No 23. marta līdz 23. aprīlim Latgales Kultūrvēstures muzejā (Atbrīvošanas alejā 102, Rēzeknē) skatāma delfīnu gleznotu mākslas darbu izstāde “Ūdens zīmes”.  Sadarbībā ar Lietuvas Jūras muzeju, izstādē skatāmi 15 gleznojumi, kuros delfīni neparastu zīmju veidā atklāj ūdens pasaules noslēpumus. Delfīniem nav roku, tādēļ tie glezno, otiņu turot zobos. Args ir 27 gadus vecs Lietuvas Jūras muzeja delfīnu barvedis, lielākais un spēcīgākais delfīns. Kā jau barvedim pienākas tas diktē noteikumus, kuru ievēro citi, tādēļ viņa darbi aizrauj ar izteiktām krāsām un spēcīgiem vilcieniem. Glorija (24 g.v.) un Gabija (18 g.v.) ir divas delfīnu dāmas – gleznotājas, taču viņu darbi ir atšķirīgi. Glorijas zīmējumi ir smalki, viegli un liriski. Gabija ir trīs delfīnēnu mamma, taču kuplā ģimene mākslai netraucē, viņas darbi ir ļoti rotaļīgi un jautri. (Avots šeit.)

Izlasīju šo rakstu un atcerējos rīta braucienu autobusā. Tā kā mūždien es esmu tur, kur nav mans ritenis, kā arī vakar bija pretīgi auksti, šodien braucu ar sabiedrisko. Palaidu garām pārbāztu 21. un iekāpu drusku mazāk pārbāztajā 25. busā. (Ja kas, tam 25. autobusam ir pat domubiedru grupa draugos.)

Protams, smirdēja pēc veca seska un drusku maitāties sākušas miesas, kam klāt drusku urīna, alkohola un sastāvējušos drēbju pieskaņas. Klasika. Apstājos kaut kur pa vidu, kur teorētiski nevienam nav jālien, jo abas durvis ir vienlīdz tālu. Jau iegrimu nekādības domās par neko, bet tad ierunājās divas jaunas meitenes – vēlīnās padsmitgadnieces. Stāstīja savus sapņus. Vienai bija sevišķi koši un atmiņā paliekoši, otra kaut ko bubināja zem deguna un arī sapņi tādi ikdienišķie. Pirmā viņu pārtrauca: Runā skaļāk! Te tak neviens neklausās!

Ir tik jokaini sabiedriskajā transportā noklausīties pilnīgi sveša cilvēka sapņus. Vēl jocīgāk ir vērot apkārt sēdošo un stāvošo cilvēku ausis un sejas, mēģinot saskatīt kādas vaibstu trīsas, skatienus un uzminēt – viņi arī klausās? Vai arī viņi dzird to pašu, ko es? Un cik tālu sēž tie, kas dzird? Bet pats jocīgākais – pēc tam ieraudzīt cilvēku, kas stāsta. Jo nereti seja nemaz neatbilst priekšstatam, ko radījusi balss un izstāstītā informācija. Kad ieraudzīju meiteni, kas to stāsta, drusku vīlos: galīgi jauniņa, melni krāsoti mati, kosmētika, vienaldzīga seja, spicpapēži un pieguļošas džīnītes. Bet stāsts bija tik bērnišķīgs un atklāts.

Iedomājies. Redzēju sapnī, ka mana mamma ir mirusi. Nu, ne mirusi, bet pazudusi. Nav viņas. Beigās izrādījās, ka viņa ir aizbraukusi uz Itāliju. Nezinu, kā to uzzināju, bet viņa bija Itālijā. Es sapratu, ka viņas nekur nav. Nu kā cilvēks tā var pazust? Raudāju sapnī, drausmīgi raudāju. Kā vispār sapnī tā var raudāt? Tad izdomāju un apsēdos pie neta, aizrakstīju viņai tai portālā, kur viņa visu laiku tusē – kur viņa ir. Nesen redzēju, ka viņa tur ir piereģistrējās. Bet nav viņas nekur, es tik raudu. Nu, vispār viss briesmīgi. Skatos, atbilde. Viņa raksta: tipa es te Itālijā tagad dzīvoju, mani meklē policija, tāpēc man ir divi vārdi. Un to vārdu man nesaka. Tikai atrakstīja no profila. Nemeklē mani, man te ir stringu bizness. Iedomājies?

Un tad nākošais sapnis. Es joprojām raudu. Liela pļava, tur mani vecāki zāles lasa. Prasu, kam tās zāles. Viņi – šodien Ūdens diena! Un tik plūc tās zāles. Tā kā Jāņos, bet nav tie Jāņi un zāles ne tādas. Iedomājies, apkārt tai pļavai pēkšņi plakāti! Virsū uzraksti: Ūdens diena! Ūdens diena! Nu, kā jau uz plakātiem. Viņi tik brien pa zāli, plūc un liek klēpī. Bet es raudu.

Un tad es pamodos. Visa noraudājusies. Kā vispār sapnī tā var raudāt? Un uzmini, cik pulkstens bija? 6:48! Vēl varēja gulēt. Aizmigu un vairs neko neredzēju, modinātāju arī nedzirdēju.

Sanāk, ka es šorīt esmu nozagusi sveša cilvēka sapni? Vai manī ir par vēl vienu stāstu vairāk, jo klausījos un domāju – tā meitene tik labi runā, ka to varētu mierīgi ierakstīt kā teicēju. Un tagad es to svešo sapni izstāstīju arī Tev. Dari, ko zini. Jo šodien ir Ūdens diena.

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top