Kad Prāta Vētra būs patafonos
Un uz cakota bufetes pārklāja
(No iedzelteniem īrisa diegiem)
Tavu bildi plastmasas sudraba rāmītī likšu,

Zini –
es iemīlēšos

Tajās nenotikušo dienu atbalsīs,
Patafona klakšķos un meldijās apaļās
Kā vārdi uz tavām lūpām
(vai kā pilnmēness raganu naktīs,
kad skursteņi ir zemes kliedzieni
pēc ieiešanas debesīs
(kaut vai tikai ar dūmiem)).

Paskatoties pa logu, atcerējos. Protams, vairs nevarēju atrast, tāpēc palaidu datorā meklētāju. Atrada. Ir tik daudz tekstu, par kuriem es varbūt neatcerēšos nekad. Un pat tie, ko atcerēšos, pēc brīža jau būs aizmirsti. Droši vien daļa no viņiem jau sen ir izdzēsti no visiem diskiem.

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top