doktori un bārdas

šodien braucu tramvajā. man priekšā apsēdās iesirms vīrs ar bārdu un lielām stikla brillēm metāla rāmjos. tas jau nebūtu nekas īpašs, bet viņš lasīja papīra avīzi, nedaudz oda pēc nemazgātām un laiciņu pastāvējušām drēbēm. intelektuālis ne no šīs pasaules. un viņam bija bārda un  2 bizes. 🙂 jā, divas strupas bizītes – vienā gaiši zaļa matu gumija, otrā balta. tādi mazbizīšu strupiķīši, kas parasti ir mazām meitenītēm apmēram 2-3 gadu vecumā.

domāju – nez, ko tāds vīrs domā, kad pin sev bizes. jo man kā sievietei, kas nepin bizes nu jau laikam vismaz 15 gadus, ir interesanti, ko jūt vīrietis, pinot bizes. kā viņš prot pīt bizes. un kā viņam ienācis prātā bizes sapīt pašam sev? protams, viņam nepajautāju. reizēm pieklājība ir kaut kas stulbs. bet būtu cirks, ja es svešinieku sāktu izvaicāt: ko jūs jūtat, kad pinat bizes? toč padomātu, ka ķerta. tramvajā.

toties pēcpusdienā piedalījos institūta zinātnieku pilnsapulcē, kam bija jāievēl Zinātniskā padome. pasākums nebūtu nekas īpašs, ja neskaita to, ka tajā piedalās tikai doktori un sēde notiek reizi 5 gados. kā arī to, ka beidzot radās kaut kāds iemesls kaut ko uzrakstīt blogā. jo ar notikumiem ir par maz, lai rakstītu. vajag iemeslu.

pasākumu sevišķi  īpašu un aprakstīšanas vērtu darīja bārdas. ienācu telpā un sabijos – man nav bārdas. ne sirmas, ne ataugušas. nekādas. bet te – ļoti daudz bārdainu doktoru. (it kā ar dažādu nokrāsu spurekļiem būtu par maz, 2  izvirzītajiem kandidātiem bija uzvārds Bārzdiņš.)

kad aplaidu apkārt acis, tomēr sazīmēju arī sievietes un vīriešus bez bārdām. taču izņēmumi stiprina visas teorijas, jo uzmanība pievēršas sulīgiem akcentiem, nevis gludajam vidusmēram. un tieši gludais vidusmērs, kā izrādās, ir gana kašķīgs spurekļu apkarotājs.

sēdes laikā man radās eksistenciāls jautājums – bet kāda ir sajūta ar bārdu? vai bārdu var sajust? vai bārda sāp, ja nepareizi sagulēta? un vispār – kā tas ir. būt ar bārdu. un vēl iepīt bārdā bizi – to tak jūt. nudien sajutos, it kā man trūktu kāda locekļa.

jo kaut kādā ziņā ar bārdu ir jābūt līdzīgi kā ar matiem – principā nejūt, bet tomēr jūt. un droši vien tad, kad aug, tad jūt. kā mati knosās, trinas. un, nez, bārdas mati no skūšanas neieaug? nav arī dzirdēts par vīriešu bārdas matu epilāciju. nē. tā vietā viņi gadu desmitiem skujas. ciest nevaru bārdas rugājus… ja tā godīgi.

manas piezīmes doktoru sanāksmes laikā.

kad laimīgi tika ievēlēta Zinātniskā padome ar visiem abiem Bārzdiņiem, atnācu pie sava datora. bet kas tad te. lielisks Latvijas Avīzes raksts par bārdām Vai televīzijā ir jārāda nekārtīgi cilvēki? četri zinātņu doktori: Dr. sc. Ing. Georgs Bagātais, Prof. Dr. Oec. Jānis Kaktiņš, Dr. energ. ing. Visvaldis Mozgirs, Prof. Dr. hab. Sc. Ing. Arvīds Vilde izpauduši savu sāpi par bārdām televīzijā.

