vyss. Cikom vēļ tei kuoja kai kuoja beja, i pats laide pa zalu tai, ka putēja vīn. A piec jau tai pamazeņam, pamazeņam. Doncuot Dekters ļūbēja – par reizis cyta dzela, sirds podlāc i pruots cylojās.
Nu suoku kulturys nomā naguoja a nikai. Beja nūsalasiejušys nazkaidys dzejūļu skaiteituojis. Kai rudiņs, tai jom jau, verīs, dzejis dīnys. Pošā buļbu i lynu laikā volkojās ar nazkaidim dzejnīkim – ni taids dzejnīks buļbu zyna, ni buļbys juo. Kurs pruoteigs cylvāks pošā rudiņā laikā var jimtīs ar dzejūlim? Zīmā lai koč ludzenis skaita i vuicuos nu golvys, a pa rudiņam dorbs dag. Kaida tī dzeja, pa besim! Cikom jau Dekters parāda pastatēja – bez bala nikaidu dzejnīku. Nabyus bala, dzejūļu tu ite naskaiteisi!
Atjēme kai ar rūku. Par reizis ļauds aizainteresēja par kulturu. Par reizis i izslaukums fermuos cēlēs – kura slaucieja pacīss, ka jai bareibys laikā napīvad i da seļsaveta iz balu nateik. Gūvs pabaruotys, sāst traktorā i brauc piec kulturys. Daža jauktū kūreiti sataiseja, divdesmit buobu i treis veči. Da i kaidi tī veči – vīns jau nu dobys narikteigs, pasysts iz augšu i kolekcionej markys, vacūs prasus i patapona platis, ūtram sīva nūmyruse i niu meklej jaunys, trešam bais, kab sīva vīna nasavolkuotu pa pasauli.
A puišu vajag. Bez puiša bolsa i buobys naskrīs pi kulturys. Dekters tai dzelai pīguoja zynuotniski. Jis beja vuiciejīs par lauksaimnīceibys specialistu, jis zynuoja, kuo cylvākam vajag. A nikuo daudz navajag – kab jumts byutu iz golvys, pylna bļūda prīškā i kab meitom byutu puiši i puišim meitys. Nabyus ituo pādejuo, ļauds puorsakaus i pi pylnys bļūdys kai vepri pi silis. Nabyus ni tolka, ni sajāga. Vajag kulturali: meitys i puišus salaist tai par gabaleņu kūpā – lai gors pasaceļ i buobys mozuok pliešās, a puiši nadzer tik daudz šņopsta. Skaiti, kulturys nomā to iz skatuvis nadzers. Da i ka dzers, kluseņom, kuļturnai. I ka byus sova meita pi suona voi cerejama bryute, nadzers i tī. A kam Dekteram dzāruoji vajadzeigi? Symtu godu jam jūs navajag. Partū Dekters pasyuteja sadzeivis pakolpuojumu kombinatā streipainūs bruņčus i biņdziukus deju kolektivam. Divdesmit puoru. Jam jau saceja – troks i byudams. Kur iz leidzonys vītys divdesmit puišu dabuosi? Kurs pruoteigs cylvāks īs laksteitu ļaužu prīškā nazkaiduos lyna stabulēs.
Tai dzelai vajadzēja daīt i ar spāku i viļteibu. Kuo navar pajimt ar spāku, tam var īstuosteit, cik vajadzeiga kulturala atpyuta. Kurs nadoncoj i slaistuos pi dorba, tam nadūd ni kolkoza kombaina sīna pļaušonai deļ sovys gūvs, ni uordeituoja syudu vesšonai i traktora aparšonai. Ilgi to tu, makans taids, pasaslaisteisi! Mudri viņ vysi kombaineri i fermu operatori mīdzēs pi doncuošonys. Kurs navarēja Dekteram patruopt, mudri viņ aizalasēja iz gorodu voi iz tim neikuļu kolkozim. I lai losuos pa besim. Tī jam i vīta. Ka namuok dzeivuot kai cylvāks, to tī ni aršonys, ni eceišonys.
Partū otkon jau piec kaida goda voi div upismolys estaradē pastatēja jaunus beņčus i sareikuoja zonys dzīšmu i daņču svātkus. Vysi kryumi beja butylku pylni. Tok kas kuozu piec tam spruka! Jaunim ļaudim dūd tik valis sasaūstēt. Jau par laika, verīs, otkon juoguodoj dzeivojamuo plateiba kolkoza specialistim i bārnuduorzā vīta. Cytim pa pasauli juoskraida i pi dorba guculi juomeklej, a Dekters iz zaļa zora.
Ka jam itai labi lūbēs ar kulturu, Dekters gribēja pi vīna pastateit i simfoniskū orkestri, tok rajonā suoce apsasmīt – muzykys šam aizavajadziejs. Gūvim zam astis tova opera i balets!
A kuo ta nā? Gūvim vajag slauciejis i syudu miezieja. A slauciejai vajag miezieja i mieziejam slauciejis. Kur jī vīns ūtra dabuos? Tok na jau klāvā pi gūvs astis. Taidys dzelys nūteik balā, a balam vajag muzykys. Vēļ vaira – balam vajag pošam sovyys muzykys, lai nav juoskraida pa pasauli i juomeklej vysaidi plenderi muzykanti. Bess to jūs zyna – pajimsi taidu muzykantu, a jis da reita i nadakiukuos. Apsamaus kai teļš – ni tī muzykys, ni mīlesteibys. Vajag kuļturnai – gluozi, divejis, a muzykantam juospielej da reita gaismys. Cikom reita slaukšona i pādejī puori īt paceli.
Ka ni vasalu orkestri, to taidu spraunu pošdarbnīku ansambli Dekters dabuoja gotovu. Skripka, garmoška, nazkaids pyušamais ar lelu trubu, bess juo taida zyna. Beja klubā i klavīris. Paulam labi dapas, par reizis cytaiž skaņ. I pošam gribīs leidze viļkt, eku, kai sābru takšam, kas kauc leidza teļvīzeram i radejai, ka tī kaidu simfonisku gobolu palaiž. Ka kurs muok klavīris paspēlēt, par reizis cyta skaniešona. Až lūgi uorā juoceļ.
Taidi bali beja. Ļauds ļusteigi dzeivuoja. Kurs jau nūsadzēre, to nūsadzēre. Duraka i blise naizvuiceis. A ka kurs gribēja dzeivuot, tys i dzeivuoja. Eku, Sileņu puors lai. Deveni bārni, poša kantorī papeirus cyloj, jis iz smoguo par šoperi. I voi ta švaki dzeivuoja. Īdeve pošu pyrmū līvānīti sātu, pasauce orkestreiti, korespondentus, laikam sastais voi septeitais dāls puorgrīze baņti, dzeivuoja kai Dīva ausī. Sovs klieveņš, sova ciuceņa, pusūtrys sotkys zemis, jei dzīd kūrī, jis pyuš trubu. Ni dzeršonys beja, ni bārni appleisuši staiguoja.
Ni tai kai šudiņ. Dekters ryuc viņ. Itūs valna slaistu pīsaplidiejs kai nalaimis. Kolkoza laikā cyta dzela beja. Kurs slaistējēs, tam par reizi izsyuteja viersā komiseju. Pošu iz atskurbtuvi, bārnus pa bārnunomim. Izauga cylvāki koč. Nasaslaistēja pa pasauli, suņus sizdami. Ka jau ar kuru natyka golā, vys varēja kai izagrūzeit. Ka nikai cytaiž, komsamoļcūs palaide iz Sibiri struoduotu voi prūm iz armeju. Tī vysus smutus puorkristeja.
Niu vyss pasauļs ar kryumim aizaudzs. Voi ta agruok itai beja? Ka kurs turēja gūvi, vysys gruovu molys apkaustēja. Vys sīna pīpļuove. A niu izalaiduši kai smyrdakli, sēd iz zemis, audzej usni i vuolyudni i vēļ jim vaļdeiba švaka. Kas ta, atīs tei vaļdeiba i tev nu pakalis šērvi nūšaravuos? Ka pats naveižoj čūksta nūslauceit, to tī ni vaļdeiba gluobs, ni dabasu vara. Taidam peikstuļam pa taisnu grobā. I to jam švaki byus – vaira navar dzert i peipēt.
A pasoki, par kaidu naudu itī nabarāgi peipej? Kuram besam sātā pensioners, to tys jau bagaturs. A cyts volkojās pa dzerauni i kļaņčoj – dai lat, dai lat. Pi Dektera nalein. Zyna, ka dabuos tū “dailat” reiklē.
Bejuse Dekteram vara, jis pajimtu blisi i itūs vysus ištukanus dalyktu kryumu cierst. Pa vīnam zareņam. Lai laiza koč ar mēli.
Izalaiduši kai teli – ni dorbs jūs zyna, ni jī dorba! Voi ta agruok zeme cytaida beja, ka vysi dzeivuot varēja?

Kū tī. Dekters ituo laika nasaprūt. Kas itī ir par ļaudim, kas par cylvākim. Kas tī par laikim niu, ka nav nikuo iz pasauļa i nikam nav nikaidys vierteibys. Trynās cyts caur cytu, a pi nikaida loba gola nateik. Kai apmauti.
Jis verās iz pasauļa – ni to rauduot, ni lomuotīs. A ka nivīna rikteiga cylvāka. Kotram sova vuts. Kurs vēļ grybātu struoduot, tam otkon naudys nav. Kuram nauda teik, tys pīpierk mašynu i juodelej pa pasauli, zivs giudams i meža zvierus saudeidams. Pasoki tu taidam, ka juostruodoj, jis i tevi nūsaus. Ka nav parāda, to itī napastateis. Itaidi tik izvess iz lelceļa.
Kod Dekters jauns beja, vyss beja nazkai cytaiž. Lai juo klauseja voi naklauseja, a spāks i taisneiba beja juo pusē. Lai kai ņaudēja pretim, a jau, verīs, piec laika pyuš juo stabulē. Partū ka Dekters zynuoja, kū dora. Na par veļti jis beja lauksaimnīceibys specialists – treis godi sovhoztehnikumā, gods augstškolā i cik žurnalu i gruomotu. Kab tei dīnasts napamaisiejuse, jis byutu izavuiciejs par agronomu i byutu ministrs. Jam jau vysi saceja – kuop iz augšu, kuop iz augšu. Da kaidu tī augšu. Kai īraudzeja “napabeigta augstuokuo”, tai vysys augšys pagaisa.
A kam Dekteram augša i ministreja, ka jam beja juo kolkozs. Dori, kai pošam pateik. Ka tik plani i saisteibys izpiļdeitys, īsmierej eistajā caurumā, pakvālej tūs pyut i palaid pasauļa skriejiejus partejnūs i dzela dareita. Vyss īt kai smārāts.
Rajonā jau runuoja, ka Dekteram nav vysi sātā – cyts pierk slaucamūs aparatus, a cyts garmoškys. A bez garmoškys nivīns aparats naslauks, ka nabyus cylvāka, kas jū dalīk zam ciču. A cylvākam vajag ļusteišonuos. Bez muzykys izput vyss.
Tai Dekters saceja i rajonā, i korespondentim. A tūs beja kai sisiņu – to taida gūdolga, to itaida. To sugys telis, to izslaukumi, to dzeivsvora pīaugums. Naticēja, smējēs. A lai smejās. Kurs pasasmīs, a kurs i pa nūpītnam. A jam sova znaja. Pasasmēja pi seve i dareja sovu. Īpyut tu taidam!
Lai jau cylvākim teik. Kū ta jī besi raksteitu sovuos avīzēs, ka nabyutu Dektera?

Kai rudiņs, tai otkon medeibys. Cyukys atsabaruojušys nu vosorys, pīsaplidiejs da besa – jem tik blisi i sauņ. Dzeiva gale lein nu meža uorā. Īkur sūmu pierti mežmalī pi azara, aizvad večus iz masta. Cik jī tī pasasauda, jau iz pierti. Kur ta tuos cyukys liksīs? Pošys leida zam blisis.
Kai reize pats bīzais Drabāku mežs pi pošys buļbaitis – siedi i piļņavoj, kur jau kaida cyuka smeceri pabuozs. Pastoti prīkšnīku taišni pi egleišu jaunaudzis i gaidi. Napuorīt i ilgi laika, jau cyukys kai krelllis vērtinē šaun nu meža uorā. Vēļ pagaidi, pagaidi – lai vysa parapeja izlein uorā. I tod kai mauc nu blisis, tai cyuka aizarākdama podlāc i apkreit gar zemi. Kuojis viņ nūspirinej!
A kur tūreiz divi pārnejī vepri nūsastuoja placs pi placa i ministrejis vecs, tī tūreiz struoduoja taids Augusts Kursīts, kai pestēja viersā, tai obeji gotovi iz vītys. Ministrejā vēļ ilgi zynuoja Dektera kolkoza. Tyka i putjovkys iz sanatorejom, i uorzemu delegacejis brauce. Tai i dabuoja pyrmūs buļbu kombainus i materialus jaunajai upismolys fermai.
Kū tī i runuot. Kurs jau puiss kai ūzuls, tam nikaida klyba kuoja navuodēs. Ka kuram golva ir i rūkys eistajā vītā. A vītā Dekters beja vysod. I kolhozā, i seļsavetā, i niu pogostā. Tik ka niu tei veseleiba na dīzkū.
Iz taidu cylvāku pasauļs turīs. I taidi cylvāki pi pasauļa turīs.
Tai tys beja, tai tys byus. Nikai cytaiž tī navarēja.

Rozpliets kuojis, Dekters stuovēja iz ustobys slīkšņa. Biksis grumbuodamuos kryta puori zuoboku kaļovom, gumejnīki nūbrysti ar dublim. Jau kur pavasars, a vys navar i navar rimtīs – tik jau podkaļss, tik jau otkon leits sukoj, tik otkon vīni dubli grīžās.
I kas šeilaiks taidi par laikim! Zīmu, vosoru vīni dubli. Agruok tok zīmys beja, tok koč solts turējēs. Niu sypnej snīga iz nojabra svātku, pasaļdej, pasaļdej, a jau zam Jaunuo goda vyss otkon plyks. Ka, dzie, mož febralī kaidu šaļti pasaļdej, tik tuos i prīcys. Ni tī Zīmyssvātku, ni Lelys dīnis.
Da i kaida tī Leldīne. Agruok koč puiši veižuoja leigačys pastateit. Sadzyna stulpus kolna golā, īsēja stričūs dieli – kai laidi, tok, dūmuot, puori puspasauļam puorjuosi. Meitys čērce viņ i givuos puišim ozutī, vot, i dzimsteiba beja, i vyss. Niu ni te vaira puišu, ni byušonys. Stabarāgi taidi, pakar kūku storpā stričeitī i kirinejās. Ni tī spāka, ni dorba veikšonys!
A vosor? Vīni leiti. Miercej i miercej kai iz pyudeišonu. Agruok kai guoja, to i atguoja tyucs, nūleja, nūgrudinēja, izaspardeja, nūsukuoja i aizguoja. Kas saleja, tys to i saleja. Saleja i izkolta. Niu atīt taids valna susliņs i miercej nedeļom. Ni tī sīna pīpļaut, ni pyunē savest. Atīt taids mierkačs i myrgoj sutkom i nedeļom – ni tī leita, ni naleita. Tik vysu prācu izmaitoj, sapyudej i vaira nikuo.
Niu pat. Pats pavasars īt viersā, a vyss pogolms pīdzeits ar dublim. Iz teiruma jau zuoleite lein, a ite nazkaida kiula staipuos. Sīvīši vys rauga sakast i sagruobuot, tok kas deve. Da i kū tī besa nūkassi, gruobeklis pīsadzan pylns ar dublim. Cikom jau zeme napakaļss, naeimi i kluot.
Jau īvys zīdēt taisuos, jau unučkai kuozys piec napylna mieneša, a ite pa sātu vīns vīneigs naparāds. Da ka nav puišu, to itī to pasauļa napaceļs! Buobys brunčūs īsagivuši, gaida nazyn kuo. Pajāmuši, koč graņts atvaduši, vys sausuoks tyktu. Nā, Magda pasacēja – žvyrs ustobā nessīs, a tī i sēd, i buobys klausa. Ar buobys gudreibu tu tuoli tiksi! Taipat niu dubli nasās! Pakluojuši byutu egļu zoru pi slīkšņa, besa tī žvyra voi kuo radzātu. Koč kuojis sausys. A niu stupojīs kai pa mīlem.
Da i agruok greidu taišni ar žvyru i tryna, koč bolta i stuovēja. Niu pīsajāmuši nazkaidys pasauļa gudreibys, muozoj ar nazkaidom eļnis kruosom. Taipat tei greidys kruosa nūīt vysa zemē i iz pavasari plyki dieli viņ speid! Agruok nūtryna nedeļā reizi voi divejuos ar žvyru, koč bolts stuovēja. Niu sadūmuojuši nazkaidys uoveišonuos, maļavoj. Kaids tī valna šmukums voi kas. Tik tei smirdeišona.
Žvyrs ustobā nessīs! Dekters nūsašpļuove pi slīkšņa, tod iztryna ar gumejnīku – ka sīvīši naredz. Kū tī. Buobu gudreiba i cauri. Voi ta vysta putyns, voi buoba cylvāks.
Sacieļs biksis i sapruoviejs siksnu, Dekters guoja da klāva.

Otkon durovys izašīpušys. Kas tī par meisterim. Pītaisa nu zaļa egliskūka, tod breinojās, ka durovys cylojās i napas. Godi div, treis, ka ni vysi pīci voi seši tam dieļam juonūsastuov. Tāvam pošam lītyskūku pylna pašele pīdzeita beja, tik ka pats taiseit namuocēja. Niu īdūd sovu materialu, tok jis, nabarāgs taids, sausū kūku pajims sev, a durovu pītaisēs nu hlama. Tod i nazyni, kai golā tikt.
Vacuos durovys stuovēja kai prīca, tik jau ka nu eņdžu izkryta i lejisgols latakuos pyudams izdrupa. A ituos nu nikudyšnuos – staigoj iz vysom pusem. Ot meisteri! Ot puiši! Zagli i susātivis! Pītaisa nazyn kuo i nasās iz lela, a gols golā nikuo tī nav – dieļu porceišona i cauri. Ni tūs durovu attaiseit, ni aiztaiseit, vyss trynās, giunās i čeikst. Až škode.
Da i aizgoldai jau seņ beja juonūmaina dieli. To cyukys dreiži uorā izkriss – jau tai i smeceris cyloj, puori raušās. Uš, rogonys! Pi teļu ar nikaida parāda. Itaidus lūpus jau ar striči juosīn, na pa aizgoldom juoboksta. Liksīs taids uorā, paraugi nūgivs! Puspasauļa apjuos, cikom kur mežā īsasprīss. Labi, ka koč tū vīnu Oļgerts nūgrīze zam kuozu. A to kai fermā. Zeišļoj vīns ūtram auss, nikaida parāda. Varātu i pats, cik tuo dorba. Nav jau cyuka, a jauns talāns. Tik vys piec tuos slymuošonys rūkuos spāka tryukst. Da i paraugi pi grīstu izruovs, kab uodu nūmauktu. Kača svors jau tī viņ ir, tok vysleidza – spāka vajag.
Nā, vajag tev, cylvākam, tik saslimt. Tiksi slimneicā, i sātys napazeisi. Kū tuos buobys voi tī znūti nu saimisteibys zyna. Pīsavāruši teļvīzera, pogolmu pīvāluši pylnu ar akminim. Ni tī rotu apgrīzt, ni pošam apsagrīzt. Akmiņa duorzi jim… Kurs cylvāks agruok akmini sātā vēle? Da ka pi pierts mož. I to nabeja loba primeta. Zyni, bess, kas tymā akminī īlykts. Cyts mož iz tuo akmiņa golu dariejs, a itī duraki durovu prīškā pastota.
Pīsalosa vysaidu čiuļu gazetu i žurnalu, niu jau cīši gramotnī skaituos. Pošim saprasšonys a ni! Kura dzagiuze papyuss, tū jau i skrīs dareitu. Akmiņam akmiņa vīta. Pi ceļa, iz kupicys voi pi lynu muorka. Na jau iz pogolma vyds!

Leits beja nūsukuojs čut ni nedeļu. Tok i beidzūt pādejais lads i snīgs beja prūm. Taids vāls pavasars kai nalaime – cytugod jau seņ apsasāts byutu, niu vēļ iudiņs vīt vītom iz teirumu stuov. Zuolis to vēļ daudz namanēja, a kūkim pypuri pītyukšuši labai i lozdys jau puorzīdejušys. Tai i verīs, majs īsataiseis sylts i sauss. Ar steigu juotaisa zeme, kab vysu paspātu da maja svātku.
Sābru Oļgerts sovu beja padariejs. Teļa golva beja nūlykta iz klāva slīkšņa, asnis jau suoce apsaviļkt ar taidu kai recekli i timsnēja. Vītom gailēja gaiši sorkonom steigom. Acs vērēs nazkur, ružovs purns, mēle izbuozta.
Varēja koč bļūdā īlikt, na pa zemi vuoļuot. Vys jau taipat tei golva juošmucynoj i juoskrabej, ka studiņa gribēja, tok zemē na dzela. Pīlaista ašņa, tod poši meicuos kai pārnejī vepri pa grezi.
Nikaida lītyskūka jau nu tuo teļa nabeja. Taipat nabyutu dzeivei pamatams. Tai jau beja pasadavuse šmuka teleite, kab tik nadasamatuse tei vādara vaine. Kai aiznyka, tai i stuovēja iz vītys – ni auga, ni opola tyka. Škeists rikteigs, na teļš. Breinums, ka nanūspruoga.
Unučka vede dokturi, lečēja. Cik naudys sagryude tymā syuda teļā. Jai žāl. A kū besa pīžāluos, ka tī ni teļa, ni gūvs – neikst ar neikšonu. Taids tok nav dzeivei turams.
Mudruok jau ari nabyutu kaunams – kurs ta tī āstu tūs zuoļu. Cik reižu gryude reiklē i spricēja. Dokturs nadeve nikaidys cereibys, tik nūsaceja, ka poši ēst navar, labi ka sunim var dūt. Antibiotikys i kas tī vēļ. Tok nu i pliutēja kai prokvuosts, trīpe taidu dzaltonu i smirdeigu, vysa pakale beja apkoltuse. Beiguos jau gulēja viņ. Tok, redz, pasacēle. Kai zynuodams, ka saimineicai byus kuozys.
Unučka vysu zīmu i pavasari sabraukalēja. Vys kai pīktdīne, tai kluotu. Šei vajags svaiga gaisa i zemis, piļsātys myurūs goru rauns cīš. Vot i īsavēre tuo teļa – taišni zam gūvs dzeišonuos īguoja klāvā, paleidzēja pi viļkšonys. Tai symtu godu jai ni tuo teļa, ni gūvs vajadzātu.
A kai ta tī naraus tuo gora cīš, jau kurā mienesī. Kab na tuo vādara, voi ta tys zmejs byutu juos preciejs. Taidi tik zyna bārnu sataiseit i tod skrīt pa pasauli. Ka nadasīsi astis, aizjuos pa pasauli – lai meita vīna ar bārnu sēd.
Tai nabeja dzela. Dekteram beja juorunoj. Vīgli nabeja, kū jis valnu zyna nu tūs mīškuonu saprasšonys, jim taids dzeraunis vecs pi vīnys vītys. Tok beiguos Miška beja ar mīru, jis jau vysu laiku Laimenis ļūbejs, tik varbyut piec dzemdeibu kuozys, ka varēs boltū kleitu i vysu tai šmuki. Kur niule soltā pavasarī. Vysu lobuok iz Zīmyssvātku. I bārns apsavieļs, i poši sasagataviejuši.
Dekters beja ilgi runuojs, cikom jau nūlyka iz sešpadsmytū maju. Kur ta agruok beja, ka šmukuos kleitys vajadzēja?
Kas tei par dzelu byus – meituos dzemdēt. Iz juo Laimenis nivīns nasavērs ar švaku aci. Lai kai , a mužiks pi suonu ir. I ka mužiks ir, vajag kuozu. A to volkuosīs pa dzemdeibu nomu kai Dīva napījimti. Kū taids zyna nu dzeivis. Sīvītei vajag rikteiga veirīša, na itaida gūmeizys – bārna sataisa, a piec lykuma nūkuortuot najādz. Ni jis dareituojs, ni klāva mieziejs. Tik tei leluo izanesšona.
Tai jau soka, ka Miška zyrgā. Iriednis. Zam juo cik tī departamentu i agenturu. Skraida vīnūs Eiropys komandiejumūs. Vot kai jims, tai i aizskrīs. Voi ta Dekters dzeivē moz itūs brillaiņu redziejs ar portupelim – te jis ir, te jau par pusaulis. Nabyus taidam komota viersā, myužam nasaganeisi. Cikom bārna nav, mož cytaiž ruodīs. Tiks bārns, propuļs vysys agenturys i projekti. Itaidi tik skrīt zyna. Itī na dorba dareituoji.
Dekters rudiņ beja nūsaviers syudu tolkā. Jis dzelu pazyna. Cytam treis sokumu viezīni, itam labi ka vīns saīt. I to vēļ tulznu verās. A kai jom nabyut. Kuram dorba dareituojam tulznu nav, cikom pi dorba dajiukst.

Ka kuozys, tok kuozys. Kuo tī Zīmyssvātku gaideit – pošā zīmys soltumā ni uorā izīt, ni rikteigu kuozu sareikuot. Kas tei par dzelu, meituos bārnu dzemdēt. Nav Laimeņa ni našmuka, ni naboga, kab ar bārnu pi suonu bazneicā ītu. Dekters var, Dekteram ir nauda. Lai kuram, a jam nauda vysod ir turiejusēs – navajag par vysaidim syudim svaideit, tod vysa byus gona.
Jis sataiseis taidys kuozys kai pa vacim godim, vysa parapeja runuos. A lai jī parunoj, lai īpyuš pakalē, lai pasaver. Bobuli taidi. Galadranci!
Laimenai bryugons taids nu skota na cīš kū. Zama auguma, rūkys kai dalepeitys. Moti jau kuop nūst nu golvys viersa, brilleitis i vādars, par cik godu jau vecs byus. Godu divpadsmit vacuoks. Kod Laimeņa bārnuduorzā guoja, jis jau školu veice. Tok otkon baileigi bogots, koč i vaļsts dorbā. Vys jau kū īraun nuosī. A kai narausi – ka nu vaļdeibys nazagsi, jei zags nu teve. A zags jei vysod. Deļtuo tei vaļdeiba taida īstateita, kab nu cylvāka zogtu.
Kas ir, tys ir. Miškam nauda turīs, taidā ziņā jis ir nu zemis cylvāku sorta i napropuļs. Cik Dekters taidu partejnūs gaisa gruobekļu beja atsaviers – skrīn pa gaisu, tolka nikaida. Ideja taida i ideja itaida. Kab pa jim, nu kukuruzys viņ pasauļs dzeivuotu. A kur ta itymā zīmeļu zemē kukuruza. Voi ta dzedu prodzedi duraki beja, ka rudzus sēja?
Gastiņci Miška vysod atvad spraunu, pats dzer i dzīd. Cylvāks nav švaks, apsvīdeigs – vys unučkai sova iztikšona byus. Ar taidu i mežā iz calma napropuļsi, atrass dorba i naudys. Cyts pi vysa gotova nūsalaiž dybynā, a itys beja muociejs dzeivē kuopt tik iz augšu. Piertī atsazyna, ka muote jū pamatuse mozu, audziejušys ciocis. Nu sešpadsmit godu vacuma struodojs. Jis zyns, kaida bodam garša, jis zyns, kai nauda ūž. Jam daguns ir tai īstateits – jis saūž dzelu tī, kur cytam nikas nasaruod. Nu suoku dziņs mašynys nu Vuocejis, atdevs cytim. Iz ritiņu viņ dzeivuojs. Tik nu ceļa sātā tics, tai jau otkon juobrauc. Kai nauda tykuse, pats suocs šiverēt tepat pa Latveju i veics školu – bez papeira tik cytim par syudu laseituoju vari byut. Registriejs firmu iz sova vuorda, a mašynys dzynuši cyti. Sataisejs darbneicu, pījiems meisteru. Niu to gon puorrakstiejs iz bruoļa – par daudz gari puotori atsaskaiteit vaļdeibai, niu to vaļsts dorbā tics. Nav jau vainis i tī. Koč pasauļa redz i sova apsagrīzšona. Tei sova firma jam acs attaisiejuse, kai pasauļs grīžās, kai nauda īt. Niu nūder i sakari, i saprasšona.
Kū bruoļs? Prīceigs. Vys peļņa. Da i Miška tuos dzelys dasaver. Sataisa tūs hlamus i gryuž iz Krīveju. Tī krīvi že nikuo nasaver – ka tik kust. Kas jam bādys, kas tī piec mieneša voi goda. Krīvam ka tik speideigs vierss i labi ryuc.

Agruok Marabeju kolnā cauru vosoru, ar maja mienesi suocūt i Marejis dīnu seņtebrī beidzūt, kotru sastdīni nūtyka bali. Dekters sovim ļaudim nalīdze nikuo. Ka dorbs padareits, to i ļustēt var. Dorbs gon na vysod beja padareits, cytu svātdīni kaids kombains i palyka pusvuolā, kod brauciejam švakuok ap dūšu beja palics voi jis paienī damyga. Tok kurs tī var vysa īsavērt voi padareit. Lai voi kai, “Sorkonais Komunars” pakalē cytim napalyka. Ka kurs labeibys teirums i aizleja voi kurā buļbu teirumā nu rudiņa leitu īsataiseja taida dyuksts, ka ni ībraukt, par vysim kūpā zynuoja, kai izaluopēt. Piec kara jau beja gryušuok – kurs varēja, izbāgalēja pa piļsātom, a piečuok, jau Dektera laikā, kas nakaitēja. Par goda premejom viņ saguoja pusžiguļa.
Iz kolna gola beja pastateita estarade, īvylkta elektreiba. Dūmuoja drusku nūstumt kolna capuri, kab leidzonuoks doncuot, a vys nazkai palyka i palyka, nivīns nasajēme.
Runoj, ka tymā kolnā guņs pluovojūškys – izlein nu Blūzdys azara i gailej pa kolna viersu, cikom ļaužu nav. Kai ļauds kluot, i guņtenis pagaist. Tuos asūškys ļaužu dvēselis, kas nazyna mīra.
Azars pa pusei aizaudzs, tī kūrc tik vardivis i zīd laičinis. Nav zynoms, voi tī kaids moz ir mauduojīs, da i krostam tik vīgli nadaīsi. Ka verās nu kolna pusis, ezereņš speid kai Dīva acs, opols i dziļš. Ka īt nu krosta pusis, kokla var atlauzt. Nīdris i kuorkli, dyuksts i dyunis zuobokus zemē raun. Da i īt nivīns naguoja. Kaidam besam nalaimis meklēt. Zyni nu, kas tom blūda dvēselem pruotā – paraus zam iudiņa i namaneisi.
Nazkod sensenejūs laikūs iz kolna asūt bejuse piļs, nu azara jāmuši iudini i deļ lūpu, i deļ pošu, i drēbis mozguojuši – cīši meiksts iudiņs jimā ass. Tik reiz tai dzeivei daguojs gols, atguojuši poļaki, krīvi voi vuocīši, izkuovuši vysus i nūdadzynuojuši sātys, pamatuši tik mozūs bārnus i jaunūs, kas vēļ navariejuši karā īt. Zeidamūs bārnus izdaliejuši pa apleicīni, a jaunūs dalykuši pi dorba. Jim vajadziejs sovu ļaužu ašņainuos mīsys sasvīst azarā. Cyts ness sovu tāvu, cyts muoti. Iudiņs azarā nūsakruosuojs sorkons, i nu dybyna ilgi cālušīs gaisa burbuli. Treis vosorys tī cylvāku mīsys i kauli muovuši, tod pagaiss vyss. Tok ar tū pošu azaru īsauce par Blūzdu – kur cylvāku dvēselis aizblūduojušys. Nu tuo laika nivīns tī nav mauduojīs, jau symtim godu. Reiz gon vīns duraks ass saderiejs ar draugim, ka puormaus puori, tok iz azara vyds pagaiss kai nabejs. Voi tī smuts jū īruove, voi kaidi olūti – kas jū zyna.
Tai tymā azarā atspeid tik dabasi, muokūni i eņgeli, a kolna viersā, ka vītom paloksta, skaņ kai bucā. Tī asūt nūdadzynuotuos piļs pogrobi, kur siežūte piļs vaļdinīka jaunuo sīva i reiz par symtu godu izeimūte uorā. Cik izeimūte, par tik kolns zamuoks palīks. Kod jei byus guojuse jau symtu reizi, itamā vītā nūsalaiss azars i sasalīs kūpā ar Blūzdu – vaira nivīns nameis kuojom piļs vacūs ļaužu ašņa.
Partū i navarēja atrast nivīna traktorista, kas leidzynuotu kolna viersu. Dekters sūlēja izguoduot vītu mašynu ryndā, dalikt premeju, a moz kuo leidzēja. Buobys pa kaktim kai pašeptuoja, tai vysi leluokī dzāruoji palyka siežam sātā. Tai i palyka kolna vierss ar vysom dūbem i līkni iz vyds. Pa vydu tī asūte bejuse oka, ļauds vēļ atguoduoja, ka jūs dedi, pradedu pradedi tymā caurumā variejuši ībuozt kārteni.

Dekters cytaiž napasadeve buobu volūdom, jis taidu glupeibu naturēja nikimā. Na par veļti beja veirs kai buca – cik prīškā, tik pakalē, apsaviels ar špeka kuortu kai pārnejais vepris. Nivīna lūde tī cauri naītu. Kuojis zamys i styprys kai danogluotys pi zemis, golva kur suocās, tī mugura beidzēs – vierss kas vierss. Voi na tuo īmesļa deļ jis republikā beja golvonais sorta vieršu turātuojs. Pi juo piec sudzinīku brauce na viņ nu Vidzemis voi Kūrzemis, atjuoja i pa kaidam specialistam nu Lītovys, pat Ukrainys. Ļusts tod guoja kai vēļ nikod, cyts gosts aizmiersa i da fermys daīt. Ka vaļdeiba deve komandiejuma naudu, to kū tī bāduot. Dzēre i dzīduoja pa glaunū pierti pi azara kai ūdi, džinkstēja viņ.
Dekters nazkur Krīvejā beja sagruobuojs i tiuleņ piec dīnasts atveds sīvu. Sīva nu dobys breineiga, kotram taidu, tok nu skota kai čygonka. Uoda meļniška, lyupys zylgonys, moti kai ūgle. Da i ūgle tik malna nabyus. Rogona kas rogona.
Tai jau cylvāks lobs beja, tik zam beigu, kuo tī aizalīgt, cīši dzēre. Navarēja puordzeivuot dāla smierts, koč palyka pīcys meitys – cyta par cytu garuoka i šmukuoka. Dāls nūsasyta ar mocikletu, da bryutis braukdams. Izlaists jau beja piec valna, veču pošu nikimā naturēja, pretim rējēs. Dekteri i pošu pi vītys nūlyka. A sīva tik – dieleņ, dieleņ, munu dieleņ, synoček tu muns.
Sīva piec dāla bieru sanyka ar sirdi i vaira nasacēle. Kū tī īsi ļaudim taisneibys stuosteit – bez šņaba ni cēlēs, ni giulēs. Tik ka tū sirds vaini varēja pasauļam pasaceit, kauna mozuok. Vys jau buobys zynuoja i pa koktim jēmēs, a kur tu buobai pakaļ izskrīsi – besam rogus nu pīris izēss, na cylvākam dvēseli.
Tei asūte Dīva struope, zynuoja ļauds runuot. Na par veļti nalaime ar dālu nūtyka iz Skarbinīku ceļa, kur vacī krystceli i nu krysta tik vīta palykuse – sasačauluojušu kryumu pudurs, lels akmiņs i iz akmiņa krysta vīta īciersta i syunom aizauguse. Tī jau agruok vysaidu nalaimu bejs – taida vīta. To zyrgs sasatrokoj, to roti apsaguož. Deļtuo i krystu ļauds pastateja. Par dvēselem i par dzeivajim.
Dekters ilgi dūmuoja, nazcik reižu pa tū ceļu nūbraukalēja. Nūstuoja pi krysta, nūjēme capuri. Daguoja kluot – sieteņa vītom apauguse syunom, sakoltušys pārnejuos rūzeitis pi krysta, skuju vaiņuceņš zam kuoju. Pesteituojam zylys acs kai naaizmierstulis upislejā, kur cauru vosoru slapņums turīs. Zylys kai pavasara dabasi i verās – kas tu esi i kur īsi.
Tok, ka nu augšys soka, ka juonūvuoc, to juovuoc zemē. Ar traktori nūguoze betona stulpus, salauze sieteņu, tīpat sakiure guni i Dīva mūku īsvīde jimā. Ass kiupiejs, ni dedzs. Nu reita palykuši tik nūdaguli i Jezus noglys, a pats jis kai propuļs. Tik ceiruli iz dabasu vyds i kamanis lidoj ap krysta vītu, vosorai perekļa maklādamys.
Niule jau tī vaira sātu nav, nabyutu vaira i ļaužu, kas nu guņs rautu kūka Jezu i globuotu sātā. Tik pa kaidam ūzulam iz teiruma vyds palics, vysi celi izorti, akmiņa iz akmiņa nav palics. A nazkod beja taidys sātys, ka nanūsavērt. Cyta aiz cytys pastateitys, jaunī dzīduojuši doncuojuši, lūpu vasals bors. I tī beja breineigais krysts ar Dīva mūku nu ūzula kūka. Kas zyna, kurā pašelē tei mūka satrupēja. Kai guoja melioraceja, vysys sātys iz cīmatu aizdancynuoja. Palyka tik akmiņu skaudzis i īvu zīdi pa pavasaram.
Tys ūzuls aug iz poša teiruma vyds i vēļ šudiņ, rasnys kai baile i zori pa puspasauļa izaplātuši. Pusnūkaļts i taids pavysam na sevī, a veļ dzeivs. Kai pavasars, tai stuov plyks i kai nūspruodzs, a vysleidza izdzan zalis lapenis. Koč jam i škidrys tys vaiņuks, zemē nakreit vys. Tik vīna golūtne nagaisa laikā nūlyuzuse, zibsnis īspiers taišni ūzulā. I nu tuos golūtnis jau pyrms loba laika izgrabta Jezus mūka. Seņ jau tys bejs, niule pi ūzula vairs i redzēt navar, ka tī kas lyuzs voi krits. Stuov vyss kai apsalaids iz mieršonu, a vys dzeivuoks par dzeivu.
Ka ar dālu tai nūtyka, Dekters meitu sorguoja vaira par vysu pasaulē. Iz balu guoja vysys kūpā, kai pīcys līpenis riņdeņā. Vacuokuos dasavēre jaunuokūs, jaunuokuos merkavuoja nūsavērt, kū dora vacuokuos. Meitinēs palyka da pošu kuozu, par kryumu bārnim nivīnai nabeja dzierdams, da i rikteigī pīdzyma čut ni godu piec izīšonys pi veira.
Meitys gon Dekteram beja izadavušys, cyta par cytu šmauguoka. Puišim ka nanūsavērt. Nu muotis tys meļniškums, a cytaiž latvītis kas latvītis. Kū tī, Dektera saime beja izslavāta pa vysu parapeju. Cyta piec cytys aizguoja pa pasauli, bārnu pībyra kai zierņu. Pats vacs sēd aptrupiejs kai sakuorņs, a unuki bļaudami skrīn apleik. Bārnu vacais žāluoja, jī i lypa apleik kai myusys mada bucai.

Kuozys vacuokajai Dektera unučkai byus iz kolna. Lai ļauds pasaver, ka dzeivē loba nav redziejuši – Dekters var i Dekters sataiseis. Ar vacū viezīni i sakarim. Paruodeis, kai agruok cylvāki dzeivuoja – i svātki beja, i vyss beja: koč pi maizis i suoļa, tok ļusteigai.
Sarunuoja ar večim i ar kārteņu nu elektreibys linejis puorsvīde vodus, pa vacajim stulpim aizvylka elektreibu iz kolna. Lampys to gon vajadzēja dataiseit jaunys. Vacuos saryusejušys – cytā vieja pīpyusts nateireibys i pīaudzs seņ nūkoltušys zuolis, cytā putyna pereklis.
Speidēs gaisma vysu nakti, spēlēs muzykanti i pa laikam laiss magniteponā lentys. Bufets byus par breivu. Tai tys byus. Tai tam beja juobyut.

Pi prīžu sasysta dieļu ustabeņa jaunajim. Guldynuošonai. Taipat tok skaidrys, ka nagulēs. Tok sovys vītys vajag. Jaunajim juobyut vītai, kas ir tik deļ jūs. Jūs gultai, kur atsalaist. Jūs vītai, kur nav nivīna cyta, nivīnys svešys acs. Cik nav dzierdāts, kai apčaravoj voi nūsaver ar narikteigu aci. Cyta buoba i nagrybādama nūskauss jaunivis laimi, iz sovys nalaimis vārdamuos. Tuos vītys nivīnam nav juoredz, tī ļaudim nav juosameicej – lai Laimeņa jau stuovūklī voi kai. Sovs ir sovs. Nav kuo.
Greidu doncuošonai sasyta, kur bejuse estarade – pakaļnī iz azara pusi, aiz līknis. Vacuos estaradis vītā palykuse cymanta greida. Kūka dieli seņ satrupiejuši i nūvuokti – kab nivīns golvys naatlauztu i iz leitā i zīmā izdiediejušūs dieļu i saryusiejušūs noglu napuordūrtu kuoju. Līknis ūtrā pusē pastateita bolta armejis brezenta teļts. Saulē izbaliejuse, puorstaiguojuse jau cik kuozu, saluopeita, lela. Iz vacūs betona mītu sasysti beņči.
Dekters klymbuoja caur līkni. Leita laikā te tai i skrēja iudiņs, lobs pacālums – dūmuot, tai i vajag. Lai cyts cytam namaisa, vysi vysu redz.
Dali vacūs betona mītu daguoja izrakt, kab naatsystu kuoju. A kai beja, kod vydā roka – kolna vīnā molā atvede cymanta maisus, syta nu dieļu formys, jauce i lēje. Vajadzēja to metala dzeisluojuma, to nazkas na tai saguoja. Veči vēļ lomuojuos, kas vīgļuok byutu bejs dabuot gotovūs benčus i sasist tik kūpā. A kur tūs gotovūs byutu pīsajiems. Ka atvastu, to zīmā. Ka vyspuor dabuotu. Ka nasmierieji, to i naguoja.
Saguodnīks to taids prahodnais vecs beja – čortam čūkstā īleiss i dabuos. Tok voi tuo viņ vajadzēja. Te labi, ka vēļ tū cymantu beja izguoduojs pa vacim blatim. Daguoja nūrsaksteit iz teļu fermys i fermā otkon likt vacūs blokus i ceglus. A voi nasataiseja i voi nabeja. Pa butylkai tī, butylkai te. Tam teļš, tam vepruks. I verīs – ferma stuov i šeilaiks, Sileņu dālim klāvs ītaiseits, nu pošys Lītovys speideiga pīna mašyna brauc puordīņs. A beņčim tik dieli juopamaina. Agruok to muocēja struoduot. Atvede nu kolhoza fermys pušdīnis, ols buceņu nu vacuo Kroiča, veči kai ruove, tai breikstēja viņ.
Da i šudiņ struodoj. Dekters nūsavēre iz kolna. Cyts taids vysā nadzeigs puiss. Tik ka tuo dorba nav i atjiukst nu struoduošonys. Slaistuos tik apleik ki susātivi i gaida nazyn kuo.
Dūmuot, agruok vyss mutē kryta. Krist jau kryta, vīgļuok beja, tok deļ tuo vīgluma, oi, cik prācys i pruota beja juodalīk.

