doktori un bārdas

šodien braucu tramvajā. man priekšā apsēdās iesirms vīrs ar bārdu un lielām stikla brillēm metāla rāmjos. tas jau nebūtu nekas īpašs, bet viņš lasīja papīra avīzi, nedaudz oda pēc nemazgātām un laiciņu pastāvējušām drēbēm. intelektuālis ne no šīs pasaules. un viņam bija bārda un  2 bizes. 🙂 jā, divas strupas bizītes – vienā gaiši zaļa matu gumija, otrā balta. tādi mazbizīšu strupiķīši, kas parasti ir mazām meitenītēm apmēram 2-3 gadu vecumā.

domāju – nez, ko tāds vīrs domā, kad pin sev bizes. jo man kā sievietei, kas nepin bizes nu jau laikam vismaz 15 gadus, ir interesanti, ko jūt vīrietis, pinot bizes. kā viņš prot pīt bizes. un kā viņam ienācis prātā bizes sapīt pašam sev? protams, viņam nepajautāju. reizēm pieklājība ir kaut kas stulbs. bet būtu cirks, ja es svešinieku sāktu izvaicāt: ko jūs jūtat, kad pinat bizes? toč padomātu, ka ķerta. tramvajā.

toties pēcpusdienā piedalījos institūta zinātnieku pilnsapulcē, kam bija jāievēl Zinātniskā padome. pasākums nebūtu nekas īpašs, ja neskaita to, ka tajā piedalās tikai doktori un sēde notiek reizi 5 gados. kā arī to, ka beidzot radās kaut kāds iemesls kaut ko uzrakstīt blogā. jo ar notikumiem ir par maz, lai rakstītu. vajag iemeslu.

pasākumu sevišķi  īpašu un aprakstīšanas vērtu darīja bārdas. ienācu telpā un sabijos – man nav bārdas. ne sirmas, ne ataugušas. nekādas. bet te – ļoti daudz bārdainu doktoru. (it kā ar dažādu nokrāsu spurekļiem būtu par maz, 2  izvirzītajiem kandidātiem bija uzvārds Bārzdiņš.)

kad aplaidu apkārt acis, tomēr sazīmēju arī sievietes un vīriešus bez bārdām. taču izņēmumi stiprina visas teorijas, jo uzmanība pievēršas sulīgiem akcentiem, nevis gludajam vidusmēram. un tieši gludais vidusmērs, kā izrādās, ir gana kašķīgs spurekļu apkarotājs.

sēdes laikā man radās eksistenciāls jautājums – bet kāda ir sajūta ar bārdu? vai bārdu var sajust? vai bārda sāp, ja nepareizi sagulēta? un vispār – kā tas ir. būt ar bārdu. un vēl iepīt bārdā bizi – to tak jūt. nudien sajutos, it kā man trūktu kāda locekļa.

jo kaut kādā ziņā ar bārdu ir jābūt līdzīgi kā ar matiem – principā nejūt, bet tomēr jūt. un droši vien tad, kad aug, tad jūt. kā mati knosās, trinas. un, nez, bārdas mati no skūšanas neieaug? nav arī dzirdēts par vīriešu bārdas matu epilāciju. nē. tā vietā viņi gadu desmitiem skujas. ciest nevaru bārdas rugājus… ja tā godīgi.

manas piezīmes doktoru sanāksmes laikā.

kad laimīgi tika ievēlēta Zinātniskā padome ar visiem abiem Bārzdiņiem, atnācu pie sava datora. bet kas tad te. lielisks Latvijas Avīzes raksts par bārdām Vai televīzijā ir jārāda nekārtīgi cilvēki? četri zinātņu doktori: Dr. sc. Ing. Georgs Bagātais, Prof. Dr. Oec. Jānis Kaktiņš, Dr. energ. ing. Visvaldis Mozgirs, Prof. Dr. hab. Sc. Ing. Arvīds Vilde izpauduši savu sāpi par bārdām televīzijā.