Parastajos televīzijas raidījumos to dalībnieki atstāj ļoti labu iespaidu uz skatītājiem ar savu apģērbu un arī uzvedību. Tomēr ir daži raidījumi ar dalībniekiem, pret kuru ārējo veidolu skatītājiem ir iebildumi.

Šeit gribam pieminēt vokālās grupas “Zeļļi” uzstāšanos vienā no “Šlāgeraptaujām” televīzijā. Daudziem skatītājiem nav pieņemams dziedātāja, solista, kas ir nodzīvojis, spriežot pēc izskata, vairākus gadu desmitus ilgu mūžu, garie, pār pleciem atmestie mati, kas atstāj stipri nekārtīgu iespaidu par šo vīrieti. Amerikas indiāņi, starp kuriem daudzi līdz šim vēl nēsā garus matus, kā to gadījies novērot vienam no šā raksta autoriem, parasti sapin tos bizēs. Tā ir viņu tautas īpatnība. Pieļaujams, ka senākos laikos šiem garajiem matiem varēja būt arī cits uzdevums. Kad indiāņi viens otram noņēma skalpu, tad šādi mati varēja atvieglot tādu izdarību.

Domāju, ka ar šādu uzdevumu “Zeļļu” dziedātājiem nevajadzētu apgrūtināt savus skatītājus un klausītājus. Eiropā tas īsti nav pieņemts. Šinī gadījumā drīzāk ir minama vecā latviešu paruna: “Gari mati, īss prāts.” Tāpat ne sevišķi estētiski izskatās sarkanajā kreklā ietērptā dziedātāja ar siksnu iežņaugtais patuklais vēders. Ja viņš būtu uzvilcis visparastākos svārkus, šī nepilnība nebūtu redzama.

Savlaicīgi telefonsarunā par šo ārējo ietērpu tika runāts arī ar raidījuma vadītāju Gunti Skrastiņu. Atbilde tomēr bija neapmierinoša: “Tas jau mākslinieks…”

Jautājums televīzijas vadītājiem: “Vai tad dziedātāji, kuri uzstājas televīzijā, nebūtu pieskatāmi, lai skatītājiem nerastos iespaids par viņu slikto gaumi un neprasmi apģērbties, tātad ar ārējo, daudziem skatītājiem nepieņemamo veidolu?” Mūsuprāt, tādā izskatā viņus nevajadzētu laist tuvumā televīzijas kamerām. Televīzijai jābūt mums par paraugu kā valodā, tā izskatā un arī uzvedībā.

Kādā citā televīzijas raidījumā varējām vērot dziedātāju, kas no sava zoda ir izaudzējis bārdas vietā divas zīmuļveida šķipsnas līdz krūtīm, kādas pagaidām nevienam parastam vīrietim nekur nav manītas. Piesedzoties ar skaistuma parodiju, motivējot to ar “man tā patīk”, nevar pieļaut, ka dažādi izlēcēji rēgojas televīzijas kameras priekšā, tā bojājot jaunās paaudzes gaumi un rādot sliktu piemēru ar savu visatļautību.

šitā smējusies sen nebiju. paldies! patiesi no sirds.

lai dzīvo vīriešu bizes un bārdas! jo šī diena vienkārši bija tāda. un vēl nemaz nav beigusies.

naktī uorā beja cīši tymss

ir nazkaida vīna pareizuo dzeive, kur vyss nūteik laikā. vysi sasateik laikā i laikā izaškir, nikuo nanūkavej i tolkom nikuo i napaspiej, partū ka jī vīnkuorši vysod vysur ir laikā. i kai lai taids, kas nikod nav nikuo nūkaviejs, zynuotu, kai ir paspēt. ni prīcys, ni bādys – vīnkuorši tuo nav. taipat kai es nazynu, kai ir pagaisynuot tū, kuo maņ nikod nav bejs. tikai tys, kas ir īgivs, zyna, kai ir pagaisynuot i kai ir dzeivuot bez, zynūt, ka vyspuor to ir.

reizem dzeivis īt paralelai, a reizem juos izaškir. kas nikod nivīna nav satics, nikod nivīna i napagaisynuos. kas nikod nav bejs iz kolna, nazyna, kai ir kuopt lejā. jis to i pa eistam i nazyna, kai ir kuopt tī augšā. dzeivoj Dīva mīrā i nivīnam dzeivuot namaisa.

taipat kai es navaru byut vyss i maņ nu vysu pasauļa ceļu juoizalosa sovejais, ar prīcu īraugūt kotru vieja nastū najaušeibu i upē garom maunūšūs ļauds prīceiguos laivuos. taipat ari es navaru byut tikai vīns ceļš. kai lai es zynuotu, kurs eisti. tū to es īraugu tikai paguotnē – kū asu izalasiejuse nu vysa pasauļa īspieju. a paguotne tikai sašaurynoj īspiejis – kas nikod nav apsadadzynuojs ar guni, nazyna bailis nu sorkonu gailejūšu ūgļu, bļaka kastrulis vuoka i korstys dukovkys sīnu.

tok paguotne ari atbreivoj nu baiļu. leidz šam to vyss beidzīs labi – agri voi vieli, tok labi. pīredze ir loba līta, kas aplīcynoj myužeigū dzeivi – cikom es atgduodoju vysus paguotnis syudus, vysus ļauds, kas mani nav sveicynuojuši, vysys stulbuos situacejis, es asu. i vysod jau vyss ir labi beidzīs – deļkuo lai tai nabyutu i iz prīšku. dzeive tok taipat ir tikai lotareja, a vysys lūzis pylnys. kotrys nazkuo daboj – cyts kompetu, a cyts div.

da i navajag dasasīt par smierti. kur ta jei ir? tei ir tikai svešu ļaužu dareišona i poša baile nu sovu īspieju izseikuma. partū ka bērēs mes raudim par sevi i sovim napadareitajim dorbim i napasaceitajim vuordim. raudim aiz bailis, ka nikuo jau vaira nabyus. tok byus. otkon deigs, plauks, zīdēs, otkon liduos, dzims i apsabārnuos. partū ka dzeive ir bezgaleiga i dzeiveiba taipat. i, lai kaids kū saceitu, ari muna dzeive ir bezgaleiga, cikom asu es poša.

nazynu, deļkuo itū pīrakstieju. ir vāla nakts, uorā bļaun nazkaidi sasamīguojuši putyni, ir tymss i malns. i es latgaliski nazkū rokstu, nazynūt, kū raksteišu jaunā teikumā. ir juoizkuop nu ramys, kab pasacaltu. kod es dzeivoju pareizi, es asu māma. tok vuordi jau nikur nav pagaisuši. kod es asu māma, manī vydā vysleidza nazkas ir i tušās.

vysod asu dūmuojuse, kai ir byut pādejai vacajai babuškai, kas vīneiguo zyna kaidu izmyrušu volūdu. kod jei nūmiers, nūmiers ari volūda, a nav jau ar kū apsarunuot – nivīna dzeivuo. a voi ta mes kotrys naasam taida babuška, kas cer, ka jū saprass, a vysi runoj nazkū cytu nazkaidim cytim vuordim. saprast var, tok na sasaprast.

taida vot i saīt dzeive. nikuo pareiza, a vyss sovā laikā i vītā. partū ka nikuo byutiska navar ni paspēt, ni nūkavēt.

pasaka par Kasparu

krāmējoties pa veciem papīriem, izkrāmēju šo te brīnumu. joprojām brīnos, kā izkūlos cauri skolai un noliku visus eksāmenus.

saule bija arī manā ielā

ja reiz negribas rakstīt, tad arī nav jāraksta.

uz mēles izvēles un citas spēles

vienkārši pēkšni sametās tik skumji, cik skumji bija apmēram pirms gada, jo nekas jau nekur nepaliek, lai kādās vates segās sakrāmē un kādos debesu plauktos saliec, un tajā pašā laikā iemesla jau it kā nav – laimīgā, laimīgā dzīve, kas ir tikai vienu reizi un kad veiksme smaida un izdodas pat šķietami stulbas lietas, piemēram, apmaldīties svešā pilsētā, nolikt kaut kādā pilnīgi nejēdzīgā vietā auto, jo tālāk ir būvlaukums un ceļu darbi, un pēc kāda laika atklāt, ka auto nolikts tieši pie vajadzīgās ēkas durvīm.

nezinu, kas tas ir. droši vien vienkārši vecums. lēnām atvadīties no pagātnes, lēnām apaugt ar pagātnes parpalām. līdz vienu dienu atklāt, ka nekā tāda jau nav, bet visa ir par daudz.

vienkārši atcerējos. gabaliņš no laikam 10 gadus vecā un nekad neuzrakstītā Zelmas romāna, jo 2005. gadā kādā piektdienas vakarā es aizgāju no darba, pametu iekārtoto dzīvi un aizbraucu prom no Latvijas. pēc tam tas vairs nekad nav bijis gana svarīgi, lai turpinātu. bet fails jau kaut kur mētājas un tā arī nav nosvilis un pazudis par spīti nezcik nosvilušiem datoriem, izmirušām disketēm un nomirušiem diskiem. saki nu.

Kaut kas ir nožēlojami beidzies, bet nebeigsies nekad. Kur kādā veidā tos pavedienus esmu izlaidis no rokām – neba nu grožus (kučierim vienmēr esmu bijis par muļķu, jo neesmu uzdrošinājies), drīzāk visparastāko lāpāmo diegu. Ja varētu izlāpīties un aiziet pa kanti uz priekšu, uz to saulaino rītdienu. Ja kaut vai izdotos tai noticēt.
Kaut kas svešs ir manī, es vairs nespēju ticēt un iet pa ūdens virsu, es pat peldēt vairs neuzdrīkstos – rokas it kā kustas, bet kājas grimst dibenā, ķermenis nostājas vertikāli un velk uz leju. Nogurums – no dzīves vai dzīvošanas.
Varbūt arī agrāk nekam neesmu bijis derīgs, vienkārši gadījies pa ceļam, paķerts līdzi, parauts debesīs kā tukša celofāna kulīte pavasara vējā, kas siltām strūklām ceļ augšup meiteņu matus, svārkus un domas. Viss pārējais pēc tam ir haotiska lidošana te pretī zemei, te debesīm, bet no manis paša labi ja atkarīgs tik daudz kā čaukstēt.
Man pašam ir jāatbild, nemeklējot palīdzību nekur ārpus. Es pats esmu gājis uz to. Neapzināti vai ar visu prātu un no visas sirds. Pats esmu ļāvis notikt. Pats atvēzējies un kaut ko svarīgu iemetis dzelmē.
Mēs paši lemjam savas dzīves, tikai pa laikam to darām ļoti pavirši un varbūt vissvarīgākās lietas atstājam citu rokās. Vissvarīgākajās vietās mēs klusējam, kaut būtu vajadzējis ja ne kliegt, tad vismaz jāsaka balsī. Mums pašiem būtu jātur groži, bet mēs pat ļaujam izjūgt zirgus. Mums pašiem būtu jābūt sev drošinātājiem, karabīnēm, drošības siksnām un jostām, bet mēs savas virves nepiesienam ne pie kā un laižamies gar klints malu savā ikdienā kā nebūtībā.
Savējo nav. Nav priecīgā bara, kur tērgāt par nebūtiskiem niekiem. Nū, mēs vienkārši esam aizņemti, iebraukuši katrs savās sliedēs. Tas ir noticis. Darbs, mājas, ģimene. Izvēļu laiks ir beidzies. Varbūt tā bija jaunība.
Kaut kāda izvēļu summa ir radījusi to, kas ir mana dzīve un no kurienes ir arvien mazāk un mazāk izeju, un kurā pieejamo iespēju daudzums drīz būs izsmelts. Ne jau dzīve būs beigusies. Vienkārši viņa te tā būs un būs jānodzīvo līdz galam – tā, kā tā ir. Necenšoties neko ne mainīt, ne uzlēkt augstāk par sevi vai cerot uz kaut ko, ko gribētu pienākam, bet kas nepienāks nekad.
Jo ātrāk man izdosies pierast, jo skaistāka būs mana dzīve. Samierināties ar pārbāztu trolejbusu un braukt, jo mašīnas līzingam nepietiek uzņēmības rauties sazin cik darbos un arī lielas vajadzības nav. Uz kurieni tad es brauktu: darbs – mājas, mājas – darbs?
Samierināties ar darba ēdnīcu un izvēlēties: mājas kotlete, karbonāde, vistas šķiņķis, mednieku desiņas, gulašs, piedevās rīsi, griķi un kartupeļi. Saldajā maizes zupa vai ķīselis ar kremu.
Samierināties ar darba datoru, kas pa laikam mēdz uzkārties. Ar kolēģiem samierināties. Ar skatu pa logu. Ar smaku kāpņu telpā. Ar kaimiņu balsīm aiz sienas.
Ja arī ar sevi izdotos samierināties un dzīvot nost. Līdz rītdienai. Ja izdotos nedomāt. Bet es laikam meklēju to, kā nav, un meklēju nepareizajā vietā.
Par tām skaistajām nākotnes iespējām domāju. Par iespējām, kas skaisti iecerētas, jo tā piederas saldajā un skaistajā dzīvē, bet kas ir nokancelētas, jo kaut kādas izvēles tur atpakaļ pagātnē izdarītas nepareizi un ceļa nav vai arī tas ved citur.
Tev nebūs. Jo tev nav. Ja tev būtu, tev jau būtu.

zvans draugam

diezgan sen nav bijis nekā, par ko uzrakstīt. tas ir, visu laiku kaut kas notiek un pie tam nenormālā ātrumā un foršas lietas. bet nekas tāds, lai rakstītu. jo, lai rakstītu, ir vajadzīga pacelšanās. blogā gan tie lidojumi ir īsāki, tāpēc var paspēt arī ikdienā. bet man pēdējā laikā kaut kāda viltotā ikdiena – sanāk tikai īsie tvitera 140 zīmju pļurksti. tāda vistas lidošana.

šorīt pamodos kā vienmēr. tikai pēc tam nezvanīja modinātājs. pareizāk sakot, jau vakar nebija izdevies atrast telefonu, tāpēc paļāvos uz refleksiem un gaismu.

kad piecēlos, izrādījās, ka telefona jakas kabatā nav. nu neko. nomazgājos, paēdu. nolēmu pameklēt.

telefons ir vienīgā pareizi iekārtotā manta, ko nav jāmeklē pēc atmiņas vai redzes, bet kam var piezvanīt.

labi būtu, ja šitā pat būtu arī atslēgām un pasei. gan jau kaut kad būs – kad būšu prātu izkūkojusi vecene, ko mazbērni dīdīs nosūtīt ziņas no ledusskapja.

piezvanīju sev. pat neliku parastā telefona klausuli pie auss, bet ausījos pa dzīvokli. klususms. pīkstieni. sauc.

bet tad tas sākās – telefons atsaucās. parastā telefona klausulē kāds teica: jā? hallo, hallo!

viss būtu pupu mizas. bet tā bija mana balss. ne jau tā, ko es domāju un dzirdu galvaskausā iekšā, bet reālā – kas ierakstās un ko var noklausīties.

izrādās, es biju piezvanījusi sev. bet es stāvēju koridorā, klusēju un klausījos. bet tas, kas biju es, nepacietīgi gaidīja atbildi.

nesaņēmos atvērt muti. ja nu patiešām es?

uzvilku tupeles, jaku un gāju lejā uz mašīnu. jo telefons noteikti ir palicis tur. bet kā kāds var atbildēt? izsists logs un nosperts? vakar veikalā izkritis no kabatas? nosperts vakar? bet kas tā par sievieti? latviete un pie tam tāda normāla?

kamēr ģērbos, sāka zvanīt parastais telefons. es biju sev atzvanījusi.

gāju pa durvīm, telefons zvanīja, bet man bija bail pacelt – atkal dzirdēšu savu balsi. un ko tad? tad taču notiks kaut kas briesmīgs.

telefons, protams, bija mašīnā. dzīvs. neviens uz viņu nebija zvanījis. vismaz tas labi.

bet kam es piezvanīju?

Back to top