Kuozys saguoja ļusteigys. Dzēre i dzīduoja vysu nakti, kai troni dyuce pi ols. Ļusteišonuos saguoja lela. Tik bogotī rodi vys šaipejuos – trokī, trokī latgalīši. Kuozys sadūmuojuši iz kolna. Sprosti ļauds. Dvēsele jau sirsneiga, a pruota tī moz. Tok i poši dzēre i dzīduoja čiuļu mēlē. Cikom jau kryta gar zemi.
Nivīna vaira nabeja augšā. Saule jau taisējēs iz liekšonu. Dekters sēdēja pi golda i grīze iz riņči aizāstu studiņa bļūdu. Strupī piersti, steivs biņdziuks. Kuozys beja saguojušys gūdam. Dreiži jau muzykanti ceļsīs i raus reita maršu. A niu nu teļšu pusis guoja tik taida kai sviļpuošona, kai cyuku ryukšona. Pīāduši i pīdzāruši loba, gulēja kai systi. I vīnys nakts navar nūdoncuot. Kū tī. Kas tī par ļaudim, kas par cylvākim.
Dekters pīsacēle nu golda i paguoja kolna golā. Pa kreisai rūkai cauri prīdem plaiksnēja reita bluozme, pa lobai vyss tymss i azara bļūda zemīnē kai tymsa i speideiga acs kryumūs.
Seņ jau guoja runa, ka tū kolnu vajag nūrakt smiļktim i graņtei, atsyuteja nazkaidus geologus, tok vys palyka i palyka. Tai i vaļdeiba nūsamainēja, laiki puorguoja. Niu ak jau ka roktu, to leidz ar zemi, azars apsalaistu par izroktū dūbi. Tymūs laikūs cikom papeiri puorstaiguoja, jau i par kolnu aizmiersa. Voi varbyut nikas i nastaiguoja – Dekters nikuo nabeja dzierdiejs, tai i propula vyss. Varbyut te i nabeja ni tuos graņts, ni kuo.

Dekters paguoja meiztu aiz kolna gola iz azara pusi. Saule lāc myglā. Solts. Vyss kluss. Tik ka putyni jemās kai troki, peikst i čeikst vysi kryumi. Tuolīnē suņs rej. Nivīna cylvāka bolsa, tik kryumi, kryumi apleik i azars zamīnē.
Svātdīne aust. Zyli i augsti dabasi ceļās puori vysam kolnam kai bļūda. Prīdis stuov dzaltonim stymbynim i apleik seika cārmyušku gaismeņa – saulē dzirkstej seikom lapeņom kai caurspeideigom.

Pi azara stuov nazkaida sveša sīvīte, verās iz juo. Pasaceļ i īt pretim pa stygu caur prīdem. Malnys bizis sapeitys, skusteņš, leigons augums ar opolim gūrnim. Jauna sīvīte īt i aicynoj da seve. Korstums īsasyt gūrnūs. Nudi, kab vēļ koč vīnu reizi myužā taidu sīvīti rūkā turēt.
Sīva, nudi taida kai juo šmukuo sīva. Verās iz juo, kuop augšā kolnā nu azara i nasoka nikuo.
Kaida tei dzeive beja, lai i beja. Vysa kuo beja. Tok nazkuo nabeja i nabeja – skrīņ koč mēli izkuors, sitīs nu uodys uorā, a nazkuo nav. Nazkuo taida. Nazkuo varbyut poša svareiguokuo.
Kab koč vīnu šaļti kuo taida radzātu. Nūsastuot iz kolna viersa i vysu pasauli sajust sevī – tik zyli dabasi viersā i azars apakšā. I cylvāks iz kolna. Jauns, styprys. Īs i dareis, a niu stuov.

Nu reita kuozinīki vacū Dekteri atroda myrušu. Sēdēja pi prīdis, atsaspīds ar muguru pret stymbynu i sastruoduotuos rūkys salics kliepī. Vacs, vacs, dzeivis pīkuss.
Juo smierts aizmygluotajuos acīs vēļ speidēja bluozme. Taida kai nu dabasu. Kai nu azara, kai nu vīgli zylys dabasu atbluozmis azarā, kur pagaiss tik daudz dvieseļu.
A iudiņs azarā stuovēja mīreigs i kluss i jimā atspeidēja bolti padebeši i Marabeju kolna prīdis. Tik iudiņa miereituoji staiguoja pa juo viersu. Cikom īt, tikom pa viersu.
Kod iudiņa miereituojs nūstuoj īt, jis nūgrymst dybynā.

2006., 2011.

par īgņām un baznīcām

palasīju īgņu tvītus par rindām LNB jaunceltnes apskates dienā un zaudējumu hokejā, par izmaitātiem Latvijas neatkarības pasludināšanas svētkiem un slikti organizētiem pasākumiem. un to, ka rīt jau uz darbu, ka drīz jau 9. maijs ar urlām un drīz jau vasara cauri. un tas nekas, ka viss plaukst un dīgst, ka spīd saule un gaiss tik pilns visa kā. un ka pašam rakstītājam ir vismaz elektrība un internets, ja jau tik čakli tvīto.

latvietim vienmēr ir slikti. ja tev ir labi, tu esi ārzemēs. un skaties, kā citi māk dzīvot. pat klimats viņiem labāks, odu mazāk, ievas nezied. mājās – krimta cietu pelavmaizi, avotā’i mērcēdami. nekas nav labi. pateiksi, ka labi, bābas noskaudīs. tad nu vaimanā ar – kamēr pievaimanā nelaimi. un tad, uzmetuši kūkumu, pukst: nu, ko es teicu.

Lieldienās baznīcā bija forši. stāvējām kreisajā, tas ir, sieviešu pusē. dievkalpojumā ir brīdis, kad jāsniedz roka apkārtējiem par miera un izlīguma zīmi (riebjas visādi sektantiski gājieni, bet šitas ir forši tāpēc vien, ka cilvēki ir tik dažādi un tomēr labi vismaz simboliski nevis ecēties, bet sarokoties). tad nu tur bija viens babulis. purpināja, besījās kaut ko. uz sniegto roku  – nu tā. bet nu paspieda, lakatu sapravījusi.
tak iedomājies. mamma man pēc tam saka – šitā pati bijusi pēckara lielā stukačiene, kas taisījusi izvedamo sarakstus. nu pasaki. jau pusgadsimta garām, bet tie cilvēki tepat vien dzīvo. un viņi arī tagad sataisītu to sarakstu, bijusi tik izdevība.
maitas nezūd.

ja latvietis izdarīs kaut ko labu, atradīsies otrs latvietis, kas teiks – mēsls. ja latvietim notiks kaut kas labs, otrs latvietis teiks – a) man ir labāks, b) tev drīz samaitāsies un nozags. ja vienam latvietim izaugs spēka ausis, otrs latvietis paņems nazi un nogriezīs. tā drošāk.

ha, noticējāt?

ja latvietim kaut kas nepatīk, vainīgi ir visi citi latvieši. un nekad pats. 🙂

vieniem latviešiem iepatīkas Ziedoņa dzeja, un viņi saknibina savu mūzikas albumu, jo viņiem tā patīk, sanāk un gribas. otri latvieši būvē konspirācijas teorijas, ka tie pirmie otrajiem nozaguši Ziedoni un nošmugulēs arī naudu. it kā varētu nozagt to, kas kādam pieder pa īstam vai arī Ziedonis būtu 2011. gadā ražota mašīna ar hromētām redelēm priekšā.

bet radīt dziesmu taču ir tikai viena no dzejas interpretācijām. kāds lasīja dzeju un redzēja tā. cits redzētu citādi. cits arī citādi dziedātu, citādi klausītos. tā nav mācību stunda – es jums iemācīšu mīlēt Ziedoni, es jums iemācīšu pareizi lasīt Ziedoni.

riebjas didaktika. ciest nevarēju literatūru skolā. pacietu tikai tāpēc, ka pacieta mani. abpusēji ignorējāmies. tā bija vienīgā stunda, kad vispār neklausījos, darīju visu citu, sarakstījos, rakstīju, zīmēju, spēlēju kārtis.

šodien Nacionālajā teātrī tirgoju latgaliešu grāmatas, jo gribu dot iespēju vieniem lasīt un otriem izdot. satiku savu literatūras skolotāju. dzīvei ir lieliska humora izjūta.

neatceros neko, ko viņa stāstīja stundās, jo pa to laiku rakstīju savu Kladi jeb publisko dienasgrāmatu, jeb analogo blogu, kas klejoja pa skolu un par kā lasīšanu varēja dabūt pat zināmus labumus. varētu teikt – literatūras stundas skolā mani iedvesmoja darīt kaut ko citu. tas nenozīmē, ka centos atcerēties kaut ko par Paulīni Zalāni, Šilleru vai Regīnu Ezeru. bet tas nenozīmē, ka neko neatceros. klausījos un nepierakstīju – mani 3 gadu literatūras pieraksti ielīda plānajā kladē, no kuras bija izrautas vairākas viduslapas. katrā lappusē pāris autoru. par Rūdolfu Blaumani, piemēram, tur bija pierakstīts tikai viens vārds – optimists.

vidusskolas laikā neuzrakstīju nevienu normālu sacerējumu ar citātiem par kādu autoru. jo vienmēr izdevās izlocīties vai nu ar brīvo tematu, vai vienkārši rakstot brīvi, ja skolotāja domājās iespundējusi – uzdevusi tikai “literāros tematus”. reiz sviestainu tematu par Raiņa cilvēku – cīnītāju un robežu grāvēju – apdziedāju ritmiskā prozā, lejot kaut kādu čugunu umpapa stilā. dabūju laikam pat kaut kādu atzīmi, pārrakstīt nevajadzēja.

toties izlaiduma eksāmenu laikā obligāto sacerējumu uzrakstīju garu, ar ļoti daudziem citātiem un par Ojāru Vācieti. jo tolaik tas likās vienīgais normālais autors un biju sava prieka pēc izlasījusi visus tobrīd iznākušos kopoto rakstu sējumus. turklāt brīvais temats bija citāts no Ziedoņa – Lai puķi noplūktu, ir jāpieliecas. tā kā nesapratu teiciena jēgu un tas, ko sapratu, likās baigi klišejiski un stulbi, brīvo nerakstīju. pēc tam učene bija šokā – viņa (es) zina, kā liek pieturzīmes pie citātiem. 🙂

pēc tam, bakalauru 1. kursa laikam pavasarī (jā, jā, es studēju literatūru, kaut neko nejēdzu no dzejas un nevaru ciest autoru biogrāfijas) atklāju Ziedoņa krājumu “Viegli”. nu, tāds Ziedonis man patika gan. nevis tā stulbā “Kurzemīte”, ko dīdīja pamatskolā līdz vēmienam. aiz īgnuma, ka liek domāt vienās sliedēs un “pareizi saprast”, izraku laikam tak tajā pašā Kurzemītē: Katram strautam ir sava čala, tikai grāvji tek vienādi. ierakstīju Kladē un sajutos baigi protestējusi.

augstskolā uzcepu par “Viegli” kaut kādu referātu un vasarā nejauši iemācījos pāris dzejoļu no galvas. tas jau nav sarežģīti – grūti nāk tikai pirmie 2-3 dzejoļi, pēc tam atmiņa fotografē. to atklāju laikam 11. klasē, kad pēkšņi lika iemācīties 1 Raiņa dzejoli no galvas. toreiz biju nikna kā velns, bet iemācījos 11 dzejoļus. visus arī noskaitīju. ar špikeri, kur bija viņu secība krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā“. pēc nedēļas nevienu vairs neatcerējos. tikai šito, ko toreiz nespēju saprast un ko tagad tikai mācos pieņemt:

Tu esi viens no mūžības,
Un viens tu paliksi līdz galam,
Līdz tavas dzīves atliekas
Tiks ļautas pirmatnības salam.

bet Ziedoņa dzejoļus atceros.  jo tad, kad “Viegli” tirgoja, man nebija naudas. vispār nebija naudas. un tieši tāpēc man arī tagad tas krājums stāv virtuvē – jo laikam jau tā dzeja ir par smagajiem laikiem, kad nav nekā, bet tomēr ir. kaut kam par spīti tomēr kaut kas ir – sīkas sīciņas tikko jaušamas dvašas, ka būs labi. ka notiks pašas. tiklab 1993. gadā, tiklab šopavasar.

rudenī atcerējos:

Šis skaistais laiks!
Ar baltiem mākoņiem!
Man liekas – Latvija ir vēl aiz tiem.

un domāju – nez, atkal ir TAS laiks. tapšanas bardaks un kaut kāda dzimšana, dzemdināšana, radīšana, rādīšana. vieniem smagi, citi dzīvo. vēl metrs līdz Latvijai, vēl par metru tālāk pabīdīts mērķis. padomāju – nupat kādam būtu jāizdod tā grāmata vēlreiz. atsevišķi, smuki, viegli. un jāiemet krīzei acīs.

šopavasar sagaidīju, tikai citādi. mūziku. un tas ir labi.

P. S.
reiz “Viegli” nospēru no bibliotēkas, jo likās, ka to drīkst, ja ļoti, ļoti vajag. un vietā aizvedu pāris auto bagažniekus ar grāmatām.

jo, galu beigās, tajā krājumā ir 100. lappuse, kas palīdzējusi saņemties ne reizi vien un darīt ļaužu vairumam nesaprotamas, nevajadzīgas, pret laika un ļaužu spalvu ejošas lietas. tad, kad iesit pa pavēderi, iespļauj sejā un piedraud sadot pa muti. kad noklausās telefonu, kad nolamā internetā. tad vai nu jāsaliecas un jāīgņojas, jākož citiem. vai jāiztaisnojas, jāatliec mugura.

Pasauli es radzu klybu,
Bazneicu es izceļt grybu.

Taidu cāluši jau daudzi.
Audzi cāluši par audzi.

Draudzi cāluši iz draudzis.
Palykušys drupu skaudzis.

Smierts jau atguoja i solna…
Ceļšu tai voi tai iz kolna

Bazneicu. Es, muotis suopāts,
Pīdzymu te tik deļtuo.

Gona pyuņu, gona teļšu,
Bazneicu iz kolna ceļšu.

vysaidi latvīši. Latveja vīna

ite vīla puordūmom. tim, kas dūmoj, ka integraceja ir plokona līta.

pavasarūs 2. Pasauļa kars otkon atsasuoc – kai 16. martā suocās ar legionarim pi Breiveibys pīminekļa, tai majā turpynojās ar okupantim pi Uzvorys pīminekļa. da i majā vēļ Eiropys karūgi, junī pylnai laimei geju varaveiksnis karūgi i apsāstu kristīšu syudu maiseni.

i latvīšam tai gribīs nūticēt – ka mes dzeivuosim laimeigi, kod Latvejā beidzūt nabyus nivīna krīva, nivīna geja, nivīna legionara. tod to gon vyss byus labi i pareizi.

ite Janinys Dukulis dzejūli nu dzejūļu kūpkruojuma “Rēzekne-2003” (Rēzekne: LKCI, 2003).

sūpluok latgalīšu, latvīšu i krīvu volūdys. vuords – krīvyski. vuords – latgalīšu. temys – Latgola, Dīvs, pavasars i 2. Pasauļa kara veterani.

i niu pasokit – voi integraceja nūzeimoj vysus pataiseit par pareizim latvīšim. ci ļaut i vuiceit sadzeivuot sūpluok vysaidim latvīšim.

Back to top