Parastajos televīzijas raidījumos to dalībnieki atstāj ļoti labu iespaidu uz skatītājiem ar savu apģērbu un arī uzvedību. Tomēr ir daži raidījumi ar dalībniekiem, pret kuru ārējo veidolu skatītājiem ir iebildumi.

Šeit gribam pieminēt vokālās grupas “Zeļļi” uzstāšanos vienā no “Šlāgeraptaujām” televīzijā. Daudziem skatītājiem nav pieņemams dziedātāja, solista, kas ir nodzīvojis, spriežot pēc izskata, vairākus gadu desmitus ilgu mūžu, garie, pār pleciem atmestie mati, kas atstāj stipri nekārtīgu iespaidu par šo vīrieti. Amerikas indiāņi, starp kuriem daudzi līdz šim vēl nēsā garus matus, kā to gadījies novērot vienam no šā raksta autoriem, parasti sapin tos bizēs. Tā ir viņu tautas īpatnība. Pieļaujams, ka senākos laikos šiem garajiem matiem varēja būt arī cits uzdevums. Kad indiāņi viens otram noņēma skalpu, tad šādi mati varēja atvieglot tādu izdarību.

Domāju, ka ar šādu uzdevumu “Zeļļu” dziedātājiem nevajadzētu apgrūtināt savus skatītājus un klausītājus. Eiropā tas īsti nav pieņemts. Šinī gadījumā drīzāk ir minama vecā latviešu paruna: “Gari mati, īss prāts.” Tāpat ne sevišķi estētiski izskatās sarkanajā kreklā ietērptā dziedātāja ar siksnu iežņaugtais patuklais vēders. Ja viņš būtu uzvilcis visparastākos svārkus, šī nepilnība nebūtu redzama.

Savlaicīgi telefonsarunā par šo ārējo ietērpu tika runāts arī ar raidījuma vadītāju Gunti Skrastiņu. Atbilde tomēr bija neapmierinoša: “Tas jau mākslinieks…”

Jautājums televīzijas vadītājiem: “Vai tad dziedātāji, kuri uzstājas televīzijā, nebūtu pieskatāmi, lai skatītājiem nerastos iespaids par viņu slikto gaumi un neprasmi apģērbties, tātad ar ārējo, daudziem skatītājiem nepieņemamo veidolu?” Mūsuprāt, tādā izskatā viņus nevajadzētu laist tuvumā televīzijas kamerām. Televīzijai jābūt mums par paraugu kā valodā, tā izskatā un arī uzvedībā.

Kādā citā televīzijas raidījumā varējām vērot dziedātāju, kas no sava zoda ir izaudzējis bārdas vietā divas zīmuļveida šķipsnas līdz krūtīm, kādas pagaidām nevienam parastam vīrietim nekur nav manītas. Piesedzoties ar skaistuma parodiju, motivējot to ar “man tā patīk”, nevar pieļaut, ka dažādi izlēcēji rēgojas televīzijas kameras priekšā, tā bojājot jaunās paaudzes gaumi un rādot sliktu piemēru ar savu visatļautību.

šitā smējusies sen nebiju. paldies! patiesi no sirds.

lai dzīvo vīriešu bizes un bārdas! jo šī diena vienkārši bija tāda. un vēl nemaz nav beigusies.

3 thoughts on “doktori un bārdas”

  1. štrunts par bizēm. Bet kad lieli mākslinieki sapin bārdu bizē, vot tad gan ir ko skatīties… bet tie jau lieli mākslinieki, viņi pat to nepamana paši, viņiem eksistē tikai – LIELĀ MĀKSLA

  2. Šausmas! Kāpēc es sāku lasīt šo un vēl Latvijas Avīzes rakstu? Sēžu mājās, mati ērtības labad sapīti bizē, bārda arī ir…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *