uz mēles izvēles un citas spēles

vienkārši pēkšni sametās tik skumji, cik skumji bija apmēram pirms gada, jo nekas jau nekur nepaliek, lai kādās vates segās sakrāmē un kādos debesu plauktos saliec, un tajā pašā laikā iemesla jau it kā nav – laimīgā, laimīgā dzīve, kas ir tikai vienu reizi un kad veiksme smaida un izdodas pat šķietami stulbas lietas, piemēram, apmaldīties svešā pilsētā, nolikt kaut kādā pilnīgi nejēdzīgā vietā auto, jo tālāk ir būvlaukums un ceļu darbi, un pēc kāda laika atklāt, ka auto nolikts tieši pie vajadzīgās ēkas durvīm.

nezinu, kas tas ir. droši vien vienkārši vecums. lēnām atvadīties no pagātnes, lēnām apaugt ar pagātnes parpalām. līdz vienu dienu atklāt, ka nekā tāda jau nav, bet visa ir par daudz.

vienkārši atcerējos. gabaliņš no laikam 10 gadus vecā un nekad neuzrakstītā Zelmas romāna, jo 2005. gadā kādā piektdienas vakarā es aizgāju no darba, pametu iekārtoto dzīvi un aizbraucu prom no Latvijas. pēc tam tas vairs nekad nav bijis gana svarīgi, lai turpinātu. bet fails jau kaut kur mētājas un tā arī nav nosvilis un pazudis par spīti nezcik nosvilušiem datoriem, izmirušām disketēm un nomirušiem diskiem. saki nu.

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.
Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.
Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.
Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.
Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.
Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.
Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.
Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?
Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.
Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.
Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.
Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.
Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

2 thoughts on “uz mēles izvēles un citas spēles”

  1. A deļkuo vāga dzeivuot? Apsamīruot ar vysu i aizamierst sovu sapynu? Dvēseliskai pamyrt, naticēt nikam i tik īt iz dorbu?

  2. Nevajag samierināties. Un izvēle ir vienmēr. Var līst pa logu, ja nevar pa durvīm. Viss ir iekšpusē. Ārpuse ir tikai dekorācijas – kaimiņi, kāpņu telpa, dators… Dekorācijas, ko iespējams nomainīt. Tikai sevi pašu – laikam nekā, jo manu dzīvi neviens nemācēs nospēlēt kā nākas.
    Bet jā – man ir pazīstamas šīs izjūtas, kad besis nāk virsū aumaļām. Mana vecāmamma teica: “Neņem pie sirds”. Neņem :)))))))))
    Un skumjas ir vajadzīgas, jo nevar jau nejēgā smiet. Tas taču būtu šausmīgi, ja mēz dzīvotu kaut kur, kaut kādās, tūristu apsēstās salās, kur cauru gadu tikai zilas debesis, palmas un smiltis zobos… Un neviena mākonīša, lietus un sēnes pielijušā rudens mežā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *